Viedoklis: Zvaigžņu spēles burvība

Šovs, nevis izsmiekls

Lai arī balsotāju skaits ir pieaudzis, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, abu komandu sabalsotie pamata piecinieki vairāk vai mazāk tomēr balstās uz trim lielajiem „vaļiem” – „Ventspils”, Rīgas ASK un „Barons/LMT”. Šoreiz gan pilnīgu šo triju klubu pārstāvju dominanci nedaudz izjauca „baronu” brīvlaišanas vēstule Aleksanderam, un Rīgas ASK kapteiņa brīvprātīga deportācija, bet par to nedaudz vēlāk. Šovu visas dienas garumā pirms gada Arēnā Rīga, domājams, atceramies labi – bija gan iespaidīgs „slam-dunk” konkurss, gan veterānu cienīgs tālmetienu konkurss, gan leģendārs treneru konkurss, gan skaistas karsējmeitenes un griboši francūži uz divriteņiem.

Līdz ar visām šīm ekstrām pati spēle palika otrajā plānā, ja ne pat trešajā. Pirmkārt, spēles laiks tika noīsināts līdz 32 minūtēm, jo pasākums bija manāmi ievilcies. Un tas, ko redzējām laukumā, vairāk atgādināja mērkaķošanos, nevis kaut vai kaut cik saturīgu spēli. Varbūt līdzjutējus līdz gadiem 14 šāda spēle var iepriecināt un radīt baudu, bet, godīgi sakot, tas tomēr bija izsmiekls, ne Zvaigžņu spēle. Protams, oponenti uzreiz kliegs „tā taču Zvaigžņu spēle, kāda tur aizsardzība”, bet te nu gan gribētos iebilst. Arī aizsardzība var būt šova sastāvdaļa. Te nu būtu jāvēršas pie treneriem, kuriem vajadzētu spēlētājus motivēt parādīt tomēr kaut cik sakarīgu spēli un nevis pašiem kļūt par izsmieklu.

Protams, tā ir Zvaigžņu spēle un tāpēc neviens tajā necentīsies darboties ar pilnu atdevi. Tas arī nav vajadzīgs. Bet prastu skriešanu un bumbas pamētāšanu mēs liela daļa varam arī paši. Un īstam basketbola gardēdim efektīga epizode īstā mačā vienmēr sagādās lielāku baudu nekā situācija, kad kaut kas speciāli tiks mēģināts. Jo parasti tomēr visi šie mēģinājumi rada izjūtu „nujā, forši...” un viss, jo gaidīts allaž tiek vairāk nekā pie mums spēlējošie basketbolisti patiešām var. Neesam tik atlētiska tauta, nācija un rase, tāpēc prieku jāmēģina sagādāt citādāk. Laba Zvaigžņu spēle bija Valmierā, gadu pirms Arēnā Rīga notikušās.

Daudzveidīgāk nekā citus gadus

Kā jau zināms, Zvaigžņu spēlēs pamata pieciniekus izvēlas līdzjutēji, balsojot par saviem mīluļiem. Latvijā izteikti parādās ne tikai lielo klubu pārsvars pār pārējiem, bet arī to līdzjutēju pārsvars, kas skaidri redzams balsojumā arī šogad. It sevišķi Austrumos, kur nevienam par pārsteigumu visi pieci spēlētāji pieciniekā būtu no Rīgas ASK, ja ne pats sevi no balsošanas izslēdzis nebūtu Sandis Valters, pārvācoties uz siltākām zemēm. Tā nu radusies iespēja jau pieciniekā laukumā doties Ronaldam Klārkam, lai gan jādomā, ka spēlē uzaicināts piedalīties amerikānis būtu tik un tā, un bez jebkādiem jautājumiem.

Rietumos situācija, tāpat kā iepriekšējos gados, ir nedaudz citādāka, jo savā starpā cīnās divi no trim lielajiem vaļiem – „Barons/LMT” un „Ventspils”. Kā reizi, abiem klubiem pa diviem pārstāvjiem pamata pieciniekā – „baronus” pārstāvēs Šķēle un Bērziņš, bet ventspilniekus Strēlnieks un Jurevičus. Un nevar teikt, ka nepelnīti, jo šie spēlētāji arī ir labākie savās pozīcijās savā „konferencē”. Kad runa nonāk līdz centra pozīcijai, nereti basketbola mīļotāju sejās sāk rotāties nedaudz sarkastisks smaids. Līdz ar „baronu” formaskrekla atņemšanu pārliecinošajam balsojuma līderim Demetrijam Aleksanderam par zvaigžņu piecinieka spēlētāju kļuva Jānis Bambis. Un, godīgi sakot, nekā cita jau arī tur nav, kurš būtu pelnījis vairāk, vērtējot šajā sezonā paveikto.

System Error

Artūrs Bērziņš, kurš balsojuma vicelīderis, nekad profesionālajā karjerā nespēlēs piektā numura pozīcijā, bet tā jau ir formalitāte. Tāpat ir ar dažiem citiem basketbolistiem, kurus klubi savos pieteikumos ierakstījuši visai nesaprotamās pozīcijās. Tas nav ticis izrēķināts arī no basket.lv lapas veidotāju puses un vairāki basketbolisti startē divās ieskaitēs. Līdz ar to Ernija Ansona, kurš ir gan aizsarga, gan uzbrucēja pozīcijās, kopējais patiesais balsu skaits ir teju divas reizes lielāks. Arī Kalvem Sprūdem no „Ķeizarmeža”, visas balsis ieskaitot tikai centra pozīcijā, sanāktu krietni pieklājīgāks rezultāts. Lai gan skaidrs, ka Kalvis nu nekādā veidā nevar būt konkurētspējīgs piektā numura pozīcijā. Šajā gadījumā gan divu iemeslu dēļ tas nav aktuāli: pirmkārt, balsojumā iegūtais cipars tik un tā ir pārāk mazs, un, otrkārt, Kalvis jau pārtraucis līgumu ar „Ķeizarmežs” klubu.

Objektivitāte

Nedaudz kuriozi sanācis ar Kristeru Zeidaku, kurš šosezon piedalījās arī Jaunatnes līgas Zvaigžņu spēles balsojumā. Tur dažādu iemeslu dēļ (fanātiski vecāki, draugi vai vienkārši sarkasms) nereti pirmajās pozīcijās ir spēlētāji, par kuriem reti kāds ir dzirdējis pat savas vecuma grupas spēlētāju vidū, bet Zeidaks, kuram pēdējais gads pie jauniešiem, ieguva gandrīz divas reizes mazāk balsu nekā LBL Zvaigžņu spēlē un palika vien piektais balsojumā. Tiesa, jādomā pats Kristers par to vien pasmaida, jo tāpat skaidrs, ka tas nu nekādi nav objektīvs spēlētāja varējuma vērtējums, ko spēlētājs arī pierādīja, uzvarot Jaunatnes līgas „danku” konkursā un iegūstot A grupas spēles vērtīgākā spēlētāja balvu. Tuvāk Zvaigžņu spēlei pēc balsojuma Zeidaks bija LBL turnīrā (ceturtais rezultāts), un tur, protams, sava artava arī „Barons ultrām”.

eSports.lv Zvaigžņu spēles rezervisti

Austrumi
Aizsargs: Rinalds Sirsniņš – pēc „baronu” soliņa deldēšanas sezonas otrajā pusē pirms gada atplauka jaunā kvalitātē Valmierā, pierādot, ka „Barons” nedeva pietiekamu uzticības kredītu.
Aizsargs: Jevgēņijs Koļesņikovs – ja pagājušajā sezonā nedaudz palika Šeleketo ēnā, tad šosezon ir absolūts komandas labākais spēlētājs, kas ievērību guvis ne tikai Latvijā un Baltijā, bet arī Krievijā, no kuras aizbrauca, visiem aizmirsts.
Uzbrucējs: Ingus Bankevics – iespējams, Latvijā aizvada pēdējo sezonu, tāpēc nedrīkst palaist garām iespēju redzēt pašmāju Zvaigžņu spēlē. Lielākais prieks starp latviešu jaunajiem spēlētājiem kopumā.
Uzbrucējs: Artūrs Brūniņš – līdzīgi kā Sirsniņš, arī Brūniņš pagājušajā gadā varēja vien retumis priecēt līdzjutējus ar skaistiem triecieniem no augšas un tālmetieniem. Šosezon tās pirmajā daļā kļuvis par neatņemamu „buku” sastāvdaļu un par to arī iekļauju rezervistos. Pat bail iedomāties, kā „buki” aizvadīs atlikušo sezonas daļu bez Brūniņa.
Centrs: Andrejs Šeļakovs – būtībā vienīgie reālie kandidāti ir Šeļakovs un Eliots, taču gribas dot priekšroku latviešu spēlētājiem. Pie tam pēc diezgan laba individuālā snieguma U-20 čempionāta atsevišķās spēlēs Šeļakovs arī klubu sezonā parādījis teicamu progresu, par ko saņēmis lielāku uzticības kredītu no treneriem.
+: Edijs Šlesers – pirms gada pierādīja, ka otrā divīzija ir tikai misēklis karjerā, šogad palēnām droši turpina rāpties atpakaļ uz to pakāpienu karjeras kāpnēs, kur jau bijis reiz, par ko liecina arī citu klubu interese par basketbolistu vēl pirms šīs sezonas beigām. Pēc Bērziņa aiziešanas uz Ventspils klubu individuāli kļuvis vēl drošāks uzbrukumā. Jāatzīmē arī trīs punktu metienu procenta progress.
+: Roberts Štelmahers – ja ir gatavs spēlēt vai vismaz formāli piedalīties kā spēlētājs, tad noteikti Roberts, kurš gadiem bijis labākais saspēles vadītājs, kāds mums ir. Jāatzīmē arī cīņasgriba par atgriešanos sportā brīdī, kad neviens tam neticēja. Lielisks piemērs ikvienam sportistam.

Rietumi:
Aizsargs: Artūrs Štālbergs – lai arī pagājušajā sezonā sniegums šķita iespaidīgāks, jo nebijām redzējuši Artūru pie mums jau gadiem, skaidrs, ka arī šosezon ir viens no „lauvu” galvenajiem spēkiem, pie tam, ja pirms gada vairāk tika slavēts ar aizsardzību, šosezon aizvada arī labu sezonu uzbrukumā.
Aizsargs: Mārtiņš Kravčenko – „barons ultru” mīlulis, labs snaiperis. Ja jau Austrumiem būs tālmetienu meistars Helmaņa personā, tad arī Rietumiem tāds vajadzīgs.
Uzbrucējs: Ronalds Zaķis – lielisks progress, sperts vēl viens solis uz priekšu karjerā. Jāredz Latvijas Zvaigžņu spēlē, kamēr varam. Pieļauju, ka drīz šo spēlētāju pašu mājās būs iespēja satikt arvien retāk.
Uzbrucējs: Daiņus Adomaitis – aizvada pēdējo profesionālo sezonu un tam par vietu izvēlējies Latviju. Varbūt komandas motors un garīgais līderis nav īpašības, kurām īstā vieta Zvaigžņu spēlē, bet to nedrīkst nenovērtēt, ja vēlamies redzēt kaut mazliet sakarīgu spēli.
Centrs: Jānis Graudiņš – grūti izvēlēties kādu vispār. Otrajā vietā esošais Artūrs Bērziņš jau pagājušajā sezonā piedalījās un gan jau vēl paspēs piedalīties arī nākotnē šāda veida pasākumos, tāpēc atdošu balsi Jānim Graudiņam – par „danku” Liepājas spēlē pret „Valmieru” Video: Latvijas basketbola TOP 9 ; 4. vieta
+: Kristers Zeidaks – gājis tēva pēdās un ir apveltīts ar lielisku atlētismu, viens no labākajiem jaunās paaudzes ”slam-dunk” meistariem. Pie tam otrajā divīzijā ticis pie labas atzinības un atzīts par vērtīgāko mēneša spēlētāju.
+: Jānis Porziņģis – lai gan Latvijā nav paspējis tikt ievērots ne tikai šosezon, bet arī kopumā, tieši Porziņģa ieraudzīšana varētu būt viena no spēles intrigām, ņemot vērā, ka „lauvu” spēles televīzijā diezin vai šogad redzēsim.