Guna Lagzdiņa: "Latvieši ir nedaudz sevī noslēgušies"

Guna ir meitene ar lielisku attieksmi. Par to var pārliecināties gan basketbola spēlēs un treniņos, gan personiskajā komunikācijā. Nekad neatliek, nekavē un par minimums 100% izdara visu, kas viņas spēkos. Tāda mērķtiecība tiek atalgota. Neatkarīgi no vietas, laika un apstākļiem. Taču visvairāk priecē Gunas pozitīvā attieksme. Ja nevar mainīt situāciju, attieksmi var mainīt vienmēr un dažas neveiksmes nav nekas.

Katru neveiksmi var pārvērst veiksmē. Zaudējums nesāp, kamēr tu turpini mēģināt. Guna to zina no personīgās pieredzes. Bija vajadzīgi pieci gadi, lai uzvarētu Swedbank Latvijas jaunatnes basketbola līgā.

2007. un 2008. gadā Tukuma meitenes izcīnīja trešo vietu Latvijas čempionātā. 2009. gadā sasniedza finālu un nopelnīja sudraba medaļas. Tad Guna pārgāja uz “Rīdzeni” un 2010. gadā vēlreiz izcīnīja sudrabu. Tikai piektajā gadā izdevās tikt pie zelta. Iespējams, ka Guna to vēlējās visvairāk. Pierādīja un izdarīja laukumā.

GUNA LAGZDIŅA

+Dzimusi 1993. gada 3. septembrī
+Spēka uzbrucēja/centra spēlētāja, augums 187 cm
+Tukuma sporta skola, no 2009. gada “Rīdzene”
+Pirmā trenere Dace Aumale
+Mācījusies Tukuma 2. vidusskolā un Rīgas 49. vidusskolā
+Latvijas Sieviešu basketbola līgā spēlē trešo sezonu
+“TTT Rīga” sastāvā no 2011. gada septembra

Guna Lagzdiņa #11 un Rīgas 49. vidusskolas komanda ar direktoru Juri Liepiņu. “Direktors ir liels entuziasts. Tik pozitīvs. Pienāk klāt jebkurā brīdī, parunājas kā ar normāliem cilvēkiem. Viņš ir tas, kurš mums dod stimulu basketbolā.”

Guna Lagzdiņa. Foto: Mārtiņš Sīlis

Eiropas U20 čempionātā Zrenjaņinā, Serbijā. Foto: www.womensbasketball-in-france.com

Gunas pirmie darbi

+Baltijas jūras kausa izcīņas 2011 vērtīgākā spēlētāja U18 vecuma grupā
+LSBL mēneša vērtīgākā spēlētāja 2011. gada martā, “TTT junioru” sastāvā astoņās spēlēs vidēji laukumā pavadīja 31 minūti, palīdzēja komandai izcīnīt ceturto vietu LSBL regulārajā sezonā, guva 13,8 punktus, izcīnīja 12,9 atlēkušās bumbas, izprovocēja 6 piezīmes un nopelnīja lietderības koeficientu 21
+2007. un 2008. gadā “Tukuma” komandas sastāvā izcīnīta trešā vieta LJBL, 2009. gadā ar “Tukumu” sasniegta otrā vieta, 2010. gada finālā “Rīdzenes” sastāvā zaudējums pret “Juglu”
+Swedbank LJBL uzvarētāja 2011. gadā (bilance 37-0). Finālu vērtīgākā spēlētāja, 26:15 minūtēs sasniedzot 75% precizitāti divpunktu metienos, savācot 27 punktus (2p 9/12, 1p 9/11), 15 atlēkušās bumbas (6 uzbrukumā), 1 rezultatīvu piespēli, 2 pārtvertas bumbas, 2 bloķētus metienus, 5 kļūdas, 5 personiskās piezīmes, 8 izprovocētas piezīmes un lietderības koeficientu 37.
+Treneri Dace Aumale (Tukums), Aigars Nerips, Nikolajs Romaņenko (Daugavpils), Jānis Nešpors, Ainārs Čukste, Edijs Eglītis, Daiga Jansone (Jugla), Ainars Zvirgzdiņš, Aivars Vīnbergs, Viktors Lācis
+Spēlējusi četros Eiropas jaunatnes čempionātos, septiņpadsmit gadu vecumā uzaicināta U20 izlasē
+Eiropas jaunatnes čempionātos 33 spēlēs guvusi 247 punktus
+2011. gada Eiropas U18 čempionātā Guna deviņās spēlēs vidēji 23,3 minūtēs savāca 11,4 punktus un 10,7 atlēkušās bumbas, realizēja 65,3% divpunktu un 83,0% soda metienu (pēdējie trīs rādītāji labākie komandā)

Statistika Eiropas jaunatnes čempionātos

Par Gunu

Dace Aumale, Tukuma novada sporta skolas trenere
Guna ir ļoti centīga un gudra meitene, talantīga. Viņa labi mācījās, nekavēja treniņus. Tukumā izdevas izveidot ļoti labu meiteņu komandu, kura divus gadus bija trešajā vietā Latvijā, bet 2009. gadā izcīnīja otro vietu.

Meitenes mamma Laila Lagzdiņa beidza Rīgas 47. vidusskolu, iekļuva Latvijas jaunatnes izlasē un spēlēja Latvijas virslīgas komandā “Durbe”. Toreiz cīnījāmies par trešo-ceturto vietu nacionālajā čempionātā.

Novēlu Gunai centīgi turpināt strādāt un piepildīt sapņus. Ceru, ka viņa nākotnē pārstāvēs Latvijas sieviešu basketbola valstsvienību.

Jānis Nešpors, “Rīdzenes” treneris
Gunu pazīstu kādus piecus gadus. Iepazinu viņu kā mūsu pretinieču – Tukuma – neapšaubāmu līderi. Pirmā sastrādāšanās bija U16 izlasē, kur viņa tika piesaistīta uz Baltijas kausu un vēlāk jau Eiropas čempionātā kļuva par vienu no līderēm.

Laukumā Gunas lielākais trumpis viennozīmīgi ir viņas spēle tiešā groza tuvumā. Guna ir ļoti mērķtiecīga un apzinīga. Domāju, ka tā ir lielākā viņas panākumu atslēga. Nekad nedod sev nekādas atlaides. Apzinās lietas, pie kurām ir jāpiestrādā un pie tām arī strādā.

Guna ir tāds cilvēks, ar kuru visu laiku ir interesanti notikumi un situācijas. Atceros pirmo treniņu Rīgā, kad pēc U16 Baltijas kausa viņa ttika piesaistīta pie “TTT juniorēm”. Tajā gadā “TTT Rīga” pa laikam trenējās kopā ar “TTT juniorēm”. Guna atbrauca uz pirmo treniņu un bija tāds sabijies bērns no Tukuma. Jau vienā no pirmajiem uzdevumiem, viņai par lielu izbrīnu, bija jāspēlē 1 pret 1 ar tā brīža TTT pamatcentru un Latvijas izlases spēlētāju Aiju Brumermani. Labs pārbaudījums pirmajam treniņam, ko viņa arī godam izturēja.

Katrīna Epnere, “TTT Rīga”
Pazīstu Gunu jau kopš U14 izlases laikiem. Viņa ir mērķtiecīga, atsaucīga un centīga meitene. Vienmēr zinās, kā uzmundrināt un sasmīdināt citus. Neaizmirstams piedzīvojums ir U18 čempionāts šovasar Ungārijā. Kur Guna, tur smiekli un jautrība.

Renāte Reine, “TTT juniores”
Gunu atceros jau no tiem laikiem, kad viņa vēl spēlēja Tukumā. Kādi četri gadi jau ir! Guna ir pozitīvs un jauks cilvēks. Iepriekš nesanāca saskarties, bet šovasar, kopā spēlējot izlasē, iepazinu viņu. Bija daudz dažādu un jautru piedzīvojumu. Atklāju, ka Guna ir patiesi foršs cilvēks. Spēj gan labi uzmundrināt, gan atbalstīt. Guna ir neatlaidīga un ļoti cītīga, tieši tāpēc basketbolā ir tik daudz sasniegusi!

Asnāte Fomina, "TTT juniores"
Zināju Gunu jau tad, kad spēlēja Tukumā. Pazīstu viņu kopš U16 izlases (1993. gadā dzimušās meitenes). Guna ir paraugmeitene, laukumā cīnītāja. Patīk spēlēt kopā ar viņu. Izceļas ar saviem smiekliem un dziedāšanu. Viņa ir mūsu lakstīgala.

Ar Gunu esam daudz piedzīvojušas kopā basketbolā. Ar viņu var izrunaties. Guna saprot mani un es viņu, kopīgi pārdzīvojumi un prieki. Katra tikšanās reize ir kā patīkams piedzīvojums.

Sabīne Niedola
Gunu pazīstu neilgi. Spēlējām kopā U20 čempionātā Serbijā. Gunas labākā īpašība ir pozitīvisms, vienmēr smaidoša un ļoti, ļoti līdzjūtīga. Mazliet naiva un neveikla, par ko pati lieliski prot pasmieties!

Viens no smieklīgākajiem atgadījumiem. Eiropas čempionāta pēdējā dienā mācījām Gunai lekt baseinā uz galvas. Protams, ka nekas labs tur nesanāca. Rezultātā: viss atsists, sarkans un sūrst, bet Guna ar smaidu uz lūpām mēģina vēlreiz!

Laura Skudra, “Rīdzene”, Lindsey Wilson College
Gunu pazīstu trīs gadus. Iepazinu, kad viņa atnāca spēlēt uz “Rīdzeni”. Guna ir viena no manām labākajām draudzenēm. Viena no centīgākajiem cilvēkiem, kādus pazīstu. Laba draudzene, uzticīga un atbalstīs tevi, neskatoties ne uz ko. Viņa ir ļoti mērķtiecīga gan basketbola laukumā, gan dzīvē. Atsaucīga, labsirdīga, ar viņu nekad nav garlaicīgi.

Piedzīvojumi mums bijuši daudz un dažādi. Atceros, kā mēs kopā taisījām ēst. Tas bija viens no smieklīgākajiem vakariem manā dzīvē. Gatavojām mūsu mīļāko ēdienu – makaronus ar sieru un sāli (sāls ir atslēgas vārds).

2009. gada Eiropas U16 čempionātā Tallinā. Foto: www.fibaeurope.com

Cīņā ar Līgu Šurkusu. Guna spēlēja “TTT juniorēs”, Līga pārstāvēja “TTT Rīga”. Vasarā abas iekļuva U20 izlasē. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Swedbank LJBL 2011 finālspēle A grupā. Foto: Ēriks Biters

”VEF Rīga” skolu superlīga 2011. Foto: Renārs Buivids

Swedbank LJBL 2011 simboliskais piecnieks A grupā un finālu vērtīgākā spēlētāja Guna Lagzdiņa. Foto: Ēriks Biters

”Rīdzenes” meitenes – Swedbank LJBL 2011 Čempiones. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības galvenais treneris Džordžs Dikeoulakos pasniedz Swedbank LJBL 2011 vērtīgākās spēlētājas balvu. Foto: Ēriks Biters

”No kaut kā ir jāatsakās”

Divpadsmitais mācību gads. Pēdējos trīs gadus esi pavadījusi Rīgas 49. vidusskolā?
Faktiski dzīvoju skolā. Te mācos, dzīvoju 49. vidusskolas internātā, arī skolas treniņi bijuši. Šogad te vairs īpaši nesanāk trenēties. “TTT Rīga” režīms prasa savu. No kaut kā ir jāatsakās. Jāmēģina savienot, saskaņot. Skolu superlīga vēl nav sākusies, tāpēc tas nekādu iespaidu nav atstājis.

Kā ir savienot pilna laika mācības, treniņus un spēles?
Tagad ir grūtāk nekā pagājušajā gadā. Šogad jāstrādā profesionālā režīmā, ieteicams iet uz rīta treniņiem. Vakara treniņi sākas piecos. Dažreiz mācības beidzas tikai piecos. No viena vai otra jāatsakās. Negribas atteikties, jo daļa paliek pusdarīta. Vēl mācos savienot treniņus ar spēlēm un skolu.

Ko saka treneris un skolotāji?
Treneris saprot. Grib, lai visa komanda būtu rīta treniņos un mēs varētu nostiprināties, spēlējot kopā. Mums ir ļoti jauna komanda. Jāspēlē tieši komandas spēli. Skolotāji vēlas mūs redzēt stundās. Uzskatu, ka vajadzētu vairāk laika veltīt treniņiem un mēģināt sarunāt to ar skolotājiem. Koks ar diviem galiem. Nav risinājuma, kas netraucētu vienam vai otram.

Internātā dzīvo puiši, kuri trenējas “VEF kadetu” sastāvā. Viņiem dažkārt pārklājas mācības un treniņi. Man tas iegājies izteiktāk, jo “TTT Rīga” daudz prasa.

Cik Tev bijis brīvdienu kopš septembra sākuma?
Pāris svētdienas. Komandā brīvas ir ceturtdienas, taču, ņemot vērā, ka neesam rīta treniņos, savu laiku atstrādājam tur. Svaros, strādājam pie fiziskās sagatavotības. Nav tā, ka mūs galīgi atstāj bez brīvā laika. Pāris brīvdienas ir bijušas. Pie tā jāpierod. Sports prasa daudz. Ar režīmu jārēķinās.

Ir dienas, kad jūties viegli. Pilnībā atpūtusies jutos septembra sākumā, kad atbraucu no ceļojuma. Vienmēr gribas vairāk, bet bez basketbola nevar.

Treneri apvaicājas par pašsajūtu?
Mums ļoti seko līdzi. Komandai ir savs ārsts. Treneri jautā, kā mēs jūtamies. Kad skrienam treniņos, izmantojam pulsometrus. Pārbauda organisma darbību, lai nekas netiktu pārforsēts. Tādā ziņā mums ļoti seko līdzi. Lietojam vitamīnus.

Līga rūpējas.
Viņai jāsaka paldies. Fizioterapeite Līga Folkmane ir ļoti zinoša visās jomās. Pārzina muskuļus. Kad ir saaukstēšanās, visas tiekam izārstētas, aprūpētas. Pagājušajā nedēļā biju apslimusi. Zvanīju viņai, jo viņa jebkurā brīdī var palīdzēt. Septembra beigās samežģīju kāju. Sastiepu saiti. Pateicoties Līgai, ātri tiku uz kājām. Viņa paveica visu nepieciešamo no pirmā brīža, līdz atkal varēju normāli skriet.

Viņa palīdz nodrošināt profilakses pasākumus, lai neielaistu jaunas vainas.
Kad samežģīju vienu kāju, turpināju teipot arī otru. Lai abas divas būtu stabilas un samazinātu risku līdz minimumam. Mūsu režīms ir sabalansēts. Ja izkrīt ārā, tas atstāj lielu robu.

Septembra beigās nedēļu darbojos vieglākā režīmā. Tas patraucēja fiziski un psiholoģiski. Visas skrēja uz 100 procentiem, es pa malu. Šķiet, ka esi iekavējis, netiksi līdzi. Tagad jūtos labi un esmu pilnībā atpakaļ.

”Strādājam, lai būtu labas kā komanda”

Kā Tevi apmierina treniņu kvalitāte?
Treniņos no mums prasa ļoti daudz. Aizejot zini, ka nekādi joki nebūs. Jāievēro disciplīna, jāizdara maksimālais. Pēc treniņa vari atpūsties un domāt par savām lietām. Ieejot zālē, jādomā tikai par basketbolu. Treneris uzreiz pamana, ja esam citur. Savā pasaulītē. Par to tiek aizrādīts, vēlāk sodīts. Tas ir labi. Sevišķi tāpēc, ka komandā ir daudzas jaunās spēlētājas. Tas daudz dod. Brīžiem šķiet nedaudz par traku, taču ilgtermiņā būs rezultāts.

Ar kādiem sodiem jārēķinās?
Pumpēšanās vai jāskrien laukumi, citreiz palēcieni. Pati labāk noskrienu laukumu, nekā pumpējos. Jāpumpējas iesildoties, ja aizmet garām no groza apakšas, kad ir pilnīgi brīvs. Treneris saprot, ka neesi koncentrējusies. Jāatmodina, lai tiktu līdzi.

Treneris vairāk prasa komandas kopdarbību vai individuālas lietas?
Noteikti komandas spēli. Individuāli izcelt vienu spēlētāju nevaram. Protams, mums ir pāris līderes, kurām ir lielāka pieredze. Karlīne, Ieva, arī Līga Šurkusa. No viņām varam mācīties, kā spēlēt komandas spēli. Treneris mūs liek kopā kā komandu. Strādājām, lai būtu labas kā komanda. Izpildītu precīzi un darbotos kā viens vesels.

Jaunatnē spēlē kā centra spēlētāja. Kurā pozīcijā sevi redzi nākotnē?
Zem groza jūtos tieši tā, kā es gribu. Objektīvi skatoties, nevaru būt diža centra spēlētāja. Centimetru par maz. Vajadzētu mainīt spēles stilu. Vairāk apspēlēt no āras, uzbrukt no distances. Pagaidām turos pie savām pārbaudītajām vērtībām, ko esmu vienmēr darījusi. Jau tagad jūtu lietas, kuras jāmaina, ja gribu spēlēt tālāk un tikt augstākā līmenī. Noteikti vairāk jāstrādā ar sevi. Jākļūst daudzveidīgākai.

Manas pārbaudītās vērtības ir kreisā puse. Metiens ar kreiso roku. Cīņa par bumbu. Izcīnu bumbu vai atspēlēju ārā. Visu laiku esmu to darījusi. Pati uzbrūku, nopelnu piezīmi. Vienmēr vairāk dzīvoju kreisajā pusē, lai izcīnītu bumbu. Apspēlētu pretspēlētāju ar spiedienu, spēku. Mazāk izmantojot ātrumu un tehniskās lietas.

Treneris saka, ja kombinācija ir izspēlēta līdz situācijai, kad atrodies viens pret vienu, tā ir uzvarēta. To jāmāk izmantot. Jāgūst punkti vai jānopelna piezīmi. Uzbrucējam vienmēr ir priekšrocība, kad esi viens pret vienu. Treneris liek apspēlēt.

Kā klājas treniņos ar Līgu un Karlīni?
Tas nav īpaši viegli. Viņas ir pieredzējušākas. Karlīne ir ļoti ātra centra spēlētāja, kustīga, ar ļoti labu metienu. No viņas var daudz mācīties. Līgu ir grūti nosegt postā, kad viņa spēlē ar spēku. Visi zinām, ka viņa var iemest. Varbūt izskatos vājāka uz viņu fona, bet turpmākā nākotnē trenējoties ar viņam, varu kļūt stiprāka un varēšu ar viņām cīnīties. Labi sparinga partneri daudz dod individuālajam progresam.

Ko šogad vēlies paveikt ar komandu?
Gribu izcīnīt zelta medaļas Latvijas sieviešu basketbola līgā. Sasniegt pēc iespējas augstākus rezultātus Baltijas līgā. Tā kā komanda nestartē Eirolīgā, varam sevi parādīt Baltijas līgā, lai mums būtu atbalsts un jaunajā sezonā varētu spēlēt Eiropas līmeņa turnīros. Latvijas līgā jāsagatavojas un pēc iespējas labāk jānospēlē Baltijas līgā. Drīz būs pirmās spēles Rīgā.

Pirmdien spēlējāt ar “TTT juniorēm”.
Spēles ar juniorēm vienmēr bijušas savādākas kvalitātes ziņā. Tieši no junioru puses. Atceros, pagājušajā sezonā spēlējot “TTT juniorēs”, nākot uz spēli, bija kāds klikšķis. Respekts? Juniores pret “TTT Rīga” nekad nevar normāli nospēlēt. Sajūta, kā pirmo dienu atnākot uz laukuma. Tas pat nav izskaidrojams. Treniņi bijuši, noskaņojies. Kad uzej laukumā – nav. Nevar. Mums jāgatavojas daudz nopietnākām spēlēm. Jāparāda, ka rezultāti Latvijas līgā nav sakritība vai veiksme. Jāparāda, ka varam sacensties ar daudz spēcīgākiem pretiniekiem.

Izjūtas spēlējot pretējās komandās, atšķiras. Spēlē ar juniorēm bija interesanti redzēt, kā māsām Aizsilām sanāk aizsargāties vienai pret otru, uzbrukt. Tagad viņu spēles stils ir nošķīries. Ance vairāk uzbrūk, izmanto lēcienu. Kate balstās uz ātrumu. Viņu pozīcijas atšķiras. Kad atnācu uz Rīgu, pašai bija interesanti spēlēt pret Tukumu.

Swedbank LJBL 2011 konkursā “Prāta piespēle. Foto: Ēriks Biters

”Ainārs Čukste daudz iemācīja tehnikas ziņā, basketbola taktikā. Ļoti gudrs treneris. Sevišķi to jutu U18 izlasē, kur no mums daudz prasīja. Zinājām, ka stāstītajam ir jēga.”

Pārstāvot Rīgas 49. vidusskolas komandu

Saeimā, saņemot atzinību no LBS ģenerālsekretāra Edgara Šnepa

”Visus jaunatnes gadus Tukumā man bija pa divām spēlēm dienā”

Pati nāc no Tukuma vai Jaunpils?
2007. gadā tika apvienotas Tukuma un Jaunpils sporta skolas. Kādu laiku sanāca uzspēlēt Jaunpils formā. Kad prasa par jaunatnes gadiem, saku, ka esmu simtprocentīga tukumniece. Tur esmu izaugusi, tur ielikti basketbola pamati.

Kā izpaudās Tukuma, Jaunpils, Kandavas un Talsu apvienošana?
Mūs sadalīja pa vecuma grupām, spēlēs pieliekot klāt 1992. gadā dzimušo meiteņu grupai. Kopīgu treniņu nebija. Viss 1993. gadā dzimušo kodols palika Tukumā, tikai Annija Videniece bija no Kandavas. Viņa pāris reižu nedēļā brauca uz treniņiem un spēlēm. Tāds variants darbojās kādu gadu, kamēr nolēma, ka komandai jātrenējas kopā.

Tukumā daudz sanāca spēlēt vecākajā grupā?
Visus jaunatnes gadus Tukumā man bija pa divām spēlēm dienā. Nospēlēju pie saviem gadiem, turpināju pie vecākiem. Man tas likās ļoti normāli. Vecākajā grupā pirmo reizi spēlēju sestajā vai septītajā klasē, precīzi nepateikšu.

2009. gadā ar Tukuma komandu izcīnījām otro vietu LJBL, pirms tam divus gadus pēc kārtas nopelnījām bronzas medaļas.

Basketbolā esi no otrās klases.
Uz basketbola treniņiem mani aizveda mamma. Sākumā vairāk gribēja piesaistīt meitenīgākām lietām, piemēram, dejošanai. Vēlāk mamma saprata, ka basketbols ir tas, ko varu darīt. Viņa pati ir spēlējusi Tukumā pie treneres Aumales. Bijusi jaunatnes izlasēs Baltijas turnīros, Jūrmalā trenējusies pie trenera Zvirgzdiņa un Pētera Višņēviča.

Pirmajos treniņos bija brīži, kad likās, tas nepatiks, to nedarīšu. Vairākas reizes gāju prom. Beigās paliku un tas bija vispareizāk. Dacei Aumalei, kura Tukumā bija mana vienīgā trenere, saku lielu paldies. Mācīja visu, ielika pamatus. Strādāja vienlaikus ar visām meiteņu grupām, izņemot vienu.

Tukumā problēma ir zāles trūkums. Sākumā trenējāmies Tukuma otrās vidusskolas zālē un “Lauktehnikā”. Tas ir pie Tukuma, uz turieni braucām ar autobusu. Kaut kā izvilkām. Apkārt ir uzceltas normāla līmeņa sporta halles – Kandavā, Cērē, Milzkalnē. Tukumā nav atradušies līdzekļi.

Tukumā ir ledus halle.
Principā ledus halle tika uzcelta sporta kompleksa vietā. Nezinu, kā nonāca pie tāda lēmuma, bet dabūjām ledus halli. Uz “Lauktehniku” kādu brīdi brauca meitenes no Kandavas, vēlāk viena pati Annija. Bija izveidojusies tāda komanda, ka varējām iztikt bez papildinājumiem. Tā nospēlējām jaunatnes gadus.

Ar Aneti Horeliku kopā nav sanācis uzspēlēt. Ar Ilzi Gotfrīdu kopā tika pavadīta vasaras daļa, ar Ditu Rozenbergu šogad bijām jaunatnes izlasē un pirms gada U18 valstsvienībā. Daudz sanāca spēlēt kopā ar Laimu Grundmani, kura bija A grupā. Viņa gadu pavadīja Amerikā. Izskatās, ka Laima mācības turpinās Latvijā.

Tukumā bija daudz vairāk laika satikties ar draugiem, iziet ārā, skatīties filmas vai mājās skatīties televizoru. Lietas, kurām tagad nav īpaši daudz laika.

”Direktors ir viens no cilvēkiem, kuru dēļ ir prieks iet uz skolu”

Atradi intereses ārpus sporta?
Mani interesē dabas zinātnes. Mācos bioloģijas novirziena klasē. Nav tā, ka ar sevišķu aizrautību dotos uz matemātikas stundām vai atplestām acīm klausos par vēstures faktiem. Dabas zinības man tiešām interesē un patīk. Jau Tukumā bioloģija bija viena no mīļakajām stundām. Atnākot uz Rīgu, varēju izvēlēties starp bioloģijas, matemātikas un valodu klasēm. Man nebija divu domu. Tā mācos visus trīs gadus. Bioloģijā un ķīmijā darām daudz praktisku lietu, eksperimentējam.

Teici par 49. vidusskolas puišiem. Basketbola attīstība ir direktora Jura Liepiņa nopelns?
Direktors ir izbijis profesionāls futbolists. Gadu gaitā ievilkts un pievērsies basketbolam. Viņš ir tas, kurš mums dod stimulu basketbolā. Arī citos sporta veidos mūsu skola nav pēdējās vietās. Daži pat domā, ka mums ir skola ar basketbola novirzienu. Tā gluži nav. Visi vēlas aizstāvēt skolu un parādīt, ka esam labāki. Ka mēs varam. Ja tu mācies šeit, tev jāmāk aizstāvēt skolas gods. Direktors ir liels entuziasts. Tik pozitīvs. Viņš nav tipisks direktors. Pienāk klāt jebkurā brīdī, parunājas kā ar normāliem cilvēkiem. Nav distances, ir respekts. Viens no cilvēkiem, kuru dēļ ir prieks iet uz skolu.

”Bija jāiemācās pašai paņemt, saprast, ko no tevis grib”

Kas tevi uzaicināja uz Rīgu?
Spēlēju U16 izlasē, kad jau biju beigusi devīto klasi. Man jautāja, ko vēlos darīt. Vai gribu nākt mācīties un spēlēt Rīgā? Ar mammu izlēmām, ka tas būtu pareizākais ceļš. Nokļūt spēcīgākā konkurencē, lai redzu, cik daudz man ir jāaug. Pirmā saskarsme bija ar “Rīdzenes” meitenēm un treneriem. Nodomāju, ka tā ir komanda, uz kuru gribu nākt un spēlēt.

Ātrāk bija “Rīdzene” vai 49. vidusskola?
“Rīdzene” bija vispirms. Tika runāts ar treneriem, kur būtu vislabāk apvienot mācības, dzīvošanu un spēlēšanu. Treneris runāja ar skolas direktoru. Sarunāja tikšanos ar vecākiem. Izlēmām, ka jānāk šeit mācīties. Piedāvāja šeit dzīvot un tas bija viens no galvenajiem iemesliem. Skola ir laba, prasīga, var sasniegt labu līmeni eksāmeniem. Izvēli nenožēloju. Tas ir bijis viens no pareizākajiem lēmumiem.

Te ir savādāki apstākļi nekā, piemēram, 47. vidusskolā. Pluss ir pati ēka un tās atrašanās vieta. Nešaubījos. Likās, ka tā būs pareizā izvēle un tā arī bija. Sākums mācību ziņā nebija vienkāršs. Biju pieradusi, ka ir vieglāk. Te bija jāiemācās pašai paņemt no skolotājiem, saprast, ko no tevis grib. Divu gadu laikā tas ir veiksmīgi izdarīts. Mācībās problēmu nav. Tieku galā, sekmes ir labas.

“Rīdzenē” sākumā bija lietas un uzdevumi, kurus nesapratu. Kad treneris teica, lai atkārtoju, jutos neērti. Kamēr pieradu. Tagad tas liekas pašsaprotami. Visu jauno pieņemt ir grūti, ar laiku iegājās. Meitenes un treneri bija ļoti izpalīdzīgi. Palīdzēja iejusties.

Vairāk trenējos pie trenera Čukstes, jo “Rīdzenes” vecākās grupas ir savienotas ar “TTT juniorēm”. Pirmajā gadā treneris Čukste sākumā strādāja ar “TTT Rīga”, mūs vairāk trenēja Jānis Nešpors. Dažkārt treniņos bija Edijs Eglītis, arī Aigars Nerips. Jūtos, ka esmu strādājusi pie visiem četriem. Nav tā, ka trenējis un iemācījis viens. Sev sanācis paņemt no katra trenera. Čukste daudz iemācīja tehnikas ziņā, basketbola taktikā. Ļoti gudrs treneris. Sevišķi to jutu U18 izlasē, kur no mums daudz prasīja. Zinājām, ka stāstītajam ir jēga. Treneris Nerips ir agresīvāka basketbola un ātras spēles piekritējs. Pie viņa jāspēlē ātri un precīzi, ātrāk jāpieņem lēmumus.

Pie kura vairāk jādomā?
Grūti pateikt. Pie trenera Neripa jādomā ātrāk. Abi daudz strādājuši kopā. Ir lietas, kas pārklājas, bet jādomā pie abiem. Basketbols vairāk balstās uz prātu. Nebūs tā, ka uzvarēs tas, kurš ātrāk paskries.

”Pārstāvēju savu valsti un spēlēju ar prieku”

Kā vērtē savu pieredzi jaunatnes izlasēs?
Kad mācījos devītajā klasē, treneris Nerips uzaicināja U16 izlasē. Toreiz sagatavošanās cikls bija ilgāks. Treniņi sākās pāris nedēļas pirms Baltijas jūras kausa izcīņas. Izlasei palīdzēja treneris Nikolajs Romaņenko. Trešais treneris bija Jānis Nešpors, palīdzēja menedžeris Edijs Eglītis. Pagaidām izlasēs mērķus īsti nav izdevies sasniegt. Vēl palikuši pāris gadi, lai pacīnītos jaunatnes čempionātos. Var pienākt brīdis, kad sasniegsim mērķi, pēc kura esam braukuši.

Pirmais (čempionāts) ir pirmais. Nezini, ko gaidīt. Jūties apmaldījies. Otrajā čempionātā treneris Nerips vienlaikus strādāja sieviešu valstsvienībā. Parasti sieviešu izlasei bija priekšroka, tāpēc junioru sniegumā radās robi. Pati toreiz samežģīju potīti. Mēģināju spēlēt, bet nebija vairs tās iespējas, pārliecības. Savainojums izsita no iegūtā spēļu ritma un čempionāta laikā to nevarēju atgūt.

U20 čempionāts Serbijā nāca ar jaunu pieredzi. Redzēju, uz ko man jāgatavojas, cik daudz varu mācīties. Daudz deva treniņu process pie pieredzējušiem treneriem. Pašai veiksmīgākais bija U18 čempionāts Ungārijā. Kad atnācu no U20 izlases, jutos pārliecinātāka par sevi. Jutu, ka varu palīdzēt komandai, kura ļoti daudz strādā, prasa. Pietrūka pavisam maz, lai dabūtu, ko gribējām. Atmosfēra junioru čempionātā bija laba gan no treneru puses, gan pašā komandā. Pārstāvēju savu valsti, spēlēju ar prieku. Cīnījos par katru centimetru.

Vasarā Tev bija jāspēlē divās izlasēs. Teici, ka ieguvi lielāku pārliecību.
Pieredzi un pārliecību. No pirmā jūnija līdz piecpadsmitajam augustam viss notika bez pārtraukuma. Kad 18. jūlijā atbraucu no U20 čempionāta Serbijā, man zvanīja U18 izlases menedžeris. Teica, ka nākamajā dienā jābūt treniņā.

Vasaras sākumā uzaicinājums U20 izlasē nāca negaidīti. Zvanīja jaunatnes valstsvienību direktors Viktors Zujevs. Nebiju to plānojusi. Tālāk sanāca runāt ar treneri Jansoni, treneriem Vīnbergu un Zvirgzdiņu. Kad sāku trenēties, nebija pārliecības, ka tikšu sastāvā uz Eiropas čempionātu. Apstākļi sakrita tā, ka iespēja radās. Jāsaka paldies treneriem un visām meitenēm. Tā bija ļoti laba pieredze. Bija liels prieks pastrādāt kopā ar treneri Zvirgzdiņu. Gudrs un prasīgs treneris, īpaši aizsardzībā. Ieguvu ļoti daudz.

U20 čempionāta rīkotāji bija pacentušies par visiem 100 procentiem. Viesnīcas, zāles un ēdināšana bija labā līmenī. Transports nekavējās, ar treniņiem viss bija kārtībā. Tagad varu droši to teikt, salīdzinot ar otrās divīzijas čempionātu Ungārijā. Līmeņi atšķīrās. Tieši organizatoriskajā ziņā par Serbiju varu teikt labākos vārdus.

Ar spēlētājām no citām valstīm sanāk kontaktēties?
Ir meitenes, kas sveicina. Pajautā, kā iet. Ja mums prasa, neko neatsakām. Domāju, ka latviešu tauta ir nedaudz sevī noslēgusies. Neesam tik aktīvas kā meitenes, kuras iet ar visiem iepazīties. Parasti neejam daudz runāties.

”U20 čempionāts Serbijā nāca ar jaunu pieredzi. Redzēju, uz ko man jāgatavojas, cik daudz varu mācīties. Daudz deva treniņu process pie pieredzējušiem treneriem.” Foto: www.womensbasketball-in-france.com

Petrovaradinas cietoksnī Novisadā, Serbijā 2011. gada 17. jūlijā. Sportacentrs.com foto

Latvijas junioru valstsvienība 2011. gada Eiropas U18 čempionātā Miškolcā, Ungārijā. Guna deviņās spēlēs vidēji 23,3 minūtēs savāca 11,4 punktus un 10,7 atlēkušās bumbas, realizēja 65,3% divpunktu un 83,0% soda metienu (pēdējie trīs rādītāji labākie komandā). Foto: www.fibaeurope.com

Debijas gads “TTT Rīga” sastāvā. Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com

Tajā pašā laikā ļoti daudz meiteņu brauc uz Ameriku. Domā par to?
Pēdējais gads vidusskolā ir laiks, kad par to jādomā. Amerika ir aktuāls jautājums. Domāju, vai tā ir vieta, kur iegūšu kā spēlētāja un cilvēks. Kur varēšu sevi attīstīt un ielikt pamatus turpmākai dzīvei. Par to ir daudz domāts. Esmu kontaktējusies ar treneriem no Amerikas par iespējām un vietām, kur varētu braukt. Vienlaikus apsveru alternatīvas, palikt šeit vai izvēlēties Eiropu. Pagaidām ir pietiekami daudz laika, lai varētu visu kārtīgi izvērtēt.

Ir vēlēšanās spēlēt profesionāli?
Jā. Šajā gadā varu apskatīties, kāds ir profesionāļu režīms. Protams, pilnībā uz savas ādas viņu neizbaudu. Saprotu, cik daudz tas prasa. Vēl jāpaaugas. Varu iedomāties sevi profesionāli spēlējot. Basketbols varētu būt lieta, ar kuru gan pelnīt, gan profesionāli spēlēt.

Turpinot par Ameriku. Augstskolu sportā noteikumi ir skaidri atrunāti, no otras puses amerikāņu treneri ļoti aktīvi izmanto dažāda veida komunikāciju, lai piesaistītu jaunas spēlētājas. Esi sajutusi interesi?
Treneri kontaktējušies gan internetā, gan telefoniski, vai sazinoties ar pazīstamiem cilvēkiem, kuri savukārt jautā par manu interesi. Tiek izmantotas dažādas metodes, katrs izmanto savu pieeju. Man negatīvas pieredzes nav bijis. Nekas nav īsti sācies, ne beidzies. Viss noticis korekti un pieklājīgi.

Kādas atsauksmes esi saņēmusi no meitenēm, kuras Amerikā ir pirmo vai otro gadu?
Manuprāt, tā ir laimes spēle, kāda skola un komanda katrai trāpījusies. Ir priecīgas un pozitīvas meitenes. Ir tādas, kuras nevar sagaidīt gada beigas. Cik liela Amerika, tik daudz viedokļu. Aizbraucot nevari zināt, patiks vai nē. Daudz nosaka vieta un tava attieksme pret to. Kā tu pielāgosies tai. Pozitīvi, ka ir iespēja iemācīties citas valodas, apgūt jaunu kultūru. Gadījumi atšķiras. Piemēram, Laura Puriņa atbrauca atpakaļ, jo viņai tur nepatika. Taču iespēju ir daudz.

Meitenes saka, ka ir, kā rāda amerikāņu filmās. Universitāšu sporta komandas trenējas divas reizes dienā. Spēļu apmeklējums atkarīgs no vietas. Mazajās pilsētās sanāk pilna zāle un atbalsts ir liels. Man nav bijis nekā tāda, kas būtu pārsteidzis vai liktu vilties.

Vai lasīji Fila Džeksona grāmatu “Sacred hoops”?
Grāmata ir lasīta. Ļoti patika Fila Džeksona filozofija, grāmatā aprakstītās metodes. Tajā ir ļoti daudz vērtīgu atziņu, motivējoša lasāmviela.

Ko Tev šogad novēlēt?
Man būs vajadzīga izturība, cīņas spars un veids, kā visu savienot, lai iegūtu maksimālu rezultātu. Saku to, runājot par TTT treniņiem, jo zinu, cik daudz varu iegūt. Visi apstākļi ir ļoti labi, nav par ko sūdzēties. Treniņu zāle, trenažieru zāle, fiziskās sagatavotības treneris, basketbola treneris, ārsts. Tikai jāatrod veids, kā visu salikt kopā, lai neciestu ne basketbols, ne mācības.

Man nav spēlētāju, par kuriem varu teikt, ka vēlos darīt tieši tā, kā viņš vai viņa. Skatoties atsevišķus čempionātus, vairāk ievēroju spēlētājus, kuri labi spēlē attiecīgajā turnīrā. Eiropas čempionātā ļoti patika skatīties, kā spēlē Zane Tamane. Runājot par Latvijas basketbola meitenēm, skatījos un priecājos par Ievu Kubliņu. Eiropas U20 čempionātā priecājos, kā spēlē Sabīne Niedola. No viņas var daudz mācīties, kā uztvert basketbolu. Sportiskajā ziņā U20 čempionātā nesasniedzām gribēto. Sabīne bija tā, kas mums palīdzēja saņemties un saprast, ka tā ir tikai spēle. Neatkarīgi no notikušā, jāņem pieredze pat, ja rezultāti nav labākie.

Eiropas čempionātā Lietuvā skatījos, kā spēlē Navarro un Pau Gazols. Tie ir spēlētāji, kuri izceļas, tāpēc viņiem tiek pievērsta lielāka uzmanība. Var skatīties, ko viņi dara laukumā, kā kustas, kā izvēlas vietu. Neskatos tikai prieka pēc. No redzētā varu pamainīt savu spēli, atrast labākus risinājumus. Kad bija brīvi brīži, gāju uz sieviešu izlases spēlēm, skatījos, kā spēlē citas komandas.

Pagaidām spēles nav bijušas tik sīvas. Varbūt tas ir grūtākais. No mums 40 minūtes prasa maksimālu rezultātu. Visām spēlēm jābūt vienādām, ar 100 procentu atdevi. Tas ir pareizi. Dažiem tas liekas grūti. Atslābt nevar, jo treneris to pamana. Zina, ka mums ir citi mērķi, ka jāgatavojas Baltijas līgai, kur pretinieks atslābumu nepiedos.

Trīs pilsētas

Tallina, Igaunija
“Dzingel Hotel”, kur vienmēr apmetamies tajā pašā vietā, un Baltijas jūras kauss. “Audentes” zāle, trīs dienas janvārī. Sacensības, kuras man patīk. Diemžēl tajās vairs nesanāks piedalīties

Miškolca, Ungārija
U18 čempionāts. Spilgtākais brīdis – spēle ar Horvātiju. Dzīvojām kopmītnēm līdzīgā vietā, kurai blakus bija interesanta ēdnīca.

Tukums
Mājas. Nav citu vārdu, ko pateikt. Kad man jautā, no kurienes esmu, cilvēki bieži atsaucas uz populāro teicienu “Uz Tukumu pēc smukuma”.

Marsela Prusta jautājumi

Tava vērtīgākā īpašība?
Centība

Īpašības, kuras augstu vērtē vīriešos
Sapratne un uzticamība

Īpašības, kuras augstu vērtē sievietēs
Sievišķība, prasme saplānot savu laiku un izdarīt piecas lietas vienlaicīgi

Persona, kura tevi pārsteigusi
Rīgas 49. vidusskolas direktors Juris Liepiņš

Mīļākās krāsas
Rozā un melna

Vieta, kur gribētu aizbraukt
Roma

Itālijas ziemeļu daļā esmu bijusi vairākas reizes. “Rīdzenes” komanda pavasaros brauca uz turnīru Milānā. Palikuši labi kontakti un turpinām braukt ciemos. Vasarā tas ir brīnišķīgi pavadīts laiks. Gribētos aizbraukt arī uz Venēciju. Itālija ir viena no vietām, kur gribētu spēlēt.