Starp triumfu un kritienu - viens neredzams mirklis, viens sūda punktiņš

Sports, tāpat kā daudzas lietas mūsu dzīvē, ir salīdzināšanas spēle. Tas nozīmē, ka nav nemaz tik svarīgi, cik labs esi tu pats, svarīgāk ir tas, par ko tu esi labāks. Džese Ouvenss ir viens no slavenākajiem vieglatlētiem pasaules vēsturē, bet viņa personīgais rekords 100m sprintā ir 10.3 sekundes, rezultāts, kas mūsdienās tiek pārspēts teju katrās augstākā līmeņa sacensībās. Un kurš gan var bez minstināšanās nosaukt skandalozo 1936. gada OS sprinta otrās vietas ieguvēju? Ouvensa tautietis Ralfs Metkalfs, galu galā, parādīja gandrīz to pašu, ko Ouvenss, atpaliekot par vienu sekundes desmitdaļu.

Apgalvot, ka sportā konkurence ir nežēlīga, ir klišejiski, taču arī patiesi. Kalna virsotnē vietas ir pieejamas visiem, taču vietu skaitu ir ierobežots, un pie tām tiek tikai noteikts skaits labāko. Iepriekšējās vasaras olimpiskajās spēlēs bija 306 disciplīnas, attiecīgi tika noskaidroti 306 olimpiskie čempioni. Vairāk vietu gluži vienkārši nebija. Pasaules kausā futbolā piedalās 32 izlases – vairāk vietu gluži vienkārši nav. Eiropas basketbola čempionātā sievietēm piedalīsies 16 izlases, un tas, ka sasniegtajos rezultātos Grieķijas un Latvijas izlašu atšķirība bija patiešām minimāla, jau vairs neko nenozīmē. Grieķija ir EČ finālturnīra dalībniece, bet Latvija nav.

Nedēļas nogalē Latvijas sieviešu basketbola izlase piedzīvoja ļoti nežēlīgus sporta konkurences brīžus. Izcīnot graujošu uzvaru pār nebūt ne basketbola pastarīti Vāciju, Latvijai atlika gaidīt pārējo grupu rezultātus, lai saprastu, vai izdevies iekļūt starp piecām labākajām otro vietu ieguvējām. No Slovēnijas tika sagaidītas ziņas, ka Grieķija uzvarējusi Bulgāriju ar 73:55, tieši tādu starpību, lai otro vietu rangā ar Latviju būtu uz viena līmeņa uzvaru ziņā (2-2) un par vienu gūto punktu (280-268 pret 293-282) apsteigtu Latviju, atstājot to aiz borta. Te katram piedodams skaļi nolamāties, jo kas basketbolā ir viens punkts – puse no viena groza guvuma. Utopijā latvietes varētu grieķietēm pasniegt rokas un sacīt, jā, apstiprinājām, ka esam līdzvērtīgas konkurentes. Bet praksē ir tā, ka uzvarētājs jānoskaidro, lai cik maza būtu starpība.

Pirms dažām dienām tieši šai tēmai pieskārās Latvijas basketbola treneris Artūrs Visockis-Rubenis, kurš plašā sociālo tīklu ierakstā atzīmēja, cik maza starpība reizēm ir starp lielu uzvaru un lielu kritienu. Treneris norādīja uz savas vadītās U18 izlases gaitām Eiropas čempionātā, kad astotdaļfinālā tikai ar +1 un lielas laimes palīdzību izdevās pārspēt Turciju: "Pēc tam beigās izcīnījām EČ sudraba medaļas. Tas bija vienreizējs ceļojums ar laimīgām beigām. Tam visam sekoja TV sižeti, intervijas, apbalvojumu... Bet, kas būtu nācis pār mūsu galvām, ja mēs to spēli zaudētu?! Diezin vai es būtu "gada treneris"."

Visockis-Rubenis kā pretēju piemēru galdā lika vīriešu izlases pēdējo spēli nesenajā PK atlases ciklā, kad pret Melnkalni izšķirošajos brīžos galvenais treneris Arnis Vecvagars uzzīmēja kombināciju nepieciešamajam metienam, bet Dairis Bertāns pēc tās grozā netrāpīja. Līdzīgi nesen FIBA Čempionu līgā spēlēja arī "VEF Rīga", kas cīņā par tikšanu "Top16" kārtā arī uzticējās līdzīgai kombinācijai, Kristers Zoriks nonāca nebūt ne vienkāršākajā metiena pozīcijā, taču trāpīja. Kāda Latvijas basketbolā šobrīd ir trenera Jāņa Gailīša reputācija un kāda ir trenera Vecvagara reputācija, to laikam lieki pieminēt. "Cik šaura ir robeža mūsu biznesā starp panākumu un zaudējumu, starp varoņteiku un drūmu noveli. Starp "žurnāla vāku" un stāvokli, kad citu acīs esi "Avotu ielas bomzis"," 4. februārī rakstīja Visockis-Rubenis, iedrošinot basketbola sabiedrību būt vienotākiem un vairāk ticēt cits citam. Tobrīd viņš vēl nenojauta, cik aktuāla šī tēma izrādīsies un cik skarbi šie vārdi atbalsosies sestdienas vakarā.

"Savā rakstītajā biju piesaucis pāris piemērus, taču, protams, sieviešu izlases piedzīvotais ir patiešām grūti aptverams tajā, cik niecīga lieta visu izšķīra," pirmdien sarunā ar Sportacentrs.com teica "Liepājas" treneris. "Nu, kā lai te trenerim vai spēlētājām varētu kaut ko pārmest? Protams, vienmēr šādās reizēs var sākt meklēt gan tieši šajā spēlē, gan iepriekš visa turnīra gaitā, kur tad šis punkts palika, taču tas jau aiziet sporta filozofijā. Visi jau vienmēr zina, ka jāuzvar ar pēc iespējas lielāku rezultāta starpību, visi cenšas to izdarīt. Dažreiz šāda dzīšanās pakaļ konkrētam pārsvaram tieši sasien rokas, un treneri tāpēc cenšas to neuzsvērt. Labs piemērs bija pirms VEF ČL spēles, kad Gailītis publiski ieteica nepārvērtēt notiekošā svarīgumu. Gailītis taču labi zināja, cik svarīga šī spēle, taču ar mediju starpniecību centās atvieglot uz spēlētājiem likto spiedienu, darīt viņiem zināmu, ka vienkārši jāspēlē."

Basketbolā starpība "viens punkts" ir īpaši maza tādēļ, ka punktus, galu galā, gūst daudz. Tas nav kā futbolā, kur katrs vārtu guvums ir īpaši atzīmējama lieta. Basketbola mačā parasti tiek gūti 150-200 punkti, NBA mačos pat 200-250 punkti, un netrāpīts soda metiens spēles sākumā pat nav īpašas pieminēšanas vērts. Šeit var argumentēt, ka tieši tajā arī slēpjas smalkā atšķirība starp uzvarētāju un zaudētāju (jo katrā basketbola spēlē ir gan viens, gan otrs, gan tad, kad tiekas divas pasaules labākās komandas, gan tad, kad spēlē divas vissliktākās komandas pasaulē). Treneru vārdi, ka jāsaglabā koncentrēšanās visas spēles laikā, ka jācīnās par katru bumbu un ka katrs punkts ir svarīgs, ir sen nolietotas klišejas. Taču joprojām patiesas.

"Vai to kaut kā var uztrenēt? Ziniet, es pats par šo tēmu pēdējā laikā arvien biežāk aizdomājos," izteicās Visockis-Rubenis. "Kas tad ir tā īpašība, kas dažreiz šķir uzvarētāju no zaudētāja? Vai to var saukt par vienkārši veiksmi, vai arī tā ir lieta, kurai vienkārši jābūt asinīs? Varam censties palīdzēt noskaņoties un sagatavoties, taču beigu beigās tas tāpat nonāk pie viena mirkļa, kurā vai nu ir vai nav. Ja būtu vienkārša atbilde, kā izdarīt tā, lai ir, tad to visi jau zinātu."

EČ sievietēm kvalifikācija sākās 2019. gada beigās. Pēc pusotra gada un piecām aizvadītām spēlēm Latvijas izlasei pateica, ka iemests viens punkts par maz. Skarbi, taču ne unikāli sporta pasaulē, un to drīzāk var vērtēt kā uzskatāmu piemēru, cik smalka robeža ir sportā starp uzvarošo un zaudējušo pusi, kurām elementāra loģika pieprasa būt līdzsvarā (ja nav zaudētāju, tad nav arī uzvarētāju). Jau piesaukta tika Latvijas vīriešu izlases cīņa par vietu Pasaules kausā, kas Latvijai beidzās ar ceturto vietu apakšgrupā, kamēr uz finālturnīru tika trīs. Uzvaru skaits bija vienāds ar Melnkalni, taču savstarpējos mačos Latvijai bija sliktāka punktu starpība (-3 un +3). Proti, vēl divi iemesti punkti, un Vecvagars būtu bijis pirmais treneris, kurš ievedis Latvijas izlasi pasaules čempionātā.

Par visu laiku izcilāko basketbolistu uzskatītais Maikls Džordans ir izcīnījis sešus NBA titulus. Arī viņam un Čikāgas "Bulls" starpība starp uzvaru un neveiksmi reizēm bija ļoti maza, taču Džordans šo robežu pārvarēja tik bieži, ka par vienkāršu veiksmi to nekādi nenosauksi. Džordans sešās (!) NBA finālspēlēs pasniedza komandai izšķirošos punktus pēdējās sekundēs, vai nu panākot papildlaiku vai izraujot uzvaru. Taču visšaurākā taciņa starp triumfu un bēdām bija 1957. gadā, kad "Celtics" un "Hawks" komandas bija līdzvērtīgās pozīcijās arī pēc finālsērijas septītās spēles pirmā pagarinājuma. Otrajā papildlaikā "Celtics" uzvarēja 125:123, uzvarēja sērijā 4:3 un ierakstīja savu vārdu sporta vēsturē,

Kā jau minēts, futbolā un hokejā tik sīkas atšķirības grūti fiksēt, jo vārti tiek gūti daudz retāk, attiecīgi arī minimālā starpība (vieni vārti) tomēr ir nozīmīga lieta. Ir gan bijušas vairākas reizes, kad arī futbolā starpība ir mazāka par vieniem vārtiem. 2018. gada Pasaules kausa finālturnīrā H grupā Japānai un Senegālai bija vienādi absolūti visi rādītāji grupas tabulā, tāpēc skaitītas tika dzeltenās kartītes un noraidījumi. Senegāla PK astotdaļfinālā netika tāpēc, ka bija saņēmusi par diviem brīdinājumiem vairāk... Savukārt četras reizes PK vēsturē grupu turnīra vietu sadalījums noteikts ar patiešām tikai un vienīgi veiksmi, proti, izlozi. Pieminēšanas vērts ir arī Latvijai ļoti labā atmiņā esošais "Euro 2004" finālturnīrs, kurā C grupā gan Zviedrijai, gan Dānijai, gan Itālijai bija pa pieciem punktiem, bet izkļūt no grupas varēja tikai divas. Itāliju toreiz no turpmākas cīņas par titulu šķīra tikai vieni gūti vārti.

Futbolā gan ir potenciāls citu veidu kaislībām un drāmām, jo nacionālajos čempionātos nekādas izslēgšanas spēles parasti nenotiek, bet čempions tiek noteikts regulārā turnīra izspēlē, un situācijas, kad pēdējā kārtā savā starpā tiekas titula pretendentes, nav nemaz tik biežas. Atmiņā var atsaukt Mančestras "City" triumfu 2012. gadā Anglijas Premjerlīgā, kad piecas minūtes pirms spēles beigām tituls vēl bija "United" rokās. "United" savu uzvaru noturēja, bet palika bez titula, jo "City" savā spēlē pašās beigās iesita divus vārtus un turnīra tabulā nonāca priekšā, pateicoties labākai vārtu starpībai.

Anglijas Premjerlīgai vispār patīk sevi izcelt kā ļoti konkurētspējīgu un līdzvērtīgu līgu, taču šajā ziņā tā ne tuvu nevar tikt samērota ar citām līgām, kur pat čempioni no pēdējās vietas nešķirt nemaz tik daudz. Nesens piemērs bija Alžīrijas augstākajā līgā, no kuras 2014./15. gada sezonā izkrita komanda "El Eulma", neskatoties uz to, ka sezonas 30 spēlēs bija pratusi tikt pie pozitīvas vārtu bilances (40:36). "El Eulma" ieņēma 14. vietu līgā, taču trešās vietas ieguvējai bija tikai par sešiem punktiem vairāk. "El Eulma" izkrita no līgas, bet, ja būtu guvusi par vienu uzvaru vairāk, tiktu pie septītās vietas. Taču par visu laiku līdzvērtīgo sezonu futbola apskatnieki sauc 1984. gadā Rumānijā pieredzēto, kad šīs valsts C divīzijā 15 no 16 komandām 30 spēļu sezonā pamanījās izkārtoties trīs punktu intervālā. Čempionāta otro vietu no 16. vietas šķīra trīs punkti! Toreiz gan vēl tika izmantota sistēma, kad par uzvaru piešķīra divus punktus.

Hokejā Latvijas izlasei vienreiz tikai par nieka tiesu izdevās izglābties no izkrišanas uz zemāku divīziju – 2015. gadā savā apakšgrupā tika ieņemta priekšpēdējā vieta, lai gan punktu skaita ziņā tā bija uz vienas līnijas ar Franciju un Austriju. Turnīra tabulā redzamais gan kļūst daudz dramatiskāks, kad atceras, ka pēdējā spēlē pret Franciju pamatlaika beigās, rezultātam esot 2:2, francūži tika pie izgājiena viens pret vienu pret Edgaru Masaļski. Būtu Masaļskis saminstinājies, Latvija būtu atvadījusies no augstākās divīzijas. Un šīs divas sekundes, kurās visiem Latvijas faniem sastinga sirds, izšķīra tik daudz.

Starptautiskajā hokejā uzvarētājs tiek noteikts bullīšos, ieskaitot PČ un OS finālmačus, kamēr Stenlija kausa izcīņā papildlaiks tiek spēlēts līdz zelta vārtiem tieši tādēļ, lai uzvarētāja noskaidrošanu nevajadzētu atlikt uz pēcspēles metieniem. Taču arī NHL bija brīdis, kad pilnīgi visa sezona tika likta uz vienas pēcspēles metienu sērijas kārts – 2009./10. gada regulārajā sezonā pēc 81 aizvadītas spēles "Flyers" un "Rangers" komandām bija vienāds punktu skaits, atrodoties tieši uz "play-off" robežas. Bija jāaizvada savstarpēja spēle, kurā viss nonāca līdz bullīšu sērijai. Oskara Bārtuļa pārstāvētā Filadelfija iemeta par vienu bullīti vairāk, par punktu apsteidza "Rangers", tika Stenlija kausā, kur aizspēlējās līdz finālam, kamēr 82 spēļu sezonā par vienu bullīti mazāk iemetusī "Rangers" izslēgšanas spēlēs nemaz nepiedalījās.

Latvijas sakarā pieminams arī 2016. gada olimpisko spēļu pludmales volejbola turnīrs, kurā Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš netika ārā no grupas, paliekot ceturtajā vietā, lai gan viņu bilance (1-2) bija tāda pati kā otrās vietas ieguvējiem. Samoilovs un Šmēdiņš pat bija uzvarējuši par vienu setu vairāk nekā kanādieši Sakstons/Šalks (4-5 pret 3-5), taču bīčā tiek rēķināto mazo punktu attiecība, kas par nieka tiesu labāka bija kanādiešiem (0.926 pret 0.915). Praksē tas nozīmē to, ka, ja Samoilovs un Šmēdiņš pret kanādiešiem būtu trāpījuši vienu gremdi vairāk, viņi būtu tikuši izslēgšanas spēlēs (tad būtu 0.9207 pret 0.92 par labu mūsējiem).

Rio spēlēs tika fiksēts arī gadījums, kad zelta un sudraba medaļu šķīra piecas sekundes tūkstošdaļas. Tas notika vīriešu sacensībās airēšanā vieniniekos, kad sākotnēji par uzvarētāju tika pasludināts Damirs Martins no Horvātijas, bet pēc skrupulozas fotofiniša izpētes zelta medaļa tomēr tika jaunzēlandietim Mahē Draizdeilam. Piecas sekundes tūkstošdaļas – tā nav mērvienība, ko iespējams aptvert ikdienā.

Ceļā uz saviem olimpiskajiem sasniegumiem ar līdzīgu situāciju sastapās arī peldētājs Maikls Felpss, kurš 2008. gada OS 100m tauriņstilā finālā ieguva savu septīto zelta medaļu un atkārtoja leģendārā Marka Spica sasniegto. Būtu Felpss bijis par vienu sekundes simtdaļu lēnāks, par čempionu būtu kronēts serbs Milorads Čavičs, kurš bija priekšā līdz pēdējam rokas vēzienam. Par vienu sekundes simtdaļu no olimpiskā zelta 2012. gadā atpalika austrālietis Džeimss Magnusens, kurš beigās piekāpās amerikānim Neitanam Adrienam. Astoņus gadus vēlāk Magnusens Austrālijas medijiem stāstīja, ka joprojām nav aptvēris, ka toreiz zaudēja: "Zaudēju zeltu ar mazāko iespējamo starpību. Toreiz biju tā satriekts, ka domāju, ka esmu izgāzis visu savu dzīvi. Tā ir lieta, ar ko joprojām neesmu panācis iekšēju mieru, taču reizē tā arī ir nostiprinājusi mani kā personu."

Magnusenam gan nav taisnība, ka tā ir mazākā iespējamā starpība. 1972. gada OS Minhenē 400m kompleksajā peldējumā gan zviedrs Gunars Lāšons, gan amerikānis Tims Makejs finišēja pēc četrām minūtēm un 31:98 sekundēm. Taču toreiz peldēšanā vēl tika izmantotie hronometri, kas fiksēja rezultātus līdz sekundes tūkstošdaļai, un noskaidrojās, ka Lāšons bijis nedaudz ātrāks (4:31.981 pret 4:31.983). Cik liela šī starpība ir praksē? 0.002 sekundēs peldētāji veic distanci, kas salīdzināma ar krāsas biezumu uz baseina malām. Zviedrs toreiz ieguva zeltu, bet pēc tam peldēšanā sekundes tūkstošdaļas vairs netika mērītas.

Zaudēt par nieka tiesu atsevišķā distancē ir skarbi, taču reizē arī saprotami. Piemēram, renes sporta veidos visa cīņa norisinās par sekundes simtdaļām, tādēļ, piemēram, 0.2 sekunžu atstatums bobslejā jau tiek vērtēta kā nopietna lieta. Lai varētu noskaidrot patiešām labāko, pasaules čempionātos un OS tiek aizvadīti četri braucieni, kuros rezultāti tiek skaitīti kopā. Skeletonā gan mūsu Martins Dukurs bija pieradinājis, ka uz viņa pārsvaru ar tādu mikroskopu nevajag skatīties, taču arī viņam bijuši brīži, kad liels mērķis paliek nepiepildīts sīkuma dēļ – 2013. gada pasaules čempionātā Dukurs pēc četriem braucieniem no Tretjakova atpalika nieka 0.03 sekundes, kamēr Vankūveras olimpiādē viņam līdz zeltam pietrūka 0.07 sekunžu.

Vankūveras olimpiādē tika fiksēts unikāli tuvs finišs 50km distanču slēpošanas maratonā – pēc vairāk nekā divu stundu ilga slēpojuma piecus vadošos sportistus finiša sprintā šķīra nieka pusotra sekunde, kamēr zeltu no sudraba šķīra 0.3 sekundes. Tas joprojām ir mazākais intervāls šīs disciplīnas vēsturē olimpiskajās spēlēs.

Runājot par vismazākajām starpībām, šis jēdziens šobrīd varbūt neasociējas ar "Formula 1" sacensībām, taču šo sacensību 70 gadu ilgajā vēsturē vairāk nekā 10% sezonu jeb astoņas no tām ir beigušās, čempionu no otrās vietas šķirot tikai vienam punktam. Jā, arī "Formula 1" iepriekš bija cita punktu sistēma, kas sekmēja šādu situāciju veidošanos, taču statistiski pati saspringtākā sezona bija 2007. gadā, kuru trīs vadošie piloti pabeidza viena punkta intervālā – Kimi Reikenenam bija 110 punkti, bet Alonso un Hamiltonam pa 109 punktiem.

Pašās beigās vēl jānorāda, ka reizēm arī ārpus laukuma starpība starp uzvarētāju un otro vietu ir niecīga, un šeit var norādīt uz vienu no prestižākajiem futbola apbalvojumiem "Ballon d`Or", kas tiek piešķirts gada labākajam Eiropas futbolistam un ko nosaka mediju balsojumā, sarēķinot iegūtos punktus. Šī balsojuma vēsturē divreiz titula ieguvējs noteikts ar tikai viena punkta pārsvaru – 1966. gadā Bobijs Čarltons saņēma par vienu punktu vairāk nekā Eusebiu, bet 1996. gadā tobrīd vēl uzlecošā Brazīlija zvaigzne Ronaldo par vienu punktu piekāpās vācietim Matiasam Zammeram. Savukārt 1972. gadā labāko trijnieku šķīra tikai divi punkti – Francs Bekenbauers (81 punkts) balsojumā apsteidza savus komandas biedrus Gerdu Milleru un Ginteru Neceru (79 punkti).

Kā šīs mazās starpības sadeldēt un pagriezt sev par labu? Ja kāds zinātu atbildi uz šo jautājumu, neapšaubāmi, ka tieši to arī darītu. Un ja kāds to zina, noteikti sazinās ar Latvijas vīriešu izlases vadību pirms EČ atlases spēlēm februāra otrajā pusē - pirms pēdējām divām spēlēm Latvija ir ārpus EČ finālturnīra strīpas un atkal var sanākt, ka ceļazīmju sadalīšanai palīgā jāņem punktu skaitīšana. Latvijai pret Bulgāriju, savu tiešo konkurenti, pagaidām ir mīnus seši...