Valeiko: "Kvotas kā nepieciešamība stiprai izlasei"

Edmunds Valeiko,
Latvijas vīriešu basketbola izlases treneris

Pagājušajā nedēļā plašu ažiotažu radīja lēmums par kvotam Latvijas Basketbola līgā (LBL). Uzskatu, ka tas ir pilnīgi loģisks iznākums, tikai varēja tikt pieņemts jau ātrāk, nevis jūlijā, lai klubi varētu ar to rēķināties.

Taču, ja turpnātos tāpat kā līdz šim – bez viesspēlētāju ierobezošanas, tad mēs nonāktu tur, kur neviens negribētu. Pat neminēšu, kādās grupās. Līdzšinējā situācijā klubi varbūt bija ieguvēji, bet Latvijas izlase noteikti nē. Kā piemēru varu minēt Ukrainas izlasi, kas katru gadu spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet, aizejot pieredzējušajiem spēlētājiem, pat esot labiem vietējiem basketbolistiem, atsevišķām zvaignēm un neierobežotu ārzemnieku skaitu līgā izlases rezultāti ir tādi, ka viņi ir B grupā, kas atkal sāk no pašas apakšas. Kaut gan Ukrainas līga, ja ņem vidējo, noteikti profesionālā jomā ir krietni stiprāka nekā Latvijas līga.

Atgriežoties pie Latvijas – lai arī kādas mums bija vai nebija kvotas, mēs tāpat nespējām konkurēt ar abiem spēcīgākajiem Lietuvas superklubiem. Es nedomāju, ka šis ir kvotu jautājums. Es nedomāju, ja atceltu kvotas, ka tad mēs varētu nopietni konkurēt un uzvarēt viņus. Jā, atsevišķās spēlēs varētu, bet lielos turnīros tas diezin vai būtu iespējams. Tāpēc mums ir jāiet cits ceļš. Esmu pārliecināts – reālas kvotas LBL, kas līdz ar to nozīmē arī lielāku spēles laiku, atļaus progresēt latviešu jauniešu izlašu talantīgākajiem spēlētājiem.

Ja vērtē atsevišķus basketbolistus, tad par Dairi Bertānu visi runā, ka viņš ir daudz spēlējis „ASK”, bet, ja paskatāmies rūpīgāk, tad viņš ir spēlējis tikai tajās spēlēs un epizodēs, kad kāds no pamatsastāva ir dabūjis traumu. Varētu teikt, ka viņš spēlē reguāri, ja viņam būtu virs 25minūtēm vidējais spēles laiks, bet nopietnās spēlēs, kad bija pilns sastāvs, Bertāns netika spēlējis vispār. To pašu var teikt arī par Jāni Strēlnieku. Es domāju, ka, ja viņam „Ventspils” klubā spēles laiks būtu lielāks, viņš progresētu krietni vien ātrak. Ronalds Zaķis „Ventspilī”, var teikt, ka vispār netika spēlējis. Nebūtu nokļuvis „VEF’ā”, visi zinātu, ka ir tāds spēlētājs, bet neviens nezinātu, ko viņš spēj un var spēlēt krietni augstākā līmenī. Ernests Kalve pirms diviem gadiem bija viens no perspektīvākajiem spēlētajiem, taču, lai arī sekoja traumas un ieilga sēdēšana uz soliņa, regulāri trenējoties ir redzams progress un iespaja spēlēt. Runājot par Edgaru Jeromanovu, jāatgriežas pie ārzemnieku kvotām. Kad Jeromanovs bija „Baronā” un tika noslēgts līgums ar Ģediminu Maceinu, Edgara spēles laiks saruka tuvu nullei. Ja viņš līdz 19, 20 gadiem progresēja, tad pēc tam tā līkne gāja lejup. Un atkal – nenokļūstot „VEF’ā”, var teikt, ka pa īstam viņam basketbola karjera būtu beigusies. Tagad mēs redzam, ka Edgars ir atguvis spēkus, viņš jūt, ka var spēlēt un viņš to rāda ar savu darbu, ar savu attieksmi un rezultātā viņš ir pirmās izlases kandidāts.

Šādu spēlētāju Latvijas līgā ir ļoti daudz. Nepietiek, ka 25 gados mēs sasniedzam pirmās izlases slieksni. Tam jānotiek jau U-18, U-20 izlasē. Kad kopīgi ar galveno valstsvienības treneri Nenadu Trajkoviču kritiski izvērtējām, kurus spēlētājus varētu ņemt pirmajā izlasē, diemžēl atskārtām, ka U-20 tādu spēlētāju nav. Kaut gan tur ir labi spēlētāji, bet ir jāpārkāpj nākamajam posmam. Ja viņš nespēlēs regulāri savā klubā augstā līmenī, tad viņa progress apstāsies.

Diemžēl situācija ir tāda, ka to spēlētāju, kas klubos, bet ne tajos spēcīgākajos, ir līderi, profesionālais līmenis ir neatbilstošs spēlēšanai augstā Eiropas līmenī –spēlēšanai Eiropas kvalifikācijas turnīros, čempionāta finālturnīros. Varbūt liela daļa ir arī pašu spēlētāju vaina - viņiem liekas, ka ir Latvijas mēroga zvaigznes, bet, saskaroties ar jaunu spēles stilu, jaunu basketbola izpratni, var redzēt, ka tas līmenis ir Latvijas līmenis. Ja mēs gribam iet tālāk, ja vēlamies kādas skanīgākas uzvaras, tad ir jādomā uz priekšu. Varbūt Latvijas top komandām vajag savā paspārnē ņemt perspektīvos jauniešus un atrast veidu, kā viņiem progresēt. Protams, šo komandu treneri un prezidenti šajā brīdī domās par rezultātu, taču, vai mums kāda no šīm komandām var garantēt, ka izcīnīs kādu kausu tepat Baltijas līgā vai Eirolīgā? Protams, liels sasniegums bija „Barona” FIBA kauss.

Skaidrs, kam mēs nevaram atsaukt no ārzemēm visus latviešu spēlētājus, bet es domāju, ka arī skatītājiem būtu daudz interesantāk skatīties uz latviešu, nevis ārzemju basketbolistiem.

Mēs nedrīkstam aizmirst par Latvijas izlasi. Ja mums nebūs basketbola piramīdas smailes, kas ir Latvijas izlase, tad arī diezin vai bez latviešu spēlētājiem mums perspektīvā būs stipri klubi. Kā jau teicu – pēdējos gados ir ļoti maz jauno spēlētāju, kuri varētu reāli kandidēt uz pirmo izlasi. Ar jauno spēlētāju es domāju 18, 19, 20 gadīgu basketbolistu. Iepriekš viņi bija katru gadu – viens vai divi, bet tomēr bija.

Nobeigumā atgriežoties pie pirmās izlases, atceros, ka vairāki kandidāti dažādu iemeslu dēļ gribēja atteikties tajā spēlēt, un sabiedrībā tika sacelta gandrīz traģēdija. Tad šeit ir arī atbilde – reāli šo spēlētāju nav tik daudz. Var pienākt brīdis, ka nav, kas spēlē. Tāpēc turpmāk šīs nupat pieņemtās kvotas zināmā mērā dos jaunajiem spēlētājiem iespēju. Iespējams, kāds teiks mākslīgi. Lai būtu. Jaunajiem basketbolistiem jāapzinās, ka tā ir ļoti liela iespēja. Būs mums klubi ar latviešu spēlētājiem spēcīgi, būs mums stipra nacionālā izlase.

Informāciju sagatavoja:
LBS preses dienests