Endzels: Process nekad neapstājas

"Izdevās apstādināt Štālbergu"

Kā vērtē "Ķeizarmeža" sezonas sākumu?
Pagaidām sezonu var vērtēt tikai ar plusa zīmi – tā iemesla dēļ, ka pirmo reizi spēlējam Baltijas līgā. Tas ir milzīgs pluss, jo, ja spēlējam tikai LBL pirmajā divīzijā, spēļu prakse šiem jauniešiem ir nepietiekama. Runāju ar U-20 izlases galveno treneri Galvanovski, un viņš uzsvēra, ka tie spēlētāji, kuri tika pie laba spēles laika un spēlēja Baltijas līgā, arī bija tie galvenie "vilcēji" mūsu jauniešu izlasēs. Mums parādījās šī iespēja spēlēt Baltijas līgā, spēlējam tur, tā kā kopumā varu teikt, ka sezona sākusies veiksmīgi. Protams, ir otrs aspekts – sportiskais rezultāts.

Uzvara pār "Liepājas Lauvām" nāca diezgan negaidīti...
Pirmo spēles daļu ļoti labi nospēlējām aizsardzībā, ko jau pēc ielaisto punktu skaita var redzēt. Šis bija tāds kā pirmā mača turpinājums (pirmo reizi šosezon "Ķeizarmežs" ar "lauvām" tikās LBL turnīrā, kur zaudēja ar 52:63 - A.S.), jo toreiz braucām mājās ar tādu kā nepadarīta darba izjūtu. Izdevās apstādināt Štālbergu, kurš pirmajā mačā sagādāja lielas problēmas. Izdevās apturēt ārējo līniju, viņi iemeta tikai vienu no 20 trīspunktniekiem. Liepājas komanda nebija gatava spēlei, bet tā jau ir viņu problēma.

Ja salīdzina pagājušās un šīs sezonas sastāvu, cik liela ir atšķirība?
Pirmajās spēlēs secināju, ka esam kaujasspēcīgāks sastāvs nekā pagājušajā sezonā. Tie puiši, kuri spēlēja pagājušajā sezonā, palikuši vecāki un pieredzējušāki. Klāt pienākuši gados it kā jauni, bet ar zināmu pieredzi – Pīternieks, Jaunzems, Jānis Lasmanis. Ediju Šleseru A.S. Latvijas kontekstā par jaunu nenosauksi, bet pēc būtības viņš tomēr ir jauns. 20 – 21 gads – tie tomēr ir jauni spēlētāji.

Kādi uzdevumi komandai?
Sev esam nolikuši uzdevumu Latvijas līgā cīnīties par to, lai iekļūtu izslēgšanas spēlēs, un Baltijas līgā, lai tiktu nākamajā sacensību kārtā. Kā mums tas izdosies, redzēsim. Kad "Ķeizarmežs" sāka savu darbību kā basketbola klubs, tā pirmā ideja bija dot iespēju jauniem un talantīgiem spēlētājiem sevi parādīt. Lai sevi parādītu, ir jātiek augstākajā līmenī. Spēlētājam ir jāaug, jāattīstās, jāspēlē pret labākajiem. Nav jēgas spēlēt Latvijas otrajā līgā vai vēl zemāk, kur spēlē n-tās minūtes. Jāspēlē tādā komandā, kur no tevis prasa rezultātu, kur ir jāiet un jācīnās, lai pierādītu. Jācīnās zem spiediena, kas nav viegli izdarāms, jābūt atbildīgam par rezultātu. Bagātākās komandās jaunais iziet laukumā, iemet pāris grozus - ļoti labi, neiemet – nu, neko, tu esi jaunais. Lai izaugtu par labu spēlētāju, ir jāspēlē un jāspēlē ar atbildību. Protams, tagad vēlamies arī sportisko rezultātu. Savienot to nav viegli izdarāms. Arī manā praksē ir bijis līdzīgi – spēlēsim ar jaunajiem un tamlīdzīgi, bet, kad jāgūst rezultāts, tas nav tik viegli izdarāms. Pirmkārt, jaunie nav tik stabili, nav tik spēcīgi...

"Skonto" laiks...
Jā, ir bijis visādi. Ja jūt, kad nevar, tad...

Sezonas sākumā Baltijas līgā tika piedzīvoti diezgan smagi zaudējumi. Ar ko tas skaidrojams?
Pirmkārt, tā bija debija Baltijas līgā lielai daļai spēlētāju. Spēlēt ar komandām, kas spēlē citādāku basketbolu, pielāgoties citādākai tiesāšanai – tas mums pirmajā mačā noteikti neizdevās, jo esam pieraduši pie cita veida stila. Tajā pašā laikā ar pielāgošanos un rakstura parādīšanu esmu vairāk apmierināts nekā pirmajā spēlē, kad spēlētāji biežāk ļāva vaļas emocijām, izrādīja nesaprašanu par kaut kādiem tiesnešu lēmumiem. Mūsu darbs spēlēt, tiesnešiem – tiesāt, tā kā...

Iepriekšējās sezonas beigās pēc izšķirošajām spēlēm pret "Zemgali" runājām un teici, ka tev palikuši jautājumi par tiesnešu darbību.
Zināmas mieles man ir palikušas. Pēc tam vēlāk skatoties spēli ierakstā, man radās ļoti daudz jautājumu. Bet, kas bijis, bijis. Šosezon ir jauninājumi par centra autiem un tehniskajām un nesportiskajām piezīmēm, bet pagaidām nav nācies saskarties. Nav bijušas nekādas epizodes, par kurām varētu strīdēties. Katrā ziņā izskatās, ka tagad ir ļoti plaša iespēja tiesnešiem manipulēt – bija nesportisks vai nebija konkrētā situācijā. Viens ir tas, ka pieņem kādus jaunumus, un tiesneši tā tiesā, bet no otras puses – spēlētāji jau tā nav pieraduši spēlēt un ir nesaprašanā par to.

Vēl pārbaudes spēlēs pie jums uzspēlēja Toms Celmiņš, bet sastāvā viņa vārda nav...
Jā, ar Tomu bija tā, ka viņš neko sliktu neparādīja, bet tajā pašā laikā arī neko tādu, kā dēļ mums viņš būtu jāpatur komandā. Uz ilgāku pārbaudes laiku viņš nebija ar mieru, kas arī saprotams, jo viņš grib spēlēt un viņam jāspēlē.

Kāda situācija ar Aleksandru Meļņiku, kurš it kā pieteikumā ir ierakstīts?
Ar Meļņiku ir tā, ka mums pastāv vienošanās, ka tad, kad viņš būs gatavs trenēties, tad viņš nāks pie mums. Šobrīd viņam ir lielas problēmas ar veselību, ar ceļgaliem, kas sākās jau Grieķijā. Tur tika veiktas novēlotas operācijas un tagad, acīmredzot, atkal būs nepieciešama operācija. Dakteru slēdzieni tagad ir aizsūtīti pat uz Ameriku. Kad nāks atbilde, tad redzēs, vai būs vajadzīga operācija vai ne. Tā kā viss vēl ir miglā tīts.

Pagājušajā sezonā bieži vien bija spēles, kad zaudējāt tikai pēdējās piecās minūtēs.
Jā, tā arī bija. Ir spēles, kad jūti, ka vari pavilkt, vari vinnēt, bet pēkšņi iestājas tāda kā "mirušā zona" – visi apstājas, skatās viens uz otru, kurš tagad uzņemsies atbildību, kurš uzņemsies līdera lomu. Tādiem spēlētājiem katrā komandā ir jābūt, un tikai tādi spēlētāji var sapņot par kļūšanu par augstas klases spēlētāju.

Šī gada sastāvā ir līderi?
Jā. Konkrētus vārdus gan neminēšu, bet tādi spēlētāji ir. Domāju, ka komandā varētu būt vairāki, bet tā ir tāda lieta, ko tu kā treneris nevari ieaudzināt. Varu dot iespēju spēlēt, dot zināmu brīvību, bet par līderi izaudzināt nevar. Līdera īpašībām jābūt iekšā. Spēlētājam jābūt gatavam riskēt, varbūt dažreiz nospēlēt avantūriskāk, bet tad tiešām var kļūt par labu spēlētāju. Tie, kuri mūžam spēlē piesardzīgi un ka tik nekļūdītos, būtībā tādi par augstas klases spēlētājiem neizaug.

Cik grupas tev jātrenē jaunatnes līgā un kā sanāk savienot ar lielo komandu?
Četras komandas jaunatnes līgā. Ja spēle ir lielajai komandai, tad, protams, tai ir priekšroka. Es ļoti labi apzinos, ka zaudē gan vieni, gan otri. Tomēr mums tas kolektīvs nav tik liels, bērnu nav tik daudz, tā kā kolēģi viens otru aizvietojam, kad ir nepieciešamība, un līdz šim diezgan veiksmīgi tiekam ar visu galā. Man tas ir ierasts, jo arī "Skonto" laikā man bija divas grupas jaunatnes līgā – viena kļuva par čempioniem, viena ieguva trešo vietu, tā kā...

"Caur Andri ir jāspēlē, bet..."

Pats bijis iepriekšējā izlases cikla treneris. Kā redzi šo nesen aizvadīto kvalifikāciju?
Pirmām kārtām, jāredz pozitīvais – esam iekļuvuši. Man, kā trenerim, no otras puses ir tāds nostādījums – ja mēs aicinām labi apmaksātu ārzemju speciālistu, tad tiešām vēlos kaut ko redzēt. Kaut kādas pozitīvas pārmaiņas. Šajā ziņā man ir liela vilšanās. Primārais tik un tā ir tas, ka komanda ir iekļuvusi finālturnīrā.

Trajkoviča spēles stils – kā skaties uz to?
Varbūt viņš nezināja mūsu spēlētājus tik labi, kā gribētos. Viņš zināja Biedriņu un akcentu lika uz Andri. Tas, ka caur Andri ir jāspēlē, tas skaidrs, bet nevajadzēja pārējos spēlētājus nolikt malā. Katram jādod iespēja sevi apliecināt. Vienā situācijā, otrā vai trešā. Ja spēlēsim vienkāršu taktiku – iedod bumbu iekšā un skaties, kas nu būs – būs vai nebūs?

It kā jau treneris braukāja apkārt pa Eiropas klubiem, kur mūsējie spēlē, iepazinās ar spēlētājiem...
Katrs spēlētājs katrā konkrētā klubā spēlē citādāk, jo katram trenerim ir savas prasības. Varbūt klubā kādam ir strikti pienākumi, ne pa labi, ne pa kreisi, tev par to maksā naudu, un tu spēlē. Izlasē atnāk spēlētāji no labiem klubiem, viņiem gribas sevi vairāk parādīt nekā klubā. Brīdī, kad ar tevi vairs nerēķinās, komandas kopējā ķīmija pazūd. Brīžiem bija skats, ka īsti saskaņas laukumā nav. Viņš vienkārši nezināja spēlētājus tik labi. It kā sākumā, kad viņu iecēla, to paziņoja kā plusu, ka visi vienādi un tā, bet tanī pašā laikā, skatoties turnīru, jāsaka, ka tas nebija pluss.

Šķiet, veiksme stāvēja klāt jau no brīža, kad uzzinājām pretiniekus.
Es teikšu, ka ar izlozi nemaz tā nenoveicās, drīzāk mums paveicās spēļu galotnēs. Brīdī, kad izloze tika veikta, lielākā daļa runāja, ka mums vieglā grupa, ka tur bez problēmām jātiek tālāk, bet tagad, kad atskatāmies uz spēļu ciklu, teikšu, ka Dievs mums bija līdzās.

Trajkoviča paturēšana vai nepaturēšana. Kāds tavs skatījums?
Par amata brāļiem manas domas, lai paliek pie manis. Tas stils, kādā viņš tika ievēlēts, mani, kā treneri, neapmierina. Tā tās lietas nedrīkst notikt. Domāju, ka tam par iemeslu bija arī šī ārkārtas konference. Treneru padomei vispār nebija jāizskata izlases galvenā trenera jautājums. Bet, nu, tā mums te pēdējā laikā notiek.

"Desmit galvas gudrākas nekā trīs"

Vai notikusī konference kaut ko izmainīs?
Es ļoti ceru. Ņem, kā gribi, desmit galvas ir gudrākas nekā trīs. Piecdesmit galvas ir gudrākas nekā desmit. Mēs varam diskutēt, strīdēties, aizstāvēt savus viedokļus, bet diskusijai ir jābūt. Es pat domāju, ka šeit vairāk nospēlēja aģentūras loma, līdz ar to trenera jautājumā neviens nekādās plašākās diskusijās negribēja iesaistīties. Tanī brīdī, kad apstiprināja Trajkoviču, parādījās ļoti daudz jautājumu – kas viņš tāds ir? Arī es pats zinu pietiekami daudz serbu trenerus, bet viņu nezināju. Man cilvēki prasīja, viņš ir labs vai slikts, bet es nevarēju atbildēt, jo nezināju viņu. To, ka tāds ir jāatrod, kuru neviens nezina, tas gan ir fakts. Varbūt tiešām labs speciālists un tamlīdzīgi, bet neviens viņu nezina. Tāpēc šādu izvēli varētu nosaukt par dīvainu.

Kehrim bija jāpaliek amatā?
Skatos uz to ar divējādām izjūtām – neteiktu, ka biju par vai pret, bet tas, kā viss process notika, man šķita nožēlojami. Mēs abi ar tevi sēdējām tur un redzējām. Tas, ka pirms sapulces tika uzņemti deviņi jauni biedri, man šķita nepieklājīgi. Neredzēju ideoloģisku cīņu. Jā, bija kaut kādi jautājumi, viena puse nopeļ otru, otra sevi slavē, tad kāds apvainojas – tā tas vienmēr jebkurā darba procesā notiek. Svarīgāk, manuprāt, bija tas, lai viena puse ar otru saiet kopā. Lai mēs risinātu jautājumus un strādātu, nevis "mēs esam pozīcijā – mēs pareizie, jūs nepareizie".

Beigu beigās it kā jau nekas tā arī nemainījās...
Jā, bet domāju, ka kaut kāds indikators tas būs, vismaz ļoti ceru. Jo plašāks sabiedrības loks piedalīsies diskusijās un jautājumu apspriešanās, jo labāk. Vienmēr būs kāds, kura viedoklis gūs virsroku. Ceru, ka kaut kādas kustības notiks un ne tikai jaunu biedru uzņemšanā, bet arī citos jautājumos.

Ar jaunatni strādā no sākta gala. Vai sistēma attīstās pietiekami ātri, vai arī redzi, kur vēl varētu jau būt noticis kaut kas?
Attīstījies viss ir diezgan labi. Ir ļoti daudz labas lietas, par ko arī liecina mūsu jaunatnes izlašu sasniegumi – tieši tā tos var nosaukt, jo mēs neesam liela valsts, nav tik daudz jauno basketbolistu. Protams, ir ļoti daudz redzams, ko vēl varētu uzlabot. Galvenā lieta – jādod treneriem informācija, jāmāca viņi. Mēs tikai runājam, ka mums ir daudz treneru, bet, kad ir vajadzīgs kāds, tad izrādās, ka mums nav treneru (smejas). Process nekad neapstājas, nekad nav vienādi spēlētāji, nekad nekas neatkārtojas, nekad nav tā, ka man ir taisnība un citam nav taisnība. Visi vadošie treneri atnāk un pastāsta "es tā izdarīju, un es tā uzvarēju". Klausies no viena kolēģa, paņem kaut ko sev, klausies no otra, paņem kaut ko sev, un tā jau tie treneri aug – savstarpējo kontaktējoties. Mums te nav arī nekādas centralizētas sistēmas. Negribu samelot, bet iespējams, ka mēs esam vienīgā valsts, kur nav treneru asociācija.

Vai Treneru padome kaut kādā mērā neveic līdzīgus pienākumus?
Treneru padome ir sabiedriskā kārtā izveidota komisija tikai ar rekomendējošu raksturu. Nekādus lēmumus tā pieņemt nevar. Pie tam treneris, kurš ikdienā reāli strādā vai ar bērniem vai ar lielo komandu kādu, kuram būs laiks vēl strādāt tādā līmenī? Ja to grib nopietni darīt, tad ļoti nopietni tai lietai jāpieķeras. Pirmajam rādītājam jābūt darbā ar jaunatni. Neteikšu, ka mums ir ļoti daudz basketbolistu, bet tomēr ir, vairāk vai mazāk basketbolu spēlē katrā Latvijas pilsētā. Visus talantīgākos vajadzētu savākt kopā, jo tā jau notiek visā pasaulē. Visur ir internāti – tas pats Gazols ir audzis internātā. Visi ir jāsavāc kopā, jātrenē, jāaudzina, jādod laba spēļu prakse, nevis sanāk kopā tikai, lai kaut ko uzvarētu. Divas dažādas pieejam – savākt kopā, lai kaut ko vinnētu, vai arī savākt kopā, lai kaut ko izveidotu.

LBL otrajā divīzijā no šīs sezonas ir vecuma ierobežojumi – kā skaties uz to?
Protams, esmu apmierināts, ka jaunie var spēlēt. Tajā pašā laikā mēs nevaram dot zaļo gaismu jaunajiem, iznīcinot visu, kas ir bijis līdz tam. Nav jēgas čempionātam, kur spēlē tikai četras komandas ar pieredzējušākiem spēlētājiem. Savā sulā augot, sanāk tas pats jaunatnes līgas A grupas čempionāts. Nevar būt tāda situācija, ka tikai četrām komandām sportiskais rezultāts ir svarīgs, jo pārējās deviņas ir fārmklubi. Tā nedrīkst būt. Ir pietiekami daudz tādu spēlētāju, kuri ir fanātiķi, kuri spēlē, jo tas viņiem ir sirdī, un viņi vēlas kaut ko sasniegt. Varbūt tā meistarības laktiņa jau ir sasniegta un augstāka nebūs, bet, ja iet un trenējās, kāpēc neļaut tādiem spēlēt? Ja tas jaunietis uz tādu fona parādīs sevi, tas būs pluss tikai jaunietim. Varbūt šis LBL otrās divīzijas variants ir labs solis uz priekšu dublieru čempionāta izveidošanā, bet par to spriest varēsim tikai pēc sezonas.

Kā skaties uz Kosta Jankova piesaistīšanu Latvijas basketbolam, īpaši uzsverot viņa darbu ar jaunajiem?
Nekādas viņa darbības jaunatnes sfērā neesmu izjutis. Jankova ideja par otrās divīzijas pārveidošanu strādā Serbijā. Tur ir daudzi spēlētāji, tur pat zemākās līgās ir profesionāla klubu darbība. Mēs tagad priecājamies par deviņām vairāk vai mazāk profesionālām komandām, bet varbūt jātiecas uz vairāk – uz kādām 12 vai 15. Serbijā visiem ir līgumi, ir treneri, viss notiek. To pašu modeli paņemt un ieviest Latvijā uzreiz nevar. Šis piedāvājums nāk no Jankova, bet vairāk neko būtisku nevaru nosaukt...

Jaunatnes līgā šogad katrā vecuma grupā pirmajā divīzijā kādai komandai piešķirts "wild card". Kā skaties uz to?
Arī mēs esam gribējuši, lai stiprākais spēlē ar stiprāko. Šajā situācijā tas pie mums nav iespējams ne materiālā ziņā, ne cilvēku resursu ziņā. Pie mums neviens treneris nestrādā tikai ar vienu vecuma grupu, visiem ir vairākas. Piemēram, man ir četras komandas. Šodien spēlēju Liepājā, ko darīs pārējās trīs? Ja mēs sakārtotu sistēmu, atrisinātu algu jautājumu, katram trenerim būtu pa vienai, maksimums divām grupām, tad varētu spert kādus soļus tajā virzienā. Mūsu ekonomiskajai situācijai pašreizējā sistēma jaunatnes līgā ir ideāla. Par "wild card" gan radās jautājumi. Ja Jaunatnes komisija vienbalsīgi nobalso pret "wild card" sistēmu, bet valde nezin kāpēc pieņem šādu lēmumu, tad rodas jautājums – kāda jēga no komisijas? Man bija saruna ar Jaunatnes līgas direktori par šiem jautājumiem. Jāsāk no otra gala – jāmāca treneri, jāaudzina treneri, un tas būs patiešām ieguldījums.

Treneru semināru jautājums – Latvijā tiek rīkoti pietiekami? Pats regulāri brauc uz Serbiju uz dažādiem semināriem. Vasarā bija atbraucis serbu treneris Božidars Maļkovičs...
Serbu treneris ir labs draugs Jankovam, tāpēc arī viņš atbrauca (smejas). Mums ir domubiedru grupa, kas mēs parasti arī braucam paši. Tiek jau rīkoti arī Latvijā, un tieši tas ir tas, kas vajadzīgs jaunatnes treneriem. Lai spēlētājs labi spēlētu, viņam jābūt labai individuālai bāzei – jāmāk pareizi skriet, pareizi apstāties, pareizi mest un tā tālāk. Viss ar vienkāršām lietām, bet pareizi. Jo biežāk semināri, jo labāk. Trīs semināri gadā būtu minimums. Pat nav tik lielas starpības, vai vienmēr ir augstākās klases speciālists. Protams, visi gribētu redzēt Mesinu, Obradoviču, bet daudz interesantas domas ir arī citiem treneriem. Treneri dalās pieredzē, un tas jau arī ir nepieciešams. Protams, daži jau ir arī tādi, kas uzskata, ka viņi dara vispareizāk un viss. Valda diezgan liels inertums. Lai kaut kur brauktu, kaut ko rīkotu, ir jābūt apņēmībai. Domāju, ja ietu pie Savienības ar lūgumu vai ierosinājumu, vai plānu sagatavot semināru, nauda tādai lietai noteikti atrastos. Bet pie tā ir jāstrādā, tas nav vienkārši, ja vēlies piesaistīt vairākus speciālistus un visu sagatavot labā līmenī, lai seminārs būtu augstā klasē.

Bija iespēja aizbraukt uz semināru Horvātijā. Tur piedalījās trīs čempionvienību treneri – Krievijas izlases, Spānijas izlases un Sanantonio "Spurs" treneri. Tur jau nebija nekādi brīnumi, bet katrs stāstīja, kā viņš dara to vai citu lietu, katrs iepazīstināja ar savu pieejamu. Trīs treneri no trīs dažādām pasaules vietām, bet ideja viena – kā tagad tiek strādāts.

Vēl viens temats, par kuru laikam varētu rasties jautājumi – jaunatnes izlašu treneru izvēle un iecelšana. Līdzīgi, kā ar Trajkoviču...
Stils bija tas pats. Nekādā gadījumā nevar runāt par treneriem kā tādiem, bet gan par procesu, kā tas viss notiek. Uzskatu, ka izlašu treneri ir jāieceļ treneriem. OK, jāpiedalās arī Basketbola savienības pārstāvjiem, bet nevar būt tā, ka treneri vērtē cilvēks, kurš šodien ir pieņemts darbā savienībā un varbūt rīt jau būs pavisam citā darbā, kā jau konferencē stāstīja Vīnberga kungs. Tāds cilvēks tagad vērtē treneri un pat ne tikai vērtē, bet arī balso un ieceļ amatā – manā skatījumā tas arī nav normāli. Kolēģiem jāieceļ treneris, nevis cilvēkiem, kas šodien ir, rīt nav. Kurš būs atbildīgs pēc tam? Jābūt stratēģijai, ko vēlamies no izlasēm. Jaunatnes izlase nevar būt kampaņveidīgs pasākums – savācamies vasarā, aizbraucam, nospēlējam un visi izklīstam. Es uzskatu, ka talantīgākie jaunieši jāapzina līdz 16, 17 gadiem, un viņiem ir jāspēlē kopā neatkarīgi no izlasēm. Jāspēlē labos ārzemju turnīros.

Vai treneriem būtu jāiet līdzi katram izlasei, sākot no U-16 līdz U-20?
Es uzskatu, ka līdzi būtu jānāk jaunajiem treneriem, kurus paņem kā otros. Ir daudzi treneri, kuri vēlas, ir jauni un apņēmīgi, tādiem jādod iespēja augt līdzi ar izlasēm. Jautājums – vai mēs vēlamies noturēties A divīzijā vienmēr un pie veiksmes dabūt arī kādas medaļas varbūt, vai gribam iegūt lielāku labumu? Jāattīsta jaunie treneri. Tāpat jaunie spēlētāji – varbūt kāds nav gatavs ne fiziski, ne psiholoģiski spēlēt pagaidām, bet treneri redz, ka viņš būtu gatavs spēlēt pēc diviem trim gadiem. Kāpēc tādu spēlētāju neņemt? Tāpēc jau ir treneri, kas var vērtēt. Piemēram, Gazols – U-16 sēdēja uz beņķa, pagāja viens gads un U-18 bija viens no labākajiem, U-19 – pats labākais. Tas pats Ernests Kalve – sākumā sēdēja un pāris minūtes tika laukumā, pēc tam aizbrauca uz U-18 – lūdzu!

Tas pats ar treneriem – jādod iespēja jaunajiem. Un nevis tikai labākajiem draugiem, bet tiešām tiem, kas vēlas strādāt izlasē. Mums pašiem pēc tam būs vieglāk ar treneriem. Būs lielākas iespējas, vairāk treneri, no kā izvēlēties. Nebūs jāmeklē lielās izlases treneris aiz robežām. Varbūt tas būs sarežģītāk, bet citādāk gan.