Slovēnijas izlasē netīras spēlītes

"Pēc ilgām pārdomām piekritu Slovēnijas izlases uzaicinājumam pārstāvēt valsti šī gada Eiropas čempionātā, jo man vienmēr ir bijusi liela vēlēšanās to darīt un es ticēju, ka veids, kādā tur tiek strādāts, ir pareizs. Ierados nometnē pilnīgi vesels un gatavs smagi strādāt, lai sasniegtu komandas mērķus. Tomēr jau pirmajā treniņu dienā sapratu, ka treniņi bija nepamatoti pārmērīgi un varētu radīt savainojumus. Otrajā dienā sajutu sāpes abos ceļgalos, par ko arī nekavējoties informēju izlases vadību."

"Turpināju trenēties ar komandu līdz 25. jūlijam, kad man bija jādodas biznesa braucienā uz Ķīnu, par ko jau biju informējis izlases vadību sešus mēnešus pirms ierašanās. Prasīju, vai man nevajadzētu veikt kādas terapijas brauciena laikā, bet atbildi nesaņēmu. Sāpes ceļgalos nemazinājās un uzreiz pēc atgriešanās veicu padziļinātas pārbaudes. Pēc rezultātu saņemšanas mani informēja, ka savainojums neesot nekas nopietns un man jāturpina normāli trenēties kopa ar visiem, lietojot pretsāpju medikamentus. Sāpes nerimās."

"Teicu treneriem, ka nevaru turpināt trenēties, ja man netiek piedāvāta aprūpe. Nākamajās četrās dienās nekas nemainījās. Sapratu, ka medicīnas personāls nesaprot situācijas nopietnību, jo divu nedēļu laikā sāpes nemazinājās, bet nekādas terapijas pat netika apspriestas. Šajā brīdī sapratu, ka man jāsāk rīkoties pašam. Ar komandas biedru un aģenta palīdzību sazinājos ar vienu no labākajiem Slovēnijas ārstiem. Viņš apskatīja manus ceļus un stingri ieteica neturpināt treniņus. Man bija jāiziet terapija aptuveni nedēļu. Šis terapeits tikās ar komandas ārstiem, bet viņi paziņoja, ka es jau esot ieradies ar senu savainojumu. Man nekad nav bijušas tādas sāpes ceļgalos."

"Zaudēju ticību komandas vadībai. Viņi masēja manu celi ar olīveļļu - un tam būtu man jāpalīdz? Nākamajā dienā ar pretsāpju līdzekļiem devos uz treniņu. Pēc 15 minūtēm atkal sajutu spēcīgas sāpes un paziņoju, ka neturpināšu trenēties, ja man netiks palīdzēts. Treneris pateica, ka apdomāsies un pieņems lēmumu. Man atļāva veikt terapiju, pēc kuras treneri mani pārbaudīja. Jutos labi un attaisnoju trenera cerības. Devos ar komandu uz Spāniju, kur gan spēlēju pamaz, jo tā bija nolēmusi komandas vadība, lai man atkal nerastos sāpes. Jutos labi un biju gatavs spēlēt!"

"Pēc atgriešanās mājās mums bija divas brīvdienas un devos uz dzimtajām mājām Mariborā, kur mums bija paredzēta nākamā pārbaudes spēle. Arī šajā laikā turpināju trenēties pats. 24. augustā bija paredzēta komandas sapulce, pirms kuras treneris man atsūtīja sms, ka vēlas satikties ar mani ātrāk. Viņš teica, ka ar manām kājām nav labi un ka esmu iepalicis uz citu fona. Viņš teica, ka man neesot saiknes ar komandu kopš devos uz terapiju, un viņš nevēlas mani redzēt komandā."

"Man to bija ļoti grūti pieņemt. Basketbolā, sevišķi NBA ir pieņemts, ka spēlētājs nevar zaudēt savu pozīciju savainojuma dēļ vai no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ. Mana sirds bija ar komandu, bet dzirdēt, ka nevarēšu spēlēt, bija ļoti sāpīgi. Es tikai vēlējos būt patiess, bet izrādījās, ka tā visa bija politika un slēptas spēlītes."

Izmantotie resursi:
vujacic.net