Dita Rozenberga: "Pacelšanās laikā apķēru treneri"

Nav viegli izsisties augšā, ja visu laiku jāsāk no apakšas. Un tomēr tas ir iespējams. Ja nokrīti septiņas reizes, piecelies astoņas! Kā Dita Rozenberga. Viņas pārstāvētajai 1992. gadā dzimušo spēlētāju paaudzei klājās ļoti smagi. Kadetu, junioru un jauniešu izlases piemeklēja viens un tas pats liktenis – visas izkrita no A divīzijas. Taču viens neveiksmīgs gadagājums nav katastrofa.

Ditai bija nepieciešami četri piegājieni un divi zaudējumi finālā, lai uzvarētu Latvijas čempionātā. Valstsvienības rindās viņai secen gāja 2013. gada Eiropas čempionāts un nākamais kvalifikācijas turnīrs. Neatlaidība palīdzēja Ditai katru gadu atgriezties stiprākai. Viņas pirmā sezona ārpus Latvijas nebija izņēmums.

Pagājušajā vasarā pieņēmi nozīmīgu lēmumu spēlēt ārzemēs. Kas tevi iedrošināja?
Par spēlēšanu ārzemēs domāju trīs gadus. Vajadzēja sākt. Viss notika ātri. Nomainījās aģents – Valda Salaka vietā sāku sadarbību ar Marko Florio – un uzreiz atradu komandu. Florio pārstāv arī Ievu Veinbergu. Viņa Itālijā spēlē vairākus gadus. Pastāstīja, kas un kā. Ievas nopelni pārejā ir lieli.

Vai bija ambiciozāki varianti par "Selargius"?
Galvenais bija aizbraukt (spēlēt uz ārzēmēm), lai gan pastāvēja varianti citās valstīs. Pirmais piedāvājums nāca no Itālijas. Izlēmu – jābrauc!

Aģenta teiktais sakrita ar realitāti?
Jā. Aģents pateica, ka Sardīnijas salā bāzētā “San Salvatore” ir Itālijas A2 līgas vidusmēra komanda, taču visi nepieciešamie apstākļi darbam ir nodrošināti. Draudzīga kluba vadība un komanda. Laba izvēle pirmajam gadam.

"Selargius" ir mazs vai vidējs klubs?
Klubā pārstāvētas visas jaunatnes grupas. Virsotnē ir A2 sieviešu komanda. Puiši spēlē D līgā. Tas notiek hobija līmenī, tāpēc galvenā uzmanība tika veltīta mums. Klubam ir sava zāle.

Nolikums paredz, ka klubā var spēlēt viena ārzemniece.
Līgā pastāv ārzemju spēlētāju limits. Vienlaikus komandā bija maz spēlētāju no Sardīnijas. Piecas meitenes nāca no kontinenta. Ieskaitot mani – sešas spēlētājas. Dzīvojām pa trim kluba īrētos dzīvokļos.

"Selargius" sieviešu komanda un galvenais treneris Fabricio Staiko. Foto: no Ditas Rozenbergas personiskā arhīva

"Selargius" klubs atrodas Kaljāri pilsētā Sardīnijas salā

"Selargius" spēlētājas

Bija iespēja salīdzināt spēkus uz A1 fona?
Manuprāt, A1 lejasgala komandas nav stiprākas par A2 vadošajām komandām. Atšķiras budžeti. Ja klubam ir vairāk līdzekļu, tas var atļauties iegādāties labākas itāliešu spēlētājas un iekļūt virslīgā.

Pilsētā spēlē A1 klubs "C.U.S. Cagliari". Spēlējāt pret viņām?
Nespēlējām, jo klubiem pastāv savstarpējs konflikts. Sezonas vidū man piedāvāja pie viņām trenēties. Ņemot vērā konfliktu, tas nebija iespējams pat teorētiski.

Komanda rītos netrenējās, taču mans treniņprocess tika nodrošināts. Galvenais treneris Fabricio Staiko (Fabrizio Staico) nāca un strādāja ar mani katru dienu.

Treneris Fabricio strādā ar jauniešu komandām?
Viņš ir Sardīnijas junioru izlases galvenais treneris. Katrā reģionā izveidota sava komanda. Manuprāt, Fabricio strādā tikai ar meitenēm. Man viņš ļoti patika.

Treneris runāja angliski?
Nerunāja un tas nebija nekāds izņēmums. Meitenes no Sardīnijas – neviena – vispār nerunāja angliski. Negribēja runāt, tāpēc vajadzēja mācīties itāliešu valodu. Bija meitenes, kuras prata angliski un varēja paskaidrot, taču vispārējais uzstādījums bija – jāmācās runāt itāliski.

Sākumā jutos pārsteigta. Atbraucu spēlēt basketbolu, nevis mācīties valodu. Ātri sapratu, ka valodas apguve ir manā labā un sezonas beigās jau runāju itāliski.

Pašmācības ceļā?
Gāju mācīties pie trenera māsas. Viņa nav skolotāja, taču prata angļu valodu. Visapkārt komunikācija notika itāliski, tāpēc pielāgoties nāktos jebkurā gadījumā. Laukumā problēmu nebija, jo tajā viss notiek basketbola valodā.

Itālieši ikdienā ir draudzīgi un nāk runāties. Sākumā nevarēju pateikt neko. Viņi zināja, ka nesaprotu teikto, taču turpināja nākt un runāt. Skatījos uz viņiem, smaidīju un piekrītoši māju ar galvu.

Sociālajā dzīvē iejusties palīdzēja komandas biedres vai trenera māsa?
Visvairāk treneris. Sākumā nevarējām sarunāties, taču viņš mani pieskatīja un daudz palīdzēja, īpaši treniņos. Psiholoģiski bija ļoti grūti. Manuprāt, katram jāizbauda, kā dzīvot svešā vietā, kur neviens nerunā tavā valodā. Tiku tam pāri diezgan viegli, bet treneris Fabricio vienmēr paliks atmiņā.

Komandas biedres palīdzēja mazāk. Itālietēm ir savādāka mentalitāte. Viņas ir draudzīgas, taču tajā pašā laikā nav draudzīgas. Taču kopumā man palīdzēt mēģināja visi kluba cilvēki.

No rītiem vienīgā nācu uz treniņiem. Vienmēr kāds attaisīja zāli un mani ielaida. Treneris tāpat. Šajā ziņā viss bija ļoti labi. Arī vakara treniņi bija labi.

Kāds bija nedēļas režīms?
Spēles notika sestdienās. Svētdiena tika veltīta ķermenim nepieciešamajai atpūtai. Pirmdienu rītus sagaidīju zālē ar treneri. Otrdienās svaru zāle vai individuālās nodarbības ar treneri. No otrdienas līdz piektdienai notika vakara treniņi. Trešdienu rītos atpūtos, savukārt ceturtdienās un piektdienās strādāju viena vai ar treneri. Apmēram tāds pats režīms kā TTT sastāvā.

Kad aizbraucu, mani pārsteidza treniņu līdzība. Fiziskās sagatavotības treneris trenēja tāpat kā Viktors Lācis. Daudzi vingrinājumi un specifika tāda pati. Nekad nedomāju, ka aizbraukšu uz Itāliju un būs jāskrien laukumi 1-3-5-7-9. Kā TTT. Aizgāju uz pirmo treniņu un jāskrien 1-3-5-7-9! Nespēju noticēt.

Treneris Fabricio praktizēja līdzīgu spēli kā treneris Nerips. Ātra spēle, daudz jāskrien. Taktika vairāk balstījās uz individuālu apspēlēšanu. Tam izrādījās liela nozīme, jo komandā nebija desmit līdzvērtīgu spēlētāju. Trenera uzdevumus varēja izpildīt piecas vai sešas meitenes. Pārējās nevarēja pastiprināt spēli. Spēles līdzība padarīja iejušanos vieglāku.

Treneris veltīja daudz laika. Prasīja vairāk nekā no citām?
Prasīja daudz. Bļāva uz mani, taču nekad nelamāja. Daudz runāja, jo laukumā esmu ļoti emocionāla un tādos brīžos man ir grūti savākties. Latvijā mani nomainīja. Itālijā tā nebija. Treneris man ļoti uzticējās. Viņš vienmēr teica, ka varu.

Nospēlēt 40 minūtes vienādā līmenī ir neiespējami. Sākumā bija kritiskie brīži, taču treneris nekad neņēma mani nost. Lika cīnīties un pašai tikt ar sevi galā. Kritiskajos brīžos pieprasīja minūtes pārtraukumus. Pieļāvu kļūdas, taču nekad netiku raustīta. Treneris teica “Es tev uzticos, bet galā jātiek pašai. Dzīvē tas noderēs.”

Itālijā jutos savādāk, jo komandā biju vienīgā ārzemniece. Prasības tika apvienotas ar labestīgu uzticēšanos. Bez nosacījumiem. Lielā uzticēšanās ļāva man iegūt lielāku pārliecību.

Spēlēs tas attaisnojās.
Citreiz jā, citreiz nē.

Sezonas beigās komanda biežāk izcīnīja uzvaras.
No otras puses, sezonas beigās spēlējām pret vājākām pretiniecēm. Sākumā kluba vadība uzskatīja, ka piederam vadošajām komandām un būsim augstā vietā. Sastāvs ļoti labs – trīs jaunatnes izlases spēlētājas, vēl viena pieredzējuša spēlētāja, taču sapratne laukumā neizveidojās tik laba, kā gribētos.

Izveidojās grupējumi?
Dažas meitenes bija spēlējušas A1. Viņām šķita, ka visu zina un laukumā attiecīgi uzvedās. Realitātē sniegums neatbilda cerētajam. Liels mīnuss – viņas nenāca trenēties no rītiem. Skaidrs, ka divreiz dienā trenējies cilvēks būs labāk sagatavots. Visu nosaka personīgais ieguldījums.

Tiesneši nodarīja pāri?
Sezonas laikā saņēmu vienu tehnisko piezīmi. Laukumā biju emocionāla, taču vairāk pati ar sevi. Šaustu sevi par neizdarīto, jo zinu, ka varu labāk. Gadījās situācijas, kad runāju ar tiesnešiem, taču viņi mani parasti nesaprata. Teicu angliski, bet tiesneši saprata tikai itāliski.

Kādās pozīcijās tev lika spēlēt?
No divi līdz pieci. To noteica spēle aizsardzībā. Man bija jāspēlē pret garām un ļoti fiziskām meitenēm, vai īsām un ļoti ātrām. Tā notika, jo man vienmēr lika segt pretinieču līderes.

Vienmēr?
Katrā spēlē. Bija gan jāpresē, gan jāstumdās. Viss, ko treneris lika.

Nosūtīja pat uz iemetienu?
Par laimi, komandā bija garākas meitenes. Aizsardzībā tas neko nemainīja. Ja pretinieku komandā ārzemniece bija garā spēlētāja, man vienmēr bija jāspēlē pret viņu. Treneris redzēja, ka varu to izdarīt.

Dita Rozenberga un "Selargius" treneri

Dita Rozenberga

Kopā ar atbalstītāju

Pēdējā kārtā nekas vairs neizšķīrās. Ātrāka atgriešanās Latvijā bija tava iniciatīva?
Brīdī, kad treneris Zvirgzdiņš nosauca 19 spēlētājas, aģentam teicu, lai viņš trenerim neko nesaka. Gaidīju brīdi, kad tiks nosauktas 15 spēlētājas. Laiks gāja. Sāku uztraukties – ja būšu piecpadsmitniekā, vai mani palaidīs?

Sastāvu uzzināju nedēļu pirms brauciena. Sazinājos ar aģentu un viņš uzrunāja treneri. Treneris neiebilda. Teica – jābrauc, jo tas būs manā labā. Treneris neuzdeva jautājumus un piekrita uzreiz. Tālāk vajadzēja kluba piekrišanu. Daļa kluba amatpersonu nevēlējās mani laist projām, taču galavārds bija prezidentam. Viss atrisinājās dienas laikā. Treneris katru dienu raksta un interesējas.

Treneris vēlas tavu atgriešanos?
Ļoti. Man pašai ir augstāki mērķi. Vēlos iet soli pa solim uz augšu. Zinu, ka varu iet uz augšu.

Šobrīd koncentrējies izlasei?
Visa uzmanība pievērsta izlasei. Tas ir tas, ko tagad daru, ko man jādara un ko gribu darīt. Viss atkarīgs no manis. Pārējo rādīs laiks.

Sardīnijā astoņus mēnešus gadā ir silts. Saule spīd. Tas palīdz, vai ne?
Sākumā tas sagādāja grūtības. Man nepatīk liels karstums. Augustā bija ļoti karsts. Četrdesmit, pat četrdesmit pieci grādi. Ārā nav, ko elpot. Pirms tam mēnesi divreiz dienā cītīgi trenējos Olimpiskajā sporta centrā. Aizbraucu tur un nevarēju izturēt karstumu. Treniņa laikā nomainīju trīs kreklus. Bija nenormāli karsti. Svīdu un šķita, ka izžūšu.

Bez kondicioniera.
Sardīnijā nav aukstu laika apstākļu. Zāles ir vienkāršas, bez kondicionieriem un apkures, tāpēc vasarās tajās ir ļoti karsts. Oktobrī, novembrī un decembrī bija ļoti labi. Karstumu gan nemīlu. Protams, patīkami, ka aprīlī var peldēties Vidusjūrā.

Sociālajā dzīvē klājās interesanti?
Kaljāri nav liela pilsēta. Vasarās tā ir izteikta tūrisma pilsēta, ziemā aktivitāšu daudz mazāk. Kino seansi notiek tikai itāliešu valodā. Brīvo laiku pavadīju mājās vai vakariņojot ar komandas biedrēm. Lielāko daļu laika aizņēma mācības un treniņi.

Teici par Ievu Veinbergu.
Ieva man Itālijā bija “labais gariņš”. Ļoti daudz palīdzēja. Visu laiku sarakstījāmies un interesējāmies viena par otru. Klātienē tikties nesanāca, jo komandas spēlēja atšķirīgās grupās. Kad aizbraucām uz spēli Romā, Ieva bija aizbraukusi uz mājām. Tagad esam ļoti labas draudzenes.

Uz kontinentu tikai lidojāt?
Tas bija vājprāts. Man ir ļoti bail lidot. Visriebīgākā ir pacelšanās. Sākumā vienmēr turējos pie trenera. Beigās pieradu.

Lidošanai bija viens pluss. Pēc lidojumiem bija vieglāk spēlēt nekā pēc braucieniem ar autobusu. Lidošanai pietika ar vienu stundu. Dienu pavadījām viesnīcā, vakarā spēlējām. Daudz grūtāk ir, ja jāspēlē pēc četrām vai piecām autobusā pavadītām stundām.

Tā notika, kad Sardīnijā braucām spēlēt pret “Alghero”. Izkāp no autobusa un kājas ir nekādas. Nepalīdz tas, ka dažās zālēs apakšā ir betona grīdas. Lidošana nepatika, taču spēles pēc lidojumiem patika, jo nebija papildus noguruma. Kopumā apstākļi bija labi.

Esi apmierināta ar Itālijā iegūto pieredzi?
Komandas sniegums neapmierināja, iegūtā pieredze – gan. Sākumā bija grūti iejusties itāliešu basketbolā, jo A2 līgā nespēlē spēka spēli. Otrajā spēlē saņēmu četras uzbrukuma piezīmes. Viņi uzskatīja, ka spēlēju pārāk agresīvi. Latvijā tā spēlē visi, Itālijā – neviens. Neļauj spēlēt agresīvi.

Man patīk taisīt “spin move”. Itālijā “spin move” traktē pilnīgi savādāk. Tas, ko atļauj Latvijā, tur tiek uzskatīts par nostaigātu. Sākumā man bija ļoti daudz kļūdu pēc nostaigātām epizodēm. Viņi ļoti vērtēja kāju darbību – pacel vai nepacel abas kājas. Man radās problēmas, jo skrienot kājas iet ātrāk par bumbu. Mani nemitīgi nosvilpa, tāpēc spēli pabeidzu ar 10 kļūdām. Sezonas beigās pielāgojos.

Esmu apmierināta ar ieguldīto darbu un trenera palīdzību. Paldies klubam par iespēju trenēties divas reizes dienā! Tā nenotiek visās A2 komandās. Piemēram, Ieva Veinberga gāja trenēties divreiz dienā, taču nebija iespēju visu laiku strādāt tukšā zālē. Varēju iet, kad vien vēlējos.

Marsela Prusta jautājumi (atbildes dažos vārdos)

Īpašība, kura patīk cilvēkos?
Atklātība.

Īpašība, kura nepatīk cilvēkos?
Situācijas, kurās cilvēki nepasaka acīs, ko patiesībā domā. Patīk, ka runā atklāti.

Mīļākā krāsa
Zila. Komandai bija dzeltena un melna.

Personība Latvijas sportā
Kristaps Janičenoks un Uļjana Semjonova.

Filma, kuru iesaki noskatīties
Televizoru vispār neskatos.

Iecienīts teiciens
Tagad mīļākais teiciens ir “Visi kopā – Latvija!”

Labākais mājdzīvnieks
Suns.

Labākā sporta zāle
Olimpiskais sporta centrs. Te jūtos kā mājās.

Spēlējot Sardīnijā

Kopā ar mazajiem spēlētājiem

Dita Rozenberga

Dita Rozenberga Sardīnijā

Uzbrucēja 25 spēlēs vidēji 36,4 minūtēs guva 17,0 punktus, izcīnīja 8,4 atlēkušās bumbas, izdarīja 2,3 rezultatīvas piespēles, pārķēra 3,1 bumbu, izprovocēja 9,6 piezīmes un nopelnīja lietderības koeficientu 22,2, visos minētajos rādītājos būdama labākā komandā.

Regulārajā sezonā (14 spēles) Rozenberga ieņēma sesto vietu līgā gūtajos punktos (vidēji 15,71 punkts spēlē), astoto vietu izcīnītajās bumbās aizsardzībā (6,8 bumbas), deviņpadsmito vietu rezultatīvajās piespēlēs (2,14 piespēles) un pirmo vietu izprovocētajās piezīmēs (9,14 piezīmes).

Oktobra vidū Rozenberga 45 minūšu spēlē pret Milānu sameta 33 punktus un izprovocēja 16 piezīmes. Februāra sākumā sekoja nākamā rekordspēle. Rozenberga 40 minūtēs guva 38 punktus, izprovocēja 17 (!) piezīmes un nopelnīja lietderības koeficientu 46.

Iespaidīgāko sniegumu Rozenberga parādīja 11. aprīļa uzvarā pār “Biassono” vienību. Uzbrucēja guva 26 punktus, izcīnīja 17 atlēkušās bumbas, izdarīja astoņas rezultatīvas piespēles, izprovocēja 17 piezīmes un nopelnīja lietderības koeficientu 46. Sezonā izprovocēta 241 piezīme.

Atbalsti Latvijas valstsvienību pārbaudes spēlēs Rīgā!

+Piektdien, 22. maijā, plkst. 19:30 Olimpiskajā sporta centrā pret Baltkrieviju;
+Sestdien, 23. maijā, plkst. 16:00 Rīgas arēnā pret Āzijas dižāko komandu Ķīnu;
+Pirmdien, 25. maijā, OSC pret Ķīnu;
+Trešdien, 3. jūnijā, plkst. 18:00 OSC pret Lietuvu.