Politika sportā: kā Krūmiņš, Muižnieks un Valdmanis nekļuva par čempioniem

Pasaules meistarsacīkstes no 1950. līdz 1982. gadam risinājās deviņas reizes, turklāt septiņas reizes Latīņamerikā. Labākās valstsvienības uzņēma Argentīna (1950), Brazīlija (1954 un 1963), Čīle (1959), Urugvaja (1967), Puertoriko (1974) un Kolumbija (1982).

Padomju Savienības groza bumbas meistari visus trīs Pasaules kausus izcīnīja aiz Atlantijas okeāna, triumfējot Urugvajā, Puertoriko un Kolumbijā. Pirmais tituls varēja būt jau debijas turnīrā, taču politisku iemeslu dēļ tas nenotika.

Pasaules meistarsacīkstēm vajadzēja notikt 1958. gada rudenī (jeb vietējā pavasarī), tomēr čīlieši laikus netika galā ar sporta pils būvi. Tajā 1953. gadā plānoja uzņemt pirmo Pasaules kausu sievietēm, taču darbi netika pabeigti arī 1959. gada janvārī.

Finālturnīrs notika 16.-31. janvārī – pirmo un vienīgo reizi brīvdabas stadionos Temuko, Antofagastā un Konsepsjonā. Divpadsmit komandas, sadalītas trīs apakšgrupās, izspēlēja apļa turnīru (trīs spēles). Katras grupas divas labākās vienības kvalificējās otrajai fāzei, kur tām pievienojās mājiniece Čīle, lai izspēlētu apļa turnīru (sešas spēles katrai komandai)

Padomju Savienības basketbolisti pirmajās divās spēlēs Temuko uzvarēja Meksiku (73:64) un Brazīliju (73:64), bet apakšgrupas pēdējā cīņā zaudēja Kanādai – 54:63. Trīs komandas finišēja ar vienādu bilanci, savukārt savstarpējo cīņu iznākumi tās sarindoja sekojoši: Brazīlija (1-1, +8), Padomju Savienība (1-1, +0), Kanāda (1-1, -8).

Kanādieši nevarēja tikt augstāk par astoto vietu, kamēr Stepana Sandarjana un Aleksandra Gomeļska trenētie padomju sportisti tika nākamajā kārtā. Izšķirošajās cīņās piedalījās arī ASV, Formoza (Taivānas kādreizējais nosaukums), Bulgārija, Puertoriko un Čīle.

Padomju Savienība uzvarēja piecās spēlēs pēc kārtas, tiekot galā ar Puertoriko (84:55), Brazīliju (66:63), Bulgāriju (78:58), Čīli (75:49) un ASV – 62:37. Faktiski viss bija beidzies jau divas dienas pirms turnīra beigām, taču notika neparedzētais.

Kalendārā palika četras spēles: 30. janvārī Formoza – Padomju Savienība, Brazīlija – ASV; 31. janvārī Bulgārija – Formoza, Brazīlija – Čīle. Divas no šīm spēlēm nenotika, jo padomju un bulgāru sportisti neieradās uz cīņu pret Varšavas pakta valstu neatzīto Ķīnas Republiku (Taivānu).

Ķīnas pilsoņu karā Mao Czeduna vadītie – un staļiniskās Padomju Savienības atbalstītie – komunisti sakāva Čana Kaiši vadītos pretiniekus. Pēdējie patvērās Taivānas salā, kļūstot par 1911. gadā nodibinātās Ķīnas Republikas (ROC – Republic of China) mantiniekiem, bet Mao 1949. gadā izveidoja Ķīnas Tautas Republiku (PRC – People`s Republic of China).

Padomju Savienība neatzina Ķīnas Republiku, bet komunistu Ķīna 1959. gadā vēl nebija uzņemta FIBA. Tāpēc 30. janvārī, kad taivānieši izgāja laukumā un paklanījās publikai, pretiniekus stadionā neredzēja. Taivānai ieskaitīja tehnisko uzvaru – 2:0. Nākamajā dienā tas pats atkārtojās ar Bulgāriju.

Padomju Savienības basketbolists Oļegs Kutuzovs atminējās notikušo. “Padomju un bulgāru pārstāvji (protams, pēc Maskavas lēmuma) atteicās spēlēt, taču Padomju Savienība pat viena tehniskā zaudējuma gadījumā kļūtu par pasaules čempioni. Čempionāta rīkotāji lēma citādi – abas grēkāzes diskvalificēja.”

“Nekronētie čempioni” ar bilanci 7-2 finišēja sestajā vietā, bet bulgāri ar 5-4 palika septītie. Pirmās piecas vietas sadalīja Brazīlija (7-2), ASV (7-2), Čīle (2-4), Taivāna (4-5) un Puertoriko (3-6). Neraugoties uz to, Padomju Savienības izlasi Maskavā sagaidīja kā čempioni, sportistiem piešķirot personalizētas medaļas “Par uzvaru pasaules čempionātā”.

Uzskata, ka FIBA lēmumu nolobēja britu ģenerālsekretārs Viljams Džonss (pienākumus veica no 1932. līdz 1976. gadam). Trīspadsmit gadus vēlāk, Minhenes spēlēs, viņš “atdeva parādu” – lika pārspēlēt Padomju Savienības un ASV fināla pēdējās trīs sekundes.

Kas notika aizkulisēs? Sporta žurnālists Boriss Vaļijevs piedāvā savu versiju.

“Stepans Sandarjans un Aleksandrs Gomeļskis nakts vidū sazvanīja Maskavu, cenšoties pārliecināt amatpersonas, ka “sakaus Taivānu vienos vārtos”, “nomētās ar cepurēm” un “mūsu ķīniešu draugi priecāsies par Taivānas sagrāvi”. Velti. Partijas Centrālkomitejas sekretārs ideoloģijas jautājumos Mihails Suslovs aizliedza doties laukumā.”

Aleksandra Gomeļska dēls Vladimirs grāmatā “Tēvs. Izcils treneris” apstiprina Vaļijeva pieņēmumu.

“Viss sākās ar to, ka priekšpēdējā dienā pret Taivānu nespēlēja Bulgārijas izlase. Acīmredzot, viņi saņēma norādījumus no savas Centrālkomitejas. Mūsējie 12 stundas pirms spēles sēdās pie telefona un sāka paskaidrot savu redzējumu. Maskavā bija dienas vidus, Centrālkomitejas darboņi atradās savās vietās. Dežurants, kurš saņēma zvanu no Čīles, atbildēja, ka ziņos “augšai”. Vēlāk izrādījās, ka lēmumu pieņēmis Politbiroja loceklis Mihails Andrejevičs Suslovs.”

Maskavas lidostā izlasi sagaidīja kā “īsto uzvarētāju”. “Tas nekas, ka tumšās viltības atņēma jums pelnīto godalgu – godīgā pasaule zina īstos pasaules čempionāta varoņus! Meliem īsas kājas. Patiesību par jūsu sportisko varoņdarbu zina visi abās robežas pusēs,” vēstīja žurnāla “Sportivnije igri” (sporta spēles) ievadraksts.

Politiskas atdeves lēmumam nebija. Komunistu režīmi savā starpā strīdējās un pat sāka karot – 20. gadsimta 70. un 80. gados Ķīna neoficiāli kļuva par Padomju Savienības galveno pretinieci, īpaši pēc tam, kad diplomātijas rezultātā satuvinājās ar ASV.

Padomju Savienības izlasē spēlēja: gruzīni Gurams Abaridze, Gurams Minašvili (abi “Dinamo Tbilisi”), Arkādijs Bočkarjovs, Viktors Zubkovs, Mihails Semjonovs (CSKA), Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, Maigonis Valdmanis (Rīgas ASK), Jurijs Korņejevs, Jurijs Ozerovs, Vladimirs Torbans (Maskavas “Dinamo”) un Oļegs Kutuzovs (Ļeņingradas “Burevestņik”).

Izmantotie resursi:
https://www.championat.com/basketba...