Melderis: "Mērķis – pirmais trijnieks"

Šobrīd LBL turnīra tabulā esat priekšpēdējie, bet būtībā vienas, divu uzvaru attālumā ir arī tā pati trešā vieta. Kāds ir komandas mērķis šosezon?
- Protams, sezonas sākumā uzstāda augstus mērķus, jo tad vēl maz zināja par to, kas kurā komandā būs un kā katra komanda izskatīsies. Tai skaitā arī mēs vēl nezinājām visu par simts procentiem. Katrā ziņā tas galvenais mērķis ir beidzot pārvarēt pirmo izslēgšanas spēļu kārtu, kas bijis klupšanas akmenis Valmierai pēdējos gados. Patiesībā jau pat vienalga, kas tur nāks pretī – tu esi gatavojies "play-off'am" visu sezonu un, ja esi stiprāks tajā brīdī, uzvaru, ja esi vājāks – zaudē. Mūsu mērķis noteikti šosezon ir pirmais trijnieks.

Tai pašā laikā līdzīgi spēlēs ar VEF un uzvarēts arī "Barons". Varbūt jātēmē vēl augstāk?
- Uzskatu, ka pirmajā spēlē pret VEF Valmierā savu lomu nospēlēja pieredzes trūkums. Man vairs minūtes pārtraukumu nebija, zālē bija liels troksnis un tādā brīdī kādam spēlētājam jāuzņemas līdera loma. Mums nebija neviens, kurš to izdarītu un 40 sekunžu laikā no plus 5 zaudējām spēli... "Baronu" esam uzvarējuši trīs reizes, bet vēl jau jāskatās, vai viņi ko neizmainīs savā sastāvā līdz dedlainam. No otras puses, ja tā notiks, viņiem paliks mazāk laika saliedēt komandu. Mums tomēr tā filozofija ir komandas spēle. Protams, ir reizes, kad izceļas kāds atsevišķs spēlētājs – Deiviss, Andžejevskis... Tomēr kopumā tas viss ir komandas nopelns. Pēdējā zaudētajā spēlē pret VEF to ļoti labi varēja redzēt – pirmo puslaiku spēlējām katrs par sevi un tikām pie mīnuss 20 spēles laikā...

Vēl jau arī "Ventspili" nedrīkst aizmirst...
- Jā, un arī Liepāju. Mēs visu sezonu gatavojamies uz sezonas beigām, uz izšķirošajiem mačiem un jau parādās iezīmes, ka mēs varam spēlēt un uzvarēt. Pret to pašu "Kalev" nospēlējām ļoti labu spēli. Protams, ne ideālu, jo ir daudzas lietas, pie kā jāturpina strādāt, bet, ja katrs nospēlē savā līmenī, mēs varam spēlēt ar jebkuru komandu.

BBL, Elites divīzijā spēlējot, "Valmierai" laikam nekad nav gājis tik labi!
- Pagājušajā sezonā arī bija piecas uzvaras, bet tā vieta nebija tik augsta. Varējām pacīnīties par vietu sešiniekā, jo ne "Ventspils", ne "Rock" nebija neuzvarami savā laukumā. Tikt sešiniekā – tas "Valmierai" būtu liels sasniegums un, kas zina, tādā sešiniekā tie paši "Šiauliai" nav nekas nepārvarams. Mums ir daudz jaunu spēlētāju, un tas arī bieži vien izšķir spēles, kad kāds nospēlē ne tā, kā vajag...

Runājot par leģionāriem, izskatās, ka "Valmiera" atkal trāpījusi desmitniekā – Valeika, Krešnars, - - - Deiviss sevi parādījuši no labākās puses. Kurš meklē ārzemniekus klubam?
Visi šie spēlētāji ir viena aģenta klienti. Ļoti ilgi nemeklējām, visi viņi ir tādi, kā man patīk – ātri, ne pārāk masīvi. Protams, kādā brīdī sezonā atsaucās arī kāda smagāka spēlētāja trūkums, un tāpēc mums komandā ir Kaspars Cipruss. Ātri sapratām, ka šie leģionāri mums var noderēt, tāpēc slēdzām līgumus. Ar Deivisu bija mazliet kuriozāk.

Kādā ziņā?
- Līdz viņa atbraukšanai mums bija daudz tādu spēlētāju ārējā līnijā, kas var iemest, bet nevar saasināt spēli ar caurgājieniem. Valeika atcerējās, ka viņam koledžā četrus gadus bijis komandas biedrs, kurš uzspēlējis arī Somijā, bet šobrīd ir bez komandas. Viņš atbrauca, redzējām, ka viņš tiešām ir tīri labs spēlētājs, kuram, protams, ir arī savi mīnusi, bet viņš mums var noderēt, iekļauties komandā un arī finansiālā ziņā izdevīgs variants, tāpēc ilgi nedomājām.

Un izskatās, ka ir attaisnojies. Pēdējais, ko piesaistījāt, ir saspēles vadītājs Timotijs Krauels. Kāpēc tāda izvēle?
- Būtībā visu sezonas laiku bija šaubas – vajag vai nevajag vēl vienu saspēles vadītāju. Pēdējās spēles parādīja, ka vajag, līdz ar to arī nosliecāmies par labu šādai izvēlei. Nesaku, ka jau esošie mūsu mazie nebija pietiekami labi, bet šis spēlētājs būs ļoti labs palīgs. Galvenais, ka viņš ir tieši tāds, kādu es vēlos pirmo numuru – tendēts uz komandas spēli, ar labu aizsardzību, neinteresē paša punktu gūšana, bet gan saspēles veidošana un piespēļu atdošana. Vēl gan pagaidām nav īsti līdz galam iejuties un apradis ar Eiropas laiku, bet ar katru dienu kļūst arvien labāk. Domāju, ka līdz spēlei pret "Baronu" [intervija notika pirms tā. "Valmiera" zaudēja, bet Krauels guva 11 punktus un atdeva sešas piespēles] viņš jau būs gatavs pilnībā.

Sezonas sākumā teici, ka komandā ir tikai desmit spēlētāju, jo finansiālā situācija neatļauj vairāk. - - Tagad jums ir 12 spēlētāji un vēl savainotais Valeika. Situācija uzlabojusies?
Ja godīgi, par finansiālo situāciju nemācēšu teikt. Es varu vadībai teikt, ko vēlos, un tad man pasaka – jā vai nē. Sākumā mērķis bija vienkārši noturēties BBL, ko varējām izdarīt arī ar saviem esošajiem spēkiem. Sezona sākās, spēle aizgāja, un kluba vadība jau redz, ka ir iespējas sasniegt ko vairāk, tāpēc arī meklē kaut ko papildus, lai komandai būtu lielākas iespējas. Noteikti jāsaka paldies gan Valmieras pilsētai un visiem pārējiem atbalstītājiem, ka man un visiem pārējiem ir šāda iespēja. Viņi tomēr redz, ka komanda ir laba, saliedēta un uz to ir prieks skatīties un atbalstīt.

Skatītāju skaits tribīnēs gan samazinājies diezgan krasi...
- Gan tas, ka basketbola popularitāte līdz ar visiem vasaras notikumiem gājusi uz leju, gan hokejs iegriež. Ja "Dinamo" spēle ir vienlaicīgi ar mūsu spēli, tad atnāk tikai lielākie fani. Ja nav hokejs, tad atkal ir vairāk līdzjutēju.

Valeikam sezona beigusies?
- Jā, bet viņš ir ar komandu joprojām. Viņam bija operācija Lietuvā un pēc tās brauca atpakaļ, tagad mēģina atkopties. Kas zina, varbūt arī nākamo sezonu viņš varētu uzsākt pie mums. Pašreizējais līgums ir līdz šīs sezonas beigām, bet viņš ir labs spēlētājs, kurš var mums ļoti palīdzēt. Tas svarīgākais man no viņa bija pienesums cīņā par atlēkušajām bumbām, uz viņu var paļauties gan aizsardzībā, gan uzbrukumā.

Ciprusa piesaistīšana bija tavs pirksts?
- Vairāk gan tas ir kluba vadības nopelns. Viņš bija Jelgavā, vadība sazinājās ar viņu, izrādās bija vēlēšanās uzspēlēt augstākā līmenī. Pieļauju, ka viņš redz, ka ar so komandu var LBL tikt trijnikā, ar veiksmi arī BBL sešiniekā. Es nenoniecinu Jelgavu nekādā ziņā, bet mums tomēr ir augstāki mērķi, un no Valmieras Ciprusam varētu izdoties labāks atspēriens turpmākajai karjerai. Protams, arī mēs nevaram piedāvāt viņa līmeņa attiecīgu algu, bet šeit viņš varēs spēlēt pietiekami daudz un atgriezties apritē.

Sezonas sākumā bija runas, ka "Valmierai" ir švaki ar finansēm un jau iekrājušis kādi parādi...
- Protams, kādā brīdī aizkavējās kaut kas, bet viss tiek atmaksāts. Uzreiz varu pateikt, ka spēlētājiem un komandas cilvēkiem ir samaksāts par 100 procentiem viss, kas apsolīts. Varbūt ir kādi parādi citās izdevumu pozīcijās, bet uz šo brīdi tā ir realitāte Latvijā. Varu teikt, ka kluba vadība dara visu iespējamo, un viss agrāk vai vēlāk tiek samaksāts.

Kas notika ar Reini Strupoviču?
- Lielākoties aiziešana bija viņa paša iniciatīva. Saprotu, ka "Ķeizarmežs" viņam piedāvāja kaut ko, un kluba vadībai nebija nekādu lielu iebildumu. Iespējams, viņam bija nepatīkami tas, ka atnāca viņa pozīcijas spēlētājs Deiviss. Tā ir katra paša cilvēka izvēle, un, ja viņš nevēlējās pie manis Valmierā spēlēt, tad man nav jēgas viņu turēt, jo nekas labs no tā nesanāktu. Ja tu jau no jaunatnes vecuma visu laiku trenējies ar lielu atdevi, koncentrēšanos un attieksmi zināmā līmenī, tad var sasniegt attiecīgu līmeni. Bet, ja tu pussezonu patrenējies, tad nē, vasaru izlaid pilnībā, tas ir tālu no profesionāla darba. Ja tu neesi profesionālis, tad arī nevar gaidīt nekādu stabilitāti.

Lauris Mizis un Roberts Mednis arī vasarā trenējās ar komandu, bet tika atskaitīti...
- Diemžēl atkal pie vainas bija pēdējā laikā daudz aprunātā basketbolistu tusēšanās... Valmiera ir ļoti maza pilsēta. OK, es saprotu, ka gribas aiziet atpūsties. Ir dienas, kad to var darīt, bet šajā gadījumā čaļi bija pirmsspēles vakarā vienkārši aizgājuši uz klubu. Man tas šķiet ļoti nepieņemami. Ja jaunajam spēlētājam domāšana ir "man vienalga viss, es esmu labs, man maksā kaut kādu naudu, esmu kārtējā zvaigzne Latvijā un varu atpūties iet uz spēli", tad man tas nav pieņemami. Tie bija spēlētāji, kuriem, uzreiz varu teikt, uzticības vairāk nebija pilnīgi nekādas, rokas nolaidās, un es viņus atskaitīju. Par to pat nebija nekādu diskusiju.

Mizis tagad pielicis punktu karjerai?
- Tā esmu dzirdējis, jā. Bet arī pie manis Valmierā Mizim tā attieksme bija diezgan nepieņemama. Ja no rīta neparādās treniņā, neviens nezina, kur viņš ir, bet pēc treniņa atsūta man īsziņu "es esmu skolā", man tādas lietas ļoti, ļoti nepatīk. Tas bremzē visu komandas atmosfēru, ja viens izdomā, ka var atļauties tādas lietas. Tas nav godīgi ne pret pārējiem komandas biedriem, ne pret mani. Ja godīgi, tad līdz tam nebiju viņu īsti redzējis spēlējam, bet treniņos varēja redzēt, ka tikko jāspēlē komandas spēle, tā viņam rodas problēmas. Jā, viņš varētu spēlēt LBL2 vai Studentu līgā, kur viņam dotu 40 minūšu spēles laiku un vaļu izpausties individuali, bet komandas spēlē viņam bija grūti iekļauties.

Tavi vienaudži vēl ir basketbolista brieduma gados un skraida pa laukumu, kamēr tu jau esi galvenais treneris. Nav jocīga izjūta dažreiz?
- Esmu domājis par to, sevišķi pirms sezonas, kad uzņēmos šo darbu. Tas ir interesanti, no vienas puses dīvaini un neparasti, jo man jāizcīna cieņa kā trenerim tajos džekos, ar kuriem pats esmu spēlējis plecu pie pleca laukumā. Bet man ir savi principi, kurus ievēroju pret visiem vienādi, un man ir izveidojušās ļoti labas attiecības ar visiem spēlētājiem. Varbūt kādreiz ārpus basketbola es vairāk parunājos ar atsevišķiem spēlētājiem par sadzīviskām lietām, bet laukumā trenera-spēlētāja attiecības strādā ar visiem.

Jābūt spilgtām līdera īpašībām, lai ko tādu panāktu.
- Jā, tur tā lieta, ka latviešu kultūra un mentalitāte daudziem neļauj uzņemties līdera lomu līdz galam. Nav tādu, kad noliks visu pie vietas un pavilks komandu aiz sevis. Bet tas ir jāmācās un jādzen iekšā no jaunatnes vecuma jau. Runa nav tikai par Valmieras spēlētājiem, bet gan par visiem latviešu spēlētājiem. Es mēģinu to pagriezt pretējā virzienā savā komandā. Piemēram, mums ir bijušas spēles, kad Deivisam neaiziet spēle, un visi aiziet tam līdzi. Es priecātos, ja būtu kāds latviešu spēlētājs, kurš, ja spēle neiet citam, uzņemas līdera lomu un pavelk līdzi citus. Lietuviešiem izlasē spēlēja Jasikēvičs, kurš arī visos savos klubos bijis liela autoritāte, un viņš uzvilka visus spēlētājus, visus bija izkomandējis, kur kuram jābūt, kas jādara, uzvilcis līdzjutējus, pārāk neatzīstu diskusijas ar tiesnešiem, bet arī to viņš paspēja izdarīt, un tas viss kopā bija viņa lielā vērtība. Latviešiem tādu spēlētāju ir ļoti, ļoti maz. Cenšos to ieviest Valmierā un varbūt, ja ne šiem spēlētājiem tas izdosies līdz galam, tad jaunajiem gan, cerams, jo, ja vecais ir tusētājs, tad jaunais ir tāds pats no pakaļas un nekas labs tur nevar sanākt.

Tev ir kādi trenera etaloni?
- Tāds viens konkrēts nav. No visiem treneriem, kas man bijuši – sava tēva, Vara Krūmiņa, Aināra Bagatska un Holandes trenera -, esmu mācījies ļoti daudz. Analizēju katra darbu un veidoju pats savu. Esmu par tādiem treneriem, kas piekopj disciplīnu, aizsardzību, komandas spēli. Mēģinu piekopt ko līdzīgu un uzskatu, ka priekš pirmā gada ir tīri OK. Es jau zinu, ko es darītu citādāk nākamsezon. Šobrīd to nevar, jo tad tas izjauktu visu, kas jau iestrādāts. Holandē trenerim bija iesauka "Champion-maker" – 20 sezonās, ko nostrādājis par treneri, viņs bija izcīnījis 15 vai 16 titulus. Viņa komandās vienmēr bijusi disciplīna, attieksme un viss pārējais, ko minēju, un ļoti labi varēja redzēt, ka tas labi strādā.

Izskatās, ka esi sācis veiksmīgi...
- Nezinu, kas skaitās veiksmīgi, es tomēr vēlētos, lai mēs līdz galam nospēlētu vismaz tikpat labi kā līdz šim. Protams, priecājos, ka tas darba stils, ko piekopju, strādā. Arī klubas vadība ir apmierināta un vairs nav jāuztraucas tikai par to, lai no kaut kā neizkristu. Lielākais gandarījums ir tas, ka no nekurienes augusta vidū esam spējuši izveidot labu komandu. Man patīk Valmieras basketbola vadība, kas daudz mēģina strādāt ar jaunajiem spēlētājiem un, nevis izskalojot smadzenes, bet parādot ceļu, pa kuru būtu labāk iet. Nestrādāsi – nekas nebūs, strādāsi, smagi trenēsies – iespējas nekur nepazudīs. Jaunā paaudze diemžēl ir tāda, kamēr viņiem nepasaka, tikmēr viņi nedara. Mums jāpanāk tas, ka viņi paši brīvā brīdī vēlas iet trenēties, skriet krosu un visu vasaru strādāt, nevis sēdēt mājās pie datora vai, nedod Dievs, iet kaut kur dzerstīties.

Bagatskis tagad ir izlases treneris. Nav aicinājis tevi palīgā?
- (smejas) Nē... Tur ir vajadzīgi pieredzējušāki treneri par mani. Vēl jau gan nevar zināt, kādi spēlētāji šogad spēlēs.

No "Valmieras" kāds būs? Nu, vismaz kandidātos...
- Uz šo mirkli es kandidātu sarakstā redzētu Juri Andžejevski, un tam nav nekāda sakara ar to, cik labs draugs viņš man ir (smejas). Tas darba apjoms, ko viņš izdara laukumā, ir milzīgs, tai skaitā stabilitāte aizsardzībā un sajūta, kas veidojas ap viņu. Nevar jau zināt, kā viņs izskatītos izlases līmenī, bet tikt kandidātos un pie iespējas sevi parādīt viņš būtu pelnījis. Protams, vēl ir Cipruss, kurš būtu jāuzaicina, sevišķi, ja piepildīsies pesimistiskākās prognozes un mums būs lieli iztrūkumi garajā galā. Viņam ir liels potenciāls, bet jātiek galā ar savu fizisko kondīciju. Ja viņš būtu labā kondīcijā, viņš nespēlētu Valmierā, bet gan Itālijā vai Spānijā.