Vecvagars: "Freimanis ir kandidāts uz vietu izlasē, mērķis - braukt uz Pasaules kausu"

- Sāksim no neērto jautājumu gala – Arņa Vecvagara spēlētāja karjerā ir 90 spēles valstsvienībā, līdzdalība divos Eiropas čempionātu finālturnīros un septiņi Latvijas čempiona tituli, bet trenera karjera izskatās pieticīgāka – divarpus sezonas “BS Turība” priekšgalā, trīs – “Jūrmalā”. Jā, paralēli arī četri Eiropas čempionāti kā U18 un U20 izlases galvenajam trenerim un divi – valstsvienībā palīdzot Ainaram Bagatskim. Vai jūties gatavs vadīt valstsvienību?
- Par motīviem, kāpēc amats tika piedāvāts man, jāprasa LBS vadībai, bet, kad priekšlikums izskanēja, biju gatavs to izskatīt un pieņemt. No “VEF Rīga” vai “Ventspils” darba piedāvājumi līdz šim nav bijuši, bet tas nenozīmē, ka savu trenera karjeru uzskatu par neizdevušos. Jūrmalas komandā nebūvējām gaisa pilis un nesacentāmies ar citiem klubiem dārgu spēlētāju piesaistīšanā, tomēr divās sezonas no trijām tabulā aiz sevis atstājām labāk nodrošinātas komandas ar sastāviem, kas uz papīra šķita spēcīgāki. Mieles palikušas par pagājušo sezonu, kad neizdevās iekļūt izslēgšanas turnīrā. Lielā mērā objektīvu iemeslu – traumu epidēmijas – dēļ, bet tāpēc neveiksmes nebija mazāk sāpīgas. Ar jauniešu izlasēm pieredze kopumā bijusi veiksmīga – trīs gadījumos no četriem spēlējām ceturtdaļfinālā.

- Bet šogad neizdevās – U20 izlase visas vasaras garumā neizcīnīja nevienu uzvaru un pirmo reizi izkrita no A divīzijas...
- Sportā taisnoties ir bezjēdzīgi, jo rezultātu tabulu nepārrakstīsi, tomēr šovasar bieži pieminētās sastāva problēmas bija pārāk nopietnas. Pat sagatavošanās laikā vairākkārt bijām spiesti meklēt jaunas idejas, kā spēlēt, jo līdz pašam čempionātam nebija skaidrs, vai slimības dēļ nepaliksim bez vienīgā centra, un pārbaudes spēlēs puiši no ierindas gāja ārā viens pēc otra. Ieskaitot potenciālo līderi Artūru Strautiņu, kurš dabūja nopietnu traumu. Protams, meklējām izeju un izmēģinājām dažādus variantus, ieskaitot spēli ar pieciem “mazajiem” un 192 cm garu “centru”. Īsās epizodēs tas deva pozitīvu efektu, bet Eiropas čempionātā konkurentu līmenis ir pārāk augsts. Tiešā un pārnestā nozīmē, jo pārliecinoši bijām īsākā komanda čempionātā. Reālas izredzes uzvarēt bija tikai pašā pēdējā spēlē, kurai vairs nebija nozīmes. Konkrētajā situācijā neko vairāk nebijām pelnījuši.

- Kāda kopumā bijusi pieredze jauniešu izlasēs?
- Jaunatnes izlašu specifika – katru gadu ir cits sastāvs, atšķiras gan spēlētāju sagatavotības līmenis, gan raksturi. Jābūt radošai pieejai, lai katru reizi saliktu optimālos akcentus un maksimāli izmantotu konkrētā sastāva labākās īpašības gan uzbrukumā un aizsardzībā, kā arī maksimāli nomaskētu vājās vietas. 5. un 6. vieta U20 čempionātos parādīja, ka izdevās veiksmīgi, kaut arī iepriekšējos gados dažādu iemeslu dēļ ierindā ne nebija pilnīgi visi labākie.

- Kādi tad ir jauno latviešu basketbolistu plusi un mīnusi uz Eiropas fona?
- Par universāliem plusiem grūti runāt, jo katrs talants ir individuāls. Vienam izteikti laba spēles izjūta, cits – dzimis snaiperis. Lielākie mīnusi – pašpārliecības, sportiskās nekaunības trūkums.

- Labojama lieta?
- Zināmā mērā noteikti. Jaunatnes basketbolā spēļu it kā ir ļoti daudz, bet, manuprāt, mūsu jauniešiem pietrūkst svarīgu, atbildīgu, sasprindzinātu cīņu pieredzes. Situāciju, kurās nevis vienkārši jāspēlē, bet gan jācīnās par uzvaru. Kurās no līderiem prasa uzvarēt. Lai iemācītos un pierastu sarežģītā situācijā uzņemties iniciatīvu un izraut uzvaru no pretinieka nagiem. Labu spēlētāju ir daudz, bet uzvarētāju – krietni mazāk. Basketbolā ne vienmēr uzvar individuāli meistarīgākais. Ar nepiekāpību, sportisko bezkaunību atšķirības meistarībā iespējams mazināt un pārspēt to meistarīgāko.

- Kā trenera Vecvagara vadītajai U20 izlasei svarīgākajās spēlēs vairākkārt izdevās pārspēt Lietuvas komandu?
- Tai skaitā. Savā ziņā bija izveidojusies tradīcija – pārbaudes spēlēs lietuviešiem zaudējām ar lielu rezultāta starpību, bet Eiropas čempionātos vinnējām Lietuvu ar visu Domantu Saboni sastāvā. Atradām iespējas to izdarīt.

- Vai latviešu basketbolisti, kuri vairākus gadus nospēlējuši ārzemēs, mentālā ziņā kļuvuši stiprāki?
- Nav tā, ka pieredze ārzemēs automātiski kādu padara par uzvarētāju. Tas ir individuāli. Bet līdzdalība augsta līmeņa komandās noteikti izpaužas. Jānis Strēlnieks ir trīskārtējs Vācijas čempions, Dāvis Bertāns spēlē komandās, kurās jācīnās par uzvaru katrā spēlē. Augsti mērķi bijuši un ir Daira Bertāna un Jāņa Timmas, Žaņa Peinera un Ojāra Siliņa komandām, arī Latvijas labākajiem klubiem un to pārstāvjiem valstsvienībā. Piemēram, Kristaps Porziņģis ir uzvarētāja tips, un tas izpaužas ne tikai basketbola laukumā. Viņš grib uzvarēt katrā dzīves situācijā, nepiekāpsies nevienam.

- Un, ņemot vērā “Knicks” bilanci NBA, sezonas laikā šīs emocijas nebija guvis pietiekami.
- Jā, bija izsalcis pēc uzvarām, un tas piešķīla papildus emocijas. Gan viņam pašam, gan visai komandai. Savukārt pozitīvā pieredze valstsvienībā, nešaubos, viņam palīdzēs klubā.

- Eiropas čempionāta laikā – īpaši pēc uzvarām pār Krieviju un Turciju – gan jūsu, dalībnieku, gan vērotāju komentāros dominēja tēze, ka šis komandas modelis ir mentāli ļoti stiprs. Taču pēc zaudējums ceturtdaļfināla mačā nākamajiem čempioniem slovēņiem atkal ieskanējās pārmetumi par neprasmi uzvarēt izšķirošās spēles...
- Un turpinās skanēt, ja vien kādā turnīrā nesasniegsim bilanci 9-0, ko šogad izdarīja Slovēnijas izlase. Protams, ja piedzīvots zaudējums, tātad kaut kas nav izdarīts pareizi. Bet – pirms šīs izšķirošās neveiksmīgās spēles bija virkne citu, ne mazāk izšķirošu, kurās tomēr izdevies uzvarēt.

- Ko spēlē ar Slovēniju varēja izdarīt savādāk?
- Katrā spēlē treneris daudz ko var izdarīt savādāk. Paņemt pārtraukumu agrāk vai vēlāk, izdarīt vai neizdarīt kādu spēlētāju maiņu. Bet – neviens jau nezina, kā būtu, ja būtu. Vēsturi nevar pārrakstīt. Spēles vadīšana, tāpat kā spēlētāju darbības laukumā, notiek sajūtu līmenī, nevis pēc iepriekš izstrādātām formulām. Reizēm trāpi desmitniekā vai vismaz devītniekā, reizēm nē. Un nav teikts, ka viss notiks loģiski. Piemēram, gribi nomainīt spēlētāju, bet nokavē un viņš pēkšņi trāpa ļoti sarežģītu metienu, kas maina spēles gaitu...

- Starp komentāriem un idejām, kas pēc neveiksmes pret slovēņiem izskanēja publiskajā telpā, populārākās bija divas – zem groziem būtu noderējis Mārtiņš Meiers un slovēņu apturēšanai par maz variēta aizsardzība, neizmantojot zonu.
- Meiers netika aizmirsts, bet, ņemot vērā slovēņu spēles stilu – ātrās pārejas uzbrukumā, ļoti meistarīgo ārējo līniju – mums bija vajadzīgs ļoti kustīgs sastāvs. Jā, komandas darbība aizsardzībā nebija ideāla, tomēr ar izvēlēto taktiku – aktīviem "step out", spējām slovēņiem sagādāt zināmas problēmas. Mārtiņš ir par lēnu tādai spēlei. Uzbrukumā viņš varētu palīdzēt, taču arī Kristaps Porziņģis un Rolands Šmits nodrošināja spiedienu pretinieku soda laukumā. Trīs “garie” kopā guva 64 punktus – vairāk nekā tiešie pretspēlētāji. Ir ļoti pārdroši apgalvot, ka, pamainot rotāciju, kopējā bilance būtu bijusi labāka. Gatavošanās procesā dažus zonas aizsardzības variantus izmēģinājām, bet nepaguvām tos noslīpēt, jo bija ļoti maz treniņu, kuros varējām darboties pilnā sastāvā. Kvalitatīvas zonas aizsardzības sagatavošanai vajadzīgs laiks, kura mums nebija. Eksperimentēt izšķirošajā spēlē – tas būtu pārāk liels risks. Turklāt slovēņiem asākie ieroči pret zonu – tālmetieni un agresīvi garāmgājieni – tieši pret zonu darbojas ļoti labi. No mūsu puses tā būtu avantūra.

- Bet reizēm tieši avantūristiski lēmumi maina vēstures gaitu un palīdz izcīnīt lielas uzvaras.
- Reizēm palīdz, bet reizēm – un, iespējams, biežāk – iegāž. Tas atkal ir stāsts par trenera intuīciju. Arī par to, ka neuzzināsim, kā būtu, ja būtu.

- Cik atsaucīga bija komanda uz taktiskajām variācijām, izmaiņām spēles plānā?
- Ļoti atsaucīga. Katrai spēlei bija ģenerālais plāns – galvenie akcenti aizsardzībā un uzbrukumā, kam jāpievērš uzmanību un kas jāievēro. Nepieciešamības gadījumā – piemēram, spēlē ar Krieviju pēc neveiksmīgā pirmā puslaika – šo plānu koriģējām un nebija tā, ka kāds kaut ko nesaprata un turpināja spēlēt pa vecam. Bet laukumā katrā situācijā lēmumus pieņem spēlētājs. Gan pareizus, gan nepareizus. Skaidrs, ka nebija uzstādījuma trešās ceturtdaļas sākumā piecas reizes pēc kārtas mest trīspunktniekus. Bet konkrētajās situācijās spēlētājiem tas šķita labākais lēmums.

- Varēja ātrāk paņemt pārtraukumu vai noraut kādu malā?
- Varēja, bet vai būtu labāk? Bumbas izspēle jau principā bija pareiza, sameklējot brīvo spēlētāju. Mums bija un ir ļoti nesavtīga komanda. Visi bija gatavi atdot bumbu partneriem, kurš bija izdevīgākā situācijā un izspēles bija tādas, ka prieks skatīties.

- Iedzimtas īpašības vai treniņu rezultāts?
- Treniņos bija vingrinājumi, kuros no spēlētājiem tika prasītas ekstra piespēles, taču milzīga nozīme bija spēlētāju raksturiem, basketbola izpratnei. Ritmu izdevās uzķert jau pārbaudes spēlēs Rīgā, paši spēlētāji sajuta kaifu no tāda basketbola, un tas kļuva par mūsu galveno ieroci.

- Te nu vietā atcerēties seno patiesību, ka skaists uzbrukums atved uz arēnu skatītājus, bet līdz medaļām aizved dzelžaina aizsardzība.
- Jā, bet valstsvienībā nevar kardināli izmainīt spēlētāja stilu, jo laukumā viss notiek instinktu līmenī. Ja, spēlējot klubā, viņš neizceļas ar 15 atlēkušām bumbām katrā mačā, nav pamata gaidīt, ka tas notiks izlases spēlēs.

- Vai Eiropas čempionātā bija epizodes, kurās galvenais treneris Vecvagars būtu rīkojies savādāk, nekā rīkojās galvenais treneris Bagatskis?
- Protams, katrā spēlē un ne viena vien. Mans pienākums bija ieteikt savas idejas, bet Ainars rīkojās, kā juta pats. Reizēm mūsu domas sakrita, reizēm nē. Basketbolā tas ir dabiski.

- Vai modelis, ar kuru vajadzēs spēlēt Pasaules kausa izcīņas pirmajos mačos, arī būs mentāli un sportiski tikpat stiprs?
- Optimistiskais scenārijs – ja ierindā būs Eirolīgas spēlētāji, spēles stila ziņā kardinālas pārmaiņas nebūs nepieciešamas. Nespēlēs Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, toties varētu būt Andžejs Pasečņiks, Ojārs Silinš, Mareks Mejeris. Ar līdzīgu spēles stilu un savām kvalitātēm. Nebūs tā, ka ātrā basketbola vietā būs jāpāriet uz lēno.

- Un mentāli?
- Protams, būs savādāk, jo NBA spēlētājus šai ziņā aizstāt grūti. Galvenais, lai visi spēlētāji savos klubos būtu spēļu ritmā – tā, lai būtu gatavi uzņemties līderu lomas.

- Cik svarīga ir pēctecība valstsvienības vadībā?
- Manuprāt, jaunās sacensību sistēmas dēļ tā ir ļoti svarīga – neatkarīgi no tā, vai vadība uzticēta man vai kādam citam Bagatska palīgam. Nebūs laika gatavoties, labākajā gadījumā 2-3 treniņi. Tik īsā laikā kardinālas izmaiņas no malas neviens nevar ieviest. Arī spēlētājiem svarīgi laikus zināt, kas viņus sagaida.

- Koncepcijā solīta Bagatska kursa turpināšana. Kas ir “Bagatska kurss”?
- Pirmkārt, ir svarīgi radīt un uzturēt maksimāli pozitīvu gaisotni komandā un ap to, kā arī nodrošināt labus apstākļus darbam, lai spēlētājiem būtu prieks nonākt vai atgriezties valstsvienībā. Otrkārt, neplānoju kardināli mainīt iepriekšējos gados izkopto spēles stilu un pamatprincipu – maksimāli izmantot spēlētāju stiprākās puses uzbrukumā un aizsardzībā. Tas nenozīmē, ka nebūs izmaiņas niansēs. Tas attiecas gan uz gatavošanās procesu, gan spēļu vadīšanu, jo katrs treneris to dara savādāk. Varbūt “Bagatska kursam” var pieskaitīt arī tendenci sasniegt aizvien augstākus sportiskos mērķus. Iepriekšējos četros Eiropas čempionātos pa solim kāpts augstāk, bet tagad priekšā jauns uzdevums – jākvalificējas Pasaules kausa izcīņas finālturnīram.

Publiskajā telpā jau parādījās interpretācija, ka Bagatskis būšot valstsvienības otrais treneris. Ieviesīsim skaidrību!
- Ainars gan mūsu sarunās, gan valdes sēdē apliecināja, ka labprāt palīdzēs man, ja tas būs iespējams un nepieciešams. Nav runa par oficiālu statusu valstsvienības vadības štābā. Protams, padomus uzklausīšu, tāpat kā ieklausīšos klubu treneru domās. Taču lēmumus pieņemšu pats. Palīgu lomās labprāt redzētu Jevgeņiju Kosuškinu un Artūru Visocki-Rubeni, kurš bija treneru štābā Stambulā. Kosuškins bijis galvenā trenera palīgs U20 u U16 izlasēs, kas izcīnīja sudraba medaļas un četrus gadus strādā “VEEF Rīga” komandā, kur spēlējuši daudzi izlases kandidāti. Abi ir atsaukušies piedāvājumam, un, ceru, vienosimies ar viņu darba devējiem klubos. Noderēs arī Viktora Lāča zināšanas un pieredze - spēlētāju fizisko kondīciju īsā laikā būtiski ietekmēt nevarēsim, bet būs svarīgi palīdzēt spēlētājiem atjaunot spēkus, uzturēt organismu tonusā.

- Vai savā darbā esi saskāries ar aģentu ietekmi?
- Pašam aģenta nav bijis un nav. Protams, darba jautājumos esmu kontaktējies ar cilvēkiem, kuri dara šo darbu, taču ne reizi nav noticis nekas tāds, ko varētu traktēt kā spiedienu vai mēģinājumu ietekmēt manu lēmumu par konkrēta spēlētāja iesaistīšanu komandā vai izmantošanu spēlēs. Savus lēmumus vienmēr esmu pieņēmis pats, un bez nopietniem argumentiem mani ietekmēt vai pārliecināt nav iespējams.

- Visticamākais, būs daudzi cilvēki, kuri neticēs.
- Daudzi vai daži – katrā ziņā ļoti skaļi... Nedomāju, ka publiska diskusija par šo tēmu palīdzēs noskaidrot patiesību vai pārliecinās tos, kas turas pie saviem uzskatiem, jo patiešām tā domā vai konkrētu viedokli pauž sev zināmu iemeslu dēļ. Kopumā, manuprāt, publiskajā telpā ir daudz lētu spekulāciju par šo tēmu. Jo vienmēr taču ir vieglāk aizbildināties ar kaut kādām sazvērestībām vai “interesēm” nevis atzīt, ka pats neesi bijis pietiekami labs. Kaut arī patiesībā zemūdens akmeņu meklēšanas vietā vislietderīgāk būti pavaicāt pašam sev: ko es varēju izdarīt labāk, lai ietekmētu trenera domas pozitīvā virzienā.

- Esi strādājis valstsvienībā un esi vērojis notiekošo no malas. Kā mainās situācijas vērtējums, atkarībā no skatupunkta?
- Mainās informētības līmenis. Neesot ikdienā kopā ar komandu, nav iespējams izdarīt secinājumus par spēlētāju kondīciju un iederību spēles stilā. Zini viņa vispārējo reputāciju un iepriekšējo pieredzi, bet dzīve nestāv uz vietas. Tāpat no publiskās komunikācijas vien grūti novērtēt visus trenera apsvērumus, pieņemot vienu vai otru lēmumu. Taču tikai galvenais treneris atbild par rezultātu un viņa lēmums jāciena, lai arī tam nepiekrīti.

- Ar Bagatski esat pārrunājuši viņa lēmumu 2016. gadā pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra sastāvā neiekļaut Rolandu Freimani un Kasparu Vecvagaru?
- Nē, toreiz nestrādāju izlasē un pagātni cilāt nav nozīmes. Treneriem bija sava loģika, savs redzējums par optimālo sastāvu un pirmo pārbaudes spēļu pieredze. Arī tiesības un pienākums pieņemt lēmumu.

- Kāds ir Freimaņa pašreizējais statuss jaunā valstsvienības galvenā trenera acīs?
- Kandidāts uz vietu komandā – kā visi Latvijas labākie basketbolisti. Svarīgs faktors, kas ietekmēs izredzes iekļūt sastāvā, būs statuss klubā. Spēles laiks, loma, līmenis. Patīkami, ka ir no kā izvēlēties un tas ir faktors, kas jāņem vērā arī spēlētājiem. Komandā ir tikai 12 vietas, laukumā – tikai piecas. Turklāt kvalifikācijas turnīrs ir saskaldīts daudzos posmos, kuros būs darīšana ar atšķirīgiem pretiniekiem. Pret Turciju vislietderīgāk būs izmantot vienu taktiku, pret citu komandu – citu. Pārmaiņas nebūs kardinālas, bet akcenti var mainīties, un tas var ietekmēt arī sastāva izvēli.

- Jānis Timma publiski izteicies, ka jaunā sistēma nav godīga pret spēlētājiem – nebūtu pareizi, ja kvalifikācijas spēlēs cīnītos viens sastāvs, bet uz finālturnīru dotos cits...
- Sistēmas plusus un mīnusus apspriest nav nozīmes, tā visiem ir vienāda. Manuprāt, nav jāskrien pa priekšu notikumiem, bet gan jāstrādā – uz katru spēli jācenšas sapulcēt iespējami labāko pieejamo sastāvu. Tik garā turnīra distancē tas, protams, mainīsies, bet nemainīsies mūsu karogs – visi, kas ies laukumā, cīnīsies par Latviju. Ticu, ka gan Eirolīgas, gan NBA spēlētāji to darīs, tiklīdz viņiem būs tāda iespēja. Jo mērķis visiem ir viens – izcīnīt tiesības spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, kas augstu paceltu gan Latvijas basketbola prestižu, gan nāktu par labu katra spēlētāja reputācijai.

- Ir izlases – piemēram, Spānija savos ziedu laikos – kas gadiem spēlēja faktiski nemainīgā sastāvā. Līderi zināja, ka būs komandā un varēja mierīgi gatavoties nevis cīņai par vietu komandas divpadsmitniekā, bet konkrētā turnīra izšķirošajiem mačiem. Cik plašs ir “neaizskaramo” loks Latvijas valstsvienībā?
- Protams, ir kodols, ap kuru tiek veidota komandas spēle, un pēdējos gados tas bijis diezgan stabils. Tai pašā laikā vajadzīga konkurence un “svaigas asinis”, lai komanda attīstītos. Izšķirošais faktors – spēlētājam jābūt tādā līmenī, lai nevienam nerastos šaubas par viņu. Nevar atnākt uz pirmo treniņu pilnīgā “bezformā”, paļaujoties, ka iepriekš esi labākais. Treneris var ņemt vērā objektīvus faktorus – traumu sekas, kādus īslaicīgus sarežģījumus – un būt pacietīgs, bet to nevajag izmantot nekaunīgi. Konkurenti nesnauž, un, kā jau teicu, uz vietām valstsvienībā patlaban pretendē krietni vairāk nekā 12 spēlētāji.

- Dažās pozīcijās konkurence ir nopietna, citās šķiet nepietiekama...
- Jā, protams, būtu labāk, ja uz katru pozīciju mums būtu 2-3 Eirolīgas līmeņa spēlētāji. Tomēr EurBasket2017 daudzās spēlēs no rezervistu soliņa nāca nopietns atbalsts pamatspēkiem un nav nekāda pamata domāt, ka Latvijas spēks ir tikai dažos līderos.

- Kad var gaidīt kandidātu sarakstu?
- Paplašinātais saraksts FIBA jāreģistrē līdz oktobra vidum, un tajā nebūs lielu pārsteigumu. Jau pieminēju, ka nebūs iespēju iespēlēt pilnīgi jaunus variantus, tāpēc jāizmanto vasaras iestrādes, kas nebūs aizmirstas. Arī lielu sijāšanu organizēt nav vērts, tāpēc visticamāk, uz pirmajām spēlēm tiks uzaicināti 13-14 spēlētāji. Tie, kuri novembra beigās būs labākajā formā.

Izmantotie resursi:
Arnis Vecvagars: “Pirmais mērķis:...