Aija Brumermane: "Ceru vēlreiz spēlēt olimpiādē"

Aija BRUMERMANE – centra spēlētāja (192/1986/TTP BS), trešā sezona „TTT Rīga” (2007-2010). „TTT Rīga” kapteine, izlasē un klubā spēlē ar 15. numuru. Latvijas valstsvienībā aizvadījusi 65 spēles, guvusi 189 punktus, trīskārtēja Eiropas čempionāta finālturnīru dalībniece (Turcija 2005, Itālija 2007, Latvija 2009), 29. Olimpiādes spēļu dalībniece (Pekina 2008), Olimpiskā kvalifikācijas turnīra uzvarētāja (Madride 2008), ceturtā vieta „Dimanta bumbas” turnīrā (Hainiņa 2008).

Aija Brumermane dzimusi basketbolistu ģimenē, trīskārtējās Eiropas Čempionvienību kausa ieguvējas Ilzes Šulces-Brumermanes jaunākā meita. Aijas māsa Dace spēlē basketbolu Francijas NF1 līgā. Aija sporta gaitas sāka TTP sporta skolā, vidusskolā divus gadus spēlēja Francijas virslīgas komandas „Toulouse Launaguet” (2002-2004) kadetu vienībā. Latvijā Aija spēlējusi TTT un "Avantis/Turība" komandās, divreiz kļūstot par Latvijas čempioni (2006, 2008).

Aijas BRUMERMANES sasniegumi
2009 – Eiropas čempionāta ceturtdaļfināliste
2009 - "TTT Rīga" sezonas vērtīgākā spēlētāja
2009 - LSBL regulārās sezonas uzvarētāja
2008 - devītā vieta 29. olimpiādes spēlēs Pekinā, Ķīnā
2008 - ceturtā vieta otrajā FIBA "Dimanta bumbas" turnīrā Hainiņā, Ķīnā
2008 - uzvara olimpiskās kvalifikācijas turnīrā Madridē, Spānijā
2008 - Latvijas čempione "TTT Rīga" sastāvā
2007 - debitē FIBA Eirolīgā "TTT Rīga sastāvā
2007 - Eiropas čempionāta pusfināliste Itālijā
2006 - pirmā vieta Eiropas čempionāta kvalifikācijas grupā
2006 - Latvijas čempione "Avantis/Turība" komandas sastāvā
2005 - sestā vieta Eiropas čempionātā Turcijā
2005 - trešā vieta Eiropas U-20 čempionātā Čehijā

Viedokļi par Aiju BRUMERMANI

Maija KUBLIŅA, Aijas pirmā trenere: Kad Aija bija maza, viņa negribēja spēlēt basketbolu, māsa Dace „vilka” līdzi. Atceros, kā viņa raudādama gribēja iet mājās, sakot „nebūšu basketboliste, būšu juriste!” Aija ir centīga un forša meitene. Ja arī laukumā kāds par viņu teiktu, ka neskrien tik smuki, viņai ir viss basketbolā nepieciešamais. Ģenētiski iedzimta bumbu vākšana, viņa iet, kur krīt bumba. Aijas mamma arī vienmēr spēlēja, kad mēs jau bijām malā, Aija ir tāda pati.

Aijai „iegriezis” tas, ka viņa vēl ir šeit. Vienpadsmitajā klasē viņa aizbrauca uz Franciju, Tulūzu, bija viena no tām, kas mācījās. Deviņdesmitajos gados tāda bija Kristiāna Kandere, kura aizbrauca uz Ameriku, neatgriezās un vēlāk ieprecējās Polijā. Aija mācību ziņā ir tikpat gudra kā Kristiāna. Jau vidusskolā viņai bija mērķi braukt mācīties un spēlēt. Aizbrauca, iemācījās brīvi runāt franču valodā. Bieži satieku viņas mammu un vecākus, esam labi draugi. Uzskatu, ka Latvijā jāspēlē jauniem bērniem, kas gatavi spēlēt, nevis ārzemniecēm, kas klubos saņem drausmīgas naudas. Ja ārzemnieces nespēlē par nodokļu naudu, viņas var to darīt, citādi nē. Aija var nopelnīt, lai brauc un mācās, piemēram, Francijā.

Elīna ZĪKE, Latvijas valstsvienības spēlētāja 2005-2006: Aija ir gudra meitene ar savu viedokli katrā jautājumā, kā arī lielisks draugs, kurš vienmēr būs blakus. Laukumā – ļoti saprātīga spēles analizētāja, cīnītāja, vienvārdsakot, pati labākā.

Santa DREIMANE, trīskārtēja Latvijas čempione (2006, 2008, 2009): Manuprāt, Aija ir labākā centra spēlētāja postā un arī aizsardzībā. Zinot, ka Aija ir zem groza, mūsu komandas mazie spēlētāji var būt droši, ka Gulbis vienmēr būs gatavs palīdzēt. Viņa ir īsts aizsardzības "rupors", jo ar savu balsi noliek visus vietās! Aija ir komandas spēlētāja, atdos piespēli no groza apakšas, ja pati būs nosegta, bet partneris brīvs. Ārpus laukuma Aija ir komunikabla un draudzīga ar visiem, nav īgņa un rūgumpods, bet, vienalga, man dažreiz izdodas viņu nokaitināt :)

Zane LAPSIŅA, Latvijas čempione, „Avantis/Turība” 2006: Aija, pirmkārt, ir cīnītāja, viņa vienmēr treniņos smagi strādājusi. Laba centra spēlētāja, ar gudru galvu. Par „Gulbīti” – cepuri nost! Labākais brīdis „Avantis” sastāvā bija uzvara Latvijas čempionātā, prieks, ka tajā varēju dalīties ar lieliskām meitenēm. Aija paliktu atmiņā arī bez zelta uzvaras.

Zane EGLĪTE, Latvijas valstsvienības spēlētāja no 2005. gada: Pirmā lieta, ko iedomājos par Aiju – viņa ir optimiste visās situācijās, atvērta, prot saskatīt dzīvē pozitīvo. Aija ir ļoti draudzīga un komunikabla, gatava otram palīdzēt, ja ir tāda vajadzība, nepamet nelaimē. Basketbolā Aija ir prasīga pret sevi un komandas biedrenēm, viņai patīk, ja neslinko, strādā ar īstu atdevi. Sevi laukumā netaupa, ir fiziski spēcīga un gudra spēlētāja.

Pēteris VIŠŅĒVICS, basketbola treneris, Latvijas čempions kopā ar „Avantis/Turība” 2006: Aija bija „Turības” komandas balsts, un, uzskatu, ir „TTT Rīga” pamatbalsts. Novēlu viņai nākotnē saglabāt veselīgo un sakarīgo attieksmi sportā un dzīvē.

Ainārs ČUKSTE, „TTT Rīga” galvenais treneris: Aiju komandā esam ņēmuši kā vienu no komandas balstiem un rēķināmies ar viņu. Aija ir latviete, centra spēlētāja, valstsvienības basketboliste ar domu turpināt progresēt. Ceru, ka kopējais komandas sniegums uzlabosies.

Aija, kā sākās Tavas gaitas sportā?
Sāku trenēties, kad man bija seši gadi. Kopā ar māsu Daci gāju uz treniņiem pie Maijas Kubliņas TTP sporta skolā. Mamma veda uz basketbola treniņiem māsu, arī mani. Tāds ģimenes sporta veids. Nevarētu teikt, ka man uzspieda basketbolu (smejas). Tā sanāca. Skolas laikā alternatīva bija tautas dejas, koris, citādi nekas nopietns.

Ieskaitot Maiju Kubliņu, kuru treneru vadībā strādāji?
Jaunatnē trenējos tikai pie Maijas Kubliņas. Kad sāku trenēties kopā ar māsu, turpat bija Anete (Jēkabsone-Žogota), Ieva (Kubliņa), Kristīne (Kārkliņa), Anda (Eibele), Dita. Faktiski jaunatnē trenējos kopā ar izlašu gājumu. Treniņi bieži bija kopēji ar vairākus gadus vecākām meitenēm, bieži sanāca spēlēt vecākās grupās. Tā iepazinu meitenes. Sporta skolu nepabeidzu, jo aizbraucu uz Franciju. Treneri redzu bieži, satieku dažādās spēlēs un pasākumos, runājamies.

Francijā nokļuvi māsas ietekmē?
Pateicoties māsai. Klubā, kurā spēlēja Dace, bija ļoti laba jaunatnes basketbola sistēma. Bija iespēja aizbraukt uz turieni, mācīties, apgūt valodu, pie reizes spēlēt basketbolu. Tas bija krass lēmums, jo biju un joprojām esmu mājas cilvēks. Nometnes un pasākumi man nepatika. Vasarās vienmēr, aizbraucot uz nometni, pēc divām dienām braucu mājās. Izdomājot, ka braukšu projām, pārsteidzu visus. Sākumā bija grūti, bet pieredze bija ļoti laba.

Aizbraucu projām pēc devītās klases beigšanas, nodzīvoju Francijā divus gadus. Pirmajā gadā mācījos licejā, apguvu valodu, tas bija grūti. Nākamajā gadā pabeidzu licejā vienpadsmito klasi. Atbraucot atpakaļ, sanāca problēmas ar atzīmēm. Francijā nebiju apguvusi tos pašus priekšmetus, ko Latvijā, gāju vēlreiz vienpadsmitajā klasē. Pabeidzu skolu gadu vēlāk nekā pienāktos, bet nenožēloju, jo divi gadi Francijā devuši daudz.

Kadetu komandas sastāvā uzvarēji Francijas čempionātā?
Abus gadus uzvarējām valsts čempionātā. Spēlējām arī Espoirs – jauno cerību – komandā, kas nosacīti ir lielā kluba fārmklubs. Tur tik labi neveicās, bet sanāca uzspēlēt pret daudzām meitenēm, kuras tagad spēlē Francijas izlasē.

Kādas komandas spēlēja Francijas kadetu čempionātā?
Čempionātā spēlēja gan lielo klubu jaunatnes komandas, gan jaunatnes komandas bez „mātes” klubiem, dažādi. Piedāvāja palikt, bet gribēju mājās. Tas, ka aizbraucu pēc devītās klases, bija mazliet par ātru. Ieguvu daudz jaunu draugu, dzīves pieredzi. Tomēr dzīvot kopā ar māsu nav tas pats kā mājās ar vecākiem, visu ģimeni, draugiem. Sākumā dzīvoju internātā, vēlāk pārcēlos pie māsas.

Māsa izvēlējusies palikt Francijā?
Jā, līdz šim viņa bijusi ļoti apmierināta ar savu dzīvi Francijā un izskatās, ka tur arī varētu palikt uz dzīvi. Protams, žēl, ka neredzamies tik bieži kā gribētos, taču tā ir viņas izvēle, un es viņu pilnībā atbalstu. Abi brāļi ir jaunāki par mani. Vecākais spēlē basketbolu amatieru līgā Saulkrastu komandā. Jaunākais ar sportu nodarbojas prieka pēc, uzspēlē pa reizei basketbolu.
Mamma vairāk seko spēlēm televīzijā, nāk uz nopietnām spēlēm. Brāļi ir lieli atbalstītāji lielās, nozīmīgās sacensībās. Vienmēr klāt, bļauj, atbalsta. Tēvs gan man pasīvāks, lai gan pie televizora labprāt jūt līdzi arī viņš.

Kā nokļuvi „Avantis/Turība” komandā?
Atbraucot no Francijas bija jādomā, kur spēlēšu. Varēju to darīt jaunatnē, spēlēju TTP pie Maijas Kubliņas, taču gribējās arī ko nopietnāku. Turībā trenējās draudzene Elīna Zīke. Pateicoties viņai, nokļuvu „Avantis/Turība” komandā.

Treneris Višņēvics arī meklēja Tevi?
Uzaicināja Elīna, vēlāk sazvanījos ar treneri. Viņš vēlējās apskatīties, kā spēlēju. Tālāk viss notika pats no sevis un paliku „Turībā”. Jāsaka liels paldies trenerim Višņēvicam, viņš daudz iemācīja tieši basketbola domāšanas ziņā. Tie bija trīs vērtīgi gadi basketbola izaugsmē.

Ko vislabāk atceries no „Turības” laika?
Spilgtākās ir otrā gada atmiņas, kad vinnējām Latvijas čempionātā, uzveicām „TTT Rīgu”. Pateicoties trenerim, visi trīs gadi bija ļoti kolorīti. Ļoti daudz dažādu atmiņu, ne tikai laukumā. Patīkami gadi.

Trešajā gadā „Avantis/Turība” spēlēja vairākos turnīros, spēļu nebija par daudz?
Spēlējām Lietuvas čempionātā, Latvijas čempionātā un vēl Baltijas līgā, brīžiem likās par daudz. Ļoti daudz laika pavadījām autobusā, smējāmies, ka tur dzīvojam. Varbūt kādā brīdī slodze šķita par lielu, bet tā bija savādāka veida pieredze. Nevaru teikt, ka tas bija slikts lēmums. Viss, kas notiek, notiek uz labu.

Kā notika pāreja uz TTT?
Pēc trešā gada „Turībā” bija vēlme darīt tālāk, virzīties uz priekšu. Treneris teica, ka varu domāt par pāreju, atbalstīja visus lēmumus un bija ļoti pretimnākošs. „TTT Rīga” pirmo gadu spēlēja Eirolīgā un vēlējās mani redzēt sastāvā. Bija paredzēts pulcēt labu komandu, liela interese. Vienlaikus nebiju, joprojām neesmu, īsti saņēmusies braukt projām. Piedāvājums bija pietiekoši labs, izlēmu palikt labā komandā un augsta līmeņa sacensībās.

Lielās sastāva izmaiņas, partneru maiņa Eirolīgas pirmajā gadā nenogurdināja?
Tik lielas pārmaiņas tomēr nebija, pamats palika lielos vilcienos tāds pats. Dažas spēlētājas atbrauca, aizbrauca sezonas sākumā. Kad tā ritēja pilnā sparā, sastāva izmaiņas nebija tik jūtamas, neteiktu, ka tas būtu traucējis.

No kurām spēlētājām esi visvairāk mācījusies, ieguvusi?
Pirmajā gadā TTT ļoti patika spēlēt kopā ar Oļenu Žeržerunovu no Ukrainas. Viņa ir ļoti pieredzējusi spēlētāja. Daudz mācījos tieši treniņos, jo pirmajā gadā Eirolīgā spēlēju ļoti maz, faktiski pāris minūtes. Mācījos arī no Jeļizavetas Kitizinas. Izlasē varu nosaukt visas meitenes – Ievu, Zani, Lieni. Arī Gunta un Anete vienmēr deva kādu padomu. Mācīties var praktiski no jebkura spēlētāja, tikai jāzina, ko un jāprot to izmantot.

Daudzas jaunās spēlētājas brauc uz Ameriku, Tev bija tāda doma?
Nav bijusi. Piedāvājumi bijuši, bet tas nekad nav licies vilinoši. Vienīgais iemesls, kas ved daudzus, ir mācības labā līmenī, ko iespējams apvienot ar sportu. Daudzi, kas aizbrauc uz Ameriku, pabeidzot universitāti, vairs nenodarbojas ar sportu. No basketbola viedokļa obligāti uz Ameriku nav jābrauc. Ar domu, ka tagad būsi lielais spēlētājs. Paceļot aizbrauktu labprāt. Braukt uz universitāti Amerikā nozīmē braukt uz četriem gadiem ar iespēju pabūt mājās tikai vasarās, pat Ziemassvētkos īsti nevar atbraukt. Man tas ir liels mīnuss Amerikai.

Kad pirmo reizi spēlēji jaunatnes izlasēs?
Sāku spēlēt pavēlu. Pirmais gads bija pie trenera Neripa, varētu būt U-16 izlase Baltijas kausā. Par pirmajām jaunatnes izlasēm spilgtu atmiņu nav, atceros jaunatnes Olimpiādi Maskavā, biju tur aizbraukusi vēl Francijas laikā, varētu būt 2002. gads.

Spilgtākais notikums, protams, ir Olimpiāde. Jaunatnes izlasēs – Čehija, bronza Eiropas U-20 čempionātā. Mums bija kolosāls sastāvs, ļoti laba atmosfēra, labas attiecības starp treneriem un meitenēm. Viss Eiropas čempionāts kopumā, atbalsts un iznākums. Braucot uz čempionātu, neviens to negaidīja, par turnīru atmiņas ir ļoti labas. Piekrītu, ka Čehijā komanda bija visdraudzīgākā, ne ko pielikt, ne atņemt. Jaunatnes komandās atmosfēra vienmēr ir savādāka nekā lielajās izlasēs.

Lielajā izlasē tiki uzaicināta pēc Čehijas?
Uzaicinājums bija pirms tam. Meitenes jau trenējās un, atbraucot no Čehijas, pievienojos treniņiem pēc divām vai trijām dienām. Tajā laikā biju ļoti jauna, tiku paņemta sastāvā, skatoties uz nākotni. Pieredze bija trenēties ar meitenēm un sajust atmosfēru, ļoti interesanti.

Iespaidu ziņā blakus Olimpiādei ir Eiropas čempionāts Itālijā un uzvara pār Franciju, ceturtā vieta Eiropas čempionātā. Ņemot vērā, ka tur spēlēju salīdzinoši mazāk, bija daudz līdzjušanas emociju un prieks par komandu. Prieks par izcīnīto, ne tik daudz pašai par savu spēli. Olimpiāde vispār bija liels pasākums, katram sportistam iespaidīgi ir jau tur nokļūt. Ceru, ka man vēl būs iespēja. Olimpiādē jau bija vairāk gandarījuma par savu spēli, iespēja pierādīt sev. Treniņos izdevās izcīnīt trenera uzticību, tā tiku pie lielāka spēles laika un pierādīju sevi spēlēs.

Spēlējot Eiropas čempionātā Latvijā, uztraukums bija lielāks nekā olimpiādē?
Atbildība bija daudz lielāka. Žēl, ka nevarēju palīdzēt komandai tik daudz, kā būtu varējusi, ja nebūtu savainojuma. Prieks, ka sanāca spēlēt Latvijas izlases sastāvā Latvijā, jo atmosfēra zālēs bija vienkārši fantastiska. Visi cilvēki tevi atbalsta, pat ja neveicas. Bija prieks un patīkams pārsteigums par visiem faniem, kuri turpināja mūs atbalstīt, kad vairākas spēles zaudējām. Redzot, ka cīnāmies un darām visu, kas mūsu spēkos. Tas ļoti palīdzēja. Žēl, ka rezultātā bija tikai septītā vieta. Gribējās tikt uz pasaules čempionātu, turnīru, kurā vēl neesam piedalījušās. Vēl ir laiks, ceru, ka arī tas sanāks, tad varēs ievilkt ķeksīti pretī pasaules čempionātam.

Ko vēl jāieraksta lielajā sarakstā?
Pasaules čempionāts pagaidām palicis pēdējais, bet divi ķeksīši pie olimpiādes būtu vēl jaukāk (smaida).

Savainojums maijā bija nopietns, kā tiki ātri atpakaļ?
Liels paldies jāsaka ārstiem un fizioterapeitiem, kuri daudz palīdzēja, ļaujot tikt uz kājām. Paldies arī trenerim, kurš paņēma mani komandā, teica, ka spēlēšu un uzticējās. Savainojums bija tieši nedēļu pirms čempionāta sākuma. Tika veikta elektromagnētiskā rezonanse un tā parādīja saišu plīsumu. Tas nozīmē trīs nedēļas gultā, kāja gaisā un vēl vienu nedēļu atpūtai, mēnesis ārā. Pateicoties dažādām procedūrām, nepārtrauktam darbam ar fizioterapeiti, spēju jau pēc nedēļas skriet, darboties. Pēc divām nedēļām spēlēju. Liels paldies dakteriem, trenerim un visiem cilvēkiem, kas man palīdzēja un deva iespēju spēlēt čempionātā.

Ažiotāža neizvērtās pārāk liela?
Meitenēm un komandai sanāca diezgan labi norobežoties no spiediena, apkārt skanot runām par medaļām. Atbalstītāji, fani, prese visu laiku runāja tieši par to. Meitenes vairāk apzinājās reālo situāciju, jo Eiropā visas komandas ir ļoti spēcīgas. Bija skaidrs, ka visas spēles būs grūtas. Izteiktākas favorītes bija tikai Francija, Spānija, Krievija. Ja prese raksta, ka būs medaļas, o! Visi sacerējās un beigās vīlās, arī meitenes bija vīlušās, taču tai pašā laikā redzējām, ka varam spēlēt labāk. Bijām ļoti tuvu uzvarām pār Spāniju un Krieviju, diemžēl pietrūka. Cerēsim, ka nākamajā Eiropas čempionātā pēc diviem gadiem ies labāk. Viss būs tieši tik daudz, cik vajag un kā vajag.

Pašai ārpus mājām ir vieglāk spēlēt?
Atmosfēra (Liepājā un) Rīgā bija kolosāla, nevar teikt, ka fani traucētu. Tieši otrādi, visu laiku jutu atbalstu, viņi bija kā sestais laukuma spēlētājs čempionātā.

Neapmierinātie uzradās pēc čempionāta?
Vēlāk spriest ir ļoti viegli, visi darīja, ko varēja, pēc labākās sirdsapziņas. Nav nevienam ko pārmest. Jāskatās nākotnē un jādomā, ko darīt tajā.

Nākotne ir svarīgāka par pagātni?
No pagātnes ir jāmācās, bet pagātnē nav jādzīvo.

TTT ir jauna komanda...
...no pagājušā gada palikušas trīs meitenes, es, Dita un Līga. Komanda ir jauna gan sastāva, gan vecuma ziņā. Daudzām meitenēm nav pieredzes, spēlējot Eirolīgā, lai gan gūta laba pieredze Latvijas izlasē. Uzskatu, ka komanda cīnīsies, būs liels cīņasspars, vēlme sevi pierādīt, tas varētu būt liels pluss.

Eirolīgas grupa ir smagākā trīs gadu laikā?
Uzskatu, ka grupā ir divas Eirolīgas favorītkomandas. Jekaterinburga un Valensija, lai kā to negribētos atzīt, ir galvas tiesu pārākas par citām vienībām. Ar pārējām noteikti var cīnīties, ar Viļņas „Teo” spēlēts daudz, spēlēts labi un uzvarēts. Uzskatu, ka iespējams cīnīties ar Taranto un „Galatasaray”. Visur brauksim ar domu uzvarēt, cīnīties līdz galam. Nav nemaz citu variantu. Gribas uzvarēt pēc iespējas vairāk mājās un izbraukumā, centīsimies, tas noteikti ir iespējams.

Salīdzini spēles Eiropas čempionātā un Eirolīgā.
Izlasē ir savādāk. Ir laiks, kurā tikai trenējamies. Čempionāts ir vienu, divas nedēļas, Eirolīga daudz izstieptāks turnīrs. Izlasē slodze ir lielāka, jo svarīgie, atbildīgie mači nāk viens pēc otra. Eirolīgā ir laiks sagatavoties katrai spēlei. Slodze kopā ar treniņiem, pārbraucieniem sanāk liela, vēl paralēli Latvijas mači. Taču, ja visu sabalansē, tas nav daudz, kā visiem profesionāliem sportistiem.

Ko vēlies uzlabot savā spēlē?
Jāstrādā ļoti daudz. Pie metiena, soda metieniem, individuālās tehnikas uzbrukumā. Pielikt ir daudz kur, tikai strādāt un strādāt.

Noskaņojums komandā labs?
Komandā atmosfēra ir ļoti laba, leģionāres iejutušās ļoti labi. Par to liels prieks, meitenes ir ļoti strādīgas. Bieži viesspēlētājas nav aktīvākās treniņos, vairāk tieši spēlēšanā. Šis nav tas gadījums, viņas aktīvi strādā treniņos. Komanda trenējas ar atdevi, grib spēlēt, centīgi mēģina uztvert trenera teikto, visu, ko viņš grib redzēt laukumā. Pagaidām kā kapteine esmu ar komandu apmierināta, mēs varētu spēlēt labi.

Divu gadu laikā treniņu process, gatavojoties Eirolīgai, ir mainījies?
Mazliet mainījies gatavošanās process, treneri katru gadu apguvuši jaunu, ņēmuši klāt. Lielos vilcienos ir tāpat. Protams, katru gadu komanda ir nedaudz savādāka sastāva ziņā. Ņemot vērā sastāvu, mainās darbs treniņos.

Runājot par viesspēlētājām, Sindija patīkami pārsteigusi ar treniņos un pirmajās spēlēs parādīto sniegumu. Izlasē viņa nebija tik aktīva uzbrukumā, vairāk spēlēja aizsardzībā. Rīgā viņa sevi pierādījusi kā ļoti laba uzbrucēja groza tuvumā, tas ir patīkams pārsteigums. Cīnītāja, ar lielu vēlmi sevi pierādīt un palīdzēt komandai visos gadījumos. Liels prieks par iespēju trenēties un spēlēt vienā komandā ar viņu.

Ko uzskati par savu pagaidām lielāko panākumu TTT sastāvā?
To vidū ir brīdis, kad uzvarējām „Cēsis” 2008. gada finālsērijā. Cēsu klubs tobrīd bija ar ļoti labu sastāvu, tāpēc bija prieks uzvarēt. Visvairāk emociju bija pagājušā gada Latvijas čempionāta regulārās sezonas izbraukuma spēlē Cēsīs, kad viņu sastāvs bija ļoti labi nokomplektēts un mūsējais, tieši otrādi, pajucis. Sezonas pēdējā spēlē tomēr spējām uzvarēt Cēsis un izcīnīt pirmo vietu regulārajā čempionātā. Finālsērijā rezultāts bija savādāks, bet gandarījums tieši par to spēli bija liels. TTT jebkura uzvara Eirolīgā ir mazs sasniegums.

Tavas domas par jaunas, profesionālākas Baltijas līgas izveidi?
Baltijas līgas tapšana 2010. gadā būtu interesanta un saistoša, spēlējot Lietuvas, Latvijas, arī Igaunijas komandām, iespējams, no Zviedrijas, Somijas. Spēcīgāko Baltijas jūras reģiona komandu čempionāts varētu būt ļoti aizraujošs, jo katrā valstī ir vismaz viena laba, spēcīga komanda. Labprāt spēlētu tādā čempionātā. Ceru, ka pēc Jaunā gada ideja īstenosies, viss sanāks, spēles būs un labas spēles.

Kas Tevi saista ārpus basketbola?
Brīvajos brīžos labprāt pavadu laiku ar ģimeni, draugiem. Ārpus pilsētas, saista mierīga atpūta. Patīk lasīt, citādi atpūsties. Neizpaliek sporta nodarbes savam priekam, jo basketbolā visam pieeju ļoti nopietni un citreiz gribas pajokoties, paķēmoties. Basketbolā ir ļoti daudz emociju un, esot tajā iekšā, tu tās „nes uz mājām”, domā, runā ar draugiem. Ir gadījies, ka citi apnīk ar runām par basketbolu vai otrādi, ir kāds sasāpējis jautājums un rodas vēlme par to runāt un runāt.