Čoders un Apsītis tiecas uz lielo "Ventspils" komandu

Ar savu neatlaidīgo darbu treniņos un spēles laukumā esat pierādījuši, ka esat pelnījuši būt starp Latvijas izlases U – 18 junioru kandidātiem, un piedalījāties Igaunijas rīkotajā Baltijas jūras kausā. Kā vērtējat savu debiju izlases sastāvā?
D.Č. Kopumā normāli, varētu teikt, ka parādījām diezgan labu sniegumu un ceram, ka atstājām labu iespaidu uz mūsu treneriem Ziedoni Jansonu un Daini Bertānu.
K. A. Pirmās spēlēs gan pieļāvām kļūdas, varēja manīt, ka neesam saspēlējušies un iepriekš jau nebijām arī kopā trenējušies. Bet mikroklimants komandā bija labs, un esmu gandarīts par aizvadītajām spēlēm. Domāju, ka izlases komandai vajadzētu būt pietiekami labi nokomplektētai. Vēl vasarā mums pievienosies divi spēlētāji no ASV, kuri šobrīd tur mācās - Andris Misters un Roberts Baltruns. Tad jau treneriem būs no kā izvēlēties, lai nokomplektētu labu U 18 izlases komandu.
D.Č. Pārsvarā spēlējām jau citiem puišiem zināmās kombinācijas, jo viņi kopā trenējas un ir tās apguvuši. Tāpēc mums varbūt sākumā bija mazliet grūtāk iekļauties komandā. Komandas biedrus jau pazinām, bijām pret viņiem spēlējuši, tāpēc apmēram zinām ko no katra sagaidīt.

Viens zaudējums pret turnīra uzvarētājiem Zviedrijas komandu! Vai tiešām viņi bija galvas tiesu pārāki par jums?
D.Č. Nē, noteikti nē! Vienkārši mums mazliet nepaveicās. Pusi spēles jau bijām priekšā, bet tad kaut kā mazliet salūzām. Būtu bijuši pilnajā sastāvā, iznākums būtu bijis savādāks.
K.A. Tā ir, vēl arī Kaspars Vecvagars guva traumu un vairs nespēja līdzvērtīgi spēli noslēgt. Līdz ar to mums iztrūka vēl viens spēlētājs, un kļuva grūtāk spēlēt.
D.Č. Izskatījās, ka zviedri bija arī kopā trenējušies. Iespējams tā jau bija gatava izlases komanda no viņu labākajiem spēlētājiem. Varēja manīt, ka viņu darbības laukumā ir jau iepriekš saskaņotas un atstrādātas.

Vai citām spēlēm arī pasekojāt līdzi?
K.A. Nē, diemžēl nesanāca laika! Pārsvarā dzīvojāmies pa viesnīcu un tikai stundu pirms spēles ieradāmies zālē. Tā kā daudz neko neredzējām, bet bijām informēti par citu Latvijas komandu spēļu rezultātiem.

Kārlis jau arī agrāk ir bijis uz šādiem sabraukumiem, bet Dāvim tā ir pirmā reize, kādas vispār ir sajūtas pārstāvēt savu valsti kādā no sportiskiem turnīriem?
D.Č. Protams, gandarījums ir. Apzinos, ka šīs bija tikai pārbaudes spēles un vēl tāls ceļš ejams, sevi pamatīgi būs jāpierāda, lai mani iekļautu izlases sastāvā. Tomēr ļoti priecājos, ka vispār tiku uzrunāts. Konkurence mūsu vecumā ir liela. Spēlēs centos cik spēju, vienmēr jau var vēlēties vēl labāk. Bet šķiet, ka parādīju labu sniegumu.
K.A. Satraukums bija liels, sajūtas jau ir pavisam savādākas vai spēlē kluba spēles, vai tomēr pārstāvi savu valsti. Kad jau iemetu pirmo metienu un sajutu arī atbalstu no līdzjutējiem, satraukums mazinājās.
D.Č. Pirmā spēle bija visgrūtākā, citi treneri, citas prasības, komanda savādāka.

Dzirdējām, ka Kārlis esot demonstrējis arī šovu spēles laikā?
K.A. (smejas) Jā, izcēlos ar trīs slam dunk.
D.Č. Ovācijas zālē bija lielas, kaut spēlējām pret igauņiem. Katrā ziņā bija iespaidīgi.

Esat apbružājušies izlases katliņā un sajutuši izlases spēles garšu. Jācer, ka iekļūsiet sastāvā.

Bet tagad ne tikai labi jāspēlē, bet arī labi jāmācās, nedrīkst būt nesekmīgu atzīmju. Kā Jums abiem šajā jomā?
D.Č. Nu man ir viss kārtībā. Nesekmīgs neesmu.
K.A. Man mazliet jāpieliek matemātikā, bet citādi es arī turos. Lai gan treniņus ar mācībām apvienot nav nemaz tik viegli.

Jūsu ikdiena paiet starp rīta treniņiem un vakara treniņiem Ventspils augstskolas komandā un spēlēšanu Latvijas Basketbola līgas 2. divīzijā, esat arī viena no gados jaunākām komandām līgā. Viegli nav.
D.Č. Ir sarežģītāk. Bet, kad izej laukumā un iemet kādu grozu, pārliecība rodas un tad ir vienalga, ka pretinieks iespējams ir 5 gadus vecāks par tevi. Kad sajūti, ka spēle aizies, tad ir viegli spēlēt.

Jūsu komandas treneris Gints Fogels, šodien pajokoja, ka jūs abi esat ļoti vēlējušies tik uz izlases sabraukumu, jo tad nebūšot tik smagi jātrenējas.
K.A. (smejas) Tā ir. Mums ir divi treniņi dienā, pirmais no tiem sākās jau 7.30, bet brīvdienās 9.00. Pēc tam darba dienās ejam uz skolu un tad vakara treniņš. Sanāk darboties visu dienu. Vakarā ir pilnīgs bezspēks, tomēr jāpaspēj izgulēties labi, lai no rīta atkal būtu formā.
D.Č. Vasaras darbs arī nav no vieglajiem, jo smagi strādājam, lai sagatavotos sezonai.
K.A. Pierod jau pie tās slodzes un treniņu grūtuma. Pagājušajā gadā, kad atnācu uz Ventspili spēlēt, tad gan bija ļoti grūti. Nekad agrāk tik smagi un nopietni nebiju trenējies. Reizēm šķita, ka neizturēšu. Šogad ir mazliet vieglāk, treniņu un dzīves ritms arī ir skaidrs, tāpēc vienkārši eju un daru savu darbu, lai spēlētu aizvien labāk.

Iepriekš, Kārli, trenējies un spēlēji Saldū. Kā nonāci līdz Ventspilij?
K.A. Jā, trenējos pie treneriem Uldi Evarsonu un Māri Vāci. Spēlējām LBL 2. divīzijā, un, pēc spēles pret Ventspils komandu, mani uzrunāja Ralfs Pleinics, laikam biju atstājis iespaidu. Izstāstīja, ko Ventspils piedāvā, apsvēru un pārnācu spēlēt un dzīvot uz Ventspili. Dzīvoju sporta internātā un esmu apmierināts ar savu izdarīto izvēli.

Tavi vecāki arī esot sportisti.
K.A. Jā, tētis bija augstlēcējs un mamma tāllēcēja. Tā kā ar sportu vien man bija jānodarbojas, tomēr izvēlējos basketbolu.

Dāvi, arī Tu esi nodarbojies tikai ar basketbolu?
D.Č. Septiņus gadus nodarbojos arī ar cīņas sporta veidiem. Gribēju jau pamest agrāk, tomēr tētis visu laiku pierunāja iesākto turpināt. Tomēr agri vai vēlu izvēle bija jāizdara, vēlējos vairāk tomēr spēlēt basketbolu. Cīņas laukums atstāts novārtā, tagad cīnos citā spēles laukumā.

Tad ir skaidrs, ka jums abiem mērķis ir profesionālais sports – basketbols.
D.Č. Jā, noteikti. Tikai un vienīgi profesionālais sports. Protams, lēmums nenāca vienā dienā. Daudz runājām ar vecākiem. Kā labāk būt, kas tagad jāziedo, lai varētu spēlēt. Pēc ilgām pārdomām izlēmu, ka spēlēšu basketbolu. Domāju, ka pēc vidusskolas mācīšos Sporta akadēmijā un kļūšu par treneri. Jā, tādu ceļu esmu izvēlējies.
K.A. Arī man mērķis ir tikai profesionālais sports. Esmu izlēmis, ka palikšu tajā, kamēr vien varēšu spēlēt. Ceru, ka reiz nonākšu arī Ventspils lielajā komandā. Noteikti uz to tiekšos, tāpēc jau arī tagad smagi strādājam.

Vai nav vilinājums doties pāri okeānam un spēlēt kādā amerikāņu koledžā?
D.Č. Nav gan. Tas nav tā vienkārši. Visi lēmumi ir jāizsver un pagaidām mani apmierina arī tas ko piedāvā Ventspils. Šeit ir labi treniņu apstākļi, treneri un ir uz ko tiekties.
K.A. Es arī apsvērtu nopietni. Iespējams apskatītos kādi ir dzīves un treniņu apstākļi, tad arī izlemtu. Katrā ziņā neraujos uz Ameriku un viņu koledžām, tām ir savi plusi un arī mīnusi. Šobrīd ar visu apmierināts esmu šeit pat Ventspilī.

Nu tad pēc kādiem diviem gadiem mēs jūs abus ceram ieraudzīt Ventspils lielajā komandā!
K.A. Obligāti!
D.Č. Es tā ceru un uz to tiecos.