Krēsliņa: "Spēlēt Eirolīgā sapņoju no 12 gadu vecuma"

Krēsliņas darbs Eirolīgas kvalifikācijā atgādināja pašas pirmo sekmīgo iznācienu valstsvienībā. Aizsardzībā viņa sekmīgi spēlēja gan pret mazajām, gan garajām spēlētājām, bet atbildes cīņā Venēcijā arvien biežāk pieslēdzās uzbrukumam. Otrajā ceturtdaļā tas atnesa 10 punktus, palīdzot TTT nostiprināt pārsvaru un tuvoties mērķim – spēlēšanai Eiropas spēcīgāko klubu turnīrā.

Panākums vienā rāvienā pieckāršoja Latvijas pārstāvniecību Eirolīgā – turnīrā spēlēs nevis divas, bet 10 latviešu basketbolistes. Valstsvienības spēlētājām būs augstākā līmeņa spēļu prakse, skatītājiem – iespēja redzēt pasaules līmeņa zvaigznes un TTT cīņu par uzvarām.

Spēlēšana Eirolīgā bija daudzu TTT spēlētāju mērķis. Kā ir Tev?
Tas noteikti bija viens no maniem mērķiem. Kad man bija 12 gadu, pavadīju daudz laika ar tēti, skatoties ULEB Eirolīgas spēles. Vakaros, kad pabeidzu mācīties, tētis aicināja apsēsties dīvānā, lai kopā vērotu “Real Madrid”, “Fenerbahce” un citu komandu sniegumu. Daudz skatījos vīriešu komandu spēles, vēlāk arī sieviešu Eirolīgu. Nospriedu, ka būtu patīkami kādreiz tur atrasties.

Vai atceries kādu konkrētu spēli?
Vairāk spēļu fragmentus un spēlētājus. Man patika, kā spēlē (“Real Madrid” uzbrucējs) Rūdijs Fernandess. Tētis vienmēr kritizēja viņa stilu – pārāk daudz provocēja pretiniekus. Mācīties varēju no daudziem, taču pārsvarā skatījos uz ārējās līnijas spēlētājiem. Patika Vasilis Spanulis, Rikijs Rubio un Huans Karloss Navarro.

TTT spēles Eirolīgā redzēji?
Manuprāt, TTT labākās spēles Eirolīgā bija, kad vēl aktīvi nesekoju līdzi. Vēlāk skatījos televīzijā.

Lai TTT iekļūtu Eirolīgā, vajadzēja uzvarēt Venēciju. Kādas trīs labas lietas paveicāt izbraukumā?
Spējām pieturēties pie spēles plāna, saglabājot nepieciešamo intensitāti neatkarīgi no iegūtajiem plusiem. Gājām laukumā un ievērojām trenera norādījumu, ka otrā spēle sākas ar rezultātu 0:0. Arī iepriekš saņēmām līdzīgu atgādinājumu.

Pirmsspēles treniņā runājām par situāciju, ka galvā varētu iešauties dažādas domas. “Ā, mums ir plus piecpadsmit. Summā – plus divdesmit seši. Tas ir labi, OK!” Spēles beigās tiešām parādījās līdzīgas domas, taču intensitāti nezaudējām.

Strādājām, lai nogurdinātu Venēcijas spēlētājas. Mums pašām nepatīk, ja pretinieces uzskrien un tiek pie ātrajiem uzbrukumiem. Tad ir ļoti grūti atgriezties aizsardzībā, tāpēc cenšamies viņas maksimāli nogurdināt – tas ir mūsu trumpis.

Kurā brīdī saprati, ka uzvarēsim?
Ceturtās ceturtdaļas beigās, taču priecāties sākām tikai pēc spēles. Uzvarai sekoja komandas vakariņas. Kopīgi pavadītajā laikā izrunājām, kas izdevies. Dalījāmies prieka sajūtās.

Kas bija tavs uzdevums spēlēs pret Venēciju?
Palīdzēt komandai iekļūt Eirolīgā. Izmantot savas minūtes – nokapāt aizsardzībā, lai apturētu pretinieču līderes. Arī pieslēgties uzbrukumam, taču darbs aizsardzībā bija pats svarīgākais.

Jāturpina strādāt pārliecības nostiprināšanai, lai pēc savainojumiem laukumā justos psiholoģiski stiprāka. Tagad jūtos drošāk nekā pirms gada, bet dažās situācijās “noraustos”. Kad pārvarēšu līdz galam, jutīšos vēl brīvāk.

Pirmā spēle Eirolīgā būs pret Kurskas “Dynamo”. Kāds ir priekšstats par gaidāmo cīņu?
Zinu, ka tur spēlē daļa no pasaules labākajām spēlētājām. Pasaules kausā viņas visas ir vienkopus, Eirolīgā – izmētātas dažādos klubos. Tā ir īpaša iespēja spēlēt pret tādas klases spēlētājām – augsim kā komanda un individuāli.

Eirolīgā spēlēt būs grūti, taču mājās spējam visu – pārsteigt gan sevi, gan visus apkārtējos. Jāiet un jācīnās. Četrpadsmit garantētās spēles – tas ir ļoti daudz, salīdzinot ar citos turnīros pieejamo pretinieču loku un kvalitāti. Jāizmanto iespēja audzēt meistarību.

Ir labi zināt, ka janvāris un februāris būs aizpildīts ar augsta līmeņa spēlēm?
Basketbolā daudz neskatos uz priekšu. Protams, raugos nākotnē, taču par janvāri un februāri nedomāju. Nākamnedēļ būs spēle pret Kursku – koncentrējos tai. Nekad nevar zināt, kur un kā aizvedīs dzīve.

Ārpus basketbola var domāt brīvāk?
Galvā ir arī lielākas lietas, taču esmu mācījusies pārāk daudz neplānot.

Vasara bija gara, ko vēl paspēji izdarīt?
Pavadīju daudz laika Abgunstes muižā, palīdzot vecākajai māsai Asnatei Avotniecei un viņas vīram Jānim. Nedēļas nogalē muižā notika daudz dažādu pasākumu – kāzas, sarīkojumi. Darba dienās trenējos pie Ērika Visocka un nedaudz pie Matīsa Rožlapas. Laiks paskrēja ātri.

Minēji Matīsu Rožlapu. Vai viņa pievienošanās TTT pamainījusi individuālā darba iespējas?
Noteikti. Var just, ka viņš ir iekšā treniņprocesā un saskata dažādas nianses. Matīsam ir liels talants individuālā darbā, īpaši individuālās tehnikas attīstībā. Viņš redz, kādas prasmes iespējams uzlabot un kā var mainīt ķermeņa koordinācijas spējas, lai apspēlētu pretinieku. Tas ir liels ieguvums.

Uzaugu “Kolibri” pie treneres Mudītes Zanderes. Vēlāk komandu pārņēma Matīss, toreiz ar viņu individuāli strādāju pirmo reizi. Tagad zināju, ko gaidīt – tas kļuva par priecīgu pavērsienu. Ar citām meitenēm strādājam pusstundu pirms treniņa, vai – atkarībā no dienas grafika – darbojamies pēc nodarbības. Citreiz katra atsevišķi, citreiz vairākas meitenes kopā. Saskaņojam laikus un uz priekšu.