Didzis Avišāns: "Man ir sapnis uzspēlēt vienā komandā ar dēliem"

Intervijā ar Didzi Avišānu uzzināju, ka sportisks ir ne tikai viņš pats, bet arī viņa dzīvesbiedre Anita. Arī trīs Avišānu dēli jau kopš bērnības saistīti ar sportu. Ģimenes galva atzinās, ka viņam ir sapnis kādreiz kopā ar saviem dēliem uzspēlēt vienā strītbola komandā.

Didzi, salīdzinoši nesen uzzināju, ka tu tagad dzīvo Ogrē. Līdz šim man esi asociējies ar Ikšķili. Kāpēc Avišānu ģimene izšķīrās par tādām pārmaiņām?

- Jā, tagad esam ogrēnieši gan faktiski, gan juridiski. Mainot dzīvesvietu, mūsu ģimenei ir vairāki būtiski ieguvumi. Atbrīvojāmies no kredīta, šobrīd dzīvojam mājā, kur mūsu tuvākais kaimiņš nav uzreiz aiz sētas. Ikšķilē mēs dzīvojām rindu mājā. Tur, ja kaimiņi runāja, visu varēja dzirdēt, ja smēķēja, bija sajūta, kas es pats to daru… Svarīgi arī tas, ka maniem vecākajiem dēliem te tuvāks ceļš uz skolu un basketbola treniņiem. Arī man ērtāk nokļūt uz basketbolu. Mums jau iepriekš bija tāda doma, ka dzīvosim paši savā savrupmājā, nevis rindu mājā. Lēnām uz to ejam.

Tagad esi ogrēnietis, bet kur ir tava dzimtā puse?

- Mana bērnība līdz vidusskolai pagāja Ērgļos, bet tā vispār varu teikt, ka esmu no Rīgas. Manas dzimtas saknes varētu būt meklējamas kaut kur Latgales pusē.

Sarunā jau pieminēji bērnus. Ja nemaldos, esat daudzbērnu ģimene?

- Mums ir trīs bērni – trīs dēli.

Teici, ka vecākie dēli trenējas basketbolā. Kā ar jaunāko?

- Arī jaunākais dēls palēnām briest tieši basketbolam. Kaut kad tuvāko nedēļu laikā pamēģināsim, kā viņam patiks pirmie treniņi. Jaunākajam puikam tikai tagad apritēs septiņi gadi, līdz šim viņa vienīgi treniņi bija peldēšanas nodarbības bērnudārzā.

Sportiskums mēdz arī iedzimt. Kurš no Avišānu vecākiem ir sportiskāks – tu vai varbūt tomēr tava dzīvesbiedre Anita?

- Nu, mamma mums jau arī ir sportiska. Kā mēs ģimenē smejamies, viņa mums vienīgā ir Latvijas jaunatnes čempione basketbolā.

Tas man ir jaunums!

- Jā, ļoti daudziem tas ir jaunums, jo nevienam kaut kā "nelīmējas", ka Anita un basketboliste, turklāt Latvijas čempione. Bet tā bija, ka viņa trenējās Jūrmalā pie trenera Ainara Zvirgzdiņa un kļuva par Jaunatnes basketbola līgas čempioni. Bet vispār tas sportiskums droši vien no mums abiem.

Un kur tev tas sportiskums? Tu droši vien neesi bijis Jaunatnes basketbola līgas čempions?

- Es biju Latvijas jaunatnes vicečempions basketbolā sporta skolas "Rīdzene" komandas sastāvā. Manus vecākus gan nepavisam nevar nosaukt par sportiskiem, lai gan tieši mans tēvs iemācīja man spēlēt galda tenisu. Augumā gan viņš ir daudz īsāks nekā es. Tomēr vienreiz mēs ar tēvu un manu vecāko brāli piedalījāmies "Adidas" strītbola posmā. Man tad bija 16 gadi. Es zināju, ka visi mums pārbrauks pāri, bet gāju un spēlēju, jo "fāčam" bija tāda ideja, viņš tāds aktīvs cilvēks vienmēr bijis. Nekādu izredžu mums tur nebija, jo pretī bija visādi "kuiļi". Tās toreiz bija manas pirmās tādas nopietnās sacensības. Tagad man ir tāds kluss sapnis, ka es kādreiz varbūt kādā "Raga" posmā arī varētu ar saviem dēliem vienā komandā uzspēlēt.

Ja nopietni, tad zinu, ka tu sporto arī šobrīd. Nesen tavu vārdu pamanīju vienas florbola komandas sastāvā?

- Jā, es spēlēju kopā ar Salaspils puikām, lai gan mēs jau ņirdzam, neviens mūsu komandā tagad vairs nav salaspilietis. Agrāk viņi visi bija sabraukuši Salaspilī, tad es tos turnīrus Ogrē organizēju pats, bet viņi mani jau sen aicināja pie sevis. Kad mana komanda izjuka, tas es aizgāju pie viņiem. Tagad es kopā ar viņiem spēlēju Latvijas veterānu čempionāta 35+ grupas turnīrā.

Un kā tev šobrīd ar basketbola spēlēšanu?

- Basketbolu es spēlēju, vēl vakar mums bija spēle.

Varbūt tu spēlē arī basketbola komandā "Ogres Milži"?

- Jā, spēlēju gan.

Ak tā? Jā, es pamanīju, ka "Ogres Milži" tagad piedalās Latvijas Maksibasketbola čempionātā, kas ir senioru turnīrs.

- Tieši tā, Maksibasketbola čempionātam to komandu pieteicu un spēlētājus organizēju es, pagājušajā sezonā mēs kļuvām par vecuma grupas 40+ vicečempioniem. Šogad jāmēģina kļūt par čempioniem. Šajā sezonā mums klāt pienāca Uš Uldis Švēde – aut., vēl pienāca 1983. gadā dzimuši Ogres puikas. Tā komanda mums tāda tīri zolīda izskatās. Šobrīd turnīra tabulā dalām 2. vietu.

Pirms dažiem gadiem pasākuma "Ogres novada Sporta laureāts" tu saņēmi apbalvojumu kā sporta entuziasts. Ko nozīmē - "sporta entuziasts"?

- Tā balvai bija par to, ka es tajā laikā ļoti aktīvi organizēju Ogres novada čempionātu florbolā. Es biju tas, kurš to florbola čempionātu Ogrē uzsāka. Mēs toreiz bijām tāda amatieru komanda, bet mums nebija, kur spēlēt. Tad es aizgāju pie Sporta centra direktores Dzirkstītes Žindigas, arī florbola treneris Andris Vasioleks pieslēdzās. Teicu, ka gribu, lai arī florbolā mums būtu tāds pats čempionāts, kāds ir basketbolā. Bija arī skeptiski noskaņotie, kas teica, ka man neizdosies tādu turnīru sarīkot visas sezonas garumā. Organizēšanā man neizsakāmi daudz palīdzēja mana sieviņa Anita. Es uzrunāju visas vietējās amatieru komandas, ievilku tajā arī Vasioleka audzēkņus – pusaudžus. Pirmajā gadā mums bija kādas piecas vai sešas komandas, bet pēc tam komandu skaits jau sasniedza desmit. Vēl arī bija basketbols, kurā es toreiz darbojos gan kā tiesnesis, gan arī strādāju kā spēles informators gan Latvijas izlasei, gan arī BK «Ogre», kas tieši tad pacēlās austākajā līmenī. Basketbola klubam «Ogre» es joprojām palīdzu, cik vien varu, organizatorisko jautājumu risināšanā. Toreiz par to arī man to balvu iedeva, ka es aktīvi piedalos Ogres novada sporta dzīves organizēšanā un uzturēšanā.

Pirms pāris mēnešiem tev pasniedza Ogres Gada novadnieka balvu. Vai arī tā saistīta ar sportu?

- Jā, arī tā bija tieši par sportu. Zinu, ka tai balvai mani ieteica Ogres Basketbola skolas direktore Ilga Neimane, jo šobrīd pēc tās pandēmijas ļoti trūka tiesnešu. Tāpēc es par visām varītēm mēģināju viņai palīdzēt gan ar to tiesāšanu, gan ar tiesnešu sarunāšanu, lai Ogrē varētu notikt Latvijas Jaunatnes basketbola līgas spēles. Rūpējos arī par to, lai BK "Ogre" spēlēs pie sekretariāta galdiņa vienmēr būtu pietiekami daudz labu tiesnešu.

Izmantotie resursi:
Ogres Vēstis Visiem -