Cipruss: "Latvijas basketbolā trūkst piedāvājuma spēlētāju attīstībai"

No 1. līdz 7. jūnijam Rīgas arēnā un "Rīdzenē" notika "SportSmarts" nometne jaunajām basketbolistēm – jaunatnes izlašu kandidātēm. Kāda ideja ir ieceres pamatā?
Latvijas sieviešu basketbolam pašlaik trūkst piedāvājuma spēlētāju attīstībai, tāpēc man radās ideja, kā paildzināt meiteņu basketbola karjeras. Klubu līmenī, izņemot TTT un Liepāju, tādu iespēju gandrīz nav. Ja neskaita minētos klubus, citur profesionāli trenēties nav iespējams.

Vienīgais variants – braukt spēlēt uz Ameriku vai Eiropu. Pēdējā spēlētāju attīstība arī mēdz būt uz jautājuma zīmes, tādēļ uzskatu, ka Amerika, īpaši meitenēm, ir labāks variants. Pirmkārt, izglītība. Jāsaprot, ka basketbola spēlēšana nav mūžīga – to apzinās daudzi. Otrkārt, pasaules redzējums.

Aizbraucot uz Ameriku, redzi citu kultūru un cilvēkus. Atgriezties var vienmēr. Nometnes ideja – sapulcināt meitenes, kuras vēlas spēlēt. Patrenēties – jo dažās dienās uztrenēties nav iespējams. Parādīt, ka Latvijā ir labi treneri.

Nometni apmeklēja Latvijas valstsvienības galvenais treneris (Mārtiņš) Zībarts. Piesaistījām (Latvijas U16 izlases galveno treneri) Kasparu Mājenieku, Jāni Nešporu, Matīsu Rožlapu, Andi Eibeli. Atnāca Anete (Jēkabsone-Žogota) – milzīgs paldies viņiem! Meitenes redz, ka nav aizmirstas, par viņām interesējas un ir iespējas tikt uz priekšu. Galvenais ir saprast, ka pašām par visu jācīnās. Īpaši mūsdienās.

Vai ideju sekmēja fakts, ka pats kādreiz saņēmi piedāvājumus studēt Amerikā?
Nesaku meitenēm, ka Amerika ir pareizākais ceļš. Latvijā izveidojusies situācija, ka zēniem pastāv vairāk attīstības iespēju – var braukt trenēties Eiropā vai palikt Latvijā. Ja kāds apgalvo, ka zina, kurš ceļš ir pareizākais – jāpaskatās uz spēlētāju karjerām. Mēs nezinām, kurš ceļš ir pareizākais, mums ir labi un slikti piemēri visos virzienos.

Meiteņu gadījumā reālākais šobrīd ir Amerikas ceļš. Augstāka līmeņa spēlētājai variantu ir vairāk. Piemēram, Digna Strautmane varēja izvēlēties – braukt uz Ameriku, Eiropu vai palikt Latvijā. Vairāk palīdzējām viņai nevis izvēlēties, bet nokārtot dokumentus, vīzas. Galvenais jautājums – ko tu pats gribi? Kāds ir tavs mērķis, tavs sapnis?

Kādi ir izplatītākie aizspriedumi par spēlēšanu Amerikā? Amerikāņu skolas izmanto dažādus, arī netīrus paņēmienus.
Meiteņu gadījumā aizspriedumu ir mazāk – pašas saprot, ka lielu izvēles iespēju nav. Ne visi bērni ir gatavi braukt uz Ameriku un ne visiem būtu jābrauc. Jābrauc tiem, kas grib un ir gatavi milzīgai konkurencei. Amerikas augstskolas piedāvā stipendijas no 30 līdz 80 tūkstošiem ASV dolāru gadā – ja ir tāda iespēja, kāpēc nepamēģināt? Studēt LU, RSU vai RTU varēs vienmēr, taču, vai paliekot tepat, būs iespēja braukt studēt par tādām stipendijām?

Vecāku aizspriedumi vairāk ir par puišiem, jo nav daudz labu Amerikas piemēru. Pēdējos gados neviens augsta līmeņa basketbolists uz ASV nav aizbraucis (neskaitot tos, kuri vēl nav sākuši studēt). Varbūt viņi izvēlas augstskolas ar pārāk stiprām komandām un sēž uz soliņa?

Izvēle ir riskanta, ja nepārzini situāciju. Amerikāņi vāji orientējas Eiropas basketbolā, taču to pašu var teikt par eiropiešiem, kuri absolūti neorientējas Amerikas hierarhijā. Pirmās divīzijas skolas iedalās trīs līmeņos – "high major", "mid major" un "low major", turklāt pastāv 32 spēka ziņā ļoti atšķirīgas konferences.
Neizpratne ir abpusēja. Arī Eiropā piedāvājums ārkārtīgi atšķiras. Labākajiem spēlētājiem (vīriešiem) Spānijā un Krievijā maksā pavisam citas summas nekā Latvijā un vidējā līmeņa valstīs. Un tad ir virkne zemāka līmeņa čempionātu – no Islandes līdz Īrijai, kur arī spēlē basketbolu.

Man pašam pagāja laiks, kamēr sapratu Amerikas (studentu) basketbola hierarhiju. NCAA skolu reitingi mainās katru gadu, jo komandas četru sezonu laikā pilnībā nomainās. Augstskolas katru gadu meklē nākamos spēlētājus, ar kuriem strādāt.

Piemēram, šogad ļoti labi spēlēja “Oregon State” (komanda no ASV ziemeļrietumiem), taču pavasarī piecas labākās meitenes devās prom. Nav iespējams pateikt, kur komanda (rangā) būs nākamgad. Izņēmumi ir “UConn” meitenēm un “Kentucky” zēniem.

“Kentucky” mēdz neuzvarēt NCAA čempionātā, taču katru gadu četri vai pieci džeki no pirmā kursa piesakās NBA draftam. Viņiem galvenais mērķis nav iekļūt “Final Four”, bet attīstīt spēlētājus, kuri vēlas ātri sākt profesionālo karjeru.

Amerikāņu treneri jebkurā līmenī var piedziedāt "pilnas ausis" – slavēt savu skolu. Bieži pauž daļēju patiesību, atklājot tikai sev izdevīgu skatu punktu.
No tā izvairīties nav iespējams, taču var izvēlēties dažādus variantus kā Kārļa Garozas vai Dignas Strautmanes gadījumos. Mēģinu atrast plusus un mīnusus, bet izvēle ir spēlētāju rokās. Protams, būs arī kļūdainas izvēles. Mēs piedāvājam variantus un palīdzam sakārtot papīrus.

Iesaku vecākiem un bērniem par izvēlēm sākt domāt jau 10. klasē. Ja tu tagad domā “izlemšu 12. klasē”, tā nenotiks. Gada laikā ir grūti sagatavoties prasībām. Ja pēdējais eksāmens ir maijā, tu vairs vienkārši nevari paspēt aizbraukt. Nākotnes redzējumam vai vīzijai jāparādās ātrāk – jāsaprot, ko tu gribi darīt.

"SportSmarts" pirmā nometne notika 2017. gada 1.-7. jūnijā Rīgā

Nometni 2. jūnijā apmeklēja WNBA un Eirolīgas čempione, 2007. gada labākā Eiropas basketboliste Anete Jēkabsone-Žogota. Treniņus vadīja Pekinas Olimpisko spēļu dalībniece Anda Eibele

Nometni apmeklēja 12 dalībnieces, jaunatnes izlašu kandidātes. Vēlāk viņām pievienojās arī "NBA Basketball without borders" globālās nometnes dalībniece, Itālijas U18 čempione Aleksa Gulbe

Vai kandidātiem jābūt gataviem kļūdīties, jo Amerikas izvēle automātiski neko negarantē? Krist, lai atkal celtos?
Visiem, kuri jautā padomu, saku, ka Amerika nav rožu lauks. Tur ļoti smagi jācīnās un pašiem jāstrādā papildus. Piemēram, ja treneris vēlas, lai tu strādā papildus, viņš nevar to darīt automātiski – NCAA noteikumi nosaka, ka spēlētājiem pašiem jāpauž vēlme trenēties, ja viņi grib to darīt papildus. Spēlētāji var pārmest treneriem, aģentiem, man, taču galvenā atbildība būs viņu pašu rokās.

Katram būs jāuzdod sev jautājums – vai esmu pats izdarījis visu, lai sasniegtu vairāk? Var gadīties, ka esmu darījis visu iespējamo, taču nesanāca, jo līmenis bija par augstu. Tādās situācijās vienmēr iespējams nokāpt zemāk. Pāriet no pirmās divīzijas uz otro, neizlaižot gadu.

Vai dažreiz iesaki mācīties "junioru koledžā" (NJCAA) vai NCAA otrajā divīzijā, ja pirmā divīzija nav labākais risinājums?
Katrs gadījums ir individuāls. Jāskatās, kādā līmenī esi spēlējis un kurā līmenī esi gatavs to darīt tālāk. Vai esi gatavs sisties par vietu? Ja gan spēlētājs, gan vecāki saprot, ka naudu basketbolā nepelnīsi, var izmantot spēlēšanu kā veidu dārgas izglītības iegūšanai, ne vienmēr izvēloties pirmās divīzijas skolu. Dažas otrās divīzijas komandas ir spēcīgākas par daudzām pirmās divīzijas vienībām.

Cita iespēja – doties uz augstāka līmeņa skolu ar lielāku (sporta komandas) budžetu. Dažām skolām ir privātās lidmašīnas, citām lielākas kabatas naudas un labāki dzīves apstākļi. Tam ir sava cena – jāgrauž grīda, lai kaut ko sasniegtu, jo labu basketbolistu Amerikā ir tūkstošiem un katrs gatavs cīnīties, lai sasniegtu visaugstākos mērķus.

Ja bērns apzinās situāciju, tad tiekšanās uz spēcīgāku komandu ir grūts, taču pareizs risinājums. Ja izturi un izej tam cauri, vēlāk ir daudz lielākas iespējas nokļūt augstā profesionālā līmenī. Svarīgākais, ko pats vēlies un cik daudz esi gatavs ziedot savai idejai.

Kā sagatavoties Amerikai, kur jākonkurē katram ar katru, arī komandas iekšienē?
Šajā situācijā Latvijas basketbolisti savā ziņā dzīvo burbulī – vienalga, kur spēlējam, mums ir, kur spēlēt. Amerikā garantētu vietu nav. Ja ne tu, tad nākamais. NCAA ir labākā studentu līga pasaulē. Ja paskatāmies – vairāk nekā 90% profesionālo komandu ņem spēlētājus no ASV, nevis Krievijas vai Spānijas universitātēm. Galvenā plūsma nāk no NCAA, kur valda milzīga konkurence. Amerika ir gaļas mašīna. Ja izej tai cauri, esi gatavs. Ja nē – jautājums, vai tev tas ir vajadzīgs.

Spēlētāju atlase nometnei notika sadarbībā ar sporta skolām vai pats uzrunāji meitenes?
Abi varianti, jo dažas meitenes zināju personīgi. Šovasar uz Ameriku brauks samērā daudz meiteņu un puišu, taču nākamajos gados vēlamies viņu skaitu palielināt. Jādod viņiem vēl vairāk iespēju iet uz mērķi.

Ko vēlies meitenēm šajās dienās iedot?
Kā jau minēju, dažās dienās uztrenēties nav iespējams. Mana doma ir parādīt, ka par viņām domā Latvijas izlašu treneri un ir vēlme palīdzēt augstākajā līmenī. Parādīt to, ka pie mums arī strādā augsta līmeņa ambiciozi treneri un līdz vidusskolas beigām kārtīgi jāapdomā, vai ir vērts mukt prom.

Kāds ir "SportSmarts" juridiskais statuss? Starpnieki starp Latvijas sporta skolām un NCAA?
Tas nav gluži aģenta darbs – neesmu konkurents sporta skolām un nevienu bērnu neesmu atņēmis. Taču brīdī, kad sporta skola tiek pabeigta, jāpieņem nākamie lēmumi. Vēlos, lai sporta skolas saprot, ka piedāvāju iespēju turpināt spēlēt gadījumos, ja neizdodas tikt, piemēram, TTT.

“SportSmarts” un sporta skolām bērnu attīstībā jāsadarbojas roku rokā, lai būtu kandidātes gan spēlēšanai TTT, gan Amerikas braucējas. Ieguvums būs stiprāka Latvijas valstsvienība. Ja aizbrauc tikai divas vai trīs meitenes un kāda no viņām “pazūd”, izlases rindas sanāk pašķidras. Ja katru gadu aizsūtām uz Ameriku, Eiropu un TTT 10-12 meitenes, rodas konkurence, kura veidos izlasi daudz spēcīgāku. Protams, nevajag aizmirst, ka arī Liepāja dara ļoti labu darbu, dodot spēlētājām iespēju.

Otrs paralēli ejamais ceļš ir reģionu komandu izveide spēlēšanai Latvijas virslīgā. Pirms pāris gadiem no šādas iespējas atteicās Ventspils, šogad redzeslokā ir Valmiera un Daugavpils, taču oficiāls lēmums vēl nav pieņemts.
Šajā ziņā ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu – kāda būs komandu struktūra, kas būs treneri. Dod Dievs, lai tas sanāktu. Latvijas reģionos ir daudz labu meiteņu, vīriešu valstsvienībā vispār reti kurš ir dzimis un karjeras pirmos gadus attīstījies Rīgā. Visām nav jānāk uz Rīgu un ne visām to vajag. Reģionu komandu izveide Daugavpilī, Valmierā un Ventspilī būtu ļoti pozitīvs solis. Paldies Liepājai, kur ir otra profesionāla komanda. Meiteņu pārnākšana uz Rīgu atkarīga arī no finanšu apstākļiem – ne visi vecāki var to atļauties.

Jautājumam ir divas daļas – meiteņu spēlēšana vai attīstība, lai spēlētu augstākā līmenī. Problēma ir tajā, ka šobrīd ir tikai viens augstākā līmeņa klubs un tikai tas klubs piedāvā mums redzēt augsta līmeņa sieviešu basketbolu. Cepuri nost Liepājai, taču viņu iespējas un resursi ir krietni mazāki.

Amerikāņu treneri man bieži jautā – vai attiecīgā ģimene var atļauties doties iepazīšanās braucienā? Ar kādām izmaksām jārēķinās pirms studiju sākuma?
Pirmkārt, kandidātiem jānokārto SAT eksāmens, kas maksā ap 80 eiro. Ja brauc uz “juco” (junioru koledžu), tas nav nepieciešams. Junioru koledžas ir tehnikumi – arodskolas, nevis pirmās pakāpes augstākā līmeņa izglītības iestādes. Tas ir izvēles jautājums.

Universitātes pārsvarā pieprasa nokārtot divus eksāmenus – SAT un Toefl (vai NCAA terminoloģijā ACT), kas kopā izmaksā ap 200 eiro. Var teikt, ka eksāmenu izmaksas ir atkarīgas no iepriekšējas sagatavošanās. Vēl vajadzīgi 20-30 eiro tā saucamajam “college board” – savas lapas uztaisīšanai NCAA vajadzībām.

Citu izdevumu līdz vienošanās parakstīšanai nav. Piemēram, Kārlim Garozam pirmās divīzijas skolas apmaksāja (iepazīšanās) braucienu gan pašam, gan viņa vecākiem. NCAA skolas likumīgi var atļauties uzņemt viesus 48 stundas – protams, ja atbilsti prasītajam līmenim. Augstskolas skatās, ko izvēlēties, kurā spēlētājā ieguldīt, jo šādi braucieni izmaksā dārgi. Katra stipendija ir dārga.

Galvenais, ko var darīt – jāsāk ar sevi. Jāsaka trenerim, ka gribu sasniegt vairāk, vai jāmeklē papildus iespējas. Latvijā ir daudz labu treneru. Atšķiras specializācija – pēc sevis zinu, ka ir centra spēlētāji, kuri vairāk izmanto spēku, kamēr citi liek lietā ātrumu.

Sporta skolā bieži vien problēma ir neelastīga domāšana, pielāgošanās vienam šablonam. Tas nav tāpēc, ka mums trūktu labu treneru – skolas nevar atļauties labākajiem treneriem pienācīgi samaksāt. Parasti viens treneris vada vairākas grupas un tas ir tikai normāli, ka viņš neredz daudzas nianses. Piemēram, Amerikā komandās ir četri vai pieci treneri. Problēma nav Latvijas treneros, bet viņu daudzumā un atalgojumā. Daži ir labi iekārtojušies, taču pārsvarā valstī tā nav.

Nometnē varēja piedalīties tikai jaunatnes izlašu kandidātes?
Doma bija, lai katrai nometnes dalībniecei ir maksimāli pievērsta uzmanība – uzsvars likts uz kvalitatīvu darbu un individuālu pieeju. Tā kā atvēlējām tikai 12 vietas, uz nometni tika aicinātas tikai izlašu kandidātes.

Iespēja tikt jaunatnes izlases kandidātu vidū noteikti būtu stimuls piedalīties nometnē. Otrkārt, jādomā par spēlētāju piesaisti no reģioniem – kas ir saistīts ar papildu finanšu izdevumiem. Šogad nometnē pārsvarā piedalījās meitenes no Rīgas, taču nākotnē iecerēts paplašināties. Daudzas meitenes no reģioniem nav sliktākas, taču šogad nevarējām atļauties piesaistīt vairāk dalībnieču.

Vai izdevās laba sadarbība ar valstsvienību?
Noteikti. Paldies Latvijas basketbola savienībai par lielo atbalstu. Meitenes klātienē redzēja spēles pret Baltkrieviju un trenējās gandrīz vienādos laikos ar izlases spēlētājām. Bija iespēja parunāt ar viņām, Aneti Jēkabsoni-Žogotu. Kurš var iedot labākus padomus? Viena no trenerēm nometnē ir Anda Eibele – viena no labākajām saspēles vadītājām. Jo vairāk kontaktu, informācijas un labo piemēru, jo labāk.

Viens no mērķiem, ko arī cenšos īstenot – atalgot trenerus, kuri palīdzējuši izaugt labākajām spēlētājām. Piemēram, 2016. gada rudenī Jānis Nešpors apmaiņas programmas ietvaros apmeklēja (Annas Dreimanes pārstāvēto) “Colorado State”. Tas ir viens no veidiem, kā arī varam stimulēt Latvijas labākos trenerus.