Gundars Vētra: "Atteicos no piedāvājuma iegūt Krievijas pilsonību"

“Liepājā izmēģināju spēkus peldēšanā un velosportā, bet groza bumbai pievērsos tikai divpadsmit gadu vecumā,” atcerējās Vētra. “Treneris, ieraugot manu augumu, uzaicināja komandā. Kļuvu par līderi, taču pēc tam pārstāju augt un 14 gadu vecumā neiekļuvu sava vecuma Latvijas izlasē. Notikušais aizķēra. Sāku vairāk trenēties, pieaugu un kļuvu labākais vienaudžu vidū.”

Vētras ģimene 1981. gadā pārcēlās uz Rīgu, bet nākamais pavērsiens jaunā spēlētāja dzīvē notika 1984. gadā. “Debitēju VEF. Vecāki juta līdzi un nāca uz visām spēlēm. DSN zālē bija sēdvietas 500 cilvēkiem, taču ejās varēja izvietoties vēl ap 200. Patīkami spēlēt tādā atmosfērā.”

Jaunais Gundars basketbolā noskatīja arī sievu Argitu. “Bieži tikāmies bērnu turnīros. Viņa ir gadu jaunāka, arī spēlēja jaunatnes izlasēs. Bieži viņai saku: “Vēl 13 gadu vecumā zināju, ka kļūsi par manu sievu”. Viņa smejas, netic. Taču tā bija. Apprecējāmies, kad man bija 22. Pirms tam četrus gadus tikāmies.”

Vētra 18 gadu vecumā sāka pelnīt tikpat, cik vecāki. “Mani piereģistrēja kā strādnieku VEF rūpnīcā. Gāju uz turieni saņemt algu. Rūpnīcā bija labākais sabiedriskās ēdināšanas kombināts “Vefietis”. Tajā iegādājos pārtiku – tajos laikos tā bija ievērojama privilēģija.”

VEF rindās Vētra uzspēlēja kopā ar 10 gadus vecāko Valdi Valteru. “Kad kļuvu par zvaigzni, Valda laiks jau bija pagājis. Protams, neviens nebija sajūsmā par viņa cilvēciskajām īpašībām, taču laukumā problēmas neradās. Ar viņu spēlēt ir lieliski. Septiņpadsmit gadu vecumā neapjautu, ka daļu savu punktu gūstu, pateicoties Valtera teicamajām piespēlēm.”

Gadu vēlāk Vētru iesauca armijā, taču viņam nevajadzēja doties dienestā. “Padomju Savienības čempionāta pirmajā līgā (otrā pēc spēka) pārstāvēju Rīgas ASK. Blakus atradās vīri, kuri bumbu tāpat rokās nedeva. Sapratu, cik liela nozīme ir partneru spēles līmenim. Jo stiprāki, jo labāk.”

Padomju armija 1979. gadā iebruka Afganistānā un karoja tajā deviņus gadus. Basketbols pasargāja Vētru no došanās uz Karakoruma kalniem un skarbo Centrālāzijas valsti. “Uz turieni sūtīja daudz puišu no Baltijas. Neviens vecāks nejutās mierīgi, tāpēc ASK vēl bija labs variants.”

“Formu uzvilku vienu reizi, dodot zvērestu. Mani 25. decembrī izsauca kopā ar Jāni Laksu. Aicināja ar krūzi un karoti ierasties iesaukšanas punktā, kuru devējām par “mērkaķotavu” (obezjaņņiku). Palaimējās, jo bija iesaukuma beigas un treneris pateica: “Rīt vienpadsmitos jābūt treniņā”. Kad pārrados mājās, vecāki ļoti priecājās. Vēlāk spēlēs centos maksimāli.”

ASK aizsargu izsauca uz armiju spartakiādi Čehoslovākijā, kur bija jāspēlē pret bulgāriem, rumāņiem, kubiešiem, angoliešiem... “Reiz ar Sergeju Bazareviču nogulējām gājienu uz ekskavatoru rūpnīcu un saņēmām stingro rājienu no delegācijas vadītāja. Abi tikai paraustījām plecus. No tā laika esam draugi.”

Atjautīgais un gudrais Bazarevičs kļuva par pirmo eiropieti, kurš NBA veica saspēles vadītāja pienākumus. Arī Vētra tika pie iespējas. “Mana nokļūšana līgā ir laimīga sakritība. Lāgā nezināju angļu valodu, ilgi pielāgojos, iespējams, tāpēc nenostiprinājos.”

Vētram pirmo reizi spēlēt Amerikā piedāvāja jau astoņdesmito gadu beigās, kad viņš turp devās jaunatnes izlases sastāvā. “Garantēja iestāšanos universitātē, taču atteicos. Mājās palika vecāki, kuriem nāktos atbildēt manā vietā. Tagad saprotu – ja paliktu Savienotajās Valstīs un nokļūtu NBA pēc koledžas (jau pēc adaptēšanās amerikāņu basketbolu), droši vien spēlētu tur līdz 35 gadiem.”

Padomju turnejas ASV bija ārkārtīgi saspringtas. “Divās nedēļās 12 spēles. Pēc tik asa un atlētiska basketbola vienkārši neievēroju pretiniekus virslīgā. Ne velti teica – viens divu nedēļu brauciens uz ASV atbilst gada treniņdarbam savienībā. Stresa dēļ ne katrs varēja pierast. Dažus puišus nomāca (individuālais) līmenis, kuru viņi sastapa. Zaudēja pārliecību un varēja vispār beigt spēlēt.”

Vētra 1987. gadā piedalījās Pasaules U19 kausā. Padomju Savienība pēc zaudējumiem Rietumvācijai un mājiniecei Itālijai netika pusfinālā, bet mazajā pusfinālā piekāpās Austrālijai un finišēja tikai septītajā vietā.

“Gadu iepriekš bijām otrie Eiropā, taču pēdējā treniņnometne mums bija Armēnijas augstskalnē, Cahkadzoras bāzē. Gribēja sagatavot Dolomītiem (finālturnīrs notika Bormio pilsētā, 1225 metrus virs jūras līmeņa), taču pārrēķinājās. Pēc Armēnijas ar grūtībām varēja pavilkt kājas.”

Pirms nedēļas mūžībā aizgājušais Vladimirs Obuhovs tobrīd bija atlaists no Padomju Savienības izlases, kuras priekšgalā atradās tikai vienu gadu (1985-1986). “Treneris piedraudēja: “Par septīto vietu jūs visus noraks. Norakstīs”. Mājās iepriecināja Sporta komitejas pārstāvis: “Vētra un Rezcovs – uz Novogorsku pie lielās izlases. Būs brauciens uz Austrāliju. Babkovs un Meļešenko – ar otro izlasi uz Ķīnu.”

Nākamajā gadā Vētra līdz pēdējai nometnei atradās izlases rindās, taču uz Seulas spēlēm neaizbrauca. “Sapratu, ka ir superzvaigznes (Kurtinaitis, Tarakanovs, Homičs) un ir 1964. gadā dzimušo paaudze (Sabonis, Volkovs, Marčuļonis, Miglinieks, Soks). Man 21 gads – uz Koreju varēju nokļūt tikai, ja notiktu brīnums. Nepārdzīvoju – sak, nākamo olimpiādi garām nelaidīšu.”

“Arī galvenais treneris Gomeļskis teica: “Tev viss priekšā. Nākotnē rēķinos ar tevi. Pēc Olimpiskajām spēlēm izsaukšu uz pirmo nometni”. Tā arī notika, taču tagad saprotu, ka sportā neko nedrīkst atlikt uz rītdienu. Rītdiena var nepienākt. Viss jāņem šodien.”

Vētras pirmās ārzemes – nebūt ne bagātā Grieķija. “Mana ģimene ticēja, ka padomju iekārta ir pati labākā. Ieraugot Grieķiju, nodomāju: “Manuprāt, mums skolā kaut ko nepastāstīja”. Kapitālisms neizskatās slikti. Sapratu, ka var nedaudz nopelnīt. Nopirkt – pārdod, aizvest – atvest. Kad spēlētāji stāsta, ka pārdevuši šņabja pudeli vai divas bundžas ar ikriem – muļķības. Viss bija interesantāk.”

Vētram mūsdienās pietrūkst toreizējo spēlētāju rakstura īpašības. “Tagad Krievijā, Latvijā un citās valstīs pret zaudējumiem attiecas vienkāršāk. Astoņdesmitajos gados autobusa aizmugurē nevarēja pat iesmieties. Mūsdienās – spēlētāji ieslēdz telefonus. Hi-hi, ha-ha, dzīve turpinās. Pats joprojām pēc zaudējumiem nevaru nomierināties.”

Padomju Savienības zaudējumam 1990. gada Pasaules kausa finālā pret Dienvidslāviju nepiemita gadījuma raksturs. “Izlasē vairāk nespēlēja lietuvieši, kamēr dienvidslāviem nobrieda mani vienaudži – Džordževičs, Radža, Divacs, Kukočs, kuri mūs jauniešu konkurencē apsteidza gan Eiropā, gan pasaulē. Seulā viņi vēl bija parasti puiši, bet 1990. gadā kļuva stiprāki par mums.”

Vētra kļuva par Padomju Savienības pēdējā čempionāta labāko spēlētāju. VEF pirmo reizi kopš 1966. gada izcīnīja bronzas medaļu, taču zelts tika Tallinas “Kalev” – komandai, kuras veikums šobrīd tiek iemūžināts mākslas filmā.

Nākamajā gadā bija Barselonas spēles. “Man uz Ameriku atsūtīja oficiālu vēstuli: “Kādu basketbola pilsonību izvēlēsies?” – “Latvijas. Bez jautājumiem”. Taču uz mani nez kāpēc apvainojās un nolēma to nepiešķirt.”

Pāris gadus vēlāk Vētra saņēma citu piedāvājumu. Olimpiskais čempions, Olimpiskās uguns iededzējs Maskavas spēlēs un toreizējais Krievijas basketbola federācijas prezidents (1993-1998) Sergejs Belovs pajautāja: “Gunča, vai vēlies Krievijas pilsonību un pārstāvēt Krieviju?” – “Nē, nē. Jau dzirdēju daudz “laba” pirms un pēc Barselonas. Negribu atteikties no savas valsts.”

Vētra atklāja, kā nokļuvis Mineapolē. “”Timberwolves” ģenerālmenedžeris Džeks Makloskijs ieraudzīja mani 1992. gada aprīlī un parādīja ar pirkstu: “I need this kid”. Sameklēja Amerikā krieviski runājošus aģentus un uzrunāja mani: “Līgums ir galdā, liec parakstu”. Pirms tam viņš izveidoja Detroitas “sliktos puišus” – Tomasu, Rodmenu, Dumarsu – par NBA čempioniem.”

Vētras kolēģis Lūks Longlijs vēlāk kopā ar Maiklu Džordanu un “Chicago Bulls” tika pie trīs čempiona gredzeniem. “Skaistulis. Vienmēr nedaudz atslābinājies, taču lielisks puisis – gan pēc rakstura, gan izturēšanās pret dzīvi. Vispār esmu sajūsmā par visiem austrāliešiem, kurus esmu saticis basketbolā.”

“Timberwolves” lika uzsvaru uz “Dream Team” dalībnieku, bijušo “Duke” studentu Kristjanu Letneru. Kevins Makheils no viņa nesanāca, bet Vētram sākumā klājās grūti ar angļu valodu. “Domāju, ka zinu valodu, taču atbraucot izrādījās, ka ne. Ar grūtībām sapratu treneri un afroamerikāņu slengu.”

Pamazām latvietis pielāgojās. “Fiziski biju gatavs NBA, taču savainoju menisku un pēc artroskopijas trīs nedēļas izlaidu. Spēlēt tiku apmēram tajā laikā, kad netikām “play-off” – sametu astoņus punktus pret Atlantas “Hawks” un septiņpadsmit pret Šarlotes “Hornets”.”

“Timberwolves” draftā izvēlējās uzbrūkošo aizsargu Džeiāru Raideru, kurš labi dankoja, driblēja bumbu starp kājām un, Vētras vārdiem runājot, bija nedaudz nenormāls. “Man teica: “Tev līgumā ir vēl viens gads. Vari palikt, taču netiksi pie spēles laika”. Rudenī atgriezos Latvijā. Te parādījās nauda – “Brocēni” pulcēja labākos latviešu spēlētājus. Pēc vienas sezonas Jurijs Jurkovs un Staņislavs Jerjomins uzaicināja uz Maskavas CSKA.”

Krievijas galvaspilsētā Vētra septiņus mēnešus nesaņēma algu. “Pēc NBA naudas jautājums vairāk nebija tik aktuāls. Kad sākās problēmas, centos uzmundrināt pārējos spēlētājus: “Puiši, Eirolīgā spēle iet no rokas. Neupurēsim sezonu naudas dēļ. Labāk nospēlēsim uz maksimumu un tiksim pie labiem piedāvājumiem”. Visi bija gana jauni – vairāk interesējās par basketbolu nekā naudu. Biju pārliecināts, ka agri vai vēlu mums samaksās. Tā arī notika.”

Vētra spēlēja Eirolīgā pirms ULEB ēras sākuma (līdz 2000. gadam turnīrs atradās FIBA paspārnē) un CSKA rindās sasniedza “Četru finālu”. “Grupu turnīrā divreiz sakāvām “Olympiacos”, pret kuru bijām īpaši noskaņojušies Grieķijā notikušās saindēšanās dēļ. Pusfinālā satikām “Panathinaikos” ar Dominiku Vilkinsu. Apkārt pretiniekiem – milzu ažiotāža. Mēs – jauni, izsalkuši puiši – netikām galā ar stresu. Spēlē par trešo vietu pieveicām Madrides “Real”.”

Pēc 1996. gada “Četru fināla” Vētra pievienojās Turcijas superklubam “Galatasaray”. “Nezināju, kas mani sagaida musulmaņu pasaulē, taču jaunie partneri sagaidīja ļoti laipni. Vadība izdarīja spiedienu uz treneriem, viņi uz mums. Divi treniņi dienā, bez brīvdienām. Uz mani pirmo reizi gūlās tik liela atbildība – kā ārzemniekam katrā spēlē vajadzēja iemest 20 punktus.”

Vētra piedzīvoja arī slaveno Starpkontinentālo derbiju. “Kad ielidoju Stambulā un aizbraucu pie prezidenta parakstīt līgumu, viņš teica: “Ir Turcijas čempionāts, Korāča kauss, taču pats galvenais – divi derbiji pret “Fenerbahce”. Toreiz pirmo reizi ieraudzīju neticamus līdzjutējus. Dziesmas, karogi – līdzjutēji kā futbolā.”

Šonedēļ saasinājušās Grieķijas un Turcijas attiecības. Grieķu salas Egejas jūrā atrodas pavisam tuvu turku krastiem – zemēm, kuras vēl pirms 100 gadiem apdzīvoja hellēņu vairākums, taču Turcijas neatkarības kara laikā viņi tika padzīti.

“Atmiņā palikusi Korāča kausa spēle pret PAOK. Nezināju par grieķu vēsturisko naidu pret turkiem. Kad Salonikos izgāju pamētāt bumbu, manā virzienā sāka lidot šķiltavas un monētas. Nodomāju: “Ja nepatīk turki – metiet. Kāds man ar to sakars?””

Spēlētāja karjeras beigās Vētra spēlēja Itālijā. “Plānoju pabeigt spēlēt 33 gadu vecumā, pēc līguma beigām ar CSKA. Mēnesi atpūtos un piezvanīju aģentam: “Uzspēlēšu vēl. Sameklē komandu, kura nemocīs treniņos un neizdarīs psiholoģisku spiedienu. Vecs esmu”. Zvanīja arī jaunais CSKA treneris Valerijs Tihoņenko. Negribēju viņu pievilt, jo sapratu, ka neatbilstu līmenim.”

Aģents atrada piedāvājumu no Itālijas A2 sērijas kluba. “Fabriano dzīvo 40 tūkstoši cilvēku. Visi kā viena ģimene. Līdzjutēji pēc spēlēm aicināja uz vakariņām. Sapulcējās veterānu sastāvs, taču izcīnījām pirmo vietu – pilsēta svinēja visu nakti. Vieglas dzīves vietā iekļuvām A sērijā. Mājās apspēlējām (ULEB pirmo čempioni) Boloņas “Virtus” ar Mesinu, Džinobili, Rigodo, Smodišu un Andersenu.”

Apenīnu pussala Vētram iepatikās. “Ne visiem spēlētājiem izdodas pabeigt karjeru uz tādas nots. Itālijā man ļoti patika, ieguvu daudz draugu. Katrā nedēļas nogalē devos apskatīt jaunas pilsētas. Iemācījos dzert vīnu, atradu jēgu – esmu priecīgs par to. Joprojām katru dienu malkoju vīnu.”

Trenera gaitas Vētra sāka “Barona” rindās, pēc tam vienu gadu bija Šārona Drukera palīgs Permas “Ural Great”. “Klubs piedzīvoja smagu laiku – nesaprašanās vadībā, algu kavējumi, taču mēs izcīnījām FIBA kausu un devām iespēju Vjaļcevam, Paņinam un Koļesņikovam.”

Tālāk notika negaidītais – Vētram piedāvāja trenēt CSKA sieviešu komandu. “Biju ļoti stipri pārsteigts. Palūdzu laiku pārdomām un teicu sievai: “Aicina trenēt sieviešu komandu”. Viņa uzreiz: “Nē!” Apspriedāmies un nonācām pie secinājuma, ka esmu maza daļa no CSKA lielās ģimenes – nevajag atteikties. Aizvadīju klubā četras labākās sezonas karjerā un joprojām to atbalstu.”

Vētra sieviešu basketbolā iztika bez jauniem romāniem, taču piedzīvojumu netrūka – 2008. gada rudenī CSKA sieviešu komanda bankrotēja. “Uzvarējām Pasaules līgas turnīrā, labi spēlējām citur, taču pirms 2007. gada ceturtdaļfināla pret Jekaterinburgas UGMK mātes cerībās nokļuva Olga Artešina. Tas mūs iegāza. Neiekļuvām “Četru finālā”, taču izcīnījām Krievijas kausu. Starp citu, šo trofeju pēc tam ieguvu vēl piecas reizes – trīskārt ar UGMK, divreiz ar Kurskas “Dinamo”.”

Brīdī, kad sākās pasaules krīze, CSKA bankrotēja un TTT palika bez naudas, taču Vētra saņēma uzaicinājumu strādāt Jekaterinburgā. “Krievijā uzvarējām visos iespējamos variantos, bet 2009. un 2010. gadā zaudējām Vidnojes “Spartak” Eirolīgas pusfinālā. Vēl pēc gada finālturnīrs notika Jekaterinburgā, taču mātes cerībās nokļuva Enna Voutersa un Agņeška Bibžicka. Pusfinālā netikām galā ar Vidnojes zonu – pēc šī zaudējuma sapratu, ka man jābrauc projām.”

Bibžicka atdeva “parādu” – 2017. gadā pēc viņas iniciatīvas Vētra kļuva par pazīstamā Gdiņas kluba “Arka” galveno treneri. “Pēc divām sezonām Kurskā vienu gadu atpūtos. Piezvanīja Biba – viņas klubs zaudēja ilggadējo sponsoru naftas uzņēmuma “Lotos” personā. “Mēģināsim pastrādāt ar mūsu komandu”. Klubs pārvarēja krīzi, trešajā gadā ar mani uzvarot gan Polijas čempionātā, gan kausa izcīņā.”

Kurskā neizdevās nokļūt uz viena viļņa ar kluba vadību. “Sākumā viss gāja labi – debitējām Eirolīgā, uzreiz sasniedzām “Četru finālu”. Kā treneris nebaidos paust savu viedokli, taču “Dinamo” ļaudis nebija gatavi atklātam dialogam. Radās problēmas ar rekrutēšanu, domstarpības spēlētāju jautājumos. Neizveidojās labas attiecības.”

Gdiņā – cita lieta. Klubā spēlē Polijas, Austrālijas un Vācijas izlašu spēlētājas, bet “Arka” pēc ilga pārtraukuma atgriezusies Eirolīgā. “Mūsu budžets ir daudz mazāks nekā “Fenerbahce” vai Kurskai, taču cīnāmies līdzīgi. Sapņoju nākamsezon atgriezties Jekaterinburgā, satikt vecus paziņas un pacīnīties ar UGMK. Izveidot no viduvējām basketbolistēm stipru komandu, panākt, lai par tavām spēlētājām interesējas top-klubi – tas ir ļoti radošs darbs. Trenera kaifs!”

Izmantotie resursi:
https://matchtv.ru/basketball/match...
Sergejs Bazarevičs: "Vētram Hjūstonā radās lielākas problēmas nekā man"
Sergejs Panovs: "Vētra bija šokēts par piedāvājumu"