Mareks Jurevičus un viņa Ilze...

Marek, Tu jau droši vien nebūsi pamanījis, bet mēs gan esam redzējuši kā Ilze pārdzīvo skatītāju tribīnēs. Šķiet, ka reizēm pielūdzot visus varenos spēkus, lai tie palīdzētu Tev un droši vien arī visai komandai.

Mareks: Neesmu pamanījis gan, bet es zinu, ka viņa vienmēr ir tribīnēs un atbalsta mani.

Kā tad aizsākās jūsu mīlas stāsts?

Ilze: Vainīgi ir mūsu brāļi. Viņi abi ir pazīstami, tādejādi viens par otra eksistenci zinājām, taču nekad viens otru nebijām redzējuši. Marekam par mani sīkāk pastāstīja mūsu brāļu kopīgs draugs, tad nu Mareks nolēma rīkoties un uzrakstīja man vēstuli portālā draugiem.lv. Tā sākās mūsu sarakste un pēc kāda laika arī tikāmies. Kopā jau esam vairāk kā četrus gadus.

Mareks: Vasarā svinēsim savu pirmo piecgadi.

Izklausās diezgan romantiski, sarakste, pēc tam tikšanās. Esi rīkojies kā īsts bruņinieks.

Mareks: Laikam jau jā, aizsūtīju Ilzei vēstuli ar domu – iepazīties! Vairākas dienas sarakstījāmies un nolēmām satikties, tad sapratu, ka Ilze man ļoti patīk un vēlos ar viņu būt kopā!

Kopā jau esat gandrīz piecus gadus, šobrīd, Ilze, esi kopā ar Mareku arī Ventspili. Gan jau zini, ka sportista dzīve ir diezgan neprognozējam, vienu dienu Mareks Ventspilī, nākamajā jau Sočos. Saki, Ilze, vai dotos viņam līdzi?

Ilze: Ja godīgi, sākumā nemaz negribēju doties Marekam līdz uz Ventspili, jo man ļoti svarīgs šķita darbs, mācības un domāju, nu kā es tā viņa dēļ, tagad visu pametīšu.
Tomēr Mareks mani nostādīja fakta priekša, vai nu darbs, vai mūsu kopā būšana.
Tā nu es izlēmu pievienoties viņam Ventspilī un atbalstīt. Darbu biju zaudējusi, tomēr skolu veiksmīgi pabeidzu. Mazliet skumji atzīt, ka Mareka karjera šobrīd ir svarīgāka par manējo, tomēr zinu, ka būs arī mans laiks. Tagad jau arī droši vien brauktu līdzi pat uz Sočiem (smejas).

Diezgan nežēlīgs lēmums bija jāpieņem – Mareka karjera pret tavējo. Laikam Marekam bija diezgan smagi bez Tevis ikdienā.

Mareks: Protams, bez viņas nu nekur, jo beidzot vēlējos būt kopā ar Ilzi katru dienu, nevis tikai nedēļas nogalēs, kā pirms tam.

Ilze: Lēmums tiešām bija nežēlīgs, bet es sapratu, ka man viņš ir jāatbalsta.

Cik noprotu, tad Ventspils ir arī jūsu kopdzīves sākums, jo līdz šim vien draudzējāties un baudījāt randiņa mirkļus. Nav tas nekāds vieglais darbiņš, turklāt vēl svešā pilsētā.

Ilze: Visgrūtākais bija tas, ka neviens no mums nebija dzīvojis atsevišķi no saviem vecākiem. Vienmēr bijām aprūpēti un dzīvojām tādu egoistiski brīvu dzīvi. Vecāki bija par mums rūpējušies un nebijām izjutuši sadzīviskās problēmas. Tagad bija ne tikai jāpielāgojas viens otram, bet arī jāprot sadzīvi veidot. Es personīgi baidījos, ka man tagad būs jāorganizē mājas dzīve un jārisina saimnieciskie jautājumi. Nejutu šaubas par to, ka varētu nesadzīvot ar Mareku, bet to, ka jārūpējas vēl par otru. Līdz šim nebiju tā labākā saimniece. Bet nu izskatās, ka ugunskristības jau esam pārdzīvojuši un viss ir kārtībā.

Būt basketbolista dzīvesbiedrei šķiet ir diezgan grūti, treniņi, spēles, garie pārbraucieni. Mareks reti ir mājās. Kādi ir šie gaidīšanas svētki?

Ilze: Ar līdzi jušanu. Katra spēle, ja vien neesmu klātienē, tiek pavadīta pie datora vai TV, skatoties spēles. Sparīgi aplaudēju un uzmundrinu komandu savās domās. Tādi ir mani līdzi jušanas svētki – gaidīt un pārdzīvot! Reizēm es ļoti satraucos pirms spēlēm, pat vairāk nekā Mareks.

Mareks: Nevis reizēm, bet vienmēr esi ļoti satraukusies.

Vai ir kādi rituāli, pavadot Mareku uz spēli?

Ilze: Tādu rituālu mums nav, bet mēs ļoti daudz runājam par basketbolu, īpaši pēc spēlēm. Vienmēr sarunas atgriežas pie basketbola. Māņticīga neesmu, bet Marekam nekad nenovēlu, lai veicas, jo tieši tad, liekas, ka neiet. Saku - spēlē tā, lai man ir prieks.

Mareks: Ja godīgi, vienmēr spēlei cenšos atdot sevi visu un zinu, ka Ilze to jūt un novērtē. Ilze ir kā mans personīgais spēles barometrs.

Ilze: Priecājos, ja ir bijusi uzvara un laba spēle. Tomēr arī bez kritikas Mareks neiztiek un pēc spēles mēdzu viņam pateikt, kas tieši no mana skata punkta nebija izdevies. Reizēm liekas, ka Mareks manī tiešām ir ieklausījies un nākamajā spēlē izdara to par ko bijām runājuši.

Un kā tiekat galā ar zaudējumu pārdzīvošanu?

Ilze: Runājam, tas ir vienīgais veids, kā varam to pārdzīvot. Jau redzot, ka būs zaudējums, zinu, ka Mareks pēc spēles pārdzīvos to. Tomēr viņš nekļūst īgns un nemetas man virsū ar savu slikto noskaņojumu.

Mareks: Viņa jau nav vainīga pie tā, ka zaudējām. Kādēļ gan dusmas izgāzt uz viņu? Pēc spēlēm ir grūti aizmigt, īpaši zaudējumiem, tāpēc ļoti daudz runājam.

Ilze: Pārrunājam arī tieši Mareka kļūdas un vienmēr nobeidzam sarunu ar cerību, ka nākošā spēle būs labāka.

Spēļu un treniņu dienas ir pakārtotas Marekam, bet vai brīvdienas un to rīti ir Ilzes dienas? Vai palutini no rīta Ilzi ar kafiju pie gultas?

Mareks: Zini, mēs abi esam diezgan neromantiski, un kafiju pie gultas viens otram nenesam. Brīvajās dienās cenšos Ilzi izvest ārpus Ventspils un interesanti pavadīt dienu.

Ilze: Jā, tā nu tas ir. No malas varbūt izskatāmies ļoti romantisks pāris, bet patiesībā esam bez rozā brillēm. Savukārt es Mareku mēdzu palutināt, brīvajos rītos ļaujot viņam ilgāk pagulēt un netraucējot.

Mareks: Labi, ka abi esam vienādi, tad nav tā, ka vienam ļoti gribas romantiku, bet otrs pat īsti nezina, kas tā tāda ir.

Ilze: Par mums var teikt – tāds tādu atradis. Īpaši neizceļamies ar negaidītiem pārsteigumiem viens otram, tas sagādā tādas radošas mokas. Esam praktiski, visu kopā saplānojam un izsakām savas vēlmes, lai otram nebūtu jānopūlas.

Vai ir kas tāds, ko jūs abi viens no otra sagaidāt, vai vēlaties varbūt izmainīt?

Ilze: Es jau vienmēr esmu teikusi un teikšu vēlreiz, nezinu nevienu sliktu Mareka rakstura īpašību. Tiešām! Nav tādu! Ir kādas sīkas īpašības, bet tās pat nav sliktas vai kas tāds, kas ļoti traucētu. Iespējams manī ir daudz kas tāds, ko Mareks varētu gribēt mainīt.

Mareks: Sākumā jau bija mums abiem daži trūkumi, bet laika gaitā tie ir kaut kur pazuduši. Katrs jau esam ar saviem plusiem un mīnusiem, bet izskatās, ka mēs esam atraduši vidusceļu un viens otru tikai papildinām. Es cenšos darīt visu tā, lai Ilzei nebūtu nepatīkami, bet viņa atkal man nesagādā liekus pārdzīvojumus.

Kāda tad ir tā kopā sadzīvošanas recepte, īpaši, ja viens ir profesionāls sportists, un ko Tu varētu novēlēt citām basketbolistu draudzenēm?

Ilze: Ir grūti, jo esmu atteikusies no saviem mērķiem, bet tikai uz brīdi. Sākumā to ir grūti apzināties. Šobrīd ļoti daudz ko esmu pakārtojusi Marekam, nepārmetu viņam un nešaustu. Nestāstu, ka viņš man neļauj piepildīt savus sapņus. Ticu, ka reiz arī es to varēšu. Pienāks arī mans mirklis. Citām basketbolistu meitenēm varu novēlēt tikai vienu – mīliet basketbolu. Pretējā gadījumā nekas nesanāks. Iespējams kopēja un neviltota mīlestība uz šo sporta veidu ir tā, kas mūs satuvina aiz vien vairāk. Nespēju iedomāties kā būtu, ja es neinteresētos par šo sporta veidu.

Un galvenais jautājums – vai jums abiem ir scenārijs Valentīna dienai šogad?

Mareks: Šogad beidzot būšu mājās! Bieži tā negadās, jo parasti esmu spēlēs vai izbraukumos. Šoreiz varēsim visu dienu veltīt viens otram, un laikam tā arī būs mūsu lielākā Valentīna dienas dāvana. Tāds scenārijs mums būs pašā laikā.