Dāvis Bertāns: "Mērķis - uzvara katrā spēlē"

U-18 Eiropas čempionāts startēs 22. jūlijā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā. Latvija B grupā sacentīsies ar Franciju, Spāniju un Zviedriju. Turnīrs solās būt interesants, jo rīkotāji to uztver kā ģenerālmēģinājumu 2011. gada Eiropas čempionātam (EuroBasket 2011). Daudziem puišiem sacensības būs nākamais solis ceļā uz nākamgad Latvijā paredzēto U-19 pasaules čempionātu.

Kā aizritēja sagatavošanās posms?
- Iesākām ar smagiem fiziskajiem treniņiem pie Līgas Kļaviņas. Daudz skrējām Šmerlī, daudz darbojāmies LSPA stadionā. Pārsvarā reizi dienā bija fiziskie treniņi un tikai dažreiz iedeva atpūtu. Pēc tam trīs nedēļas pēc kārtas trenējāmies Kandavā. Pa vidu gan bija arī Baltijas kausa turnīrs Viļņā. Kopumā laikam sanākušas divas brīvdienas pa šo periodu – vienu dienu atpūtāmies pēc Baltijas kausa un vienu dienu, kad no Kandavas aizbraucām uz Ventspili, kur bijām akvaparkā un vakarā skatījāmies lielās izlases spēli.

Kam treniņos vairāk pievērsāt uzmanību?
- Principā vairāk uzmanības tika vērsts uz komandas darbību gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Fiziskie treniņi bija reti un arī tad – tikai saisitīti ar basketbolu, ārā nemaz negājām. Pēdējās dienās Kandavā trenējāmies jau pēc tā režīma, kāds mūs sagaida Viļņā – no rīta 8 cēlāmies uz rīta rosmi, 10 ēdām brokastis un 14 bija treniņš. Līdz ar to pusdienas sanāca tikai ap 16. Sākumā bija ļoti grūti pierast, brokastis un pusdienas jau krietni ātrāk prasījās. Trīs dienās mazliet jau apradām ar šādu kārtību un, cerams, čempionātā būs vieglāk.

Pārbaudes spēles bijušas ļoti maz. To trūkums ir jūtams?
- Mēneša laikā mums sanāca trīs spēles Baltijas kausā, vēl spēle pret U-20 izlasi, pret Basketbola aģentūras "Rīga" komandu un tagad arī pret lielo izlasi. Domāju, ka sešas spēles nav nemaz tik maz. Protams, vairāk spēles noteikti būtu bijušas noderīgas, bet pēdējā pret lielo izlasi, domāju, aizstāja kādas trīs vai četras pārbaudes spēles.

Kādā ziņā?
- Biju laukumā apmēram 20 minūtes, bet izjūtas bija tādas, kā pēc 40 nospēlētām minūtēm. Šādā mačā bija daudz lielāka intensitāte, nekā tajos, ko spēlējam pret sava vecuma un līmeņa komandām.

Pirms diviem gadiem biji kadetu izlasē, līdz ar to vari arī salīdzināt, kādi bijuši sagatavošanās posmi toreiz un tagad.
- Toreiz gatavojāmies krietni ilgāk. Čempionāts sākās tikai 10. augustā, bet mēs jau 25. maijā aizbraucām uz turnīru Francijā. Jūnija vidū sākām trenēties un kopumā bija kādas trīs vai pat četras nometnes. Apstākļi? Katrā ziņā, arī dzīvojot Kandavā tagad, nesūdzējos par tiem. Ēšana bija vienkārši ideāla, arī dzīvošana turpat uz vietas.

Noteikti nozīmīgs tev faktors ir tas, ka tavs tēvs ir kopā ar tevi izlasē?
- No mana skatu punkta tas ir ļoti vērtīgi. Viņš man pievērš vairāk uzmanību un vienmēr pateiks kaut ko vairāk. Esmu jau pie tā pieradis kopš bērnības Rūjienā. Ne pie sava tēva esmu trenējies tikai kādus divus gadus, kad atnācu uz Rīgu pie trenera Vārnas. Šogad pirmo gadu esmu pie Ziedoņa Jansona.

Tas, ka visu sezonu esi strādājis kopā ar to pašu treneru kolektīvu, kas tagad izlasē, noteikti nāk tikai par labu?
- Noteikti! Treneri zina, ko var gaidīt no manis, savukārt es zinu, ko treneri vēlas no manis.

Par tevi runā, kā par talantīgāko šī vecuma spēlētāju Latvijā. Tas uzliek kaut kādu papildu smagumu?
- Spriedze nekāda lielā nav. Protams, tas, ka, ja uz mani kāds liek cerības, tad negribas pievilt. Daru maksimāli daudz, ko varu paveikt.

Bet no tevis gaida līdera spēli laukumā.
- Jā, bet izlasē mums nav izteiktu līderu. Treneris ta arī pateica – līderi mums ir nosacīti. Jebkurš var iemest pa 20 punktiem – es, [Jānis] Timma, [Edmunds] Dukulis, [Andris] Misters, [Kaspars] Vecvagars un tā tālāk. Katrā spēlē var atrasties cits spēlētājs, kurš sametīs tos 20. Tas pat ir ļoti labi, jo tādā čempionātā vienam spēlētājam nav iespējams nospēlēt vienā augstā līmenī deviņas spēles pēc kārtas. Ja pirmajā mačā iemetīsi tos 20, nākamajā tev būs pielikts klāt kāds mazais krampētājs, kas izvedīs no pacietības un vairs nav variantu uzspēlēt.

Tevi ir viegli izvest no pacietības?
- Kā kuru reizi, bet pārsvarā jā (smejas). Bet čempionātā centīšos sevi turēt grožos un nediskutēt ne ar tiesnešiem, ne pretiniekiem.

Vai tas, ka tu esi garākais spēlētājs komandā, bet spēlē ārējā līnijā, būs vairāk pluss vai mīnuss?
- Centri mums ir augumā salīdzinoši īsi, bet, ja mums ir ārējie spēlētāji, kā es un Timma, kas ir virs diviem metriem, tad nedomāju, ka mums radīsies problēmas, teiksim, cīņā par atlēkušajām bumbām. Ja nepaņems kāds lielais, tad to izdarīsim mēs. Uzdevums ir visiem iet pakaļ bumbām.

Tev ir kādi rituāli pirms spēlēm, ko noteikti izdari?
- Nē, laikam nav. Pa dienu aizmigt man ir ļoti grūti un, ja aizmiegu, tad pārsvarā arī noguļu visu vakaru (smejas). Vienīgais, ko varbūt var nosaukt par rituālu, ir tas, kā sagatavojos soda metienam – man tie ir trīs piesitieni pie zemes, kamēr sakārtoju kājas uz līnijas.

Kādas bija emocijas pēc uzvaras LBL2? Tas laikam ir viens no lielākajiem līdzšinējiem panākumiem.
- Tas bija fantastiski. Pirmkārt, jau pirmo maču nospēlēja pavisam cits sastāvs. Tad viss izmainījās, un mēs tikām pie spēlēšanas otrajā divīzijā. Iesākām vāji – pēc pirmajām sešām spēlēm tuvu tabulas apakšgalam dzīvojāmies. Tad vienā brīdī kļuvām saliedētāki kā komanda, jo šī bija pirmā sezona, kad 91. un 92. gadi spēlē kopā. Reizēm gadījās nesaskaņas. Ar laiku sākām saprast gan, ko viens no otra varam gaidīt, gan, kā spēlēt uzbrukumā un aizsardzībā. Pieradām viens pie otra – aizsardzībā zinājām, ka nedrīkst laist pretinieku uz vidu un jāgaida palīdzība no pretējās puses. Sākām uzticēties viens otram vairāk, un spēle aizgāja. Protams, arī veiksme bija sabiedrotā – sezonas laikā kādās trijās vai četrās spēlēs no mīnus 20 atspēlējāmies un uzvarējām.

Finālā pret "Turību" laikam sanāca vieglāka cīņa nekā gaidīts...
- Es tā negribētu teikt. Visas spēles bija grūtas, vienkārši mēs galotnēs nospēlējām vai nu labāk vai arī atkal veiksme bija mūsu pusē. Pēdējā mačā no mīnus 12 pēdējās trīs minūtēs atspēlējāmies un uzvarējām.

BAA vadītājs Mārtiņš Lauva pirms sezonas teica, ka jūs jau esat pārauguši LBL2 līmeni. Varbūt tā bija papildu motivācija to arī parādīt laukumā?
- Nē, es domāju, ka spēlēšana otrajā divīzijā bija labākais variants šai sezonai. Nevarētu teikt, ka mums pretī nāca vāji spēlētāji. Tai pašā "Turībā" bija gan vecāki, gan krietni pieredzējušāki spēlētāji, un visas spēles bija grūtas. Domāju, ka sezona LBL2 bija vērtīgāka nekā spēlēšana LBL1. Pirmajā divīzijā, iespējams, varētu vairāk iegūt tīri individuāli, bet kā komandai tur nebija iespēju. Ja zaudē spēli ar 50 punktiem, tad nekas labs nevar būt.

Daudzi saka, ka esi talantīgāks par brāli Dairi. Ceturtdien pārbaudes mačā sedzāt viens otru.
- Kad "Basketbola Apskatā" bija intervija ar brāli, man palūdza, lai es viņu izaicinu uzspēlēt viens pret vienu. Un tieši pēc neilga laiciņa mums izdevās "Rīdzenes" zālē to izdarīt. Viņam beigās paveicās (smejas). Spēlējot līdz 11, es biju vadībā ar 10:8, bet neiekrita daži metieni, un viņš mani beigās uz pieredzīti uzveica. Tagad, kad spēlējām komandās viens pret otru, arī bija interesanti. Viņš man saka, ka man pret viņu aizsardzībā neesot nekādu variantu. Es gribēju pierādīt pretējo.

Izdevās?
- Nu, daļēji... Domāju, viņam bija daudz vairāk iespējas uzbrukt, nekā viņš to darīja tajos brīžos, kad es viņu sedzu.

Dodat viens otram padomus sezonas laikā?
- Vairāk jau viņš mani māca (smejas). Pēc tiem mačiem, ko noskatās, vienmēr pasaka kaut ko. Vienīgā lieta, ko es viņam visu laiku stāstu – lai viņš vairāk met pa grozu. Pēdējā laikā viņš to pārāk maz dara.

Pirms sezonas biji devies uz Seviļu, kur patrenējies "Cajasol" sistēmā. Kā tev radās tāda iespēja?
- Toreiz vēl BAA "Rīga" sadarbojās ar aģentu Artūru Kalnīti un mani uzaicināja. Domāju, ka tāda iespēja jāizmanto – jāaizbrauc, jāapskatās, kā tur viss notiek, kāda tad ir tā Spānijas skola...

Un kāda ir Spānijas skola?
- Treniņi bija smagi. Varbūt tas bija karstuma dēļ, jo 40 grādos nevar būt viegli. Viņiem ir daudz ātrāks basketbols nekā šeit. Viņiem ir iemācīts spēlēt vienam uz otru, tā kā iejusties nebija nekādu problēmu. Ja Latvijā atnāktu uz komandu kāds svešs spēlētājs, diezin vai viņam bumbu dotu tik bieži. Ja man Spānijā bija iespēja saņemt bumbu, es viņu vienmēr arī saņēmu.

Toreiz teici, ka vēlies vispirms pabeigt skolu Latvijā un tad skatīties uz ārzemēm. Joprojām tevī ir šī pārliecība?
- Jā noteikti. Domāju, ka neko nevajag sasteigt. Lai gan pagaidām nezinu, kur būs iespēja spēlēt nākamgad, gan jau kaut kas būs. Pēc skolas skatīsimies...

Kā vispār pa skolu iet?
- Nav problēmu. Sekmes bija diezgan labas. Šogad vidējā atzīme bija 7,8 balles.

Sezonas laikā sanāca milzumdaudz spēļu. Sezonas beigās jau nebija savācies nogurums?
- Jā, spēļu bija daudz – jaunatnes līgā, LBL2, Eiropas jaunatnes līgā, visas skolu komandas spēles... uz EYBL "Final Four" saņemties bija ļoti grūti. Bijām jau uzvarējuši LBL2 un tad vēl bija jaunatnes līgas fināli. Visas emocijas jau bija iztērētas. Jau ceturtdaļfinālā cīnījāmies ar Cēsīm, bet pusfinālā gandrīz vai liktenīgais mačs pret "Ķeizarmežu" sanāca. Tā bija sestā spēle sezonā, kad no mīnus 20 izlīdām. EYBL sezonas laikā nebijām zaudējuši nevienu maču, bet pusfinālā pret "Ventspili" visi metieni lidoja garām, aizsardzība neizdevās un zaudējām.

Atgriežamies pie izlases. Kāds ir mērķis Eiropas čempionātā?
- Mērķis ir uzvarēt pēc iespējas vairāk spēlēs. Treneris konkrēti nepateica – jābūt astotniekā vai pieciniekā. Vienkārši jāuzvar katrā spēlē.

Kuras ir vājākās un spēcīgākās puses šai izlasei?
- Vājākā, iespējams, ir groza apakša, jo mums nav izteiktu garo spēlētāju. Būs grūti pret tādām komandām, kurām ir spēcīgi centri. Piemēram, ja mums sanāks spēle pret Turciju, Kanteru būs grūti apturēt. Spēcīgās puses ir tās, ka ārējie spēlētāji mums ir diezgan gari. Mums ir sadarbība, kurā apakšā zem groza bumbu pēc bloka saņem, piemēram, Timma. Visu sezonu jau to spēlējām un 80 procentos gadījumu viss izdevās. To mums arī jāizmanto. Jāspēlē pēc iespējas ātrāk – ātri jādabū bumba pāri laukumam, jāskatās, vai nav iespēju ātri uzbrukt. Ja ne, tad disciplinēti jānospēlē pozicionālā spēlē. Ja disciplīna pazudīs, tad būs ātri pretuzbrukumi un kļūdas.

Nākamgad būs U-19 pasaules čempionāts. Tas uzliek papildu pienākuma izjūtu jau šogad?
- Tā ir papildus motivācija pierādīt, ka mēs to vietu pasaules čempionātā varam izcīnīt paši, nevis būt tur tāpēc, ka organizējam turnīru. Tātad jāiekļūst pieciniekā. Daudzi saka, ka tagad Eiropas čempionātā nebūsim augstāk par desmito vietu un tad pasaules čempionātā visiem zaudēsim pa 50... Jāpierāda pretējais! Ja mēs nepaliekam pēdējā vietā pasaulē, tad parādam, ka esam pasaules TOP komanda, un tā jau ir pavisam cita lieta. Tāpat būs laba iespēja katram individuāli sevi parādīt pasaulei, kas var palīdzēt karjeras attīstīšanā.

Dāvis Bertāns

Dzimšanas diena: 1992. gada 12. novembris
Dzimšanas vieta: Valmiera
Augums: 206 centimetri
Svars: 93 kilogrami
Skola: Rīgas pilsētas 3. ģimnāzija
Sporta skola: BJBS "Rīga"
Pieredze pieaugušo basketbolā: BA "Rīga", "DSN/Rīga", "Ķeizarmežs"

2009./10. gada sezona

DSN/Rīga regulārajā sezonā

DSN/Rīga izslēgšanas spēlēs

BS Rīga A izslēgšanas spēlēs

Eiropas U-16 čempionāts 2008. gadā