Kails Hainss: "Manus plānus izjauca Stefans Karijs"

CSKA basketbolisti vakariņo pusastoņos. Komandai rezervēts galds viena no viesnīcas konferenču zālēm. Viesmīļi šaudās iekšā un ārā, nesot paplātes no kaimiņos esošās virtuves. Komandas preses sekretārs Nikolajs Cinkēvičs jautā, vai varēšu pagaidīt, jo galvenais treneris Ettore Messina nolēmis dienu noslēgt ar video seansu. Rēķinājos ar tādu iespēju, tāpēc pārsteigumu nav.

Pēc video spēlētāji dodas uz savām istabām vai masāžas procedūrām. Hainss ir gatavs runāt pirmais. Apveltīts ar garām, milzīgām rokām, viņš šaurajā viesnīcas krēslā izskatās pēc maza pakalna. Jautāju, vai nevajag pameklēt citu krēslu. Spēlētājs atsakās un visu sarunas laiku pavada, pieliecies uz priekšu, jo atgāzties nav kur. Nekādas augstprātības vai iedomības. Hainss runā bez pauzēm un atbild uz visiem jautājumiem.

"Nokļūšanai finālos nepieciešams spert daudzus mazus soļus"

Tava pirmā profesionāļa pieredze bija Dienvideiropā. Kā ir pielāgoties Austrumeiropai?
Neteiktu, ka iet grūti, lai gan pārmaiņas izrādījās ievērojamas. Atšķiras mentalitāte, valoda, laika apstākļi, saziņa ar cilvēkiem. Kopumā pielāgoties spēju ļoti viegli.

Tu esi Filadelfijas puisis, tātad aukstais laiks Tev nav nekāds jaunums.
Tā tiešām ir. Sezonā, kad spēlēju Vācijā, sniegu ieraudzīju pēc ilga pārtraukuma. Šķiet, ka īstā ziemā nebiju dzīvojis kopš 17 gadu vecuma, jo mana augstskola atradās krietni uz dienvidiem no Filadelfijas. Aukstums drīzāk saistās ar bērnības atmiņām.

Kura lieta Maskavā sagādā visvairāk neērtību? Satiksme?
Daļēji satiksme, daļēji valoda. Ne visi cilvēki spēj saprasties angliski, tāpēc regulāri kādam jāpajautā, lai viņš iztulko viena vai otra teikto. Atklāju, ka Maskava ir ļoti skaista pilsēta ar garu vēsturi un bagātu kultūru. Cilvēki, kurus esmu iepazinis tuvāk, izrādījušies lieliski, tāpēc nevaru sūdzēties.

Esmu runājis ar dažiem ārzemju spēlētājiem Maskavā. Klubi mēdz viņus nodrošināt ar personīgajiem šoferiem.
Arī man ir privātais šoferis, kas tiešām noder. Ja pārvietotos vienatnē, bieži apmaldītos. Drošības sajūta noder.

Daži no komandas puišiem paši braukā pa Maskavu?
Šoferi ir tikai amerikāņiem. Pārējie brauc paši. Nezinu, kā viņi tiek galā ar satiksmi. Tās organizācija Krievijā ir savādāka nekā Savienotajās Valstīs.

Vai tu esi “nākamais treniņš, nākamā spēle” puisis? Varbūt Tavas domas kavējas pie “play-off” spēlēm un fināliem?
Manuprāt, jebkurš spēlētājs sapņo spēlēt izšķirošajās spēlēs, tai skaitā finālos. Arī es par to domāju. Vienlaikus apzinos, ka nokļūšanai finālos nepieciešams spert daudzus mazus soļus. Vislabāk to iemācījusi pieredze Eirolīgā. Šajā turnīrā koncentrēšanās uz nākamo spēli un nākamo dienu ir sevišķi izteikta (game by game, day by day). Bez tādas attieksmes panākumus gūt nav iespējams. Jāpaliek pozitīviem, jācenšas kopā kļūt labākiem. To var darīt, tikai strādājot katru paredzēto dienu.

Kails Hainss pret CSKA centra spēlētāju un NCAA čempionu Aleksandru Kaunu. Foto: AP/AFP/Scanpix

Kails Hainss pret Milošu Teodosiču

2013. gada maijs, Eirolīgas fināls Londonā. Kails Hainss pret Rūdiju Fernandesu

O2 arēna Londonā. Kails Hainss un Giorgioss Printezis bloķē “Real Madrid” spēlētāju Markusu Sloteru

"Karijs vispirms pārmācīja mūs"

Basketbols ir Tava pirmā mīlestība sportā?
Basketbols un amerikāņu futbols. Nosauktu tos abus par manām pirmajām kaislībām.

Tavs tēvs piedalījās NFL komandu treniņnometnēs.
Taisnība.

Viņš tika spēlēt regulārajā sezonā?
Tikai pārbaudes spēlēs, taču nekad neiekļuva pamatsastāvā. Viņš mēģināja trīs gadus pēc kārtas.

Kurās komandās?
“Dallas Cowboys”, “New York Giants” un “Miami Dolphins”.

Labi! Teici, ka arī pats izmēģināji spēkus amerikāņu futbolā.
Atšķirībā no basketbola, neesmu to spēlējis profesionāli. Manā ģimenē sports vienmēr bija un ir svarīgs. Tēvs pats spēlēja, brālēni, brālis Tailers. Nebija tā, ka sēdēju pie “Playstation”, pats gāju un spēlēju. Izmēģināju basketbolu, futbolu, beisbolu. Visu.

Sanāca pārstāvēt vidusskolu futbolā?
Vidusskolas gados tieši pārtraucu spēlēt futbolu, jo vajadzēja izvēlēties, kam dot priekšroku.

Tavs pirmais treneris basketbolā bija Gerijs Saunders (Gary Saunders). Viņam bija svarīga loma augstskolas izvēlē?
Viņš deva man padomus, uz kādām skolām varu doties. Treneris runāja ar maniem vecākiem. Viņš ietekmēja mani gan kā spēlētāju, gan cilvēku. Iepazīstināja ar spēli, dalījās pieredzē. Spēju daļu no ieteikumiem ņemt vērā.

Tu nonāci NCAA pirmajā divīzijā, Ziemeļkarolīnā. Tiesa, nevis Maikla Džordana skolā – “University of North Carolina”, bet “UNC Greensboro”. Lasīju, ka treneris Frens Makkeiferijs (Fran McCafery) nākamajā gadā pēc Tavas ierašanās pārgāja uz Sjēnas koledžu Ņujorkas pavalstī (skola, kur agrāk mācījās Gunta Baško-Melnbārde un Liene Jansone). Vai viņš aicināja Tevi pāriet uz Sjēnu?
Viņš tiešām aicināja mani pārbraukt uz Sjēnu. Palikšana Grīnsboro izrādījās grūts lēmums, īpaši brīdī, kad treneris aizbrauca. Uzskatu, ka viņam bija galvenais iespaids, kāpēc nokļuvu Ziemeļkarolīnā. Makkeiferijs strādā ar aizrautību un tagad kļuvis par vienu no vadošajiem universitāšu treneriem Amerikā. Viņa pārejas brīdis sanāca grūts, taču tajā pašā laikā negribēju atstāt komandas biedrus. Gada laikā paspēju izveidot jaunas draudzības un Grīnsboro jutos labi, tāpēc nolēmu palikt.

Vai Makkeiferijam bija lielākā ietekme Tavā attīstībā pirms profesionāļa karjeras sākuma?
Manuprāt, jā. Viņš mani iepazīstināja ar daudzām lietām, tai skaitā deva iespēju spēlēt. No Makkeiferija uzzināju, kas un kā notiek studentu basketbolā, saņēmu uzticību un spēles minūtes. Viņš sūtīja mani laukumā, vienmēr runāja ar mani, tāpēc ietekme stiepās pāri kopā pavadītajam gadam.

Apkārtnē atradās visā valstī pazīstamas skolas – UNC, Djūka. Vai Grīnsboro sportistiem nebija sāpīgi, ka lielās skolas nosmēla lielāko daļu uzmanības?
Mums nebija tādu tradīciju, taču radās iespēja spēlēt un pārspēt lielās komandas. Man gribējās tādas tradīcijas izveidot, būt tikpat konkurētspējīgam kā lielajās skolās. Medijos pārsvarā varēja dzirdēt par UNC vai Djūku, lielajām NCAA konferencēm, mums atvēlot otrā plāna lomas. Ceturtajā gadā sajutu, ka neesmu vājāks par lielo komandu spēlētājiem.

Vai izdevās sagādāt pārsteigumus?
Uzvarējām tādas komandas kā “Georgia Tech” un “East Carolina”.

Tikāt līdz nacionālajam čempionātam?
Mums neizdevās spēlēt NCAA čempionātā Stefana Karija dēļ (smejas).

Viņa studiju gados no kolēģa Džefa Teilora (Jeff Taylor) uzzināju par “Davidson” skolu un Karija (Stephen Curry) iespaidīgo spēli.
“Southern” konferenci nacionālajā čempionātā var pārstāvēt tikai līgas uzvarētāji. “Davidson” basketbolisti, pareizāk sakot, Karijs, divas reizes mums aizšķērsoja ceļu uz čempionātu. Vienreiz zaudējām konferences pusfinālā, vienreiz finālā. Tagad Karija vārds NBA mērogā vairs neprasa komentārus, taču vispirms viņš pārmācīja mūs.

Karijs ir populārs cilvēks Grīnsboro?
Viņš joprojām uzskatāms par ļoti “populāru” cilvēku. Grīnsboro spēlētāji pārliecinājās, ka jāciena pretinieku. Kariju vērtēju ļoti augstu, jūtos lepns par viņa sekmēm (2013. gada sezonā Karijs sasniedza NBA rekordu, regulārās sezonas laikā iemetot 272 tālmetienus).

Vai esat draugi?
Privāti netiekamies, taču sākumā mums bija viens un tas pats aģents. Ikdienā saskarsmes nav, taču varu atkārtot, ka viņš jau paspējis tālu tikt savā karjerā.

Kails Hainss Eirolīgas finālā. Foto: AP/AFP/Scanpix

Pero Antičs palīdz Hainsam piecelties

2012. gada 13. maijs, Stambula. Dušans Ivkovičs, Kails Hainss un “Olympiacos” galotnē atspēlē deviņpadsmit punktu starpību un uzvar Maskavas CSKA ar rezultātu 62:61

Kails Hainss un Vasilis Spanulis

"Pārcelšanās uz Eiropu bija labākais lēmums manā karjerā"

Pašreizējais “Maccabi Tel Aviv” aizsargs Rikijs Hikmens bija Tavs saspēles vadītājs?
Viņš ir vienu gadu vecāks.

Uzņēmās rūpes par Tevi pēc ierašanās Grīnsboro?
Drīzāk bija kā aizbildnis (smejas). Rikijs un es – mūsu starpā izveidojās lieliskas attiecības no ierašanās brīža. Teicams spēlētājs, turklāt kļuvis par vienu no maniem labākajiem draugiem. Kad man radās sarežģījumi, varēju viņu droši uzrunāt. Vienmēr esam viens otru atbalstījuši, tāpēc esmu priecīgs, ka viņa karjera Eiropā veidojas sekmīgi.

Jūsu ceļš izvērtās līdzīgs. Abi divi kļuvāt par vērtīgākajiem spēlētājiem Itālijas otrajā līgā “Lega Due”, vēlāk pārcēlāties uz Eirolīgu.
Eirolīgas gadījumā viņš izdomāja sekot man.

Pēc augstskolas beigšanas pastāvēja kāds variants uzspēlēt vienā komandā?
Tāda iespēja mums nav bijusi. Esam vasarā uzspēlējuši priekam, piemēram, viesojoties universitātē.

Divus mēnešus atpakaļ sarunājos ar Andrea Trinkjēri. Viņš pastāstīja daudz labu lietu par Tevi. Atceries pirmo tikšanos?
Pirmo reizi tikāmies NBA vasaras līgā.

Orlando?
Vasaras līgā, kura notika Orlando. Tobrīd domāju, vai pārcelties uz Eiropu, vai izmēģināt tikt NBA. Trinkjēri pastāstīja, kāpēc man jāizvēlas Veroli komandu, uzaicināja pie sevis. Skatoties atpakaļ, varu teikt, ka pārcelšanās uz Eiropu bija labākais lēmums manā karjerā. Trinkjēri izrādījās pilnīga taisnība. Viņš man daudz palīdzēja. Pastāstīja, kuriem spēlētājiem jāseko līdzi, no kuriem vadošajiem Eiropas spēlētājiem jāmācās. Trinkjēri paplašināja manu basketbola IQ. Veroli mani iemācīja kļūt par profesionāli, parādīja, kā rīkoties. Dažas no šīm lietām turpinu izmantot līdz šai dienai. Viņa ieguldījums izrādījās nepārvērtējams.

Trinkjēri palīdzēja iejusties citā kultūrā?
Viņš ir pa pusei amerikānis, pa pusei itālietis, tāpēc padomi tiešām noderēja. Īpaši tas izpaudās pirmajā gadā pēc augstskolas beigšanas. Trinkjēri pastāstīja par pieejamajām izvēlēm un sniedza palīdzīgu roku.

Itālijā un Grieķijā kā Vidusjūras zemēs iespējams ir labākais ēdiens pasaulē. Runājot ar citiem koledžu spēlētājiem, dzirdēju, ka studiju laikā viņi biežāk izvēlējās “fast food”, jo tas bija lētāks. Vidusjūras virtuve nāca kā pārsteigums?
Atšķirības izrādījās ievērojamas, īpaši pirmajos divos gados Itālijā. Tas izrādījās savdabīgs izaicinājums, jo dzīvojām mazā pilsētā, faktiski ciematā. Viss ēdiens, kas tur bija, sastāvēja no veselīgām sastāvdaļām. Mani tas pārsteidza. Itālijā izbaudīju dažas no labākajām ēdienreizēm mūžā.

Ēšanas paradumi kopš tā laika ir mainījušies?
Tādā ziņā lielu pārmaiņu nav. Maskavā un citās vietās ir vairāk amerikāņu pārtikas, “fast food” ēdiens. Itālijā būtībā bija tikai pāris izvēles, kur doties, savukārt lielpilsētās ir pavisam savādāk.

2013. gada oktobris. Kails Hainss un Nenads Krstičs kavē “San Antonio Spurs” līderi Toniju Pārkeru. Foto: AP/AFP/Scanpix

Kails Hainss pret “Minnesota Timberwolves” spēlētāju Nikolu Pekoviču

Kails Hainss – divkārtējs Eirolīgas čempions

"Spanulis ir viens no labākajiem cilvēkiem, kādus esmu saticis"

Pēdējie divi gadi Grieķijā bija neaizmirstami. Atēnās valda konkurence starp “zaļajiem” un “sarkanajiem”, starp “Panathinaikos” un “Olympiacos”. Vai Tev kā “Olympiacos” spēlētājam radās iespēja kā skatītājam apmeklēt “Pao” spēles?
Nē, nedomāju, ka tas būtu iespējams. Protams, “Panathinaikos” atbalstītāji mani apsveica, tādā ziņā nav problēmu. Ļoti cienu “Panathinaikos”, gan spēlētājus, gan fanus. Un viņi nekavējās ar cieņas izrādīšanu. Taču abu klubu sāncensība ir ārkārtīgi izteikta. Ļoti unikāla, jo abas komandas spēlē visaugstākajā līmenī.

Cik zinu, CSKA vēlējās noslēgt līgumu ar Spanuli. Vai savstarpēji sanāca apspriest šo jautājumu?
Tādas diskusijas neizvērtās, jo mūs vēlējās iegūt visas vadošās komandas. Spanulis spēlē labāko basketbolu Eiropā, tāpēc varēja atļauties pieņemt individuālu lēmumu, neskatoties uz manu izvēli. Viņš vēlējās rīkoties, lai ieguvējs būtu gan viņš pats, gan viņa ģimene. Cienu Spanuļa lēmumu tāpat kā viņa spēli un sniegto paraugu ārpus laukuma. Uzskatu viņu par vienu no labākajiem cilvēkiem, kādu man jebkad izdevies sastapt.

Tātad Spanulis ir atsaucīgs pret visiem spēlētājiem, tai skaitā ārzemniekiem.
Neskatoties uz raksturu, Spanulis ir lielisks basketbolists un cilvēks. Viņa attieksme nemainās, lai kur tu spēlētu. Spanulis neliegs savu smaidu vai labu vārdu. Divu gadu laikā, kurus pavadīju “Olympiacos”, satiku daudzus lieliskus cilvēkus. Daudzi no spēlētājiem bija gatavi kopīgi pavadīt brīvo laiku. Ceru, ka izveidotās īpašās attiecības spēsim saglabāt mūža garumā, neatkarīgi no tā, ka šobrīd spēlēju CSKA.

Vai Tu turpini sapņot par spēlēšanu NBA?
Vienmēr cenšos spēlēt basketbolu augstākajā iespējamajā līmenī, neskatoties, vai tas būtu NBA vai Eirolīgā. Galvenais ir pašam izdarīt labāko, ko vari. Censties palīdzēt komandai, neatkarīgi no situācijas kopvērtējumā. Būt labākajam kolēģim komandas biedriem un cienīt pārstāvēto klubu. NBA šajā ziņā nav galvenais. Svarīgāk ir censties pašam kļūt labākam spēlētājam un spēlēt iespējami augstākajā līmenī. Jebkur.

Rikijs pirms kāda laika izvēlējās pārstāvēt Gruzijas valstsvienību. Tu esi saņēmis līdzīgus piedāvājumus?
Tādu iespēju esmu nedaudz pārrunājis ar savu aģentu. Tāpat esmu uzzinājis Rikija pieredzi. Viņš pavadīja labu vasaru, ceļojot ar komandu un sacenšoties Eiropas čempionātā. Jāskatās, kas notiks nākotnē.