Muižnieks: “Ļoti patika Porziņģa spēle aizsardzībā: nežēloja ne sevi, ne Jokiču”

“Vienīgais rūgtums, kas man ir par šo spēli, ir par Andreju (Gražuli),” teica Mārtiņš Laksa, kurš pats tagad nevarēs spēlēt vairākus mēnešus izlases treniņnometnē gūtā savainojuma dēļ. “Tas ir milzīgs zaudējums Latvijas izlasei šajā turnīrā. Andreja loma komandā varbūt nav tik milzīga kā bija, piemēram, Pasaules kausā, bet viņš ir liels zaudējums.”

“Skatoties uz visu pārējo, mana pēcgarša gan kā fanam, gan kā basketbola cilvēkam ir – fantastiska spēle! Izbaudīju to klātienē, arēna bija patiešām uzkarsēta. Spēlē pret Serbiju, vienu no galvenajiem favorītiem, visu laiku būt tuvumā... nevienu mirkli nelikās, ka Serbija kontrolētu spēli un būtu atrāvusies. Jā, trešās ceturtdaļas izskaņā bija tie -11, bet mēs tikpat ātri spējām tikt atpakaļ. Uzskatu, ka visi džeki nospēlēja fantastiski, milzīgs darbs, pareizie taktiskie risinājumi treneru izpildījumā. Bet nu Jokičs šoreiz bija fenomenāls. Bija bauda skatīties kā fanam, ko viņš dara un kā spēlē, jo diemžēl NBA spēles naktīs neceļos skatīties tiešraidēs,” smaidīja Laksa, uzsverot, ka šis zaudējums turnīra tabulā neko daudz nenozīmē – tāpat viss izšķirsies spēlēs pret Portugāli un Čehiju.

Jokičs pret Latviju iemeta 39 punktus, gandrīz pusi no visas komandas punktiem. Kārlis Muižnieks norādīja, ka tāda līmeņa spēlētāju kā Jokičs pilnībā nemaz nevar nosegt: “Viņš ir tik vispusējs un gudrs spēlētājs gan perimetrā, gan zem groza, ka tev visu laiku principā ir viena aktīva opcija – ļaut viņam iemest vai ļaut viņam piespēlēt. Loģiski, ka viņš gan savāc punktus, gan veido spēli. Šoreiz bija vairāk punktu, nevis spēles veidošanas.”

“Man toties ļoti patika, kā Porziņģis spēlēja aizsardzībā pret Jokiču,” turpināja Muižnieks. “Viņš tika labi ar viņu galā atsevišķās epizodēs. Bija tā – sākums bija labs, bet tad serbi uztaisīja izrāvienu un Jokiču mēs nevarējām apturēt. Un tad bija epizode, kad Jokičs pusātrajā uzbrukumā gāja uz grozu un Porziņģis viņu nolika uz dēļiem. Iepriekš runājām, ka Latvijas izlasei pietrūka agresivitātes. Šajā epizodē tieši bija tā cīņa līdz beigām, neviena necienīšana, Kristaps nežēloja ne sevi, ne pretinieku. Protams, ne jau speciāli viņš nogāza Jokiču, bet tā sanāca. Un pēc tā mirkļa Jokičs pilnībā izmainījās. Viņš tur elkoni pārsita, viņu noņēma nost, viņa spēle pamainījās. Un tā mums jāspēlē pret visiem, vienalga, vai tas ir Jokičs vai Igaunijas izlase pretī.”

Arī Laksa izteicās, ka viņam licies simpātisks veids, kā Latvija spēlēja aizsardzībā pret Serbiju un Jokiču: “Neko nesarežģījām, mēs labi mainījāmies situācijās, arī tad, kad bija “mismatch” pret to pašu Jokiču. Tajos brīžos viņš ne vienmēr mūs sodīja, bet reizēm atkal viens pret vienu viņš nospēlēja tā, ka bija skaidrs, kāpēc viņu sauc par labāko spēlētāju pasaulē. Par aizsardzību vēl – Klāvs Čavars, manuprāt, savās divarpus minūtēs pret viņu izdarīja izcilu darbu, jo arī Kristapam nepieciešama atpūta. Klāvs savā laikā iedeva Jokičam nedaudz iekšā, divas piezīmes, bloķēts metiens un pārtverta bumba. Viņa loma nebija liela, taču viņš to izpildīja. Nāks nākamās spēles, un viņam būs nākamie uzdevumi.”

Muižniekam studijā tika uzdots jautājums no fantāzijas pasaules: ja viņš varētu izraudzīties jebkuru Latvijas spēlētāju no jebkuras paaudzes un savos spēka gados, kā viņš kā basketbola treneris mēģinātu nosegt Jokiču?

“Latvijas izlases taktika jau principā bija tā pareizā – mēģināt apturēt viens pret vienu ir labākais risinājums,” teica Muižnieks. “Viņš ir tik gudrs un izveicīgs, viņš redz visu laukumu un veic izcilas piespēles, tāpēc otra sedzēja nākšana klāt viņam atver tās iespējas. Ja kāds viņu spēj nosegt viens pret vienu, tas komandai ir labākais risinājums. No manas pieredzes – Porziņģis, viņš paveica lielisku darbu šajā spēlē. Otrs, kas ir tikpat veikls un bija apveltīts ar labu atlētismu, ir Andris Biedriņš. Domāju, ka arī viņš spētu pacīnīties aizsardzībā pret Jokiču un noturēt viņu aizsardzībā. Tie ir divi spēlētāji Latvijā, kurus es piesauktu, galu galā, viņi abi arī ir NBA līmenī spēlējuši.”

Runājot par Latvijas spēlētāju paveikto, Muižnieks norādīja uz Porziņģa lielo darba apjomu abos laukuma galos: “Gan Porziņģim, gan visai komandai man pret Serbiju ļoti patika tiekšanās uz grozu – bija ļoti daudz caurgājienu. Lomažs, Porziņģis, Bertāns, Zoriks, visi gāja cauri. Tas ir tas, kas mums vajadzīgs, nevis tā kā pirmajās spēlēs, kad to bumbu dzenājām apkārt bez īstas agresivitātes. Tas šoreiz ļāva tikt pie vairāk brīviem metieniem, protams, Serbija arī ir ļoti laba aizsardzības komanda, kas tāpat šos metienus apgrūtināja. Bet tāpat apstāklis, kas mums neļāva šoreiz uzvarēt, bija veiksme metienos – tās nedaudz pietrūka. Nebija pati veiksmīgākā diena. Varēja paveikties vairāk tieši metienos.”

Par Porziņģi Muižnieks arī uzsvēra, ka viņš pret Serbiju laukumā pavadījis ļoti daudz laika un savu lomu uzbrukumā attaisnoja par 100%: “Turklāt, kad Jokiču sedza Porziņģis, neizskatījās, ka mēs baigi krītam iekšā aizsardzībā. Protams, Jokičs ir tik meistarīgs, ka tāpat atrada sev punktus.”

Laksa savukārt vēlējās izcelt arī Dāvi Bertānu: “Viņš bija patiešām lielisks. Gan pats iemeta grūtākus un trakākus metienus (bet tādi jau ir viņa stilā), gan izcīnot desmit bumbas zem groziem, bija arī bloķēti metieni, pašaizliedzīga cīņa, caurgājieni, ko Dāvis varbūt ne vienmēr taisa. Tādēļ cepuri nost, lieliska spēle. Man kopumā visvairāk patika, ka mūsu izlase šoreiz nepaļāvās uz kaut kādiem avantūriskiem lēmumiem, kaut kādiem pēkšņiem tālmetieniem, kādi varbūt bija pirmajās spēlēs. Tāds varbūt bija tikai viens Porziņģim... nu, un tādiem snaiperiem kā Porziņģim un Dāvim vispār laikam nevienu tālmetienu nevar pārmest (smejas). Bet kopumā tādu avantūrisku laimes meklējumu Latvijas izlasei nebija, bija kvalitatīva spēle, ko bija prieks skatīties.”

Pēcgarša: pēc Latvija-Serbija spēles