Muižnieks: "Jārēķinās ar ikvienu pretinieku"

Sezonu sāki kā „Barona” galvenais treneris. Mētāšanās ar spēlētājiem bija diezgan kaitinoša gan līdzjutējiem, gan, pieļauju, arī tev pašam. Vai nebija nekādas sarunas par šo tēmu ar kluba vadību?
Tā visa ir pagātne. Ar „Baronu” ir izcīnītas skaistas uzvaras, izcīnīts FIBA kauss, vadībai par lielu prieku arī Latvijas čempiontituls. Tas, ka mans līgums tika pārtraukts, tomēr nosacīti bija likumsakarīgi, jo mana un kluba vadības filozofijas bija pavisam dažādas. Pirmajā gadā to vēl kaut kā varēja kompensēt, bet otrajā šīs filozofijas jau bija tik krasi atšķirīgas, ka nebija īsti skaidrs, ko un kā darīt un veidot. Ne tikai par mērķiem, bet viss kopā. Abas puses nebija apmierinātas ar sadarbību, un mēs šķīrāmies...

Demetrijs Aleksanders un Giedrs Gusts otrajā sezonā noteikti vairs neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Kāpēc tā, tavuprāt?
Par to jau var ilgi runāt un analizēt, bet nedomāju, ka tam ir jēga, jo tā ir pagātne.

Štelmahers bija izteicies, ka Aleksanders ir labākais ārzemnieks, kāds spēlējis Latvijā. Turpretī klīda runas, ka ar noskaņošanos esot bijis grūti...
Ja runājam par Aleksanderu vai patiesībā par jebkuru spēlētāju – katrs spēlētājs ir personība. Katram ir citādāka pieeja, bet, protams, komandas disciplīnai jāpaliek un ir dažādi veidi, kā ar to cīnīties. Konkrēti par Aleksanderu šajā sezonā runājot, pirmajā sezonā mēs viņu mācējām izmantot par visiem 100 procentiem, bet otrajā tas tā vairs nebija. Iemeslus, domāju, ka zinu, bet tie nebija atkarīgi no mums.

Nebija vairs tās dzirkstelītes? FIBA kauss uzvarēts, Latvijas tituls iegūts, vērtīgāko spēlētāju balvas kabatā...
Karā ziņā šie iemesli nebija atkarīgi no manis kā no trenera. Var ilgi runāt par to, kurš un cik pie tā vainīgs, bet...

Tāpat klīda runas par kapteiņa Armanda Šķēles režīma pārkāpumiem. Vai tādi patiešām bija un kā tie ietekmēja komandas sniegumu?
„Barons” man ir tuva komanda, esmu tur nostrādājis pusotru gadu un esam daudz ko labu izdarījuši. Armands ir palīdzējis šim klubam daudz dažādos veidos, bet viņš ir tāds spēlētājs, kuram, vienalga – spēlējot „Anwil”, „Baronā” vai Latvijas izlasē, ir bijušas problēmas ar režīma ievērošanu. Daudzi spēlētāji gan Eiropā, gan Amerikā saskaras ar šīm problēmām. Tai pašā laikā Armands dara daudz darba „Barona” labā, arī Latvijas izlasē. Viņš vienkārši ir tāda veida spēlētājs. Tāpat kā dzīvē – ir cilvēki, kuriem patīk 23 iet gulēt, un ir cilvēki, kuriem patīk iziet kaut kur pasēdēt ar draugiem. Tāpēc spēlētājam ir līgums ar klubu, kurā ir atrunātas dažādas detaļas par to, kas notiek, ja tiek pārkāpts kāds punkts. Protams, tas neveicina Armanda plānveidīgu izaugšanu par vēl meistarīgāku spēlētāju, bet viņam ir šādas problēmas. Pagājušogad ne uz komandas, ne uz personisko sniegumu tas viņam nekādas negatīvas iezīmes. Šogad man jau ir grūti novērtēt, jo ilgi nebiju klubā.

Kāda vispār bija komunikācija ar kluba vadību par spēlētāju izvēli?
Protams, bija laba komunikācija, bet beigu beigās pārsvarā tika pieņemti viena cilvēka, kluba prezidenta Ivo Zonnes vienpersonīgie lēmumi. Bija komunikācija ar treneru kolektīvu, tika izdarīti secinājumi, bet objektīvu iemeslu dēļ prezidents, kurš labāk zināja budžeta jautājumus, izlēma, ko viņš grib redzēt savā komandā un ko negrib.

Finansiāla rakstura problēmas „Baronā” – tādas līdz šim bijušas tikai runas. Vai ar tevi visas saistības nokārtotas?
Ārzemēs visas šīs lietas tomēr vairāk notiek ar aģentu starpniecību. Latvijā ir tāda lieta, ka daudzi spēlētāji līgumus slēdz vai nu mutiski vai uz uzticēšanos, līdz ar to atbildība paliek nosacīta. Katram spēlētājam jāsaprot, ka līgumi jāslēdz, saskaņojot tos ar juristiem vai aģentiem, un jāizrunā katrs sīkums. Tad nebūs nekādas nianses, viss būs skaidrs – ja to izdara, to saņem, ja to nedara, to nesaņem. Zinot no savas pieredzes Latvijas klubos, varu teikt, ka klubu vadības vēlas, lai tā nenotiktu. Tāpēc ikvienam iesaku slēgt līgumus ar aģentu, aģentūru palīdzību. Tad nebūs nevajadzīgas nesaprašanās, būs zināms, kurš par ko atbild.

Īsi pirms Jaunā gada tiki atlaists. Kā uztvēri situāciju – baudīji atpūtu vai stresoji, ka vairs nav ikdienišķā basketbola apkārt?
Brīdī, kad pārtraucām darba attiecības, bija divi varianti – atrast jaunu piedāvājumu, jo sezona strauji tuvojās izslēgšanas spēlēm, vai arī palikt Latvijā un meklēt variantus jau nākamajai sezonai. Bija šādi tādi piedāvājumi, bet pats vairāk biju noskaņots nekur nedoties. Tad Ainars Zvirgzdiņš man izteica interesantu piedāvājumu strādāt kopā ar Latvijas izlasi. Man tas šķita saistoši un prestiži – strādāt ar vadošo Latvijas dāmu komandu, un es piekritu ar nosacījumu, ka, ja līdz februāra beigām parādās kāds variants, es varu doties prom. Tāpēc tagad situācija izvērtusies tāda, ka nostrādāšu līdz beigām ar Latvijas izlasi un tad skatīšos piedāvājumus nākamajai sezonai.

Kādi bija citi piedāvājumi? Runā, ka „Valmierā” varētu nepalikt Bagatskis, nav zvanījuši interesējušies?
Nē, nē, nē, neviens no Latvijas nav zvanījis (smaida). Piedāvājumi bija praktiski tikai ārpus Latvijas, tai skaitā Krievijā. Izskatīšu jebkuru piedāvājumu. Daudzi man prasa „Kādi tev ir piedāvājumi?” Es atbildu, ka man piedāvājumu nav, jo uzskatu, ka piedāvājums ir brīdī, kad nolikti papīri uz galda un ir jādomā – parakstīt vai nē. Ja notiek pārrunas, vai nāksi, kad nāksi un tamlīdzīgi, tas jau nav piedāvājums. Ja ir konkrēts papīrs nolikts priekšā, tas ir piedāvājums (smejas).

Par Eiropas spēlētāju tirgus problēmām līdz ar finansiālo situāciju dzirdēts. Vai arī treneriem ir tāpat?
Noteikti. Komandās ir 12 spēlētāji un viens vai divi treneri. Šā brīža krīzes apstākļos noteikti grūtāk atrast darbu nekā iepriekš būs ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem. Bieži vien klubu vadības naudu labāk tērē kādam labākam spēlētājam, nevis trenerim. Skatīsimies, centīšos atrast pēc iespējas labāku darba vietu.

Latvijas fināliem pasekoji?
Būtībā šobrīd esmu pilnībā iekšā sieviešu basketbolā un vīriešu izslēgšanas mačos esmu redzējis tikai pusfinālus un pat ne pilnībā.

Vīriem čempionāts Polijā šogad. Kāds priekšnojautas?
Kā vienmēr, mums ir laba izlase ar labiem spēlētājiem, un mērķi var būt distancēti augsti, tā kā visiem ir iespējas sevi pierādīt. Cerams, ka nebūs nekādas neveiksmes un būsim pilnā sastāvā. Manis trenētajos gados un arī pagājušogad komanda nav bijusi pilnā sastāvā, jo vienmēr kādi spēlētāji ir izkrituši no ierindas. Cerams, ka šogad visi labākie spēki būs kopā un pierādīs sevi.

Kā skaties uz iespējamo duetu Kambala-Biedriņš?
Domāju, ka epizodiski viņi var būt kopā laukumā, bet ne kā vilcējspēki visu laiku, jo tad pretiniekam spēle kļūs diezgan prognozējama. Mums ir labi ceturtie numuri ar labiem metieniem, tā kā trenerim būs iespēja variēt.

Ķeramies pie dāmu izlases. Pastāv uzskats, ka, strādājot ar dāmām, trenerim jābūt citādākai psiholoģijai. Esi jau sācis par to pārliecināties?
Domāju, ka tur daudz kas ir atkarīgs no galvenā trenera, kurš jau daudz ko ir paveicis ar šo izlasi un vēlas to darīt arī šogad. Varētu teikt, ka šobrīd arī nedaudz mācos strādāt ar sievietēm (smejas), lai gan man māsa (Anete Brice - A.S.) daudzus gadus bijusi laba basketboliste, tā kā nedaudz zinu no iekšienes visu. Pats galvenais jau tik un tā ir tas, ka ir profesionāla attieksme. Šeit, strādājot ar mūsu izlasi, varu teikt, ka meitenes ir profesionāles vislabākajā nozīmē – darba attieksme, vēlme sasniegt augstus mērķus.

Zināms, ka Jansonei, Tamanei, Baško nav vēl klubi nākamajai sezonai. Tas nekādā veidā nenāk uz āru treniņos?
Domāju, ka šīs ir augstākā līmeņa spēlētājas, kurām vienmēr līdz šim bijuši labi piedāvājumi. Ja pagaidām tādu nav, tad tik un tā nav nekāds pamats par to uztraukties. Gadus piecus, desmit iepriekš treneri skatījās tikai statistiku: ja Muižnieks iemet 20 punktus, tātad labs spēlētājs, iemet desmit punktus - vidējs spēlētājs, Muižnieks iemet septiņus punktus – slikts spēlētājs. Tagad treneri tomēr skatās uz spēlētāju kopumā – kā darbojas aizsardzībā, kā saprot spēli, kādas ir cīnītāja rakstura īpašības, kāda individuālā meistarība. Šodien vairs nav pamats uztraukties, ka kāds spēlētājs nāks un tikai metīs pa grozu, jo viņam nav līgums. Tādi spēlētāji nevienam trenerim nav vajadzīgi. Dažādā veidā iespēja izcelties ir jebkuram.

Cik ļoti treniņos jūtams tas, ka mūsu izlasē tomēr ir piecas, sešas vilcējas, kuras būtībā tad arī sadala to lielāko spēles laiku?
Protams, ir jūtama atšķirība. Mums tomēr ir dažas visaugstākā līmeņa spēlētājas jau vairākus gadus. Jaunajām meitenēm noteikti ir ļoti laba iespēja daudz ko iegūt no tik pieredzējušām partnerēm, un ar savu entuziasmu, pašatdevi un azartu kompensēt meistarības trūkumu. Tas kopums arī rada komandu.

Kā skaties uz Sabīnes Niedolas sniegumu?
Varu teikt, ka Sabīne ir jauna spēlētāja, kas ļoti cenšas. Iespējams, daudz ko vēl nemāk, bet viņa saprot, ka ir daudz jāstrādā un ar savu entuziasmu un azartu var iedot arī kādu jaunu vēsmu komandai. Process notiek. Labi, ka izlasē ienāk jaunas sejas, sieviešu basketbols turpina attīstīties. Tas, ka spēlētājas nāk ne tikai no Rīgas, bet Liepājas, arī nav mazsvarīgi.

Kā sadalāt pienākumus treneru kolektīvā?
Ai Ainaru esam daudz kopā strādājuši, labi pazīstam viens otru. Viņš zina, ar ko es caru viņam palīdzēt, tāpēc mani arī uzaicinājis. Izlasei gatavošanā slaiks nemaz nav tik ilgs, tāpēc jābūt ātrai un labai komunikācijai. Tiesa, galvenajam trenerim jau bijušas iestrādes pirms tam un nav tā, ka mēs tagad censtos kaut ko lauzt un izmainīt. [Spāņu treneris] Martinezs vairāk palīdz tieši ar skautingu, tāpat strādā ar jaunajām spēlētājām, skatās no malas, novēro un iesaka kaut ko arī par taktiku.

Gatavojaties jau kādām konkrētām pretiniecēm?
Esam apskatījuši polietes, ungārietes, tā kā pakāpeniski process notiek. Lielākoties pagaidām esam strādājuši pie savas spēles. Jārēķinās ar ikvienu pretinieku, bet no šīs grupas, domājams, ka spēcīgākās pretinieces varētu būt Ungārija. Divas Eirolīgas komandas, vairākas spēlētājas arī ārzemēs. Es gan negribu izlikties par viszini sieviešu basketbolā, domāju, ka Ainars var daudz labāk novērtēt citus, jo daudz vairāk gadus ar to nodarbojies. Bet arī es ar katru dienu arvien vairāk zinu (smaida).

Kad sāki pastiprināti pievērsties dāmu basketbolam?
Būtībā tad, kad nāca piedāvājums. Pēc iespējas vairāk mēģināju skatīties spēles televīzijā, internetā. Informācija pieejama daudz, sekoju Krievijas čempionātam, Eirolīgai, mazliet arī Spānijas līgai. Tāpat Latvijas līgā, sākot no pusfināliem, redzēju lielāko tiesu spēļu.

Nebija grūti pārslēgties no agresīvākā, atlētiskākā vīru basketa uz nedaudz akadēmiskāko, mierīgāko dāmu basketbolu?
Jā, tas varbūt ir mazliet jūtams, ka vīriešu basketbols ir atlētiskāks, bet meitenes savukārt mēģina to kompensēt ar precizitāti – gan metienos, gan citās darbībās. Kopumā jau sporta veids tik un tā viens, un redzējums daudz nemainās. To jau arī pierāda mūsu labākie treneri, kas bijuši gan pie vīriešiem, gan sievietēm. Man tas nāk tikai par labu, ka apgūstu arī trenera darbu ar sieviešu komandu.

Cik psiholoģiski grūti noskaņot meitenes pirms čempionāta, kurā būsim mājinieku lomā?
No mums prasīs rezultātu, un no tā nav jābaidās. Nav jābaidās no tā, ka mums prasīs izcīnīt augstas vietas. Tas ir sports, un jebkurš grib uzvarēt. Mums ir priekšrocība, ka ātrāk tiekam zālēs, kurās notiks spēles – ātrāk nekā pārējās komandas ieradīsimies Liepājā, tāpat radās iespēja patrenēties Arēnā. Jācer, ka līdzjutēji mūs atbalstīs un palīdzēs. Nav ko slēpties un baidīties no savām ambīcijām - no tā, ka vēlamies uzvarēt. Protams, kaut kāds psiholoģiskais slogs tas būs, un ar to būs jāmāk tikt galā. Pagājušogad izlasē bija psihologs, bet šogad ekonomisko apstākļu dēļ tāda nav. Šī komanda jau ir izveidota pirms ilgāka laika, un dimants jau ir – atliek vien nopucēt, lai labāk mirdz.