Eksperti vērtē: Bagatskis, tiesnešu darbs, taktika, optimisms un pesimisms

Mārtiņš Gulbis, Latvijas U16 izlases galvenais treneris

''Ļoti labi, ka turnīru sākām ar spēli pret serbiem. Izlase uzreiz ieraudzīja savas vājās vietas, tāpēc pēc tam uzvarējām arī tādas spēles, kuras iepriekš nespējām uzvarēt. Skaidrs, ka pietrūka spēles aizsardzībā - 103 ielaisti punkti, protams, ir par daudz. Neteiktu, ka tagad ir kaut kādas bēdas, bet tā noteikti ir neizmantotas iespējas sajūta. Paši sev puiši nopelnīja itin labu šo izslēgšanas spēļu zaru, bet šoreiz veiksme vairāk bija Slovēnijas pusē.

Tiesneši? Uz abām pusēm bija daudz interesantu lēmumu. Slovēņi vienkārši to labāk spēja izmantot, daudz izpildīja soda metienus. Man nepameta sajūta, ka, ja Kristaps Porziņģis vairāk būtu gājis uz grozu, tad visu laiku mestu divus soda metienus. Arī Žanis Peiners nav sliktāks par Prepeliču, kurš daudz stājās uz soda līnijas. Mūsējie vienkārši nespēja to visu izmantot. Es jau noteikti pie šādas tiesāšanas būtu izraidīts no zāles, bet tam bija jāspēj pielāgoties. Nevajag tagad vainot tiesnešus pie kaut kādām neveiksmēm.

Varbūt arī prasījās vairāk emociju no tiem spēlētājiem, kas bija uz soliņa. Momentā, kad Šmits ar iespaidīgu danku pārtrauca mūsu tukšo periodu, gribējās, lai arī soliņš vairāk dzīvo līdzi. Nav daudz spēlētāju Eiropā, kas var tā nospēlēt. Tas emocijas, ko spēlētāji atstāja, domājot par tiesnešu lēmumiem, varbūt vajadzēja ielikt tādā kopējā komandas atmosfērā, bet nu slovēņi jau visu turnīru bija emocionāli.''

Agris Galvanovskis, ''Betsafe/Liepāja'' galvenais treneris

''Pēc kara jau visi ir gudri. Visi zinām, kā būtu bijis pareizi darīt. Tas, kas man pirmais nāk prātā, ir, ka pietrūka gaļas zem groza. Mēs salauzām krievus ar Meieru groza apakšā. Pret slovēņiem Bagijs tomēr nolēma neriskēt. Slovēņi ļoti daudz uzbruka Kristapam, tas Vidmars spēlēja agresīvi, Rendolfs visu laiku provocēja. Vajadzēja kaut ko likt pretī. Provocēja serbi, provocēja slovēņi, un abos gadījumos ar to netikām galā. Beigās divi zaudējumi.

Varbūt tomēr ir jāsāk kā futbolā mācīties krist un tēlot. Izskatās, ka arī basketbolā bez tā vairs nevar. Visi līdzekļi beigās uzvarai ir labi. Mēs bijām pārāk godīgi laukumā. Kaut kur varbūt arī pietrūka pieredzes. Dairis Bertāns un Strēlnieks jau ir pieredzējuši, bet Timmam vēl nedaudz beigās pietrūka. Sāpīgi, ka nespējām noturēties pret visām tām provokācijām.

Jā, visi te runā, ka esam kā ''Warriors''. Viss skaisti - skrienam un metam, jā, bet viņiem tur groza apakšā vēl ir divi rupji spēlētāji, kas var nospēlēt asi. ''Warriors'' skrien un met četri spēlētāji, mums to dara visi pieci. Varbūt tiešām bija vajadzīgs tāds spēlētājs kā Kaspars Bērziņš. Īsts policists, kas var iznākt laukumā un iedot kārtīgi pa rokām. Teorētiski to pašu, protams, varēja izdarīt Meiers, bet viņš laukumā tā arī neiznāca. Visi mēs cerējām, ka izlase būs labāko četriniekā, bet beigās atkal esam turpat. Noslēgumā tur beigās sanāks piektā vai sestā vieta, tas neko vairs nemaina.

Ja čempionāts būtu caur diviem gadiem, tad nebūtu tik traki, bet četri gadi - tā ir ļoti ilga gaidīšana. Kā tagad uz to Pasaules kausu tikt, nezinu. Nebūs kādu sešu vadošo spēlētāju. Tagad būs priekšrocības tiem, kam nav NBA un Eirolīgas basketbolistu. Ļoti žēl. Beigās pat var sanākt tā, ka šādu izlasi kopā redzējām pēdējo reizi...

Runājot par Janičenoku, tad domāju, ka Bagatskis cerēja uz viņu. Uzskatu, ka viņš ir tāds spēlētājs, kuram ir vajadzīgs lielāks spēles laiks.Te sanāca tā - uzlaiž un nav rezultāta, uzlaiž un nav. Beigās vispār nelaida. Tikpat labi uz soliņa varēja sēdēt arī Artūrs Ausējs. Tas it kā liktos pat loģiskāk. Beigās sanāca tā, ka veterāns sēž uz soliņa. Man liekas, ka Bagatskis saprata, ka Janičenoks nebūs palīgs, bet čempionātā jau bija par vēlu kaut ko mainīt. Mums tomēr izlasē jau ir daudz Eirolīgas spēlētāju, tas ir nedaudz cits līmenis nekā tad, kad Janičenoks bija līderis. Varbūt gribējās vairāk laukumā redzēt Gražuli. Man patika, kad pret čempionātā pamēģinājām uzspēlēt ar Meieru pa piekto numuru un Porziņģi pa ceturto. It kā izmēģinājām Šmitu pa piekto un Porziņģi pa ceturto, bet Šmits tomēr vairāk ir ceturtais numurs. Pret Meieru ir ļoti sāpīgi cīnīties groza apakšā.

Visā FIBA saimniecībā šobrīd ir bardaks. Tas attiecas arī uz tiesāšanu. Čempionāts šobrīd ir tāds, kurā visi tēlo. Latvijā tādās situācijās piešķirtu tehnisko piezīmi. Mums Liepājā tagad bija tiesnešu seminārs, un visi šausminājās par to, kas notiek Eiropas čempionātā. Kamēr nebūs vienošanās starp organizācijām, šāds bardaks arī turpināsies. Atgriežoties pie spēles pret slovēņiem, jāsaprot, ka viņi visi ir karotāji. Mēs vienkārši ejam laukumā un spēlējam basketbolu. Nav tik daudz emociju, mēs esam citādāki. Esam sākuši dziedāt himnu, tagad arī tās emocijas vajag uz soliņa. Arī bērniem varbūt tas ir jāmāca. Īstenībā Latvijā pat ir tā, ka tiesneši bieži liek nomierināties, apsēsties, otrais treneris nevar celties kājās. Beigās sanāk tā, ka visi mēmi sēž un skatās.''

Ģirts Kalniņš, basketbola eksperts, bijušais ''ASK Rīga'' ģenerālmenedžeris

''Vilšanās, bet tā noteikti nav vilšanās spēlētājus. Vilšanās par to, ka mēs turpinām mīņāties uz vietas. Arī iepriekš bijām turpat, kur tagad. It kā sapņu komanda, bet beigās turpat..Uzskatu, ka patriotisms un komandas atbalstīšana ir laba lieta, bet turnīra noslēgumā jāskatās uz faktiem. Vērtējam rezultātu un sniegumu laukumā. Katra spēle ir jāizvērtē. Ir pilnīgi pašsaprotami, ka šai izlasei bija jācīnās par medaļām, par to jautājumu nav.

103 ielaisti punkti pret Slovēniju neapšaubāmi bija par daudz. Protams, varējām iemest 104 punktus, bet tomēr...Šādā līmenī sīkumu nav - ir daudzas nianses konkrētajā spēlē, sastāva atlase pirms čempionāta, iepriekšējā vasara. Bagatskis nekad nav bijis aizsardzības speciālists - ne kā treneris, ne kā spēlētājs, īstenībā īpaši jau kā spēlētājs. Droši vien ir iespējams iemest arī 120 punktus, bet konkrētajā gadījumā mēs noslēgumā redzam rezultātu.

Runājot par tiesnešiem, tad viņi visiem bija vienādi, viņi vienkārši visiem tiesāja sūdīgi. Šādā gadījumā ir jāspēj pielāgoties vai arī jātur mute ciet. Par kaut ko liecina arī ne tik aktīvs soliņš kā citām komandām. Tā var vienkārši būt mūsu mentalitāte vai arī kādas citas lietas. Tāpat man nav saprotams, kāpēc bija jāņem Kristaps Janičenoks, ja viņš visu laiku sēdēja uz soliņa.

Pēc čempionāta ir patiešām daudz jautājumu, bet ne spēlētājiem. Spēlētāji ne pie kā nav vainīgi, viņi darīja visu, ko viņiem lika darīt. Ceru, ka pēc čempionāta arī visi jautājumi tiks analizēti. Ir jau pamatīgi pieriebusies šitā mūžīgā taisnošanās. Arī šo iepriekšējo olimpisko kvalifikāciju izgāzām - mums bija jāspēlē finālā ar serbiem. Ir piegriezies visu laiku skatīties no pastarīšu pozīcijām.''