Eibele: "Cēsīm pārspēt TTT ir prestiža lieta!"

Ar Andas Eibeles atnākšanu Cēsu komanda ir ieguvusi ne tikai augstas klases saspēles vadītāju, kuras spēkos ir organizēt visu komandas spēli. Cēsis ir ieguvušas līderi, kura komandu var burtiski aizvilkt pēc uzvaras. Kā mačā pret “TTT Rīga”, kad priekšpēdējā minūtē ūdens jau smēlās mutē un rezultāts bija kļuvis 60:63. Anda iemeta divus tālmetienus, bet visu spēli pabeidza ar šādiem statistikas rādītājiem – 39 minūtēs iemesti 27 punkti (divpunktu metieni 4/12, trīspunktu 5/10, soda metieni 4/6), deviņas atlēkušās bumbas, piecas piespēles. Protams, ka viena spēlētāja neuzvar spēles un tas ir visas komandas nopelns, tomēr šoreiz atmiņā visspilgtāk ieguls tieši divi Eibeles izšķirošie tālmetieni.

- Kas bija tās lietas, uz kurām uzmanību akcentēja trenere?
- Nospēlēt kā komandai. Man tie punkti gan ir vairāk, tomēr tā bija tieši komandas uzvara. Īpaši aizsardzībā. Speciāli negatavojāmies, tomēr zinājām, ka būs daudz dažādas aizsardzības maiņas un presings. To gaidījām un vairāk vai mazāk, bet tikām galā. Lai gan otrajā puslaikā uz brīdi apstājāmies un šo dažu brīžu dēļ var teikt, ka varējām nospēlēt vēl labāk.

- Spēles beigās divi tavi tālmetieni izšķīra spēles iznākumu. Tā bija plānots?
- Nē, nē, speciāli nekas runāts nebija. Bumba bija pie manis, arī uzbrukuma laiks gāja uz beigām, bija jāmet. Ja godīgi, es pie abiem metieniem nemaz neredzēju, kur ir tālmetienu līnija. Svarīgākais bija iemest, bet iznāca vēl labāk – divreiz pa trīs punktiem. Tā laikam ir mana pirmā spēle, kad spēles galotnē trāpu divus trijniekus. Milzīgs prieks ka izdevās, jo dažus mirkļus iepriekš sajūta bija nelāga. Visu spēli bijām priekšā un beigās zaudēt – tas nebūtu bijis īsti godīgi.

- “Vai “TTT Rīga”, kur decembrī paguvi nospēlēt divas spēles, ar kaut ko pārsteidza?
- Ja nu ar vienīgi ar to, ka savā treniņu zālē viņas meta garām arī tādus metienus, kādus ir jāmet iekšā. Citādi gan nepārsteidza, pie trenera Aigara Neripa esmu spēlējusi pietiekami daudz. Dažādas aizsardzības maiņas, presings, ātrs basketbols.

- Cēsis, “TTT Rīga”, atkal Cēsis – cik viegli pašai iekļauties vienā vai otrā komandā, ņemot vērā, ka klubu vadības līmenī abas komandas ir ļoti nesamierināmi pretinieki.
- Tāds nu ir mūsu bizness. Vienu dienu vienā, otru jau pretējā pusē. Starp spēlētājām saspīlētu attiecību nav, esam daudz spēlējušas kopā arī vienā komandā. Cita lieta, ka šādi mači dod papildus motivāciju. Gribas pierādīt, ka neesmu aizgājusi uz vājāku komandu, ka neesam sliktākas. Ja runājam par šo konkrēto spēli, tad šķiet, ka izdevās. Cēsīm pārspēt TTT – tā tomēr ir prestiža lieta.

- Prestižs un pārliecība ir daļa no lielām uzvarām. Vai varat rīdzinieces pārsteigt nevis vienā spēlē, bet arī izslēgšanas spēļu sērijā. Ja tāda pavasarī būs?
- Labs jautājums, uz kuru pašlaik nav atbilde. Pēc vienas uzvaras nevaram sākt skaļi bļaut, ka tā tagad būs vienmēr. Tomēr tā pierāda, ka varam ar TTT spēlēt līdzīgi. Jāturpina strādāt, jāatrod vēl lielāka saskaņa laukumā. Ja spēlēsim labi un metīsim bumbu grozā, protams, varam uzvarēt. Vai šī uzvarētā spēle bija laba? Kopumā jā, bet bija daudzas lietas, kuras var izdarīt vēl labāk. Mēs gan neesam vienlīdzīgās pozīcijās treniņu apstākļu ziņā. TTT meitenes katru dienu trenējas divas reizes, mums liela daļa pa dienu strādā un uz treniņu nāk vakarā pēc darba. Tas paņem daudz spēku un emociju, tomēr diez vai tas būtu izšķirošs iemesls.

- Vai pēc divarpus nedēļām Cēsu komandā var teikt, ka esi tajā pilnībā iekļāvusies?
- Noteikti nē. Nav nemaz tik viegli izprast visas kombinācijas, saspēlēties ar partnerēm. Mehāniski viss ir skaidrs, bet katrai kombinācijai ir kāds knifiņš, partneres izjūta. Tas nāk ar laiku, kura man bijis diezgan maz.

- Sezonas pirmajā pusē savainojuma dēļ nospēlēji tikai trīs spēles – vienu Šveicē, divas Rīgā. Spēļu prakses trūkumu vēl jūti?
- Kaut kādu iespaidu tas noteikti ir atstājis, lai gan domāju, ka būs trakāk. Šveicē bija arī pārbaudes spēles, tā ka tomēr bija vairāk par trīs spēlēm. Pēc uzvaras pār TTT ir prieks, pozitīvas emocijas un sajūta, ka ar spēles garšu viss ir kārtībā. Pat neraugoties uz to, ka spēlēju šo maču ar kaut kādu vīrusu un nebiju īsti vesela.

-Vai vari salīdzināt Latvijas čempionātu un mums tādu basketbola eksotiku kā Šveices čempionātu?
- Šveices čempionātā es gan nenospēlēju nevienu spēli, tik vien, cik skatījos no rezervistu soliņa. Vietējo spēlētāju līmenis noteikti augstāks ir Latvijā, taču tur katrā komandā ir divas amerikānietes. Protams, viņas ir galvas tiesu pārākas, tomēr vidējo līmeni paceļ. Organizatoriski Šveice ir pārāka. Skatītāji nāk daudz un spēles apmeklējums tiek pārvērsts par tādiem kā ģimenes svētkiem – ar kēksiem, ar izklaidēm bērniem. Turklāt biļetes tur maksā ap 20 frankiem, un vienalga zāles ir pilnas. Arī tām komandām, kas spēlē turnīra tabulas lejasgalā.

- Mums ieeja ir bezmaksas un skatītāju nav…
- Varbūt izlutināti. Laikam jau tomēr ir jāvelk saikne ar rezultātiem. Pirms pāris gadiem taču Cēsīs bija pārpildīta zāle. Atceros, ka maniem vecākiem pat nebija kur sēdēt un pēc tam viņi centās nākt uz spēli jau stundu pirms sākuma. Varbūt, ka šī uzvara pār TTT atgriezīs vairāk Cēsu līdzjutējus tribīnēs. Es arī ikdienā labāk gribētu dzīvot un trenēties Cēsīs. Tas miers un klusums man patīk labāk Rīgas kņada, taču tā kā daļa meitenes ir aizņemtas pamatdarbā, tad šosezon tas nav iespējams. Ja ir tāda iespēja, tad gribētu aicināt visus nākt uz zāli un atbalstīt. Mēs jau nespēlējam tikai pašas savam priekam.

Izmantotie resursi:
Sporta klubs "Cēsis"