Gints Fogels. Pēdējais no bronzas sastāva

Gints Fogels ir īsts ventspilnieks. Pēc pasaules ieraudzīšanas Ventspils dzemdību namā pirmie trīs gadi Gintam, kā saka viņa mamma, pagāja “Mičurinā” pie Ventspils robežas, jo vecāki bija saistīti ar lauksaimniecību un uz šejieni bija atkomandēti. Sākumā puika nodarbojies gan ar šķēpa mešanu, gan boksu, bet, tā kā pretējās durvīs dzīvojis smaiļošanas un kanoe airēšanas treneris Ēriks Eglītis, aicināja arī uz šo sporta veidu. Pusaudžu klubs – bērnu istaba piedāvājusi iespēju spēlēt arī futbolu un hokeju, hokejā pat nodrošinot ekipējumu, taču, kad kādi pāris paziņas gājuši uz basketbolu toreiz Jāņa Fabriciusa 1. vidusskolā, Gints otrajā vai trešajā klasē devies līdzi. Šķiet, Maiga Strauta bijusi pirmā trenere, “pēc tam – Aivars Baško, un tad uz Ventspili atnācis Jānis Ļaksa, kuram Ventspilī bijām pirmā bsketbola grupa.”

“1990. gadā beidzu skolu, un izvēlējos iet uz LSPA, kas toreiz vēl saucās LVFKI. Paralēli biju sācis tiesāt basketbola spēles un kopā ar Ralfu Pleinicu pat paspēju aizbraukt uz Latvijas jaunatnes komandu mačiem Maskavā. Man bērni tur bija diezgan mazi, Ralfam bija jātiesā lielāki puikas. Tāpēc viņš dzīvoja labā viesnīcā centrā, bet es armijas bāzē katru dienu ēdu biezputru un vairs nevarēju uz to paskatīties. Biju gatavs divus kilometrus iet kājām, 40 minūtes ar autobusu braukt līdz metro un ar metro tālāk, lai varētu paēst. Manam latvieša vēderam tās putras bija par briesmīgu.”

Ļaksa bijis labos draugos ar Valdi Valteru, kuram veidojās sava sporta skola un vajadzēja palīdzību tiesāšanā. “Turpat “Daugavas” sporta namā varējām arī patrenēties. Kad VEF juka ārā, tur piestaigāja tādi basketbola dūži kā Bondarenko, Meļņiks, Visockis, Spolītis... Tas bija liels ieguvums, jo tur bija bija cilvēki, uz ko vēl nesen skatījos televizorā, bet tagad kopā spēlēju. Pēc tam uz šo spēlētāju bāzes izveidojās “Brocēni/Parair”.”

Paralēli studijām sporta akadēmijā Fogels spēlēja LBL LSPA komandā “Studenti”. “LSPA bija vairākas komandas, un treneris bija Jānis Rimbenieks. Pārsvarā bija vecāka gada gājuma studenti, bet klāt vēl arī Heino Aire, kas jau bija beidzis augstskolu, Uno Karlsons, Raivo Otersons... Vēl bija pāris vecāki spēlētāji, ar ko treneris bija kopā strādājis un kuri bija pieaicināti klāt. Daudz spēlēt nesanāca, taču LBL pirmajā sezonā laukumā devās arī ļoti labi spēlētāji. “Daugavas” sporta namā varēja skatīties spēles ar daudzām leģendārām personībām un kaut uz minūti redzēt viņus.”

“1993. gadā paspēju pat aizbraukt uz Eiropas policistu čempionātu Grieķijā,” atceras Gints. “Brauciens ar autobusu uz Grieķiju bija neaizmirstams. Liela daļa tās komandas tūlīt brauca arī uz universiādi. 1993. gadā Ventspils basketbola komandas galvenais treneris Uldis Boitmanis aicināja atgriezties mājās. Viņam bija doma – savākt mājās visus izklīdušos ventspilniekus. Kādu brīdi centos apvienot biežo braukāšanu uz Rīgu un treniņus Ventspilī, taču mācības LSPA nepabeidzu. Tobrīd tas likās pareizi,” izvēli pamato Gints.

“Tad, atceros kā šodien, ka pamanījos sačakarēt vienu spēli pret “Bonus”, un ar spēlēšanu uzreiz kļuva knapāk,” limitēto spēles laiku LBL atceras šā brīža BK “Ventspils” treneris. “Pēc tam redzēju tās spēles video – gribēju uzņemties iniciatīvu, bet nekas nesanāca. Neatceros, kas 1993./1994. gada sezonā atbalstīja komandu Ventspilī un kā to sauca, bet formas bija smukas, ar visādiem uzrakstiem. Kaut arī vēl, šķiet, pastāvēja komanda SRAU, Jānis Ļaksa teica, ka 1994./1995. gada sezonai jaunajai junioru līgai ar vecuma cenzu līdz 23 gadiem vajadzētu savu klubu. Sezona bija beigusies, un es dzīvoju Rīgā. Kad uz Ventspili atbraucu vēlā pavasarī vai vasaras sākumā, jau veidojās jaunais klubs un nauda bija sagādāta arī junioru komandai.

Vienubrīd kādā sarunā ieskanējās, ka, ja gribam veidot klubu ar perspektīvu, lai ejot pie Aivara Lemberga. Tā arī notika, un tad vairs nerunāja par jauniešu vai junioru komandu, bet basketbola klubu “Ventspils”. Tā pirmais vadītājs bija Jānis Ļaksa, un junioru klubs kā “Ventamarine” iekļāvās “Ventspils” kluba piramīdā, sezonu nospēlējot junioru līgā. Jaunajiem un tiem, kas lielajā komandā ne vienmēr tika spēlēt, tā bija laba spēļu prakse. Tobrīd līga aizpildīja brīvo nišu, un mums sanāca izcīnīt trešo vietu. Arī noslēgums “Daugavas” sporta namā ar dažādām balvām bija interesants. Nākamajā sezonā bija divas komandas Ventspilī – LBL un LBAA, kurā varēja spēlēt viens vai divi pieredzējušāki spēlētāji. Ja neviļ atmiņa, LBAA turnīru mēs 1995./1996. gadā vinnējām.”

1996. gada pavasarī Fogels kaklā kāra vienīgo spēlētāja statusā iegūto LBL medaļu – bronzu, taču tas “nebija nekas pārdabisks. Ko vajadzēja izdarīt, to izdarījām. Ja nebūtu izcīnījuši trešo vietu, tad būtu traģēdija. Augstāk togad tikt nevarējām. Ja būtu tikuši finālā, tas būtu kas ievērības cienīgs.” Vairāk emociju Gintam ir par zaudējumu nākamā gada finālā par trešo vietu pret “Metropoli”: “Bija smagi. Čempionātā bijām augstāk par pretiniekiem, bijām vadībā sērijā ar 3-2, pēdējā spēle bija mājās... Par sēriju televīzijā ziņoja tolaik rādītais “Basketbola apskats”. Negribēju to skatīties, bet to tik bieži atkārtoja. Un vienmēr tur Uvels (šā brīža “Liepājas/Triobet” vecākais treneris Uvis Helmanis. - D.Ā.) ar pārējiem tā priecājās. Tolaik bija populāra dziesma, kuru spēlēja svinību fonā. Kā dzirdēju dziesmu, tas bija atgādinājums par zaudējumu... Tāpēc šis zaudējums nomāca iepriekšējā gada bronzu.” Bronzai spēlētāja statusā Fogela trenera karjerā vēl sekoja trīs LBL sudrabi un zelts, kā arī Baltijas līgas uzvarētāja lauri.

Vaicāts par sportista karjeras beigām “Ventspils” klubā, par iemeslu min 1997. gadā uzcelto sporta halli un mērķu paaugstināšanos: “Sākās kārtīgs sagatavošanās darbs vasarā, un es Kandavā kārtīgi sastiepu cirksni. Vienalga pacīnījos par iekļūšanu komandā, taču tobrīd uzradās vēl viena komanda Ventspilī, un tie, kas netika BK “Ventspils”, tie kluba pakļautībā arī trenera Armanda Krauliņa vadībā to gadu nospēlējām. Kad bija traumas lielajā klubā, dažus no mums izsauca uz BK “Ventspils” spēlēt Baltijas kausā. Nosēdēju uz beņķīša. Tad veidojās “Ventspils augstskolas” komanda. Pašam spēlēt gribējās, bet ne citā pilsētā. Atkal sanāca vecie buki kopā, un vairākas sezonas otrajā pēc spēka līgā pārstāvējām Olafa Berķa vadīto “Ventbunkeru”. Divreiz pamanījāmies sīvā cīņā līgu novinnēt, kaut arī spēlējām bez trenera. Paralēli arī strādāju.”

Pie malas spēlēšana tika mesta 2002. gadā. Pirms tam jau Foglam bijusi saruna ar Armandu Krauliņu par pievēršanos trenēšanai: “Atgriezāmies pie tās sarunas, un sāku strādāt sporta skolā, bet paralēli “Ventspils augstskolas” klubā ar internāta audzēkņiem. Tad arī mana ārpuspilsētas spēlēšana beidzās. “Ventbunkers” vēl pastāvēja, un vēl vienu gadu startējām vienā no līgām kā “Ventbunkers – Spars”, kur bija sporta skolas audzēkņi plus daži vecie, kamēr “Ventspils augstskolā” spēlēja nedaudz vecāka gadagājuma basketbolisti.”

No 2002. gada Gints ir treneris – “Ventspils augstskolā” gan kā Armanda Krauliņa un Andra Gūtmaņa asistents. “Biju kāds trešais – ceturtais asistents laikā, kad galvenais treneris bija lietuvietis Aļģirds Brazis. Kad viņu atlaida, palikām divi treneri ar Gunti Endzelu – viņš galvenais, es – asistents. Tā bija sezona, kad mēs vefam zaudējām finālsērijā no 3-2 ar 3-4. 2011./2012. gadā sanāca ar Gundaru Vētru un Mārtiņu Zībertu kopā trenēt.”

Paralēli tika trenētas dažādas sporta skolas grupas – 87. gadi no U-15 vecuma un 94., 95. un 96.-tie. No 94. un 95.-tajiem sanāca šķirties drusciņ ātrāk, jo “vienkārši vairs fiziski nevarēju visu paspēt savienot – augstskolu, lielo klubu un sporta skolu.” Tagad ar Robertu Štelmaheru kopā Fogels ir jau trešo sezonu, bet 2012. gadā Gints vadīja Latvijas U-16 izlasi, divreiz pie Agra Galvanovska esot par asistentu U-20 izlasei – 2008. gadā Rīgā un 2011. gadā Bilbao.

Gints LBL ir nospēlējis sešas sezonas, no tām piecas – “Ventspilī”. 132 mačos gūti 834 punkti un izcīnītas 367 atlēkušās bumbas. Šobrīd Fogels “Ventspilī” ir vienīgais, kurš bija komandas sastāvā arī tā dibināšanas sezonā, toreiz kā spēlētājs. Pamatdarbs Gintam ir BK “Ventspils” komandā, “kaut arī cenšos aiziet uz LJBL mačiem un pasekot līdzi jaunajiem talantiem”.

Savukārt atpūšoties Gintam nekas nav pretī vienkārši pastaigāties pa mežu vai gar jūru. Makšķernieks viņš nav, taču, “ja saaugušas bekas, tad jālauž,” par brīvā laika pavadīšanu stāsta Fogels. “Vēl uz svaru zāli pakustēties aizeju. Vienu brīdi spēlēju pludmales volejbolu, bet nu jau gadus trīs nav sanācis. Ar brāļiem Šmēdiņiem Ventspils pludmalē esam spēlējuši. Pludmales volejbolam sekoju līdzi arī kā līdzjutējs, bet ziemā patīk bobslejs, un ne tikai tagad, kad ir lielie panākumi.”