Zane Tamane: "Galvenais - noticēt sev, ka tu vari"

Izbraukuma cīņā pret pirmo WNBA dinastiju un četrkārtējām līgas čempionēm „Houston Comets” centra spēlētāja laukumā devās uz maiņu, 12 minūtēs gūstot četrus punktus un izcīnot piecas bumbas zem groziem. Intervijā Tamane stāsta par pirmajiem soļiem sportā, kas meiteni aizveda no „Arkādijas” sporta skolas līdz WNBA un Olimpiskajām spēlēm.

ZANE TAMANE

• Dzimusi 1983. gada 24. septembrī Rīgā
• Vecāki Irēna un Jāzeps Teilāni. Māsas Anita un Ilze
• Augums 195 cm
• Pozīcija: centra spēlētāja
• Sporta skola „Arkādija”
• Treneri: Ināra Jākobsone („Arkādija”), Aivars Vīnbergs („RTU/Klondaika”), Leslie Crane („Western Illinois University Westerwinds”), Maija Kubliņa, Bill Laimbeer („Detroit Shock”), Richie Adubato („Washington Mystics”), Raivo Otersons, Ainārs Čukste, Ainars Zvirgzdiņš
• Latvijas valstsvienībā aizvadījusi 81 spēli, guvusi 600 punktus (FIBA turnīros 42 spēles un 284 punkti)
• Pirmā Latvijas basketboliste WNBA, „Washington Mystics” sastāvā 2006. gada sezonā piedaloties 16 spēlēs, vidēji laukumā pavadot 6,6 minūtes, gūstot 1,8 punktus, izcīnot 1,7 atlēkušās bumbas un realizējot 53,8% metienu
• Profesionāles karjerā aizvadījusi četras sezonas, pārstāvot Spānijas, Krievijas un Čehijas klubus, starpsezonā parakstījusi līgumu ar Ungārijas čempionvienību Šopronas „Euroleasing”
• Eirolīgas 2009. gada sezonā, pārstāvot Krievijas klubu Orenburgas „Nadežda”, FIBA Eirolīgā vidēji guva 11,4 punktus, izcīnīja 7,6 bumbas zem groziem un bloķēja 2,0 sāncenšu metienus
• Viena no sekmīgākajām Latvijas basketbolistēm NCAA pirmajā divīzijā, sasniedzot „Western Illinois” Universitātes komandas rekordus punktu gūšanā (1547), metienu precizitātē (52,9%), metienu bloķēšanā (406) un atlēkušo bumbu izcīnīšanā (982)
• Universitātē sasniegusi rekordu, realizējot 53 soda metienus pēc kārtas. Pavisam 106 spēlēs ar „Western Illinois” laukumā pavadījusi 2945 minūtes, vidēji gūstot 14,6 punktus, izcīnot 9,1 atlēkušo bumbu un 2,1 reizi rezultatīvi piespēlējot. Divas sezonas „Western Illinois” sastāvā spēlētas ar Līgu Bergvaldi-Piļkeviču (Wabash Community College)
• Trīs reizes Latvijas jaunatnes izlašu sastāvā spēlējusi Eiropas un Pasaules čempionātos (U18 izlase 2000; U20 izlase 2002; U21 izlase 2003), izcīnījusi ceturto vietu Eiropas U20 čempionātā un astoto vietu Pasaules U21 čempionātā

KARJERA

1999 – 2002 RTU/Klondaika
2002 – 2006 Western Illinois, NCAA pirmā divīzija, Mid-Continent Conference
2006 – 2007 F.C. Barcelona (LF, Spānija un Eiropas kausa izcīņa)
2007 – 2008 Hondarribia-Irun (LF, Spānija un Eiropas kausa izcīņa)
2008 – 2009 Nadezhda Orenburg (Krievijas Superlīga un FIBA Eirolīga)
2009 – 2010 USK Praha (ŽBL, Čehija un FIBA Eirolīga)
2010 – 2011 Euroleasing Sopron (Ungārija un FIBA Eirolīga)

SASNIEGUMI

2010 Čehijas kausa ieguvēja un Čehijas vicečempione
2009 EuroBasket Women ceturtdaļfināliste, otrā rezultatīvākā spēlētāja Latvijas izlasē
2008 Devītā vieta 29. Olimpiādes spēlēs Pekinā
2008 Ceturtā vieta otrajā FIBA „Diamond Ball” turnīrā Hainiņā
2008 Olimpiskā kvalifikācijas turnīra uzvarētāja Madridē
2007 Ceturtā vieta Eiropas čempionātā Itālijā
2006 EuroBasket Women 2007 kvalifikācijas turnīra uzvarētāja
2006 Pirmā Latvijas basketboliste WNBA (drafta trešajā kārtā „Detroit Shock” izvēlējās Zani ar #35, vēlāk parakstīts trīs sezonu līgums ar „Washington Mystics”), pirmā „Western Illinois” un „Mid Continent Conference” spēlētāja, kura nokļuvusi līgā
2006 Kodak/WBCA All American atzinība (honorable mention)
2006 Divkārtējā MCC labākā spēlētāja un labākā spēlētāja aizsardzībā, trīsreiz iekļauta „Mid Continent Conference” čempionāta simboliskajā piecniekā (2003, 2004, 2006)
2005 Sestā vieta Eiropas čempionātā Turcijā
2003 Astotā vieta pirmajā FIBA U21 Pasaules čempionātā Horvātijā, turnīra labākā cīnītāja par atlēkušajām bumbām, vidēji izcīnot 10,1 bumbu un bloķējot 2,8 pretinieču metienus
2002 Ceturtā vieta Eiropas U20 čempionātā Horvātijā
2002 Latvijas čempione „RTU/Klondaika” sastāvā

Zane Tamane Eiropas finālturnīros

Zane Tamane Eiropas kausos

Spēlējot Prāgas klubā "USK Praha"

Zane Eiropas čempionāta spēlē Liepājā

Kopā ar Ievu Kubliņu

Foto: Romāns Kokšarovs, Romualds Vambuts, Ciamillo-Castoria, fibaeurope.com, fiba.com

PAR ZANI

Ināra JĀKOBSONE, „Arkādija”, Zanes Tamanes pirmā trenere
Par treneri sāku strādāt 1993. gadā un tieši tad Zane sāka basketbola gaitas. Trenējās1983. gadā dzimušo meiteņu grupā, esot manu pirmo audzēkņu vidū. Zane toreiz mācījās Āgenskalna ģimnāzijā, būdama vienīgā, kas pieteicās no savas skolas.

Zani visiem minu kā piemēru. Nav neviena cita cilvēka, kurš vairāk gribēja trenēties. Protams, jaunieši reizēm nogurst vai galvā mainās domas, bet, kopumā ņemot, Zane darbojās un laukumā darīja visu. Nebija tā, ka viņa tiktu virzīta par centra spēlētāju. Zane driblēja, vadīja bumbu pāri laukumam, cīnījās zem groziem.

Toreiz „Arkādijā” attiecīgajā vecuma grupā bija viena meiteņu komanda, piemēram, Gunta Baško spēlēja vecākajā grupā. Visu jaunatnes laiku Zane nospēlēja otrajā divīzijā, kas viņai neliedza tālāk sasniegt labākus rezultātus. Komandā spēlēja 1983. – 1986. gadā dzimušās meitenes, pēdējā gadā ar visām apstākļu sakritībām jaunatnes līgas finālos tikām līdz otrajai vietai.

Zane agri sāka spēlēt „RTU/Klondaika” komandā. Iesaistīšanās pieaugušo vienībā deva viņai lielu pieredzi un papildus stimulu trenēties. Pārvilināšana citur nenotika, brīnījos, ka citas sporta skolas viņu īpaši necentās uzrunāt. Jaunatnes izlasēs viņu uzaicināja diezgan vēlu, Zane trenējās pie Maijas Konstantinovas-Kubliņas.

Kad vācu 1985. – 1986. gadā dzimušo meiteņu grupu, tai pievienojās Zanes vidējā māsa Anita. Sporta skolā bija maz meiteņu un vēlāk jaunākā grupa tika apvienota ar vecāko. Abas ilgi spēlēja kopā, gan jaunatnes komandā, gan „Klondaikā”. Savstarpēji viņām bija diezgan liela konkurence.

Zanes mamma ir labi spēlējusi basketbolu. No vecāku puses viņai vienmēr bijis atbalsts un „zaļā gaisma”, varu teikt labākos vārdus. Uz treniņiem māsas brauca ar vilcienu. Zinot, ka no stacijas līdz mājām vajadzēja veikt diezgan lielu attālumu, vēlme trenēties un attieksme bija ļoti laba. Dienas bija piepildītas.

Ar „Klondaiku” gandrīz katru gadu braucām Amerikas tūrēs. Spēlējām gan ar stiprākām, gan vājākām komandām. Sākumā „Klondaikai” bija laba un spēcīga komanda, varējām labi stāvēt pretī amerikānietēm. Sportiskā ziņā pirmie braucieni izvērtās ļoti sekmīgi. Zani ievēroja, viņa saņēma piedāvājumu studēt universitātē. Sākumā Zane bija pārņemta ar ASV, radās sajūsma un liela vēlme braukt spēlēt tur. Viņa bija priecīga par uzaicinājumu, kas pavēra iespēju pilnveidoties mācībās un sportā. Par treniņiem informācijas tik daudz nebija, bet spēles klātienē radīja spilgtu iespaidu.

Uz soda metienu līnijas

Uzvara Liepājā

Uzvara pār Ungāriju

Pirmā diena WNBA

Aivars VĪNBERGS, „RTU/Merks” galvenais treneris, vairākkārtējs Latvijas un PSRS čempions
Zane izgāja sāpju ceļus. Viņa ir pirmā, kura spēlējusi sieviešu NBA, pirms tam faktiski tiekot paņemta tikai U20 jaunatnes izlasē. Līdz tam Zane izlasēs netika ņemta, manuprāt, tuvredzības vai zemtekstu dēļ, jo potenciālu nevarēja neredzēt. Tagad viņa ir viens no galvenajiem Latvijas izlases balstiem.

Viņa patīkami atšķīrās no daudzām spēlētājām. Kā treneris guvu gandarījumu, jo viņu varēja tā aprāt, saraudināt, ka Zane nobirdināja asaru. Sejā bija redzams, ka meitenei nav vienalga. Ir bijuši citi potenciāli labi spēlētāji, kur vari apelēt pie visām viņu jūtām, bet - atlec kā pret sienu. Zane bija spēlētāja, kura teica – ko es daru? Citi meklē attaisnojumus, bet viņa tiešām saprata, kur ir kļūdījusies, adekvāti reaģējot uz trenera skarbumu. Asaru palaišana nebija vājuma izpausme, vienkārši viņa dziļi pārdzīvoja notiekošo un tas bija patīkami.

„Arkādija” spēlēja otrajā divīzijā. Dažās spēlēs Zane no groza apakšas iemeta 80 punktus, turklāt nesaņemot piezīmes. Uzreiz par meistaru nekļūsi un bija savi mīnusi, jo dažreiz no groza apakšas sanāca daudz mest garām. Viņa tam visam izgāja cauri. Bijuši precedenti, kad slaidas meitenes nav realizējušas savu potenciālu, netiekot pāri grūtībām. Zane ir malacis, tika pāri visam. Arī Amerikā sākumā nebija nekāda medus maize. Tur nav viegli. Tagad viņa ir izmācījusies, apprecējusies, sakārtojusi dzīvi un vēl sportā paspēj naudu nopelnīt. Zane sevi realizējusi par 100%, par ko man ir patiess prieks.

Zanes māsa Anita nav mazāk talantīga, viņa ir liela filozofe. Ja Zani var saraudināt, Anitu nē. Nevar līdz viņai aizrakties, skatās uz tevi ar tukšu skatienu. Vienmēr esmu klārējis, ka augums bijis gan pluss, gan mīnuss. Bet! Tas ir kapitāls, kuru var un vajag mācēt pārdot. Anita aizbrauca, mācījās Vācijā, spēlēja Spānijā un Šveicē, pagaidām nav izdevies tikt labākās komandās. Otrajās divīzijās nav tik labs spēles līmenis un visam mūžam tur naudu nenopelnīsi. Tad var pienākt variants, kur sporta gaitu beigās daudz nebūs iekrāts. Šinī ziņā māsas atšķiras, taču Anita sāk saprast, ka var sevi pārdot (spēlētāju tirgū). Pēc garajiem vienmēr bijis pieprasījums, ar godprātīgu attieksmi iespējams daudz izdarīt.

Trešā māsa Ilze ir vēl garāka. Uzskatu, ka trenerei nevajadzētu tādu cilvēku mainīt no laukuma, ja vien pati neprasa. Sanitai Silai ir 34 gadi, bet spēles laiks viņām tiek sadalīts vienādi, kā zupas virtuvē. Nevar darīt vienādi. Nedrīkst spēlēt uz rezultātu, ja komandā ir tāda spēlētāja. Viņu jāmāca un jātrenē. Uzskatu, ka garajām spēlētājām jātrenējas visu vasaru, pat nespēlējot jaunatnes izlašu sastāvos. Ja nepaņem U20, lai trenējas pie U18. Priecājos, ka Zane to varēja. Bija kritiski brīži, kuros viņa nesalūza un tika pāri.

Trenerim ir gandarījums, ja par spēlētāju raksta un atsaucas. Tas silda sirdi. Var aizmirst, ka esmu bijis Latvijas un PSRS čempions jaunatnē, taču, ka Baško ir mana audzēkne, zina daudzi. Ja ir labs spēlētājs, jārada apstākļi, lai viņš/-a varētu spēlēt 10-12 gadus. Mums bieži ir otrādi – šodien jāuzvar.

Bez Anetes izlase izskatīsies savādāk. Meitenēm pa visām būs jāatnes Anetes tiesa, Baško, Tamanei, Kubliņai, Jansonei būs jāuzņemas iniciatīva. Baško uzņemsies, viņa pēc dabas ir kareivis, tikai realizācijas procents ir nedaudz mazāks. Anete ir punktu mašīna, varbūtība iemest ļoti augsta. Viņa piesaista uzmanību. Ganot Aneti, pretinieki nogulēja izrāvienus otrā galā, atlika tikai grozā iemest bumbu.

Kopā ar "Western Illinois" treneri Leslie Crane

Spēle ar ASV izlasi

Hainiņā Latvija uzvarēja Krieviju

Cīņa ar Candace Parker

"Mums ir laba izlase"

Izlases spēlētāju atsaucība ir ļoti augsta, meitenes katru gadu gatavas braukt, trenēties un spēlēt. Vai klubos un citās valstīs privātās sarunās esi saņēmusi daudzas pozitīvas atsauksmes par Latvijas izlasi?
Meitenes Latvijā tiešām vienmēr cenšas braukt un spēlēt izlasē. Piedalās nometnēs, visu dara no sirds, lai aizstāvētu Latviju. Man ir prieks strādāt tādā kolektīvā ar tādiem cilvēkiem. Pārējās izlasēs situācija ir savādāka. Daudzās izlasēs basketbolistes par spēlēšanu saņem naudu, tā notiek vairākās vadošās Eiropas komandās. Varbūt tas nepieciešams, lai būtu papildus motivācija? Taču viss atkarīgs no konkrēta cilvēka. Svarīgi, vai pats vēlies spēlēt.

Runājot par izlasēm, bieži dzirdu sakām, ka ar mums ir neizdevīgi spēlēt. Nevienam nav vēlēšanās mūs iegūt pretiniekos kādā čempionāta spēlē. Nezinu, kāpēc viņi tā saka. Domāju, mums ir laba izlase. Labi mazie spēlētāji, labi centri, laba saspēle. Citiem tas sagādā grūtības, neesam parocīgi nevienam. Protams, cenšamies!

Sāki spēlēt „Arkādijā”, pie treneres Ināras Jākobsones. Kas palicis atmiņā no pirmajiem gadiem?
Jāsaka paldies trenerei Inārai Jākobsonei. Kā pirmā trenere viņa bija vienkārši superīga, ļoti daudz iemācīja. Parādīja, kas ir basketbols. Tālāk „Arkādijas” vecākās grupas treneris Aivara Vīnbergs ieraudzīja, ka varu progresēt. Viņš man ticēja un bīdīja uz priekšu. Esmu ļoti pateicīga abiem treneriem, man patika ar viņiem strādāt. Kad esi jaunāka, iemācies basketbola spēlēšanas pamatus. Paveicās, jo treneri varēja to izdarīt.

Trenere teica, ka pirmajos treniņu gados laukumā darīji visu.
Īsti to neatceros, bet azarts spēlēt bija visu laiku. Taisnība, ka agrāk biju vispārīga spēlētāja. Tikai izaugot, nostabilizējos savā pozīcijā un spēlēju centrā. Automātiski parādījās citas funkcijas, pie kuru izkopšanas vairāk strādāju.

Divus gadus vēlāk trenēties sāka vidējā māsa Anita. Uz treniņiem braucāt kopā?
Mācījāmies Āgenskalna ģimnāzijā, abas bijām centri un gribējām spēlēt vienā komandā, lai būtu līdzvērtīgas. Treniņos visu laiku spēlējām viena pret otru, treneri lika pretējās komandās. Man tas nepatika, taču konkurence vienmēr nāk par labu, vairāk dod personīgajai izaugsmei. Savstarpējās sarunās noskaidrojās, ka arī Anitai nepatika pret mani spēlēt, bet nekas cits neatlika. Tagad par to varu tikai pasmieties.

Āgenskalna ģimnāzija nebija saistīta ar sportu, tādējādi skolā daudz sportistu nebija. Uzsvars bija uz akadēmisko novirzienu, savienot mācības un treniņus bija grūti, vakaros klāt nāca mājas darbi. Tomēr tas palīdzēja izaugt par cilvēku, kāda esmu tagad. Esmu pateicīga par visu.

Basketbolu spēlējusi arī tava mamma?
Viņa darījusi dažādas lietas, vairāk savam vaļaspriekam. Ja nemaldos, jaunībā spēlējusi „Rīdzenē”, piedalījusies jaunatnes sacensībās.

Aivars Vīnbergs uzaicināja spēlēt „RTU/Klondaika” vienībā. Kas vēl spēlēja komandā, kad pirmo reizi tai pievienojies?
„Arkādijas” vecākajā grupā pazinu visas meitenes, jo treniņnometnes mums bija kopīgas. Kad treneris Vīnbergs uzaicināja uz savu nometni, tur nevienu nepazinu, bet vēlāk sāku spēlēt „RTU/Klondaikas” sastāvā. Komandā spēlēja mana trenere Ināra Jākobsone, Anete Muižniece-Brice, Agnese Brašmane, Ilze Ose, Signe Ose. Domāju, ka Vīnbergs ir ļoti labs treneris, kuram izdodas darbs ar jaunatni. Viņš manī daudz ieguldījis. Galvenais – noticēt sev, ka tu vari.

Treneris deva psiholoģisko pārliecību un aicināja izmantot auguma priekšrocības?
Viņš vienmēr to uzsvēra. Kad spēlēju „Klondaikā”, daudz uzticējās. Tiku daudz spēlēt, lai iegūtu pārliecību par saviem spēkiem.

2000. gadā kļuvi par Latvijas čempioni. Kas tobrīd bija „Klondaikas” principiālākās sāncenses līgā – TTT, US, TTT/Rapa?
Spēle par zeltu atmiņā nav palikusi, taču savstarpējā konkurence ar TTT bija sīva. Tas pats notika spēlēs ar Latvijas Universitāti un „TTT/Rapa”. Pēdējā spēlēja jaunākas meitenes, katrā sacensībā bija kārtīga cīņa. Tagad situācija ir savādāka, vadošajās komandās cēlies līmenis, bet garlaicīgi nebija. Visas četras komandas laukumā izrādījās spēkos līdzīgas, nekad nevarēja noteikt uzvarētāju.

Jaunatnes izlasēs tiki uzaicināta vēlu. Vispirms U18 pie Maijas Kubliņas, reāli spēlēt sanāca U20 vienībā.
Mūsu gada gājumā bija daudz jaunu, perspektīvu spēlētāju, kas tagad izveidojušas izlases kodolu. „Arkādija” bija maza skola, spēlējām otrajā divīzijā un tik daudz netikāmies ar vadošajām komandām. Braucām uz Daugavpili, Liepāju. Izlasē tikt gribējās, vienlaikus bija satraukums, jo nevienu tur nezināju. Domāju, kā būs, taču viss vienmēr beidzās labi. Man patika izlasē. Labi cīnījāmies, rezultāti nebija slikti. Meitenes bija ļoti draudzīgas un izveidojās jauks kolektīvs. Paldies meitenēm un trenerei Maijai Kubliņai!

Nokļūstot pirmajā U21 Pasaules čempionātā Horvātijā, vienkārši gribējās spēlēt, pašas to varbūt nevērtējām kā spilgtu sasniegumu. Skatoties atpakaļ – tas bija Pasaules čempionāts, prestiži. Uzspēlējām pret labākajām Eiropas komandām, kuru sastāvos bija labākās basketbolistes. Pierādīt sevi un vinnēt gribējās. Vienmēr esmu vēlējusies būt komandā un mēģināt darīt, ko vēlas treneris. Lai iejustos komandā un palīdzētu tai ar savu darbu vinnēt. Uz spēli jāiet ar domu uzvarēt, kā tu nāksi uz spēli zaudēt? Svarīgākais bijis darīt, ko vari, lai palīdzētu komandai vinnēt.

RTU/Klondaika brauca draudzības spēļu turnejās uz ASV. Vai piedalījies šajos braucienos? Tas bija grūdiens apsvērt studijas Amerikā?
Kad biju jaunāka, man vienmēr bija sapnis aizbraukt uz Ameriku. Viss ievirzījās ap basketbolu, un, spēlējot „Klondaikā”, ASV apmeklēju vairākas reizes. Braucām pirmssezonas laikā, oktobrī un novembra sākumā, kad koledžu komandām ir pārbaudes spēles. Mūs aicināja spēlēt un šādos braucienos piedalījos divas, varbūt trīs reizes. Pateicos trenerim, ka viņš mani ņēma līdzi. Tajā laikā spēlēt piedāvāja daudzas universitātes un Amerikā to jau darīja Gunta Baško, tāpat Evija Āzace. Pati arī ļoti gribēju. Sapņi piepildās!

Viena no „Western Illinois” trenerēm bija lietuviete Kausaite. Kopā ar māsu viņa spēlēja Baltijas līgā un pievērsa manu uzmanību, ka jābrauc spēlēt uz Ameriku. Saņēmu arī citus piedāvājumus, taču „Western Illinois” izrādīja lielāku interesi. Trenere Leslija Kreina (Leslie Crane) atbrauca uz Latviju, lai satiktu mani un manus vecākus. Viņa bija ļoti pretīmnākoša, tāpēc izvēlējos braukt uz Ilinoju.

Aizbraucot un nonākot savā istabā, domāju, ārprāts, kur esmu nonākusi? Nevienu nezināju, taču viss sanāca labi. Meitenes bija ļoti draudzīgas, uzticējās man, treneri bija gatavi strādāt. Amerikas pieredze sanāca laba gan kā spēlētājai, gan personībai.

Turpinu sarakstīties ar meitenēm un treneri. Viņa atbrauca uz Pekinu, lai klātienē skatītos, kā spēlēju Olimpiskajās spēlēs. Trenere vienmēr smejoties saka - lūdzu, lūdzu, sameklē mums vēl kādu spēlētāju, kādu, kas ļoti pietrūkst!

Īpaši neskatos uz universitātes laika sasniegumiem. Spēlēju tā, kā es spēlēju. Par „Western Illinois” vienmēr būs labas atmiņas, vienu vasaru jau biju aizbraukusi ciemos. Palicis daudz draugu, noteikti tur vēl atgriezīšos.

Amerika ir ļoti dažāda – lielpilsētas, Vidējie Rietumi, Dienvidi. Pati nonāci mazpilsētā, tas mainīja priekšstatu par valsti?
Universitāte bija pašā Amerikas vidū, studentu pilsēta ar 13 tūkstošiem studentu (mid-major) četru stundu braucienā no Čikāgas. Apkārt nekā, izņemot kukurūzas laukus. Smējāmies, ka esam „nekurienes vidū”. Vienā ziņā tas ir labāk, jo blakus nebija lielpilsētu, kur vienmēr var atrast daudz vilinājumu. Sanāca fokusēties mācībām, sezonas laikā uz Čikāgu pat īsti nesanāca aizbraukt.

Kodak/WBCA All American honorable mention – valsts mēroga atzinību uzskati par labāko sasniegumu NCAA karjerā vai izvēli WNBA draftā vērtē augstāk?
Sezonas noslēguma banketā spēlētājas saņēma komandas un individuālos apbalvojumus – gan no savas vienības, gan par „Mid Continent” konferencē sasniegto. MCC konferencei sava banketa nebija. NCAA atsūtīja „All American” plāksnīti ar manu vārdu, kura tagad stāv mājās pie sienas. Izvēloties, augstāk vērtēju uzaicinājumu piedalīties WNBA draftā – jauno spēlētāju aizrunāšanā. Tas ir latiņu augstāk, nākamais solis, kad ieej profesionālajā basketbolā.

Pieteikšanās draftam bija universitātes treneres ierosme?
Atlasē tiek skatīta spēlētāju statistika katrā NCAA konferencē. Pati nezināju, ka esmu noskatīta, trenere par skautu interesi pateica 2006. gada ziemā, regulārās sezonas pēdējās spēlēs. Tiku uzaicināta uz pirmsdrafta treniņnometni Bostonā. Nometne turpinājās vismaz trīs dienas un tai sekoja drafts. Meiteņu bija daudz, kāda puse aizbrauca mājās. Domāju, ka man būs jāatgriežas universitātē, bet uz Bostonu bija atbraukusi trenere. Viņa teica, lai nebraucu mājās, jo pastāv iespēja, ka nodraftēs. Mani izvēlējās „Detroit Shock”.

Kā pagāja laiks no drafta līdz WNBA regulārās sezonas sākumam?
Vispirms aizbraucu uz universitāti nokārtot gala eksāmenus. „Shock” nometne notika Detroitā pie trenera Bila Lembīra. Viņš bija viens no „Detroit Pistons” spēlētāju grupas, kuru sauca par „Bad Boys”. Veselu mēnesi notrenējos pie viņiem, bijām arī Lasvegasā un citur. Viss bija interesanti, uzzināju jaunas lietas. Tikai nezināju, kas notiks tālāk, jo profesionālo basketbolu vēl nebiju īsti iepazinusi. Meitenes komandā bija profesionāles, varēju mācīties, kā jābūt.

Pēc pirmās spēles Lembīrs pateica, ka „Shock” uzaicinājusi citas spēlētājas no Eiropas. Treneris uzsvēra, ka mums jāšķiras, bet tas nenotiek tāpēc, ka man nebūtu potenciāla. Pieņēmu to. Nākamajā dienā saņēmu zvanu no „Washington Mystics”, kas vēlējās, lai spēlēju pie viņiem. Galvenais treneris un komandas menedžere mani labi uzņēma, nospēlēju vienu sezonu Vašingtonā. Daudz laukumā netiku, jauniņās spēlēt laiž mazāk, taču pieredzes ziņā ieguvums bija pamatīgs.

WNBA pirmssezonas treniņi bija grūtāki nekā citur? Uz nometnēm atbrauc 25 spēlētājas, sastāvā vieta ir trīspadsmit basketbolistēm (no 2009. gada sezonas 11)
Grūtākie treniņi, manuprāt, bija universitātes pirmssezonas nodarbībās, taču smagi trenēties vajadzēja arī „Shock” nometnē. Jāskrien daudz sprintu, jāstrādā zālē, taču pie slodzēm pieradu jau koledžā. Nelikās tik traki, vairāk bija interesanti – ko darīsim? Treneri katru dienu izdomāja savādākus vingrinājumus. Konkurence, īpaši ar veterānēm, ir liela, taču Vašingtonas sastāvā tiku iekļauta un spēlēt varēju uzreiz.

Mana partnere „Mystics” bija divkārtējā Olimpiskā čempione Deliša Miltone-Džonsa. Viņa bija ļoti pretimnākoša, treneris izrādīja gatavību daudz strādāt. Konkurence ir veselīga, tā ļauj izaugt. Veiksmīga spēle izdevās Hjūstonā, pret WNBA pirmo dinastiju un četrkārtējām čempionēm „Comets”. Parasti iesildījos un spēli pavadīju uz soliņa, taču cerība bija vienmēr. Deliša savainojās, nevarēja spēlēt un komandai vajadzēja centru. Uztraucos, taču, uzlaižot laukumā, spēle aizgāja. Kad Miltone-Džonsa pēc pāris dienām atgriezās, pie vārda tiku mazāk.

„Mystics” ir vienā sistēmā ar „Wizards” un „Capitals”, klubiem bija kopīgas aktivitātes?
Visas trīs komandas spēlē vienā zālē - „Verizon Center”, taču īpašnieki atšķiras. Kad gājām uz svaru zāli, tur varēja redzēt basketbolistus un hokejistus, bet kopīgu pasākumu nebija.

2007. gadā WNBA lietās iznāca problēmas ar pasi, vai citādi tovasar būtu braukusi uz ASV? Kā šķīrāties ar klubu?
Problēmas ar dokumentiem bija viens no iemesliem. No otras puses, nezināju, vai WNBA bija tas, ko vēlējos. Līmenis ļoti labs, savādāka ir kluba iekšējā politika. Sāku domāt, vai man tas kā spēlētājai bija vajadzīgs? Radās šaubas un nospriedu, ka atpakaļ nebraukšu.

Kluba menedžeris vienmēr meklē spēlētājas, klāt nāk jaunās basketbolistes no koledžām. Kad aģents jautāja, vai vēlos turpināt sadarbību ar „Mystics”, teicu, ka labāk nē.

„Shock” 2006. gadā uzvarēja WNBA čempionātā. Sevi iedomājies kopā ar komandu?
Viss notiek, kā tam jānotiek. Bija prieks par meitenēm, jo viņas cīnījās un tiešām labi spēlēja. Tagad sekoju, kā WNBA iet Anetei, ceru, ka viņa atveseļosies pēc savainojuma un ar celi viss būs kārtībā. Apskatos amerikāņu meitenes, ar kurām spēlēju vienā komandā. Nav tā, ka skatītos spēles, bet pārskatu statistiku.

Divus gadus spēlēji Eiropas kausā, tagad būs trešais gads Eirolīgā. Tavuprāt, kā atšķiras spēles līmenis WNBA, Eiropas kausā un Eirolīgā?
Pamatelementi ir tie paši, tikai Amerikā pastāv lielāks uzsvars uz individuālo spēli. Eiropā meitenes spēlē gudrāk. Neteiktu, ka starp Eiropas kausu un Eirolīgu būtu lielas atšķirības, vienkārši stiprākie klubi piesaistījuši vadošās spēlētājas no WNBA un Eiropas. Labākajiem klubiem ir vairāk finanšu līdzekļu, lai nopirktu spēlētājas un piedāvātu labākus līgumus. Tādā ziņā Eirolīgā ir augstāks līmenis, bet arī Eiropas kausā var atrast klubus, kuri spēj konkurēt.

Sezona Prāgā patika?
Neesmu īpaši apmierināta ar pēdējo sezonu. Prāgā bija laba komanda ar labām spēlētājām, taču nespējām uz laukuma parādīt, ko tiešām varējām. Neizdevās atrast kodolu un izcīnīt vajadzīgās uzvaras. Katrs zaudējums ir pārdzīvojums, bet sportā uzvar labākais. To jāpieņem un jādara tā, lai, nākamreiz tiekoties, tu būtu tajā brīdī labāks. Arī zaudējumi palīdz izaugt.

Duelis Čehijas līgā starp Prāgu un Brno bija ļoti izteikts. Konkurentu klubs divpadsmit gadus pēc kārtas bija izcīnījis Čehijas kausu. Šogad mēs vinnējām un visi bija ļoti priecīgi. Žēl, ka neizdevās uzvarēt čempionātā, taču konkurence izvērtās spraiga. Komandā bija daudz ārzemnieču un, pastāvot sešu viesspēlētāju limitam, kādai vienmēr nācās sēdēt malā.

2009. gada sezonā spēlēji Krievijas Superlīgā. Tas notika Orenburgā, pilsētā uz Sibīrijas un Kazahstānas robežas. Tavi rādītāji bija ļoti labi un sekoja labs sniegums Eiropas čempionātā, tātad gads izdevās?
Krievijā basketbols ir labā līmenī. Orenburgai bija labs treneris, kurš man uzticējās un daudz laida laukumā. Tas ir svarīgi, jo, vairāk spēlējot, gūsti lielāku pārliecību par sevi. Organizatoriski gāja visādi, bet saprast Krievijas cilvēkus nebija grūti. Latvijā ir daudz krievu tautības cilvēku. Salīdzinot ar Spāniju, viņi ir mums tuvāki, vairāk savējie. Saņēmu cilvēku mīļumu, bija grūti braukt prom. Ārzemju spēlētājām tika sarīkota atvadīšanās ballīte, visas meitenes atnāca, apskāvās un raudāja. Teica, ka mēs viņām ļoti pietrūksim un gads bijis ļoti jauks. Šķiršanās izvērtās ļoti sirsnīga.
Klubs piedāvāja palikt. Arī šovasar saņēmu piedāvājumu, taču tas notika, kad biju parakstījusi līgumu ar Ungārijas komandu.

Nākamajā sezonā spēlēsi Šopronas "Euroleasing". Kā radās iespēja spēlēt šajā komandā?
Šopronas klubs bija vienā Eirolīgas grupā ar Prāgu, spēlējām gan mājās, gan pie viņiem. „Euroleasing” vienība vienmēr patikusi, jo tajā pulcētas komandas spēlētājas. Ar Šopronu vienmēr ir neparocīgi spēlēt. Tajā nav daudz zvaigžņu, bet kā komanda tā spēlē ļoti labi. Tas vilināja un, saņēmusi piedāvājumu, biju ļoti priecīga. Treneris Sekeli ir jauns, patīk komandas spēles stils. Kā būs uz vietas, vēl jāredz, taču esmu dzirdējusi tikai pozitīvas atsauksmes. Cerēšu uz labāko! Blakus ir Vīne, Bratislava, 40 vai 50 minūšu attālumā spēlēs mana komandas biedrene Ieva Kubliņa. Smējāmies, ka atkal varēsim būt kopā.

Vienā no intervijām minēji, ka, sākot spēlēt Eiropā, atsaucīgs aģents izkārtoja piedāvājumu Barselonā. Vai turpināt sadarbību?
Aģents nav mainījies, mani pārstāv „Prodep” aģentūra. Kad spēlēju WNBA, aģentūra sadarbojās ar Amerikas aģentiem, atsevišķa pārstāvja ASV nebija.

Brīvajā laikā patīk aktīvā atpūta?
Ekstremālas izklaides starpsezonā nevar atļauties, jāizslēdz ar riskiem saistītas darbības. Labprāt braucu ar riteni, uzspēlēju bumbu pludmalē. Ļoti patīk ceļot, apskatīt jaunas un neredzētas vietas. Atvaļinājumā ceļoju Itālijā, redzēju jaunas pilsētas un pludmales. Latvijā sanāca paceļot ar teltīm, būt pie dabas, trāpījās labs laiks! Pirmajā nedēļā pēc sezonas negribējās neko darīt, bija nogurums. Tad vienkārši sēdēju mājās un atpūtos.

Kad tevi gaida Šopronā?
Septembra vidū.

Profesionālās karjeras laikā bijuši gadījumi, kad treneri sagatavo informāciju, kas vasarā jāizdara vai paļaujas uz izlases treniņnometni?
Vienreiz uzdevumus atsūtīja Prāgas klubs, bet parasti komandu vadība zina, ka trenēšos un spēlēšu izlasē. Spēles nāk par labu vairāk nekā treniņu programmas. Spēles ir labākais treniņš, kā sevi sagatavot.

Čehijā spēlēji vienā komandā ar Ievu Kubliņu, pirms tam Spānijā ar Lieni Jansoni. Cik liela nozīme ir, ja komandā ir kāda jau pazīstama spēlētāja vai arī tāpat labi iejūties kolektīvā?
Amerikā divus gadus spēlēju kopā ar Līgu Bergvaldi. Man paveicies. Ļoti patīk spēlēt ar savējiem, kādu tuvāku cilvēku svešajā zemē, kas tevi saprot. Patika spēlēt ar Līgu, ar Lieni, ar Ievu.

Esi spēlējusi vairākās valstīs, kur patika vislabāk?
Katrā vietā var atrast savu „odziņu”. Orenburga nebija skaistākā pilsētā, bet tur labi gāja sportiskajā ziņā. Iespaidīgs bija pirmais gads Barselonā, jo profesionālā komandā varēju daudz iemācīties, arī pilsēta brīnišķīga. Vieta, kura nelīdzinājās nekam iepriekš redzētajam. Kluba treniņu zāle bija blakus „Nou Camp” stadionam. Ekskursijā bijām, futbola spēlēs nē.

Teici par Šopronu, ir vēl kāds klubs, kurā gribētu spēlēt?
Esmu pateicīga par jebkuru vietu, kur spēlēju. Mazas mācības palīdz izaugt kā spēlētājai un personībai. Pieņemu visu notiekošo. Spilgtākos iespaidus radījušas Olimpiskās spēles un veiksmīgais Eiropas čempionāts Itālijā, kur izcīnījām ceturto vietu. 2008. gada vasara bija sirreāla, jauni turnīri, jauna vide. Ārprāts, pašas brīžiem neticējām, ka tur esam. Bija prieks par visu.

Kā veicas, sākot treniņus valstsvienības galvenā trenera Džordža Dikeulakosa vadībā?
Pēc divu mēnešu pārtraukuma esam trenējušās nedēļu. Treneris vienmēr paslavē par labu darbu treniņos un saka – nevaru vien iedomāties, kas būs pēc mēneša darba. Viņš mūs ļoti labi motivē. Pie trenera Zvirgzdiņa trīs gadus izmantojām citu sistēmu, tagad jāapgūst jaunas. Visas pārmaiņas notiek uz labu. Šodien (saruna notika 9. jūlijā) sākām mācīties jaunas kombinācijas, kādas neesam iespēlējušas agrāk. Pagaidām apgūstam uzbrukuma pamatprincipus, aizsardzību vēl neesam ņēmušas. Atsevišķi notiek nodarbības mazajiem un garajām spēlētājām, daļu treniņa kopā mācāmies sadarbības un mēģinām saspēlēties ar jaunajām kombinācijām.

Spēlējot bez Anetes Jēkabsones-Žogotas, uzreiz jūtamas spēles organizācijas atšķirības?
Iepriekšējos gados Anete bija izteikta komandas līdere, daudz spēlējām uz viņu. Tagad ir jauns treneris, jaunas sistēmas. Par izmaiņām vēl pāragri teikt, esam sākuma posmā, jāpagaida pirmās spēles.

Kura kļūs par izlases pamata saspēles vadītāju EČ kvalifikācijas turnīrā? Kādu redzi šī izlases modeļa pamatpiecinieku?
Kristīne, Zane, Anda un Elīna cītīgi, ar lielu atdevi strādā treniņos. Prieks skatīties. Nezinu, kāds būs trenera lēmums, bet gribēšana redzama visām. Jebkura no viņām ir laba saspēles vadītāja.

Tev ir nozīmīgi, ja laukumā ej starta sastāvā vai uz maiņu?
Man tas nav tik būtiski. Labi spēlē Ieva un Liene, ļoti progresē abas Aijas.

Latvijas valstsvienība otrajā FIBA "Diamond Ball" turnīrā Hainiņā, Ķīnā

Komandas spēks

Epiziode spēlē ar ASV

Latvijas debija Olimpiskajās spēlēs

Marsela Prusta jautājumi

Tava labākā īpašība
Līdzjūtība

Labākās vīriešu īpašības
Godīgums

Labākās sieviešu īpašības
Spēja uzņemties atbildību

Iecienīta frāze
Viss, kas notiek, notiek uz labu

Īpašības vārds
Laimīgs

Īpašības vārds, kas nepatīk
Nepatīkams

Personība sportā
Džordans, tagad jau kādu laiciņu Bolts

Vēsturiska personība, kas nepatīk
Man nekad nav patikuši tie līderi, kas nospiež vai nogalina tautas, visi tie, kuri mūsu Latvijai ir tik daudz ļaunu darījuši

Ko sev visvieglāk piedod?
Kļūdas, ko izdarīju nezināšanas pēc, jo pēc tam varu no tām mācīties

Ko sevī mainītu, ja varētu?
Katru dienu nodzīvot, cenšoties darīt pēc iespējas vairāk laba