Saspēles vadītāji bija vāji

Es zināju, ka mēs zaudēsim spēli pret Spāniju, bet es sagaidīju rezultāta starpību zem 40 punktiem. Bez Jāņa Blūma, Kristapa Janičenoka pret tāda līmeņa komandu es būtu apmierināts, ja mēs būtu zaudējuši ar mazāk kā 40 punktu starpību... Esmu vīlies par lielo rezultāta starpību, savā dzīvē vēl nebiju zaudējis maču ar mīnus 50. Spēle pret Spāniju notika mums ne īpaši piemērotā laikā, bet mēs nevarējām noraidīt viņu uzaicinājumu, jo tā ir lieliska komanda. Es biju domājis, ka šajā mačā varēs spēlēt Armands Šķēle, Kristaps Janičenoks, Jānis Blūms, Aigars Vītols. Diemžēl viņi nevarēja piedalīties un laukumā bija maz pieredzējuši basketbolisti. Ja būtu pieredzējušie puiši, būtu varējuši zaudēt ar, piemēram, 30 punktu starpību. Varbūt kādam ir vienalga, vai zaudējam ar 30 vai 50 punktiem, bet man tas ir svarīgi.

Spānija ir ļoti laba komanda, turklāt tā spēlēja savu skatītāju priekšā un tiesneši viņus ļoti respektēja un svilpa viņiem par labu – kā nekā spāņi visi ir lielas zvaigznes. Gan es, gan Zaķis šajā mačā saņēmām tehniskās piezīmes.

Mēs šajā mačā spēlējām slikti un ļoti vāju spēli aizvadīja mūsu saspēles vadītāji Edgars Jeromanovs un Raimonds Gabrāns. Pret agresīvu aizsardzību viņi zaudēja daudz bumbas, kas pārvērtās vieglos pretinieku punktu guvumos. Kopā komanda pieļāva 28 kļūdas, īpaši slikta bija trešā ceturtdaļa, kad pusotras minūtes laikā mēs pamanījāmies zaudēt piecas bumbas. Ātri personīgās piezīmes savāca Uvis Helmanis. Un galu galā mēs principā spēlējām ar savu otro sastāvu pret komandu, kura cīnīsies olimpisko spēļu finālmačā un būs smags pretinieks ASV izlasei.

Spēlētāji gan šobrīd nav nokāruši degunus. Pirmsspēles dienā es centos taktiski sagatavot puišus mačam, bet ar vienu treniņu nepietika, lai spēlētājiem tas paliktu atmiņā. Pieredzējušākie jau zināja to, ko vēlējos izstāstīt, bet pārējiem bija grūti.

Ar šādu sastāvu pret spāņiem mēs neko nevarējām paveikt – daudzi spēlētāji ir mazpieredzējuši, kā Mareks Jurevičus, Jānis Proziņģis. Savā vecumā Porziņģis varētu spēlēt labāk. Sākotnēji es vēlējos viņu iekļaut izlases sastāvā, jo viņš ir 202cm garš trešais numurs, kurš varētu būt ļoti noderīgs manā aizsardzības sistēmā. Gribēju viņu izmantot gan kā trešo, gan kā ceturto numuru, kurš patiesībā ir trešais numurus. Es viņam devu iespēju Krievijā un Spānijā, bet viņš netika galā. Viņam ir nepieciešams laiks, lai iemācītos spēlēt komandas basketbolu. Viņam ir labs metiens, var labi spēlēt viens pret vienu, taču ir nepieciešams uzlabot spēles izpratni, bumbas kustību. Viņam ir nepieciešams laiks, bet mums laika nav daudz. Mēs treniņos uzsvaru liekam uz taktisko un fizisko sagatavotību, netrenējam spēlētāju individuālo meistarību.

Spēlē pret Spāniju es biju ļoti vīlies par mūsu piespēļu kultūru. Tie basketbolisti, kuri spēlē ārzemēs, zina, kā cīnīties pret „pick ‘n roll”, kā atdot piespēles un nekļūdīties. Spānijā bija mitra grīda un dažas kļūdas radās tādēļ, bet 25 kļudās bija tieši piespēlēs! Turklāt kļūdījās ne tikai abi saspēles vadītāji un puiši kā Mareks, bet arī Kaspars Cipruss un lielākā daļa pārējo komandas spēlētāju.

Tomēr daži spēlētāji man parādīja, ka ir gatavi spēlēt augstākajā līmenī. Negribu saukt uzvārdus, bet mums ir daži itin labi sagatavoti basketbolisti.

Vērtējot basketbolistus individuāli, jāatzīmē Kaspars Bērziņš. Viņš gan arī pieļāva kļūdas, bet vismaz ne piespēlēs – viņam vienkārši bumbu izņēma no rokām, jo spāņi aizsardzībā bija ļoti agresīvi un tiesneši to atļāva. Es gan par to nesūdzos, jo bija izdevība iepazīties ar situāciju, kad vide un tiesneši nav tavi sabiedrotie. Kaspars ir labs spēlētājs. Tāpat droši spēlēja arī Juris Umbraško un Gatis Jahovičs. Viņš gan nevarēja laukumā atrasties ilglaicīgi, jo treniņnometni 18.jūlijā uzsāka sliktā fiziskajā kondīcijā. Viņam spēka pietika vien dažām minūtēm, taču tajās viņš parādīja, ka ir pieredzējis ULEB kausa izcīņas spēlētājs. Atšķirībā no virknes citu puišu, kuri bija nobijušies skatītāju un titulēto pretinieku priekšā.

Jau pirms spēles es zināju, ka saspēles vadītāji nebūs komandas vilcēji, lai gan es vairāk gaidīju no Edgara Jeromanova. Otrajā komandā es ievēroju, ka viņam ir pozitīva enerģija, lai vadītu komandu un veidotu izspēles. Bet turnīrā Krievijā un Spānijā viņš bija mūsu sliktākais spēlētājs, katrā spēlē zaudējot aptuveni piecas bumbas. Saspēles vadītājam četrās spēlēs zaudēt 20 bumbas – tas ir par daudz! Edgaram ir jāuzkrāj augstāka līmeņa spēļu pieredze, lai varētu palīdzēt izlasei. Viņš bija labs otrās izlases līmenī, bet augstākam līmenim viņam vēl jānobriest.

Raimonds Gabrāns šobrīd ir priekšā Jeromanovam, taču arī viņam ir jāuzlabo savs sniegums – vairāk spēlēt uz komandu. Pret Spāniju Raimonds varēja atdot vismaz četras rezultatīvas piespēles, bet viņš to nedarīja, jo bija nobijies zaudēt bumbu, un spēlēja pārāk individuāli. Viņš nokavēja iespēju atdot daudz piespēles un nespēlēja kā saspēles vadītājs. Maskavā viņš dažbrīd spēlēja labi, bet Spānijā abi saspēles vadītāji bija vāji.

Treniņnometnē ir četri saspēles vadītāji, jo es baidos no savainojumiem. Kristaps Valters sāks treniņus jau šajā nedēļas nogalē, bet mēs vēl nezinam kā viņa celis spēs panest slodzes. Tāpat nometnē ir Mareks un Umbraško, jo es neesmu drošs, cik vesels būs Šķēle, Janičenoks. Pozitīvā ziņa ir tā, ka Janičenoks ir gatavs atsākt treniņus, arī Blūms.

Rezumējot – lielākā problēma Latvijas basketbolā ir spējā atdot piespēles. Kā atdot piespēli laikā, kā atdot precīzu piespēli, kā to izdarīt daudzveidīgi. Tas varētu būt mūsu lielākais šķērslis, taču es zinu, ka Kristaps Valters un Jānis Blūms ir spēlētāji, kuriem šādu problēmu nebūs. Jācer, ka abi basketbolisti varēs spēlēt...