Pirmās zelta komandas kapteinis

Ķekavnieks Aigars Vītols LBL nospēlēja 18 sezonas, no tām astoņas Ventspilī. Basketbolista gaitas trenera Andra Eglīša vadībā viņš sāka tādā kā VEF sporta skolas filiālē Ķekavā, bet jau 17 gadu vecumā 1993. gadā spēlēja LBL “VEF/Ādažu” komandā kopā ar Gundaru Vētru, kurš tikko bija atgriezies no NBA . “Tas man kā jaunam spēlētājam arī bija motivējošs faktors,” stāsta Vītols. “Treniņos varēju daudz no viņa mācīties, jo Vētra toreiz bija savā basketbolista gaitu virsotnē.” Pēc tam komandu sāka atbalstīt viesnīca “Metropole”.

Aigaram aizraujošs likās arī strītbols, un pēc uzvaras Latvijā “Reebok” rīkotajā “Black Top” turnīrā viņš kopā ar Andri Kiviču, Raimondu Fūrmani un Jāni Baumertu 1994. gadā Frankfurtē vinnēja arī pasaules čempionātu. Strītbolā sportists izkopa caurgājienu, bet “Ventspilī treneris Armands Krauliņš vairāk sāka izmantot mani laukumā metieniem no distances, Kārlim Muižniekam šajā jomā ejot vēl tālāk.” Un 2005./2006. gada sezonā Spānijā “Fuenlabrada” rindās Aigars kļuva par precīzāko trīspunktu metienu izpildītāju visā līgā: “Pirms pēdējās spēles izšķīrās, vai šajā rādītājā uzvarēšu es vai cits spēlētājs. Konkurents pēdējā mačā pasliktināja savu procentu, bet es – uzlaboju un finišēju pirmais.”

“Metropoles” sastāvā Vītols dabūja gana uzspēlēt arī pret “Ventspili”: “Vienmēr bija ļoti grūti ar viņiem spēlēt mazajā 6. vidusskolas zālītē. Tai zālei bija balkoniņš, zem kura atradās spēlētāju soliņi. Skatītāji bija pārkārušies pāri un tipināja ar kājām, kaut kas krita virsū... Aktīvākie fani lietoja visādus izteicienus, lai varētu izsist viesus no sliedēm. Skatītāju soli savukārt bija līdz laukuma līnijām, sēdēja pat uz līnijām. Un tā zāle vienmēr bija pilna.” Aigars bija to vidū, kas “Metropoles” rindās 1997. gada pavasarī pret ventspilniekiem sērijā par bronzu palīdzēja atspēlēties no 1-2 un uzvarēt pēdējo maču Ventspilī...

Vienu sezonu izlaižot, 1998. gadā Ventspils komandā Aigars arī nonāca: “Mani uzrunāja Krauliņa kungs. Tikāmies pie Rīgas dzelzceļa stacijas autostāvvietā. Biju atbraucis no Ķekavas, un zināms satraukums, kāpjot pie pazīstamā trenera mašīnā, bija. Viņš īsumā izstāstīja, kā viņš redz manu tālāko virzību un manu vietu laukumā, un ka vēlētos, lai es spēlētu Ventspils komandā pie viņa. Mani šāds nākamais solis karjerā apmierināja, zinot, ka par “Metropoli” nebija īsti skaidrības, vai tā vēl pastāvēs.” Bijis vēl piedāvājums arī no “ASK/Brocēni-LMT”, bet izvēli par labu ventspilniekiem nosvēris turienes komandas pieredzējušais sastāvs, kurā bija Edmunds Valeiko, Aigars Zeidaks, Kārlis Muižnieks un Jānis Laksa, no kuriem varēja daudz mācīties. “Liekas, ka izdarīju pareizo izvēli,” atskatās atpakaļ Aigars. “Vajadzēja izvērtēt arī “Brocēnu“ piedāvājumu, taču lielāka un uzstājīgāka bija ventspilnieku interese. Mani pārliecināja. Turklāt apstākļi, vide treniņiem un spēlēšanai Ventspilī un organizētība man liekas vislabākā un stabilākā Latvijā. Tur viss ir blakus – stadions, baseins, basketbola zāle... Pie jūras var trenēties. Masieris, fizioterapeits, treneris... Viss blakus. Pat Spānijā nebija tik kompakti.” Tāpat Aigars atzīmē arī to, ka Latvijā viņam parādā par spēlēšanu nav palikusi tikai “Ventspils” un pēdējā sezonā “Jēkabpils”.

Pāriešana uz spēcīgāku klubu būtiski neietekmēja spēles laika samazināšanos. Arī spēki komandā trim turnīriem (vēl arī Saportas kausa izcīņā un Ziemeļeiropas basketbola līgā (NEBL)) bija jāsadala. Aigars spēlēja daudz. Un labi, jo “otrajā sezonā mani jau izvirzīja par komandas kapteini. Acīmredzot spēle un attieksme treniņos kādu iespaidu bija atstājusi, Krauliņš izvirzīja manu kandidatūru kapteiņa amatam, un komanda par to nobalsoja. Sanāca straujš lēciens uz augšu.”
Cik tas ietekmēja komandas spēli, grūti vērtēt, taču tieši 1999./2000. gada sezonā savu pirmo LBL čempiona titulu izcīnīja gan Aigars, gan “Ventspils” komanda: “Pēc titula tiecāmies jau manā pirmajā sezonā Ventspilī. Otrajā sezonā to izcīnījām, un pirmais tituls vienmēr atmiņā paliks vislabāk, jo tas bija pirmais. Tas ir svarīgākais un emocijām bagātākais. Man liekas, ka togad uz mūsu spēlēm zāle bija pilna, un tas sniedza vēl vairāk pozitīvu emociju. Tas bija liels prieks arī visai pilsētai un pašam komandas galvam Aivaram Lembergam. Laistījāmies tribīnēs ar šampanieti, un man liekas, ka arī Lembergam tika sava tiesa. Man ir prieks, ka biju šīs komandas kapteinis.” Vītols vēl piecreiz kļuva par Latvijas čempionu, no tām četras – ar “Ventspili”, bet pirmā reize palikusi atmiņā vislabāk.

Aigars Vītols visos laikos kotējies kā aizsardzības speciālists: “Mans trumpis skaitījās aizsardzība, un visi treneri akcentu lika uz mani kā aizsargu. Man pašam pat nepatika ķert pretinieku ar uzbrukuma sodiem, bet goda lieta skaitījās viņu noturēt aizsardzībā.” Arī uz Madrides klubu “Fuenlabrada” Aigars brauca kā aizsardzības speciālists, un kā tāds pirmajā treniņā tika stādīts priekšā pārējiem basketbolistiem. Protams, arī aģents bija pastrādājis, taču latvietis savus uzdevumus vēlāk godam atstrādāja arī basketbola laukumā. Ar viņu bija apmierināti, piedāvāja līguma pagarinājumu, un Aigars pieļauj, ka būtu Spānijā aizvadījis visu atlikušo karjeru, taču atgriezās Latvijā pie ģimenes – dzīves draudzenes un meitas. Par savām aizsarga prasmēm viņš pasmejas, ka Latvijā viņa reputācija aizsardzībā bijusi tik laba, ka vismaz latviešu spēlētāji LBL mačos bieži nemaz Aigaru nav centušies apspēlēt, bumbu vienkārši padodot tālāk komandas biedram.

Vītols augstu vērtē “Ventspils” menedžera Ralfa Pleinica lomu, kurš, atskaitot divus gadus, kopā ar BK “Ventspils” bijis visu laiku, kopš basketbolists sāka spēlēt komandā: “Man liekas, ka tajā, kā klubs ir veidots un uzturēts, ir liels Pleinica nopelns. Domāju, ka klubs sakārtotības ziņā Eiropā atpaliek varbūt tikai no pašiem grandiem. Un tas ir Ralfa nopelns.”
Šobrīd Aigaram LBL līdzi nākas just vairākām komandām: “Ilgi esmu nospēlējis “Ventspilī”. Tāpēc jūtu līdzi tai. Sportista karjeru beidzu “Jēkabpilī”, pie kuras izveidošanas biju klāt. Tāpēc tā arī ir mana komanda. Pusfinālā, kad abas komandas tikās savā starpā, bija jājūt līdzi abām (smejas). Es biju par labu basketbolu un piecām spēlēm.”

Pēc sportošanas beigām Vītols iemēģināja roku pāris biznesa projektos, taču tā sakrita, ka līdz ar sezonas beigām “Jēkabpilī” notika pašvaldību vēlēšanas. “Tieši pirms diviem gadiem es kā dzimis un audzis ķekavnieks, un varbūt viens no atpazīstamākajiem, savācu daudz balsu, un tiku ievēlēts Ķekavas novada domē. Pašam bija brīnums. Domē esmu gan deputāts, gan kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs. Paralēli tam darbojos arī Ķekavas novada pašvaldības sporta aģentūrā, kas rīko sporta pasākumus, seko sporta infrastruktūrai un labiekārto to. Var teikt, ka pēdējos divus gadus esmu tautas kalps un pārstāvu iedzīvotājus.”