Izlozes pēcgarša: bez eiforijas, bet ar vairākiem trumpjiem azotē

27. novembra vakarā Lukas Banki trenētā Latvijas basketbola izlase uzzināja grupas pretinieces 2024. gada olimpisko spēļu kvalifikācijā, vienam no turnīriem tiekot plānotiem Rīgā. Vienā grupā latviešu basketbolisti cīnīsies pret Gruziju un Filipīnām, kamēr otrā grupā ielozētas Brazīlija, Melnkalne un Kamerūna. Turnīrs gaidāms no nākamā gada 2. līdz 7. jūlijam, bet Latvija var tikt saukta par vienu no sava zara favorītēm.

Izloze samērā laba, taču nav jākrīt eiforijā
‘’Emocijas ir tādas, ka, salīdzinājumā ar citām grupām, mums ietrāpījusies tīri laba izloze. Varēja būt gan mazliet labāk, gan mazliet sliktāk ar asāku konkurenci,’’ portālam ‘’Sportacentrs.com’’ pirmdienas vakarā notikušo izlozi vērtēja bijušais Latvijas vīriešu izlases galvenais treneris Kārlis Muižnieks, kamēr basketbola vērotājs Ģirts Kalniņš aicināja nekrist eiforijā. ‘’Sajūtas divējādas. No vienas puses Grieķijas sešinieks izskatās stiprākais, bet no citas – ne līdz galam saprotu sajūsmu spiedzienus, ka mums gadījies kas viegls. Gruzija ar Šengeliju un Bitadzi ir nopietns spēks, turklāt mazums vēl piesaistīs kādu naturalizēto. Ar Melnkalni mums nav tā spožākā pieredze, bet Filipīnas ir viena no top Āzijas izlasēm.’’

Abu teiktais gan var likt secināt, ka šoreiz tieši Latvijas izlasi varētu saukt par šī sešinieka favorīti, kam piekrīt gan Muižnieks, gan Ģirts Kalniņš. ‘’Varam tā saukt. Pēc ranga un pēc pēdējā laikā sasniegtā droši vien maķenīt esam priekšā Gruzijai un Melnkalnei, taču pagaidām par komandām spriest ir pāragri. Jāskatās, kādi būs sastāvi,’’ minēja Kalniņš. Bijušais izlases treneris aicināja favorīta statusam lielu vērību nepievērst. ‘’Šī ir netipiska situācija mūsu komandai pret iepriekšējie gadiem. Pēc reitingiem un kādu spēli esam rādījuši – skaitāmies favorīti, turklāt spēlēsim mājās. Tas rada nelielu satraukumu, jo tas arī būs papildus spiediens spēlētājiem. Es gan negribētu apgalvot, ka mēs tagad braucam uz olimpiskajām spēlēm. Gan spēlētājiem, gan treneriem priekšā liels darbs. Cieņa viņiem, ka šobrīd vispār skaitāmies kā favorīti, taču tas būs jāpierāda laukumā. Jo tu paliec stiprāks, jo atbildība pieaug. Mums ir labi spēlētāji un komanda, taču sasniegtais rezultāts Pasaules kausā nu ir vēsture. Ir jāpierāda sevi no jauna. Tas būs labs pārbaudījums, un neuzskatu, ka ies viegli.’’

Kuras komandas varētu būt galvenās Latvijas konkurentes cīņā par ceļazīmes iegūšanu? Kalniņš uzreiz nosauc Melnkalni un Gruziju, sarunas gaitā sarakstam pievienojot Brazīliju, kuru Latvija apspēlēja Pasaules kausa otrās kārtas izšķirošajā mačā par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. Līdzīgās domās ir Kārlis Muižnieks, taču viņš pamanījis kādu nozīmīgu iezīmi Latvijas izlasē, kas pret galvenajām konkurentēm var palīdzēt. ‘’Daudz kas atkarīgs, kādā kondīcijā un komplektācijā komandas būs uz šo kvalifikāciju. Šīm komandām komplektācija ir ļoti svarīga – ja kāds izkrīt, tad potenciāli tās var daudz zaudēt. Pēdējos gados mūsu komandai ir bijusi neliela priekšrocība atšķirībā pret citām komandām – kvalifikācijas spēlēm esam piegājuši ļoti nopietni, ar labu motivāciju, visiem ir vēlme piedalīties un konkurēt, neapvainojoties par lomām, spēles laiku vai netikšanu sastāvā. Šādas nevajadzīgas ambīcijas mūsu izlasē pēdējos gados nav bijušas, kas ir svarīgi. Ja kāds ir labā formā, spēlē vairāk, ja nē – palīdz citādāk. Tā bijusi mūsu priekšrocība, kas vieš cerību, ka varam kvalificēties.’’

Kvalifikācijas kalendārs noteicis, ka Latvija aizvadīs divas spēles pēc kārtas (2. jūlijs pret Gruziju, 3. jūlijs pret Filipīnām), pēc kā sekos divas brīvdienas. ‘’Manuprāt, divas spēles pēc kārtas ir nopietnāk nekā, ja būtu ar vienu dienu starpā,’’ savas domas izsaka Kalniņš, kurš vēlreiz vērš uzmanību uz komandas pārliecības nepārvēršanos pašpārliecinātībā. ‘’Šausmīgi negribētu, ka iekrītam pārāk lielā eiforijā. Pārliecibai ir jābūt, taču vienmēr esmu atkārtojis, ka pastāv ļoti šaura līnija, kad pārliecība pāraug pašpārliecinātībā.’’

Vai izlase tiks galā ar potenciālo spiedienu?
Potenciāli šī var kļūt par pirmo reizi Lukas Banki laikā kā Latvijas izlases galvenajam trenerim, kad var nākties sastapties ar nozīmīgām gaidām par rezultātu un attiecīgi – lielāku spiedienu. ‘’Pasaules čempionātā, kad daži bija notraumējušies, sajūta bija – kā nospēlēsim, tā būs labi. Spiediens bija minimāls. Kvalifikācijā jau praktiski no paša sākuma mums viss ritēja veiksmīgi un jutām, ka varam kvalificēties. No grupas mums ir jātiek ārā, bet pusfinālā un potenciāli finālā atbildības slogs būs liels. Man kā speciālistam būs interesanti skatīties, bet komandai nāksies apliecināt savu varējumu,’’ tēmu komentēja Muižnieks, kamēr ne tik ļoti par potenciālo spiedienu uztraucās Kalniņš, uzsverot, ka izlase pierādījusi – katrā no spēlēm izšaut var kāds cits.

‘’Skaties, labā ziņa ir, ka izlases vidējais vecums ir labākajos gados. Tajā ir balanss daudzās pozīcijās. Manuprāt, spiedienu mums vajadzētu spēt pārvarēt. Mums ir rotācijas iespējas ar visiem 12 spēlētājiem. Ja kādam spēle neaiziet, tad aptuveni līdz otrās ceturtdaļas vidum atradīs īsto sastāvu, kas var dot rezultātu. Esam spēcīgi kā komanda, neesot atkarīgi no viena indivīda kā tas, piemēram, ir Slovēnijai. Katrā dienā mums var atrasties jauns līderis vai pat līderi.’’ Kalniņam svarīgāk var šķist fakts, kāds varētu būt gala sastāvs, kamēr Muižnieks uzskata, ka cīņā par vietu sastāvā varētu būt laba konkurence.

‘’Mani vairāk interesē patīkamā problēma – kāds būs sastāvs, ja visi būs veseli. Nu un jāskatās, kas būs ar Porziņģi un kā Bostonai veiksies NBA,’’ pirmos secinājumus šajā jautājumā izsaka Kalniņš, domu turpinot. ‘’Domāju, ka Žagars būs atveseļojies, un Strēlnieks šobrīd ļoti labi atsācis spēlēt. Vairāk par pieciem mazajiem sastāvā nebūs. Tāpat jautājums, vai treneri veiks izmaiņas attiecībā uz Anžeju Pasečņiku un Klāvu Čavaru. Ja ir Porziņģis, tad man šķiet, ka Pasečņiks nav, taču tāpat pastāv jautājums ap viņu pat pie scenārija, ja Kristaps nebrauc palīgā. Savukārt Čavara sakarā lielākais jautājums, kā viņš izskatīsies pēc sezonas Japānā, līdz ar to var neizslēgt scenāriju par Mareka Mejera vai pat Mārča Šteinberga iesaistīšanu.’’ Mazākā analīzē par sastāvu ieslīgst Muižnieks, vien min, ka veseli ir Strēlnieks un Lomažs, kā arī Jānis Timma vismaz sezonas sākumā demonstrējis savas prasmes Eiropā.

Muižnieks, kurš trenējis komandas Latvijā un ārzemēs, par problēmu neuzskata faktu, ka olimpisko kvalifikāciju spēlētāji var sagaidīt dažādās funkcionālajās gatavībās. Kādam sezona var beigties maijā, bet citam īsi pirms kvalifikācijas sākuma. ‘’Tā nav problēma. Spēlētāji tic saviem spēkiem. Kā jau minēju, ir vēlme kopā sasniegt labus rezultātus. Manuprāt, visi ieradīsies ar labu motivāciju un vēlmi ne tikai pierādīt sevi, bet arī komandas spēku.’’ Kalniņam nelielas bažas ir par tiem, kuriem sezona beigsies agrāk, kamēr spēlētājiem, kuri noslēgs sezonu jūnijā, praktiski jābūt gataviem ziedot visu vasaru. ‘’Te var būt interesanti – jānotur forma uz turnīru, bet pēc trim nedēļām principā sākas olimpiskās spēles.’’ Uztraukuma nav arī par trenera spējām visus sagatavot maksimāli labākajā gatavībā. ‘’Banki šobrīd ir uz viļņa. Kā saka – trenerim ir laiks, kad ir labie gadi. No sava profesionālā un rezultātu viedokļa viņš ir uz laba viļņa. No izaugsmes viedokļa var redzēt, ka ir kļuvis pieredzējušāks, nobriedušāks un mazāk nervozē par sīkākām situācijām.’’

Kvalifikācija Rīgā atbalstāms pasākums un potenciālā sasnieguma novērtējums
Lai arī viens no kvalifikācijas turnīriem notiks Rīgā, finansiāli tas nav no lētākajiem priekiem. Gandrīz trīs miljoni eiro (2.8) izmaksāja licences iegūšana turnīru organizēt, bet ap diviem miljoniem vēl nāksies tērēt organizatoriskajos izdevumos. Uz jautājumu, vai vērts rīkot šādu turnīru Latvijā, pozitīvi atbild gan Kalniņš, gan Muižnieks, katrs atrodot savus argumentus.

‘’Manuprāt, jāskatās no sporta masveidības prizmas – vai tas rada masveidību, vai nē. Basketbols ir masveidīgs, tāpēc man šķiet, ka šis ir gadījums, kad bija jāakceptē, ko nevar teikt par Siguldas trasi. Nepieciešamas arī pozitīvas emocijas, komandu sporta spēlēm īpaši izceļoties ar spēju radīt emociju izvirdumu. Turklāt šobrīd mums ir tāda paaudze basketbolā, no kuras jāmēģina izspiest maksimums. Nezinu, kad vēl mums būs šāda paaudze,’’ savus argumentus atklāja Kalniņš. ‘’Viennozīmīgi, jā. Finansistiem jāskaita, vai tas ir izdevīgi. Tas ir vajadzīgs pasākums no basketbola popularitātes un mērķu viedokļa. Zāle būs pilna un ažiotāža būs visu to laiku. Ja mēs ejam uz kādu mērķi, un Ir iespēja to pavirzīt tuvāk, spēlēt mājās ir labāk. Arī spēlētāji pelnījuši spēlēt mājās – to viņi nopelnīja Pasaules kausā. Līdzjutēji to ir pelnījuši, jo savā attieksmē pret izlasi ir vieni no labākajiem Eiropā,’’ savas domas tēmā bija Muižniekam.

Ja iespējams pasapņot par izlases tikšanu uz olimpiskajām spēlēm, kur to ierindotu starp Latvijas komandu sporta spēļu sasniegumiem? Muižnieks šajā jautājumā nevēlējās iedziļināties, paužot, ka ir jābauda mirklis. Tāpat viņš akcentēja, ka retais ticējis izlasei iepriekšējos gados. ‘’Maz kas ticēja, ka kvalificēsimies Pasaules kausam. Kad to paveicām, maz kas ticēja, ka ar visām traumām tiksim ārā no grupas. Kad tikām, ne daudzi ticēja, ka tālāk ko paveiksim. Esmu runājis ar spēlētājiem, kuri atzina – jutuši, ka varējuši mājās atbraukt ar medaļu un tāpēc ir nepadarīta darba sajūta. Ir forši tikt olimpiskajās spēlēs, taču ideja ir cita – izcīnīt kaut ko un pierādīt, ka Latvija ir basketbola lielvalsts.’’ Kalniņš potenciālo tikšanu olimpiskajās spēlēs novērtētu starp top pieci sasniegumiem komandu sporta spēļu sakarā, kā pirmo minot Latvijas futbola izlases tikšanu Eiropas čempionātā, bet otro – basketbola izlases uzvaru Eiropas čempionātā 1935. gadā, pēc kā tālāk nāk nesenā hokeja izlases izcīnītā bronza pasaules čempionātā.