Sandis Valters: Esmu atradis savu vietu Ventspilī!

Sāksim ar šādu jautājumu: ko, tavuprāt, vārds Valters izsaka Latvijas basketbolā?

– Nezinu, mēs ar brāli (Kristapu – aut.) jau esam tikai, kā saka, uzvārda turpinātāji, galvenais jau ir tēvs Valdis, kas šo uzvārdu padarījis tādu, kāds tas tagad ir. Cits jautājums, cik mēs to tālāk esam spodrinājuši vai nespodrinājuši. Domāju, ka tas, cik daudz šis vārds ir slavens un zināms Latvijas basketbolā, labāk būtu apspriežams ar manu tēvu. Viņš ir tas, kam ir nopelni, ko ir vērts atcerēties un par ko runāt. Mēs ar brāli esam tikai nākamās basketbola paaudzes/vides dalībnieki. Cik tad mēs to vārdu esam spodrinājuši! Citreiz, kā lai pasaka, pat esam izmantojuši ne tā, kā vajag. Bet kā ir, tā ir. Tāda ir situācija.

Valters un Ventspils. Domāju, ka tie ir divi vārdi, kas tagad iet labi kopā!
– Jā, noteikti, jo abi sākas ar burtu V. (Smaida.) Agrāk bija tā, ka bija baigā cīņa starp Rīgu un Ventspili, un tad par šādu iespēju nemaz neaizdomājos. Tomēr laiki mainās, tāpēc tā ir normāla lieta, ka arī spēlētāji maina komandas, neatkarīgi no sāncensībām, kas bijušas pirms tam.
Katrā ziņā, manuprāt, tas nav nekas traģisks. Esmu atradis savu vietu šeit, un man te patīk.

Bet tas jau labi, ka ir cīņa starp Rīgu un Ventspili, jo tas uzlabo kopējo kvalitāti!
– Viennozīmīgi, jo konkurence visādā ziņā paaugstina kvalitāti un no tā iegūst viss Latvijas basketbols. Ja ir konkurence, kad ir vairāk vienlīdzīgu komandu, piemēram, kā šogad, tad Latvijas čempionāts ir daudzreiz interesantāks. Pirms spēlēm tu nevari pateikt, kurš uzvarēs, varbūt neskaitot VEFa vai Ventspils spēles. Neuzskatu, ka arī mums, Ventspilij, ies viegli, bet principā konkurence vienmēr ir nākusi par labu.

Ja atgriežamies pie nedaudz vecākiem notikumiem, tad jāatceras, ka vasaras beigās plašsaziņas līdzeklis twitter bija diezgan pilns ar ziņām par to, ka brāļi Valteri dosies uz Ventspili. Tavs tēvs tad sacēla pamatīgu ažiotāžu; kā tagad atskaties uz šiem notikumiem?

– Nezinu, bija brīdis, kad bija jāizlemj, kur trenēties. Trenējāmies ar brāli individuāli, un jūlija sākumā bija brīdis, kad radās vajadzība pievienoties kādai komandai. Ventspils šajā gadījumā bija vispiemērotākā vieta, kurp doties, tāpēc ka par komandas galveno treneri šeit bija iecelts Roberts Štelmahers un šī ir viena no vislabākajām vienībām Latvijā. Ventspils vienmēr ir bijusi ar visaugstākajiem mērķiem, un, viss, kas notiek ap komandu, domāju, ir augstākajā līmenī, tāpēc bija tikai viena izvēle. Biju ļoti priecīgs, ka sanāca arī ar brāli pabūt kopā vienā komandā. Tas gan nebija uz ilgu laiku, tomēr vismaz kaut kādas patīkamas atmiņas, jo ilgu laiku nebijām spēlējuši kopā. Tā ka tas bija foršs laiks.

Kas bija galvenie plusi, kāpēc izvēlējies Ventspili? Cik lielu lomu tajā spēlēja tieši Štelmahera faktors?

– Pirmais, kam zvanīju, bija Robis, jo vispirms vēlējos noskaidrot, kāda ir situācija klubā un vai vispār varam uz šejieni braukt un trenēties. Sākumā pat nebija nekādas domas par līguma parakstīšanu. Protams, kad viss ieilga un mans aģents klusēja vai teica, ka nekas nenotiek (nezinu, grūti pateikt, kas tur bija – vai nebija variantu vai viņš nemaz nemēģināja, cerībā, ka es palikšu tepat), bet tā viss ievirzījās, ka gan vadība bija ar mieru, gan es biju ar mieru palikt tepat. Nebija arī nekādu ārzemju piedāvājumu, līdz ar to vienojāmies par kontraktu, un tagad esmu šeit.

Tavam tēvam arī bija kāda teikšana lēmuma pieņemšanā?

– Nē, tēvs tikai kādreiz izsaka savu viedokli. Protams, nekādas teikšanas viņam nav. Viņš mani atbalstīja, bet tas arī ir viss.

Vai tad viņam tagad nav lielāka interese, jo viņš jau daļēji piestrādā par tavu un brāļa preses pārstāvi!

– Nezinu, noteikti jau, ka ir. Ir tā, ka viņš pasaka presei daudzas lietas, kas mums ar Kristapu dažreiz nepatīk. Bet tā tas ir, nezinu, ko vēl vairāk varu pateikt šajā jautājumā. Pašreiz ar tēvu ir tā, ka mēs vienkārši mēģinām sabalansēt tās lietas, par ko viņš runā, par ko runājam savā starpā un ko viņš drīkst tālāk teikt presei. Tas arī viss.

Tev noteikti VEF pēc sezonas piedāvāja arī jaunu līgumu. Kāpēc jums nesanāca vienoties?

– Piedāvājums bija, bet ar tādu domu, ka es to noteikti neparakstīšu. Piedāvājums bija vairāk kā tāds pieklājības žests, jo tā summa, ko viņi piedāvāja, bija tāda, kas deva viņiem pārliecību, ka es to vienkārši nepieņemšu. Es domāju, ka neierakstījos viņu jaunajā sastāvā un treneris negribēja turēt uz soliņa tādu spēlētāju kā mani, tāpēc manā vietā tika paņemts Artūrs (Strēlnieks – aut.), kas ir daudz ātrāks spēlētājs.

Tagad sanākusi interesanta rokāde – Blaus un Strēlnieks ir VEFā, bet tu – BK Ventspils.

– To, cik veiksmīga būs bijusi šī maiņa, varēs novērtēt tikai pēc sezonas. Es domāju, ka par to nav ko daudz brīnīties, jo tā ir likumsakarīga lieta. Ja treneris tā ir izdomājis, tad viņš meklē attiecīgos spēlētājus. Katrs meklē labāko variantu.

Tev ar BK Ventspils ir līgums uz 2 sezonām.

– Esmu priecīgs, ka man tika dota tāda iespēja, un kāpēc gan ne? Brīžiem ir grūti izskriet jaunajiem līdzi, jo slodze šeit ir daudzreiz lielāka nekā VEFā, jo tur ir gados vecāki spēlētāji. Ventspils tomēr vairāk iziet uz trenētību, jo jaunos te dzenā vairāk, tāpēc jāmēģina tikt viņiem līdzi. Tas nav viegli. Vasaras treniņu process vispār bija viens no grūtākajiem manā karjerā. Esmu to izturējis, tāpēc esmu labā formā, cenšos palīdzēt komandai, kas, manuprāt, ir galvenais. Visu pārējo gan jau sezonas laikā paspēsim pieslīpēt.

Tagad tavā dzīvē notikušas būtiskas izmaiņas, jo tava mājvieta ir Ventspils. Vai esi jau adaptējies šeit?

– Ja godīgi, tad man ar adaptāciju nekad nav bijušas problēmas. Arī tagad nekādas problēmas nesaskatu. Domāju, ka tas ir labi. Vienīgā problēma, kas varētu būt, ir iespēlēšanās komandā, bet, domāju, ka tas ir tikai laika jautājums. Vajadzīgs laiks, lai pierastu pie katra spēlētāja, saprastu, ko viņš var un ko ne. Tas ir tas, kas mani pagaidām uztrauc. Pārējais man te netraucē, jo šeit jūtos ļoti labi un mierīgi varu veltīt sevi basketbolam. Tā ka tas viss mani apmierina.

Vai esi apmierināts ar sadzīves apstākļiem un to, kā tiek organizēts darbs klubā?

– Brīžiem esmu pat vairāk apmierināts nekā VEFā. Tās, protams, ir tikai nianses, jo VEFā lietas bija augstā līmenī, bet tas tīri ir saistīts ar to, ka viņiem ir vairāk līdzekļu, lielāks personāls. Savukārt Ventspilī ir daudzas lietas, kas mani apmierina vairāk nekā VEFā. Varbūt pārāk neiedziļināšos sīkumos, bet par to es tiešām varu paslavēt Ventspils klubu.

Kā ar tavu privāto dzīvi?

– Nav problēmu. Ja būs iespēja, ģimene atbrauks uz šejieni, bet principā, kad man ir brīvs laiks, braucu uz mājām. Tā ka nekādas problēmas es tur neredzu. Tā ir normāla lieta, tas ir basketbols. Tas pats būtu, ja es spēlētu ārzemēs – tad vēl retāk būtu mājās. Tagad man liekas, ka Ventspils ir vēl tuvāk Rīgai. Liekas, ka tas vispār nav nekas – divu stundu brauciens.

Sanāk bieži braukāt? Agrāk uz Rīgu varēja arī aizlidot.

– Tas vispār būtu ideāls variants, nebūtu sevi jānogurdina ceļā. Bet nu, kā jau teicu, tagad man Ventspils liekas divreiz tuvāk nekā agrāk.

Kluba rindās esi paspējis aizvadīt jau vairākas spēles. Tavs sniegums ir bijis mainīgs, bet tieši pret potenciāli spēcīgāko pretinieku Šiauliai tu, manuprāt, aizvadīji līdz šim labāko spēli.

– Nezinu, īstenībā grūti spriest. Protams, tas nav attaisnojums man, bet mazliet jāpierod, jo te ir daudz savādāk. Piemēram, spēlētāji daudz savādāk kustas, atšķiras viņu domāšana, neko nevar paredzēt. Arī visi komandas biedri ir jauni. Tas viss ir laika jautājums. Man tos 20 punktus pagaidām arī nevajag. Treneris man dod laiku un brīvību, lai varu iejusties komandā. Uzreiz neprasa rezultātu no manis. Esmu par to priecīgs un domāju, ka jaunai komandai kāpumi un kritumi – tas ir tikai normāli. It sevišķi sezonas sākumā, kad vēl nav tik lielas spēļu bagāžas. Pēc spēles treneri dara lielu darbu, lai mēs izanalizētu katru detaļu, katru kļūdu, kuru nebūt nav maz. Ja godīgi, tad brāķis ir diezgan liels. Kā saka, ja nebūtu kļūdu, tad visi būtu priecīgi un uzvarētu, bet agri vai vēlu rastos kaut kāds krahs. Mūsu pluss ir tas, ka mēs varam tikai progresēt.

Savā karjerā esi iemantojis arī labu trīspunktu metēja slavu. Vai tu tos kaut kā speciāli trenē?

– Grūti pateikt. Ar to metienu vēl ir problēmas. It kā nemēģinu uzņemties mest pa grozu, jo ar roku vēl ir problēmas (vasaras sākumā Valters salauza roku – aut.). Par to vēl ir pārmetums, bet neko darīt, lēnām tās izjūtas ieiet atpakaļ. Tāpēc es tik daudz necenšos šobrīd mest pa grozu, kad jutīšos labāk, tad arī to darīšu. Treniņos tas pats, tāpēc mēģinu, cik iespējams, sevi nodarbināt, lai ar roku paliktu labāk. Ir tā, ka vienu dienu roka nesāp, bet, ja neiedzer zāles, tad nākamajā tā atkal ir jutīga.

Esi uzvarējis arī kādā trīspunktu metienu konkursā?

– Jā, man liekas, ka tas bija baigi sen, kad tieši Ventspilī notika Zvaigžņu spēle. Tas varēja būt ap kādu 2000. gadu. Tomēr principā ar tiem trīspunktu konkursiem man nav baigi veicies.

24. novembris.
– Ā, spēle ar VEFu... Tā notiks Saldū.

Noteikti būs daudz cilvēku un pilnas tribīnes.

– Tā jau ir cita lieta. Spēlē pret VEFu, protams, būs īpaši jānoskaņo visi spēlētāji, lai saprot, ap ko lieta grozās. Es domāju, ka tas būs mūsu pretinieks arī LBL finālā. Ļoti principiāls pretinieks. Būs jāiet un jācīnās. Jāparāda sava labākā spēle, ja ne, būs grūti.

Regulārajā sezonā jums sanāk spēlēt tikai divas reizes, nākamā tikšanās iespējama tikai izslēgšanas spēlēs. Neprasās vairāk šo dueļu?

– Protams, Latvijas komandām, kas nespēlē nekur citur, ir labāk, ja tās spēlē tikai savā starpā. Savukārt tādām komandām kā Ventspils un VEF, kam ir vēl divi turnīri, sanāk ļoti daudz spēļu. Tas viss kopā ir baigi nogurdinoši. It kā jau gribētu labāk uzzināt to pretinieku, bet,domāju, ar tām spēlēm, kas mūsu gadījumā ir, pilnīgi pietiek. No tām divām spēlēm pilnīgi noteikti nevar pateikt, kāds būs gala iznākums. Līdz ar to tas visu pasākumu padara daudz interesantāku.

Intervija laikrakstā "Ventas Balss", autors Kaspars Heisters