Viedoklis: Kurš būs līderis starp līderiem?

Vai ventspilnieki spēs sadalīt bumbu?

Komandas komplektācija uzdod šo pavisam vienkāršo jautājumu. Uzreiz jāsaka – jā, komandā pietiek spēlētāji, kuri ir gatavi darboties otrajā plānā, ir pieraduši būt melnā darba veicēji (A.Strēlnieks, Bērziņš, Blaus, Meiers), bet ir jābūt arī līderiem. Komplektācijas darba rezultātā radies jautājums - vai līdera tipa spēlētāji nebūs par daudz? Jo visiem zināms - ja spēlētājs, kurš pieradis būt vilcējs, tiks pabīdīts malā, var sākties neapmierinātības izrādīšana, kas nekādā ziņā nevar vairot komandas mikroklimata un līdz ar to saspēlētības uzlabošanos.

Ar interesi sekoju ārējās līnijas komplektācijai. Strēlnieka noturēšana, no kluba pozīcijām raugoties, ir šīs starpsezonas lielākais notikums. Man gan nav īsti skaidrs, kā tiks sadalīts laiks starp Strēlnieku un Meisonu. Pirmajam stabili būtu jādod vieta starta pieciniekā, ja "Ventspils" patiešām vēlas arī kaut ko nopelnīt vai vismaz parādīt sevi kā jauno spēlētāju audzinātāju Eiropā, bet otrais ir pārāk dārgs pirkums, lai nebūtu sākuma piecinieka spēlētājs...

Ejam tālāk – otrā un trešā numura pozīcijas. Akselis Vairogs, Ingus Bankevics, Rašads Andersons – neviens no šiem nebūs gatavs samierināties ar rezervista lomu. Konkurence ir laba lieta un tādai jābūt, bet šie vairs nav jaunie spēlētāji, kuriem jātiecas izkonkurēt pieredzējušāko komandas biedru, šie ir tie, kuriem jābūt pārliecinātiem par savu vietu, nevis jādzīvo stresā par to, vai tiks laukumā vai ne, šiem ir jātaisa rezultāts. Un ar tādām ambīcijām viņi arī tur ir ieradušies. Pie tam vēl pastāv iespēja, ka Strēlnieks un Meisons laukumā tiks turēti vienlaicīgi, kas savukārt nozīmētu to, ka uz beņķa paliks pat divi no šiem trim rindkopas sākumā minētajiem...

"Ja ierindā ir abi divi - [Džozefs] Forte un Rašads [Andersons] - vispār nekas nesanāk. Bumba apstājas pie viņiem, ir driblēšanās un metiens, līdz ar to neviens nav gatavs iet cīņā par bumbām vai paspēt atgriezties aizsardzībā. Visu var mēģināt mainīt, bet, ja ir tādi spēlētāji, kuriem savas intereses ir augstākas par komandas interesēm, tad vienalga, ko mainīt," šādus vārdus man savulaik teica ventspilnieks Sandis Buškevics, kad pārstāvēja Udīnes "Snaidero" vienību, un arī tie liek uzmākties zināmām šaubām. Šoreiz Andersonam nebūs blakus Forte, bet būs cits līdzīgs, es teiktu, ka pat vēl individuāli ambiciozāks spēlētājs – Česters Meisons...

Un galu galā – Vladimirs Štimacs. Serbu centram pēdējās sezonas Belgradā nebūt nebija tik veiksmīgas, kā pašam būtu gribējies un kā pats droši vien bija iedomājies pirms pievienošanās "Crvena Zvezda". Vidēji laukumā būts aptuveni 15 minūtes, gūti aptuveni septiņi punkti, izcīnītas aptuveni četras bumbas... "Ja esmu līdz galam atklāts - dažbrīd, kad esmu laukumā, es jūtu, ka esmu spēlētājs, kurš var izšķirt spēles iznākumu. Tas, ko gribu pateikt - es ne no viena nebaidos, un man pilnīgi vienalga, kas man stājas pretim. Man pilnīgi vienalga, ko tur kāds sasniedzis pirms pāris gadiem, un tāpat absolūti neinteresē, ko viņš domā par mani. Es pats varu uzņemties atbildību," vēl spēlējot Valmierā, kur saņēma lielu atzinību un nākotnes perspektīvas zīmējās spožākas, nekā pēc tam izdevās dzīvē, kolēģim Jurisonam sacīja Štimacs. Pārliecība par sevi un saviem spēkiem ir laba lieta, taču kombinācijā ar vēlmi pierādīt sevi no jauna tas var nest ne tikai labumu komandai, kurā pie tam vēl ir četri, pieci tādi paši spēlētāji.

Paredzu, ka lielākā nozīme būs tam, kā galvenais treneris tiks galā ar katra spēlētāja lomu sadali un pierunāšanu darīt konkrētas lietas komandas interesēs. Šeit parādīsies Braža psihologa spējas. Ne velti pāri okeānam, kur katrā komandā visi 12 ir šādi spēlētāji, galvenos trenerus sauc vairāk par psihologiem, nevis taktiķiem... Būs interesanti un lai izdodas!