Kristīne Vītola: "Patīk Turcijas satiksme – braucu kā vietējā!"
"Pie treneres Maļkovičas nevari būt vērotājs. Jāiemet metieni no groza apakšas, jāsavāc atlēkušās bumbas un nav jākautrējas mest no brīvām pozīcijām," par pirmajām nedēļām Stambulā un spēlēšanu vienā no Turcijas labākajiem klubiem "Galatasaray" stāsta Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības centra spēlētāja Kristīne Vītola.
UTEP absolvente Turcijas superpilsētā ieradās 4. oktobrī un jau sākumā deva nozīmīgu ieguldījumu komandas darbā. “Galatasaray” sezonu sāka ar septiņām uzvarām, izvirzoties līderpozīcijās gan Turcijas čempionātā, gan Eiropas kausa izcīņas C grupā. Vītolas statistika ir ļoti solīda: 10,3 punkti un 6,0 atlēkušās bumbas Eirokausā, kā arī 14 punkti un 8 bumbas Turcijas līgā.
Tava pārcelšanās uz Stambulu atgādina “win-win” situāciju – ieguvēja esi gan pati, gan “Galatasaray”. Kādas ir pirmās sajūtas?
Esmu ļoti apmierināta, jo pāreja no Salamankas uz Stambulu izdevās pozitīva. “Galatasaray” meklēja centra spēlētāju un piedāvājums tika man. Iejutusies esmu ļoti labi.
Piedāvājums bija treneres Marinas Maļkovičas iniciatīva?
Aģents meklēja jaunu klubu. Bija vairākas iespējas. Sazinājāmies ar “Galatasaray”. Trenere Maļkoviča pateica, ka vēlas mani redzēt un devos uz Turciju. Jautājums bija – vai trenere vēlas vai nevēlas mani.
Ideāls variants no sagatavošanās viedokļa – gan Eiropas kauss, gan Turcijas čempionāts sākās oktobra beigās un Tev bija laiks iejusties.
Ierados oktobra sākumā un paspēju piedalīties pārbaudes spēlēs. Taimings bija ļoti labs!
Zane Teilāne pagājušajā gadā stāstīja, ka pirms sezonas bijis ļoti daudz pārbaudes spēļu. Viens turnīrs pēc otra. “Galatasaray”, kā Tu teici, oktobrī bija pāris pārbaudes spēles.
Nedaudz savādāk. Pirms manas ierašanās komanda viesojās Serbijā un pirmās pārbaudes spēles bija notikušas vēl agrāk. Trāpījos pēdējā divu nedēļu sagatavošanās posmā, kura beigās bija paredzētas trīs spēles. Pirmā no tām notika pret Elīnas (Babkinas) klubu, taču palika nepabeigta. Nākamajā dienā braucām spēlēt uz Āzijas pusi un bija vēl viena spēle pret otrās divīzijas komandu.
Piekrīti, ka klubs veido uzvarētāju komandu?
Komandā ir jaunas un ambiciozas spēlētājas ar prasīgu treneri. Ja izdarām viņas prasīto, sekojam treneres vīzijai un redzējumam, tas nes rezultātu.
Vai trenere Maļkoviča strādā ar garajām spēlētājām? Kādas ir viņas prasības?
Specifisku prasību nav. Pirmkārt, jāiemet metieni no groza apakšas. Maļkovičas skatījumā tie ir vieglie punkti. Trenere atbalsta spēli viens-pret-vienu. Visām spēlētājām jācīnās par bumbām. Pie viņas nevari būt vērotājs. Cīņa par bumbām ir mans tiešais uzdevums un tās ir jāsavāc. Nav jākautrējas mest no brīvām pozīcijām, trenere iedrošina.
Uzbļauj arī?
Skatoties spēli, pēc treneres sejas izteiksmes to nevar pateikt. Uz padarīto vai nepadarīto biežāk norāda treneres palīgs. Ja nedarām prasīto, trenere var ļoti sadusmoties un pateikt skarbākus vārdus gan treniņos, gan spēlēs.
Redzēju video epizodi, kurā tiesnesis netīšām nogāza treneri.
Bija kurioza situācija, taču arī treniņos gadījies līdzīgi. Bumba vienmēr ceļo uz viņas pusi un trāpāmies trenerei pa kājām. Viņa smejas – meitenes, ejiet uz pretējo pusi. Arī gadījums ar tiesnesi atgādināja treniņos redzēto. Spēles laikā notikušo nepamanīju, taču pirmā reakcija bija tieši tāda.
”Galatasaray” mājas spēlē pret TTT ļoti daudz izmantoja pilna laukuma presingu.
Tas nebija izņēmums. Tā notiek katrā “Galatasaray” spēlē. Tas ir treneres skatījums.
Nav pirmā reize, kad pašai tik daudz jāiesaistās tāda veida aizsardzībā?
Nav pirmā reize. Protams, lielāko darbu presingā padara mazās spēlētājas, taču savas lietas jāizdara arī man. Ja mazā pārtver bumbu, jābūt gatavai aizskriet ātrajā uzbrukumā un gūt divus punktus. “Galatasaray” esmu piektais numurs, tāpēc man notiekošajā jāiesaistās mazāk.
Taču jābūt gatavai skriet ātrajā uzbrukumā.
Ātrās pārejas uzbrukumā ir vēl viena lieta, ko trenere prasa no manis. Jābūt pirmajai zem groza un jāprasa bumbu.
Vai sajūti, ka “Galatasaray” ir iespaidīgs klubs ar iespaidīgu līdzjutēju bāzi?
Individuālā līmenī sajūtu, ka parādās jauni sekotāji sociālajos tīklos “Facebook”, “Twitter”, “Instagram”. Viņi raksta un pauž savas domas. Spēlēs skatītāju nav daudz, taču ir regulārie atbalstītāji, kuri pēc spēlēm vēlas nobildēties.
Pēc Elpaso, Saragosas, Rīgas un Salamankas iejušanās Stambulā nesagādā kultūršoku?
Braucot pa pasauli, esmu pie tā pieradusi. Īsta kultūršoka nebija.
Braucieni uz spēlēm un treniņiem nav vissarežģītākie?
Tas ir nosacīti. Klubs katrai ārzemju spēlētājai iedeva pa automašīnai. Dzīvojam vienā kompleksā, bet uz spēlēm braucam visas kopā. Iemesls – Turcijā ir ļoti dārga degviela un sapratām, ka Stambulā tas maksās dārgi. Vienojāmies par kopīgiem braucieniem.
Man patīk Turcijas satiksme! Izņemot divu stundu stāvēšanu sastrēgumā. Vienreiz tā notika, braucot mājās no treniņa. Nokļūšana uz treniņu, ja nav satiksmes, prasa 15 minūtes. Ar satiksmi – 25 minūtes. Pēc treniņa 30-35 minūtes. Stambulā braucu kā vietējā – esmu iejutusies.
Stambulas satiksme atbilst Tavam braukšanas stilam?
(Smejas) Nē! Pielāgojos katrā valstī. Ja Turcijā brauktu kā Latvijā, netiktu uz priekšu. Stambulā nebrauc pēc (ceļu satiksmes) noteikumiem. Viņi nesaprot ātruma ierobežojumus. Jāizcīna sava vieta uz ielas, ja gribi tikt tālāk. Latvijā visi brauc pēc noteikumiem. Katrā valstī ir savādāk – arī Spānijā vietējo braukšanas stils atšķīrās.
Tu pati biežāk stūrē, braucot uz treniņiem?
Mēs maināmies. Brauc tā, kura vēlas.
Išila Albena ir autoritāte komandā?
Visā Stambulā un arī vietās, kur esam bijuši izbraukumos. Stambulā viņu tiešām atpazīst. Kad ierados pilsētā, dzīvoju viesnīcā un viņa mūs veda uz treniņiem. Skatos – mašīnas brauc garām un cilvēki māj viņai. Išila ir ļoti fantastisks, superīgs cilvēks un man ļoti patīk spēlēt ar viņu. Ļoti izpalīdzīga.
Kāpēc vajadzēja pāriet no Salamankas uz “Galatasaray”?
Neapmierināja situācija. Man bija savi mērķi sezonā un, šķita, ja palikšu Spānijā, tas nebūs iespējams. Meklēju citas iespējas. Pieredze bija laba, pirmo reizi spēlēju Eirolīgas līmenī. Salamankas klubam saku paldies – viss bija labi un forši. Jāiet tālāk!
Kristīne Vītola treniņā 15. novembrī. Foto: Romāns Kokšarovs, f64
Kristīne Vītola treniņā dodas uz grozu
Kristīne Vītola Eiropas kausa izcīņas spēlē pret Novosibirskas “Dynamo”
Viens no lielākajiem Kristīnes trumpjiem ir saskatīt iespējas uzbrukumā un nekavējoties tās realizēt
Kristīne Vītola: 43 spēles Latvijas valstsvienībā
Kristīne nerespektē pretinieču uzvārdus un augumus
Izlases treniņnometne ir kā Ziemassvētki, jo svētku laikā jāspēlē Turcijas čempionātā.
Nāksies pierast kā studiju gados Amerikā, kad netiku mājās uz Ziemassvētkiem. Spēlējot Eiropā, jau biju pieradusi svētkos būt mājās. Tagad ģimene brauks pie manis.
Gaidi iespēju Rīgā spēlēt pret TTT?
Protams! Katra iespēja atbraukt mājās ir laba. TTT šobrīd ir uz viļņa, domāju, ka spēle Rīgā būs laba.