Oriemma: "Popoviča "Spurs" atgādina ļoti labu NCAA komandu"

Par motivācijas stilu
Vecā skola. Kāds pajautāja, “Kā tu motivē cilvēkus?” Atbildēju, “Tāpat kā tavi vecāki un tavi skolotāji kādreiz motivēja tevi – uzsauca un teica, “Tu darīsi, kā likšu, vai izmetīšu tavu pakaļu ārā no treniņa.” Mūsdienās tas vairāk tik labi nestrādā, tici man.

Izjūta nav mainījusies. “Jo es tā teicu. Mēs darīsim tieši tā. Kāpēc? Jo es tā teicu. Ja nevēlies tā darīt, tas nenozīmē, ka esi slikts bērns, vai neesi labs spēlētājs. Tas nozīmē, ka vienkārši nevēlies darīt, kā šeit pieņemts, tāpēc dari pa savam kādā citā vietā.” Manis ieteiktā motivācija, “Tu ieradies šeit, zinot, kas tevi sagaida. Tagad tu darīsi lietas tā, kā mēs gribam. Katru dienu.”

Par pirmo uzrunu komandai pirms sezonas
Teicu, “Pati pirmā diena ir vienīgā reize, kad runāšu par uzvaru nacionālajā čempionātā.” Tā bija vienīgā reize. Un es teicu, “Te ir Konektikuta. Acīmredzami, ka atbraucāt uz šejieni, lai uzvarētu nacionālajā čempionātā. Cilvēki teiks un jūs to jutīsiet, “Mums nav nepieciešamā, lai šogad uzvarētu nacionālajā čempionātā.” Neviens tā nekur nesaka nevienā līmenī. Te ir Konektikuta, tāds mērķis ir katru gadu. Šogad mēģināsim to izdarīt savādākā ceļā.”

Tālāk runājām par sezonā gaidāmo procesu. Turpretī pagājušajā gadā, pirmajā dienā, teicu, “Ziniet, ko teikšu – jūs zināt un es zinu, ka mēs būsim “Četru finālā” un spēlēsim par uzvaru nacionālajā čempionātā, taču sezonas garumā nebūsim mēnessērdzīgi, domājot tikai par martu.” Šogad, “Mums jāizaicina sevi katru dienu un nav jāuztraucas par to, kas notiks martā.”

Par komandas izsalkumu
Manuprāt, komanda vairāk koncentrējas, pateicoties faktam, ka zina – katra kļūda var dārgi maksāt. Nesen četrām labākajām spēlētājām teicu, “Vai jūs zināt, ka gadījumā, ja jūs negūtu ne punkta, mēs joprojām būtu uzvarējuši? Šogad jūs esat situācijā, kurā, ja visas četras katru reizi nespēlēsiet labi pret spēcīgu komandu, ir diezgan liela iespēja, ka zaudēsim.” Viņas saglabājušas izsalkumu, zinot, ka atrodas zem stobra. Maz iespēju kļūdīties. Un viņas pierādīja, ka ir gatavas izaicinājumam.

Par lietām, kas aizrauj
Nav ne jausmas. Pats dažreiz brīnos – esmu skautinga ceļojumā, braucu pie stūres un ārā gāž lietus, esmu nekurienes vidū un saku sev, “Ko, pie velna, es daru? Vai man to vajag manā vecumā? Došos aplūkot 17 gadus vecu bērnu, iespējams, draņķīgā spēlē?” Teicu, “Tiešām? Ko es daru?” Taču, kad esmu treniņā un novēroju notiekošo, redzu ietekmi, kādu atstājam uz šiem bērniem un tas ir tā vērts.

Par pirmo uzvaru
Saņēmu divas tehniskās piezīmes. Tas notika “Iona” (MAAC skola dažus kilometrus no Ņujorkas). Toreiz nebija jāpamet zāli pēc divu tehnisko piezīmju saņemšanas. Tātad paliku spēlē. Zināju puisi, kurš man tās iedeva, viņš mēdza tiesāt vīriešu spēles. Viņš iedeva man divas piezīmes, tad sapratu, ka lēkāšana augšā-lejā un tiesnešu saukšana vārdā negarantē priekšrocības, ja gribi turpināt strādāt kā galvenais treneris (smejas).

Par pirmo NCAA titulu pret “Tennessee”
Spēle notika pēcpusdienā. Uzvarējām nacionālajā čempionātā, bija liela ballīte. Visas spēlētājas trijos no rīta bija manā istabā un skatījāmies spēli. VHS, video atskaņotājā bija jāieliek kasete. Pusceļā teicu, “Apturiet. Uzlieciet uz pauzes. Vai jūs spējat tam noticēt? Kā mēs veicām to izspēli? Par ko jūs domājāt?” Lamājos par vienu izspēli brīdi pēc tam, kad uzvarējām nacionālajā čempionātā. Un Misija Rouza (Missy Rose) vienkārši pagriezās un parādīja man vidējo pirkstu. Un es aizvēros (smejas).

Par sāpīgāko zaudējumu
Tas notika 2001. gada “Četru finālā”. Puslaikā bijām vadībā pret “Notre Dame” ar 13 vai 14 punktu pārsvaru. Ģērbtuvē zaudēju savaldību, lamājos un žēlojos par vairākām lietām. Un spēlētājas noreaģēja ne tā, kā vēlējos. Tā ir neveiksme, kura mani vienmēr uztrauc.

Par uzrunu komandai pēc 90-0 uzvaru sērijas beigām pret Stenfordu
Mēs bijām pelnījuši zaudēt. Mēs spēlējām slikti. Uzvaru sērija no mums prasīja ļoti daudz. Mēs izskatījāmies noguruši, izskatījās, ka bijām zaudējuši emocijas un enerģiju. Tolaik bija ļoti daudz mediju nonsensa par UCLA (vīriešu komandu, kura Džona Vūdena vadībā izcīnīja 88 uzvaras pēc kārtas) un vēl citas lietas. Tā bija pirmā reize, kad kāds nokļuva līdzīgā situācijā un mūsu spēlētājas to vien dzirdēja, kā: “Jā, tas ir tikai sieviešu basketbols, jūs nekam nederat, jūs neesat UCLA, jūs neesat tas, bla-bla-bla.” Mēs nekad neteicām, ka esam. Taču bijām pelnījuši zaudēt.

Par treneriem, kurus apbrīno
Esmu vecs, zināt, vai ne? Man ir 62 gadi un bijušas iespējas redzēt ļoti daudz kopš bērna kājas. Vienmēr centos skatīties un paņemt kaut ko sev, vai runāt ar cilvēkiem, par kuriem domāju, ka viņi dara unikālas lietas ar savādāku pieeju. Un, kuri spēja gūt panākumus ilgtermiņā, nevis kā cilvēki, kuri atnāca ar kaut ko jaunu un tad pazuda.

Domāju, ka četri gadi, kurus pavadīju “Virginia”, kad treneris bija Terijs Holands un spēlēja Ralfs Sampsons, un atrašanās “Atlantic Coast Conference” ar Treneri K (Maiku Kžiževski), saprotams, (UNC treneri) Dīnu Smitu un (“NC State” treneri Džimu) Valvano. Ja veltīji uzmanību, tur varēja iemācīties ārkārtīgi daudz. Vēlāk man patika vērot profesionāļu spēles un attieksmi.

Par izcilu treneru kritizēšanu
Atceros, ka reiz lasīju vienu rakstu – “Jā, ja Filam Džeksonam nebūtu Šaka un Kobes, un ja viņš netrenētu Maiklu un Pipenu, kur, pie velna, viņš būtu?” S..ds. Kur būtu jebkurš treneris? ...ja (Vinss) Lombardi netrenētu 10 Slavas zāles dalībniekus, kur viņš būtu? Ja Čaks Nolls netrenētu 10 Slavas zāles dalībniekus, ja (“Celtics” treneris) Reds Auerbahs – jūs zināt vārdus. Jūs nerunātu tā par cilvēkiem, ja viņi netrenētu izcilus spēlētājus. “Pie viņa spēlē Toms Breidijs” – ne s..da. Tev joprojām jāzina, ko ar viņiem darīt.

Par mācīšanos no Grega Popoviča
Kā ir iespējams katru gadu uzvarēt 50 spēles 15 gadus pēc kārtas? Tajā līgā? Neapšaubāmi, tā ir apbrīnojama organizācija. Vēlējos uzzināt vairāk, “Kāda ir komandas kultūra? Ko viņi dara? Kā viņi to dara?” Vērojot viņus dažas dienas, biju pārsteigts, cik ļoti “Spurs” atgādina ļoti labu studentu komandu. Šie puiši netiek izlutināti. Viņi netiek uztverti kā kaut kas īpašs, neatkarīgi, vai esi labākais spēlētājs, vai puisis, kurš mēģina iekļūt komandā.

Pastāv noteiktas cerības. Uzzināju, kā viņi rīko treniņus. Cik daudz lielisku skolotāju ir komandas personālā, kā viņiem ir atļauts mācīt un cik daudz laika atvēlēts mācībām. Un esmu pārliecināts, ka pašlaik tā cenšas darīt visas NBA komandas. Gribēju uzzināt, “Kā viņi organizē ikdienas darbu un, kas ir tas, kas viņus izceļ?”

Par līderiem, kurus apbrīnot ārpus sporta
Esmu liels, liels, liels, liels vēstures cienītājs. Nekad nav par daudz, nemitīgi lasu. Domāju, “Kā viņi paveica to, ko izdarīja? Kāds bija viņu domu gājiens? Kas ietekmēja lēmumu pieņemšanu?” Piemēram, ģenerāļi Otrajā Pasaules karā. Mani ļoti iespaidojuši cilvēki, kurus esmu saticis Pentagonā (ASV aizsardzības ministrijas galvenā mītne). Apbrīnoju viņu spējas orientēties tik dažādās situācijās un vadīt tik daudz cilvēku mainīgos apstākļos.

Atceros Napoleona frāzi, “Nav sliktu kareivju, ir tikai slikti ģenerāļi.” Nodomāju, jā. Nezinu, vai tā ir 100% taisnība, taču vairākums spēlētāju, ja tos izmanto īstajā situācijā, ir samērā labi spēlētāji. Un vairākums spēlētāju nav tik labi, ja viņus izmanto neīstajā situācijā. To saka ģenerālis, kurš kaujā zaudēja daudz cilvēku (smejas). Nepieņemu visu teikto automātiski, taču viņam bija sava taisnība. Vienmēr meklēju jebko, kas ļautu man iegūt labāku izpratni...

Kādu dienu ar komandu runāju par Mikelandželo, un ko prasa perfektas statujas izkalšana no marmora gabala. Izmantoju tādu analoģiju – jāatrod perfekts marmora gabals, un tad tu skaldi katru darba dienu, katru minūti. Skaldi un skaldi. Un tad, pēkšņi, viss, kas palicis, ir neticama skulptūra. Un katru dienu, ķeroties pie darba, zini, ka, izdarot vienu neprecīzu kustību ar āmuru, tu salauz marmora gabalu un tas vairāk nav nekā vērts, jāsāk visu no sākumā un jāmeklē jaunu gabalu.

Teicu, “Mēs darām to pašu kā komanda. Katru dienu nākam uz treniņu un mēģinām atmest visas lietas, kas var mums sagādāt zaudējumu. Un tad, gada beigās, mums ir šī neticamā, nevainojamā komanda. Taču mums nav daudz dažādu iespēju. Mums ir dots viens gads un viss. Ja visu salaižam grīstē, nākamajā septembrī jāsāk no sākuma.” Un tas attiecas uz spēlētājiem arī individuāli. Tu nevari salaist visu grīstē un iedomāties, ka nekas nav noticis. Ja salaid grīstē, jāsāk no sākuma.”

Izmantotie resursi:
Geno Auriemma on UConn’s success and...