Lepnums un aizspriedumi Latvijas basketbolā
Treneris Džims Valvano 1993. gadā teica šādus vārdus: "Ja tu smejies, tu domā un tu raudi, tā ir piepildīta diena. Tā ir varena diena. Izdarot to septiņas dienas nedēļā, tu piedzīvosi kādu īpašu brīdi."
Man ir laimējies piedzīvot vairākus īpašus brīžus. Viens no tiem notika 2008. gada 4. augustā. Ķīnas pilsētā Hainiņā risinājās otrais “Dimanta bumbas” turnīrs. Sacensībās piedalījās Latvijas, ASV, Austrālijas, Ķīnas, Krievijas un Mali sieviešu izlases. Latvija apakšgrupā uzvarēja Krieviju un zaudēja ASV, nopelnot tiesības piedalīties bronzas spēlē pret Ķīnu.
Vakarā pirms medaļu spēlēm ķīnieši sarīkoja apbalvošanas ceremonijas mēģinājumu – pārbaudīja pjedestālu, gatavojās amatpersonu uznācienam un karogu pacelšanai himnas pavadījumā. Izjutu milzīgu gandarījumu, jo līdzās ASV un Austrālijas standartiem rīkotāji izvēlējās augšā pacelt Latvijas karogu.
Piecas dienas vēlāk piedzīvoju vēl spēcīgākas emocijas, pirmo reizi iesoļojot plašajā “Wukesong” basketbola arēnas teritorijā. Latvijas un Krievijas tikšanās bija pēdējā starp sešām dienas spēlēm ar sākuma laiku plkst. 22:15. Dienas biļetes tika tirgotas uz trīs sesijām, tādējādi varēju klātienē apmeklēt arī Čehijas un ASV spēli, kura sākās plkst. 20:00.
Parka teritorijā ienācu īsi pirms puslaika beigām, kad Pekinas debesis jau krēsloja. Pārsimt metrus platajā laukumā starp ieejas vārtiem un arēnu cilvēku gandrīz nebija. Tajā brīdī sāku raudāt. No prieka. Par iespēju klātienē ieraudzīt mīļoto komandu pasaules galvenajā forumā.
Tādas emocijas pārsvarā nācies piedzīvot, sekojot Latvijas izlašu startiem. Klubu līmeni tas noticis retāk, jo gadījies mazāk iemeslu. Bija lepnums par 2010. gada LSBL finālsēriju, kad piecas finālspēles pulcēja pārpildītas Olimpiskā sporta centra un Cēsu sporta nama tribīnes. Bija spilgtas, emocionālas uzvaras pirms un pēc tam, taču pietrūka konkurences turnīrā kopumā.
Aprīļa pirmā un pēdējā nedēļa dāvāja jaunu iemeslu lepnumam. Par tā galvenajām “vaininiecēm” kļuva Latvijas četru spēcīgāko komandu spēlētājas. Bronzas un zelta sērijas izvērtās nepieredzēti spraigas. Cīņa par trešo vietu ievilkās līdz trešās spēles pagarinājuma priekšpēdējai sekundei, kad Liepājas grozā bumbu iešāva “RSU/Merks” astoņpadsmitgadīgā aizsardze Kate Krēsliņa.
Zelta sērijā emociju un spriedzes bija vēl vairāk. Daži finālsērijas skaitļi.
2 – spēļu skaits, kurās piecas sekundes pirms pamatlaika beigām rezultāts bija neizšķirts.
3 – spēļu skaits, kurās tikai pēdējās sekundē izšķīrās, vai cīņa neturpināsies pagarinājumā.
5 – neviena komanda pamatlaikā nav guvusi uzvaru ar vairāk nekā piecu punktu pārsvaru.
63 – neviena komanda pamatlaikā nav guvusi vairāk par 63 punktiem.
123 – nevienā spēlē pamatlaikā nav gūts vairāk par 123 punktiem.
Tie visi ir tikai cipari, kuri netieši parāda galveno. Spēlētāju uzupurēšanos, cīņu par savu komandu. Pašaizliedzību, nesavtību un drosmi. Bailes, uztraukumu un šaubas. Sviedrus, sāpes un asaras.
”Big 12” čempione, NCAA čempione, Nordea līgas čempione un Latvijas čempione Sidnija “Four Nets” Kārtere (Sydney Carter) nogriež tīkliņu Cēsu sporta namā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
Ja neesi ieguldījis lielas pūles, zaudējums nav īpaši sāpīgs un uzvaras nešķiet īpaši aizraujošas. Skatoties Nordea līgas finālu un Latvijas finālsērijas spēles, varēja redzēt, ka spēlētāju emocijas plūst pāri malām. Tas nav tāpat vien. Treneri un komandu personāls to zina.
Cēsu kapteine Zane Jākobsone finālsērijas izšķirošajās spēlēs cīnījās ar lauztu degunu. Komandas galvenais treneris Armands Krauliņš pēc piektās spēles atzina, ka viņa 50 gadu praksē ir bijuši tikai divi tādi gadījumi. Pirms daudziem gadiem VEF centrs Visvaldis Eglītis PSRS Tautu spartakiādē laukumā devies ar lauztu pirkstu. “Zanes attieksme – tā ir varonība,” teica treneris.
Pārvarot sāpes, lietojot pretsāpju līdzekļus un cīnoties ar savainojumiem, Olimpiskā sporta centra un Cēsu sporta nama laukumos izgāja vēl vairākas spēlētājas. Ētisku apsvērumu dēļ šobrīd neminēšu viņu vārdus – nav korekti to darīt piecas minūtes pēc finālsērijas beigām, taču viņu attieksme un pašaizliedzība ir profesionāļu cienīga.
Tāda attieksme raksturo labākos Latvijas basketbolistus. Piemēram, Jāni Blūmu, Kristapu Janičenoku un Dairi Bertānu. To pašu var teikt par teikt Zani Jākobsoni un Kristīni Kārkliņu. Ja viņu attieksme ir vienāda, kāpēc attieksmei no malas būtu jābūt savādākai? Viņi visi ir basketbolisti.
2014. gada finālsērijas varones Zane Jākobsone un Kristīne Kārkliņa. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
2011. gads. Zane Jākobsone un Anda Eibele nogriež groza tīkliņu Olimpiskajā sporta centrā
Kristīne Kārkliņa un Zane Jākobsone 2014. gada 29. aprīlī Cēsīs. Foto: Romualds Vambuts
Basketbolā Latvija ir līdzvērtīga jebkurai valstij
Basketbols ir viens. Nav sieviešu basketbola un vīriešu basketbola. Kā saka amerikāņi, basketbols ir basketbols. Pasaules vadošās basketbola federācijas – USA Basketball (ASV) un FEB (Spānija) – ir atteikušās no aizspriedumainas basketbolistu sadalīšanas divās nometnēs. Neviens netaisās – un nevajag – mainīt dzimumu atšķirības, taču basketbols visiem ir viens.
Privātajā sektorā runā nauda. To mainīt nav iespējams. Klubu līmenī vīriešiem vienmēr tiks vairāk naudas, iespēju un popularitātes. Tas ir pieņemami.
Valstsvienības, nacionālā čempionāta un jaunatnes iespēju līmenī sievietes ir pelnījušas līdzvērtīgu attieksmi. Pirmkārt, no basketbola federācijas, otrkārt, no valsts iestāžu puses. Tas ir morāles un politikas jautājums. Tieši tādā secībā.
Apstākļos, kur basketbols nav bizness, attieksmei jābūt vienādai. Priecē fakts, ka Latvijas Basketbola līgu jaunākie direktori – Ralfs Pleinics, Ēriks Ozols, Lāsma Zandere – to saprot un viņu darbi saskan ar vārdiem. Tādai attīstībai jāturpinās.
Tāda līmeņa spēles un konkurence kā 2014. gada finālsērijā ir vajadzīga Latvijas basketbolam. Tikai spēlējot pret labākajiem, iespējams kļūt labākam. Ja esi konkurētspējīgs Latvijas čempionāta finālos, nepazudīsi arī augstākā līmenī. Kā Ieva Krastiņa un Dita Liepkalne. Kā daudzas spēlētājas pirms viņām. Kā ārzemnieces – Šavonte Zelosa, Kvanitra Hollingsvorta un citas, kuras pēc spēlēšanas Latvijā aizkļuva līdz Eirolīgas vai WNBA finālam.
Konkurences līmenis nav ideāls. Visām komandām ir ierobežoti līdzekļi. Situācija pasaules ekonomikā nav spīdoša un – pretēji reklāmām – nesola rožainas perspektīvas. Nākotne būs skarba. Par visu vajadzēs cīnīties. Tāpat nekas iedots netiks. Taču, strādājot, spēlējot no sirds, kļūdoties, kļūdoties, kļūdoties un katru reizi pieceļoties, rezultāts būs.
Lai strādātu, ir nepieciešami sapņi. Kā sapnis par Latvijas karogu starp basketbola lielvalstīm. Ja tev ir sapņi, tu strādā to piepildīšanai un redzi, kā tie īstenojas, tu esi bagāts.
+4 [+] [-]
+4 [+] [-]
Kāpēc sievietes spēlē ar 6.izmēra bumbu un vīrieši ar 7.izmēra bumbu, ja basketbols ir viens un tas pats?
Nevar teikt gluži, ka sieviešu basketbols ir "zemāka līmeņa", bet fakts ir tāds, ka tas attīstas pa citu trajektoriju nekā vīriešu - savādākas taktikas, savādākas izspēles, pat dribla tehnika un caurgājieni, metienu tehnika, ko māca puikām un ko meitenem - pavērojiet paši!
Cita lieta, ka attiekmei vajadzētu būt līdzvērtīgai pret sieviešu un vīriešu basi - kaut vai salīdziniet spēlētāju algas, te arī parādās "pavisam cits basketbols", cik saņem LBL 3.vietas komandas spēlētāji un cik saņem LSBL 3.vietas spēlētājas...
Tas viss rada šo TOTALLY DIFFERENCE, un nekādi raksti to neizmainīs!
+2 [+] [-]
P.s. Total difference vai totally different...
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+3 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Piedod, bet tā ir taisnība.