Siliņš: "Viss sākas no aizsardzības"

Nupat beidzies pasaules čempionāts. Kādi secinājumi un pārdomas par visu, kas notika?
- Laikam jau pietrūka komandas saspēlētības. Visa komanda kopā notrenējās tikai divas nedēļas. Ar to noteikti ir par maz, lai varētu ļoti labi sagatavoties čempionātam. Katrs darīja visu, kas bija viņa spēkos – par to pavisam noteikti neko pārmest nevar. Dažās spēlēs nepaveicās, bija arī vairākas spēles, kurās tikai vienu puslaiku aizvadījām labā līmenī, bet, lai pasaules čempionātā uzvarētu kaut ko, ir vienādā līmenī jācenšas aizvadīt visas 40 minūtes.

Sanāca tā, ka tevi paņēma izlasē Mistera vietā un arī visu pagājušo sezonu trenējies kā trešais numurs, bet čempionātā tiki izmantots pārsvarā tikai kā ceturtais. Vai rēķinājies ar to jau pirms turnīra?
- Sagatavošanās posma laikā arī sapratu, ka nāksies spēlēt kā ceturtajam numuram. Nav problēmu spēlēt pa apakšu, jo to jau esmu darījis vairākas reizes. Kā nekā jaunatnes līgā biju garākais spēlētājs komandā un līdz ar to nācās arī garākos pretiniekus segt.

Bija cilvēki, kas, acīmredzot, gaidīja no tevis lielāku rezultativitāti. Tas laikam bija vistiešākajā mērā saistīts ar to, ka spēlēji kā ceturtais?
- Tas bija saistīts ar to, ka nespēju neko trāpīt no ārienes. Spēlējot kā ceturtajam, man viens no plusiem ir tas, ka varu izvilkt pretinieku garos spēlētājus ārā, bet, ja viņi nenāk ārā, tad mest iekšā brīvos metienus, kas šajā čempionātā man nekādi neizdevās. Protams, šajā izlasē sadarbības netika izvirzītas uz mani, un punktu gūšana pārsvarā bija citu spēlētāju darbiņš, bet nevar teikt, ka ļoti veiksmīgi izmantoju arī savas iespējas.

Vai U18 čempionātā varēsi spēlēt savā pozīcijā vai tomēr kā ceturtais?
- Domāju, ka pārsvarā nāksies spēlēt kā ceturtajam numuram, jo U18 izlasē ir ļoti daudz labu ārējo, kuri ir mazāki augumā, bet mazāk ir garā gala spēlētāju, un man arī pašam nav nekas pretī spēlēt pa apakšu pagaidām. Pēc jaunatnes izlasēm diez vai tāda iespēja vairs būs. Vēlos būt pēc iespējas universālāks.

Kādu iespaidu, tavuprāt, atstās tas, ka Kaspars nespēlēs?
- Tas noteikti ir ļoti liels zaudējums komandai, bet vairs neko nevar mainīt un noteikti varam veiksmīgi nospēlēt arī bez viņa. Citiem mazajiem būs ļoti, ļoti laba iespēja sevi pierādīt, kādas viņiem nebūtu, ja Vecais spēlētu.

Kādi būs priekšnoteikumi, lai komandai izdotos parādīt labu sniegumu?
- Viss sākas no aizsardzības, neko oriģinālu mums nevajag izdarīt un nekas arī nav jāizdomā. Kārtīgs kapiņš visas 40 minūtes, un uzskatu, ka varam gūt labus panākumus.

Vai tas, ka visu sezonu tomēr esat spēlējuši kur nu kurais, nevis kopā, kā tas bija ar pagājušā gada U18 izlases kodolu, nerada uztraukumu par to, ka komandas spēle varētu sagādāt problēmas?
- Redzēs, kā būs, bet man jau šķiet - ja spēlētāji vēlas spēlēt komandas spēli, nevis vilkt deķi uz savu pusi, tad arī var nospēlēt labi kā komanda.

Tu esi viens no daudzajiem, kas izvēlējušies veidot karjeru ārzemēs. Kāpēc tā un vai bija grūti pieņemt lēmumu?
- Lēmumu pieņemt bija viegli tāpēc, ka Latvijā basketbols nepavisam neiet uz augšu un nav pilnīgi nekādas drošības, ka pēc gada viss būs savās vietās. Klubi maina savas domas un mērķus gandrīz vai katru gadu, un jaunajiem spēlētājiem tas nekādi nenāk par labu. Tāpēc arī Latvijas klubu vietā izvēlējos braukt uz Itāliju, kur ir ļoti labs treninprocess un iespēja izsisties daudz lielāka.

Devies uz "Trenkwalder Reggio Emilia", kas ir LegaDue klubs, un bija tādi, kas nesaprata, kāpēc neizvēlies augstākā līmenī spēlējošu klubu. Pēc Eirolīgas turnīra noteikti tev tādu netrūka...
- Neesmu nekāda zvaigzne un, tiekot augstākā līmenī, iespējams, netiktu nemaz līdzi tam, kas tiek prasīts, un viss aizietu mīnusā. Uz augšu jātiek pakāpeniski. Viss bija mana aģenta rokās, es viņam uzticējos. Viņš teica, ka "Reggio" ir man piemērotākais klubs ar ļoti labām iespējām nākotnē. Klubs ar senām tradīcijām, klubs, kas vēlas izsisties uz augšu, iesaistot arī jaunos spēlētājus lielajā komandā. Kā itāļu vienaudžus, tā arī mani. Lielākos klubos gandrīz noteikti man nebūtu visu gadu iespēja trenēties ar lielo komandu, kā bija šogad, tāpēc uzskatu, ka esmu sev ļoti piemērotā vietā.

Vai ir būtiskas atšķirības starp treniņdarbu un basketbola filozofiju, ko māca Latvijā un Itālijā?
- Daudz lielāks akcents tiek likts uz agresīvu darbību aizsardzībā. Visu prasa darīt ar lielu intensitāti, nekad nedrīkst atslābināties. Uzbrukumā daudz vairāk iet uz apakšu, daudz agresīvāk uzbrūk grozam. Ar to man sākumā bija lielas problēmas, jo pirms tam pārsvarā uzticējos trīspunktniekam un garām gāju ļoti reti. Tagad, atbraucot uz izlasi, atkal bija grūtības pierast pie Latvijā piekoptā stila. Noteikti jāpiemin arī tas, ka daudz vairāk laika ir treniņiem, jo spēles ir vienu reizi nedēļā, nevis pat pa divām dienā, kā tas sanāca Latvijā, kad bija jāspēlē vairākās vecumu grupās.

Kāda ir tava ikdiena Itālijā?
- Pārsvarā treniņi divreiz dienā, vienīgi pirmdienas rīts vienmēr bija brīvs, jo lielajai komandai svētdienu vakaros vienmēr bija spēle. Vēl otrdienu vakaros bija spēles ar U19 komandu Itālijas čempionātā. Tad vēl divas dienas nedēļā centos apmeklēt Itāliešu valodas stundas, ja starp treniņiem pietika laiks, un pārējā brīvajā laikā pie mācību grāmatām vai arī pie datora "skaipā" un "draugos".

Kā izdodas apvienot mācības Rīgā ar dzīvošanu Itālijā?
- Joprojām mācos Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Ņēmu līdzi grāmatas, kas arī bija gandrīz smagākās visā bagāžā. Mazliet arī ar interneta starpniecību nokārtoju dažus darbus, bet būtībā janvārī atlidoju uz Rīgu un nokārtoju visus pirmā pusgada darbus. Augustā kārtošu visus otrā pusgada darbus, jo pirms izlases tam nebija laika. Vasara sanāk ļoti aizņemta, brīva laika praktiski nav, bet skola ir jāpabeidz, par to nevar būt runas.

Kā pašam šķiet, ko esi ieguvis pirmajā sezonā ārzemēs?
- Pirmajā pusgadā bija ļoti grūti pierast pie intensīvajiem treniņiem. Lai arī, gatavojoties sezonai, stadionā visiem gandrīz skrēju pa priekšu, zāles treniņos viss bija otrādāk un nevarēju saprast, kāpēc tā (smejas). Decembrī jau palēnām mani iesaistīja lielajā komandā, un pēc jaunā gada visu laiku trenējos tikai ar viņiem. Ļoti paveicās, jo viņiem nebija trešā numura spēlētāja, tāpēc treniņos darīju pilnīgi visu, tai skaitā spēlēju pieci pret pieci. Noteikti esmu pielicis aizsardzībā un vispār fiziskajā sagatavotībā. Jūtu, ka esmu ceļā uz to, lai būtu gatavs pieaugušo basketbolam. Tāpat varu teikt lielu paldies Donātam Slaņinam, Eiropas čempionam, ļoti pieredzējušajam lietuviešu uzbrucējam, kurš man bija kā skolotājs un daudz palīdzēja. Arī citiem lielās komandas spēlētājiem, piemēram, Trojam Belam, kurš spēlējis NBA. Mums lika spēlēt viens pret vienu, lai gan viņš ir daudz īsāks un ātrāks, bet man tas tikai palīdzēja uzlabot kāju darbību un individuālo tehniku. Dažreiz arī ārpus laukuma ar viņu pavadījām laiku.

Ko klubs no tevis sagaida nākamsezon?
- Progresēt, neko vairāk. Jāiet soli pa solim – viņi grib mani redzēt lielajā komandā, man ar savu darbu jāpierāda, ka esmu tur pelnījis būt. Iespēja man tiek dota, tikai jāizmanto! Ja paveiksies, iespējams, jau nākamgad būšu redzams kādā "LegaDue" spēlē.

Kādu mērķi jāuzstāda U18 izlasei Eiropas čempionātā?
- Cīnīties katrā spēlē par uzvaru, tad jau arī labas lietas var notikt. Uzskatu, ka ceturtdaļfināls nav nekas neiespējams, un tālāk jau viena spēle izšķir visu, tāpēc arī viss var notikt. Galvenais kapāties visas 40 minūtes, tad rezultāti neizpaliks.

Pievienojies komandai nedēļu pirms čempionāta. Kā pats esi iejuties, un kādas izdevās pēdējās pārbaudes spēles pret Lietuvu?
- Komandā iekļauties nav grūti. Jāiemācās līdz galam visas sadarbības kā uzbrukumā, tā aizsardzībā, un domāju, ka tad būs pavisam labi. Pārbaudes spēles nospēlējām diezgan labi, lai gan vēl ir ļoti daudz lietas, kur mums jāpieliek. Šī lietuviešu izlase nav tā spēcīgākā, bet, protams, vienmēr ir patīkami viņus uzveikt.

Kas ir šīs izlases stiprās un vājās vietas?
- Stiprā vieta varētu būt tas, ka mums ir vairāki universāli talantīgi uzbrucēji un atšķirībā no tā, kas bija pirms diviem gadiem, šoreiz arī garais gals ir lielāks.

Jums ir smaga grupa – Čehija, Spānija, Francija. Vai zini, ko var sagaidīt no katras no šīm pretiniecēm?
- Pavisam noteikti ar visām varam cīnīties. Čehi esot visvājākā komanda, kas U16 pirms diviem gadiem ar šo pašu sastāvu izkrita uz B divīziju. Spāņi bija Eiropas čempioni, bet mēs viņus uzvarējām ar 30 punktiem. Arī francūžiem ir spēcīga izlase ar labiem uzbrucējiem un garā gala spēlētājiem. Zinu tikai to, ka vāju komandu nav un nedrīkstēs atslābināties ne mirkli.