Janičenokam nav izskaidrojuma

"Daudzi spēlē ar mikrotraumām, arī man sāp mugura — disks nobīdījies," stāsta Kristaps. "Taču tas nav izskaidrojums. Patiesībā nesaprotu, kas notiek. Pietrūkst saskaņas, pietrūks psiholoģiskas pārliecības, pietrūkst arī veiksmes. Nevaram trāpīt brīvos metienus — ne es, ne Toress (savulaik labākais snaiperis Eirolīgā), ne Kalabrija (Itālijas izlases spēlētājs). Te jau runā, ka esam nolādēti, jo kas tāds ar komandu notiek otro gadu pēc kārtas…"

"Pēc mačiem izlasē — visi taču atceras, kā nospēlējām Eiropas čempionātā… — bez pauzes vajadzēja iesaistīties kluba darbā. Nebija viegli ne fiziski, ne psiholoģiski," savu sākotnēji pabālo sniegumu šosezon skaidro Janičenoks. "Darīju, kas man bija jādara — trenējos, cīnījos — un kaut kas sāka izdoties. Pēdējā laikā nevaru sūdzēties, jo spēlēju vismaz pa 20 minūtēm. Taču būtu egoistiski teikt, ka viss kārtībā, ja komandas rezultāti ir tādi, kādi ir."

"Kaut kam jānotiek," par krīzes pārvarēšanu saka Janičenoks. "Varbūt ar treneri, varbūt ar mani vai kādu citu spēlētāju. Šādā situācijā izmaiņas būtu likumsakarīgas."

Izmantotie resursi:
Diena