Lembergs: "No Štelmahera nevajadzētu atteikties"

“Līdz 5. jūlijam mums ir iespējams atteikties no viņa, bet viņam ir iespēja atteikties no kluba. Domāju, mums no viņa atteikties nevajadzētu. Vismaz man tādu domu nav. Mēs tomēr vinnējām Tenerifi, arī citām labi nokomplektētām komandām, un, ja pašiem nebūtu pajucis sākotnēji savāktais sastās, būtu iedevuši iekšā vēl kādam bariņam un tikuši tālāk. Ir man tāda iekšējā sajūta. Arī kopumā sezonas uzdevumus viņš izpildīja, savāca komandu, kas kļuva par čempionu, tā kā viss bija OK. Protams, trenerim ir savas ambīcijas un viņš izvēlās savas karjeras ceļu, bet mēs esam gatavi sadarbībai,” skaidro Lembergs. Viņš arī atzina, ka Štelmahers arī iepriekš sevi parādījis gan kā labs treneris, gan spēlētājs, turklāt tik svarīgā postenī kā saspēles vadītājs, tāpēc arī viņš arī labprāt pieņemts atpakaļ komandā.

Lembergs nosauca vairākas Štelmahera labāks īpašības, tomēr piebilstot, ka viņam joprojām jāprogresē kā pedagogam: “Viņš ir ambiciozs, vienmēr uzstāda augstus mērķus un simpātiska ir arī Štelmahera pārliecība, ka visa pamatā ir aizsardzība. Taču dižam trenerim jābūt arī dižam pedagogam, jo jāmāk strādāt ar katru individuāli un no katra panākt maksimumu. Lielākās problēmas parasti ir galvā, bet to savest kārtībā ar fitnesa zāles apmeklējumu nevar. Te ir jāpalīdz trenerim, kas prasa pacietību, neatlaidību un pedagoģisko talantu, kurā Štelmahers neapšaubāmi ir pielicis, bet joprojām ir visas iespējas to pilnveidot.”

“Ventspils” prezidents neslēpj, ka labprāt vēl vienu sezonu komandā redzētu Rihardu Lomažu, kas ļautu spēlētājam vēl vairāk iejusties līdera lomā un iegūt lielāku pārliecību. “Ļoti cerējām uz Lomaža progresu pēc traumas un viņš to arī lielā mērā parādīja. Protams, viņš arī parādīja, ka vēl joprojām ir jauns un var savārīt ziepes uz līdzenas vietas, bet pats to arī, paldies Dievam, saprata. Arī tas ir labi. Domāju, viņam vēl vienu sezonu vajadzētu pavadīt “Ventspilī” un būt līderim, stabilam pamatsastāva spēlētājam ar ilgu spēles laiku. Ja viņš tagad aizies uz kādu citu klubu, viņš tur būs trešais savā pozīcijā un laukumā tiks vai nu uz īsu laiku, vai tad, kad kādam būs trauma. Piemēram, Jānis Strēlnieks no mums gāja prom jau kā līderis, izlases spēlētājs, kurš jaunajā komandā tomēr tika ņemts kā otrais numurs saspēlē. Protams, ceram arī uz citiem spēlētājiem. Nedaudz žēl, ka Gulbis pazaudējis savu drošības sajutu metienā, bet uzvaras metiens bija tieši viņa. Katrā ziņā likt lielā pieredzi viņš māk un ir pašaizliedzīgs spēlētājs, tā kā viss ar viņu kārtībā.”

Komentējot to, kas izšķīra šī gada fināla likteni, Lembergs atzīst, ka svarīgākais bija komandu saliedētība un visu spēlētāju atdeve, kas “Ventspilij” sērijas gaitā kļuva arvien izteiktāka, kamēr VEF komandas spēle arvien vairāk pajuka. Arī desmit dienu pauze drīzāk nākusi par labu “Ventspilij”, lai gan šādas lietas valsts čempionātā neesot pieņemamas: “Tramps nēsā cepuri ar uzrakstu Padarīsim Ameriku atkal diženu jeb, citiem vārdiem sakot, Amerikas intereses – pāri visam. Latvijas šīs pieejas pietrūkst, tajā skaitā arī basketbolā. Vai jūs varat iedomāties, ka NBA, NHL vai kaut vai Lietuvā čempions nepiedalītos visās spēlēs? Kā tā var būt nacionālajā čempionātā? Pie mums var to iedomāties un vienam klubam ir šādas privilēģijas. Vai tad tas veicina basketbola popularitāti? Nē, neveicina! Tāds pārtraukums bija pilnīgi nevietā un nepamatots. Tad bija kalendāru jāplāno tā, lai izslēgšanas spēles beidzas līdz VTB izslēgšanas spēlēm. Mums tas it kā nāca par labu, jo varējām saārstēt kādu traumu, bet šādi izņēmumi ir jāliek malā. Es nosodu tādu pieeju, bet nenosodu to, ka VEF spēlē VTB līgā, lai gan tas, ka Rīgā nav Eirolīgas komandas, ir nožēlojami un nedara godu rīdziniekiem. Diemžēl Rīgā vārds "sports" ir svešvārds. Tas ir atsevišķu entuziastu, sportistu, treneru darba rezultāts, bet nekādā mērā tas nerunā par sporta dzīves sakārtotību. Tas tā ir jau 25 gadus un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijai, sevišķi sporta spēlēs, rezultāti ir vājāki, nekā varēja būt tajos sporta veidos, kuros ir vēsturiskas tradīcijas.”

“Ventspils” prezidents arī atklāja, ka visai nopietni domā par to, ka savu posteni varētu nodot kāda jaunāka darboņa rokās, jo darbam atliek maz laika: “Es personīgi domāju, ka man laiks iet pensijā. Klubam jau vairāk nekā 20 gadu, kā reiz izcīnīts desmitais tituls, un tas ir tas brīdis kad jāpasaka: “Paldies! Jānāk vietā jaunajiem!” Patiesībā es jau kādu laiku par to domāju, jo vienkārši nevaru atļauties klubam veltīt tik daudz laika, tik daudz iedziļināties, kā vēlētos. Piemēram, izveidojām internātu talantīgiem basketbolistiem, kurā darbs nav līmenī. Tāpat fārmklubs, Ventspils Augstskola arī nav vajadzīgā līmenī. Lai gan, no otras puses, ja tā paskatāmies, tad visur spēlē ventspilnieki, arī VEF. Esam sagatavojuši spēlētājus citiem klubiem, protams, tā kopumā rūpējoties par Latvijas basketbolu. Tomēr piramīdas funkcionēšana mani īsti neapmierina, tāpēc es tā domāju, ka arī neesmu izdarījis darbu kā nākas un jādod tas kādam, kam būs vairāk laika.”