Raitis Silarājs. Pirmais galvenais

Raitis Silarājs basketbolā nonāca, sešu gadu vecumā piesakoties skolas nodarbībām viņaprāt toreiz populārākajā sporta veidā basketbolā. Piektajā klasē viņš pārgāja uz sporta skolu, bet 11. klasi pabeidza Rīgā 4. vidusskolā (šobrīd Angļu ģimnāzija), kurā bija basketbola internāts. Tobrīd modē bija Vissavienības Tautu spartakiādes, un vienai tādai 1981. gadā gatavoties Rīgā tika savākti arī visi 1963. un 1964. gadā dzimušie “provinčnieki”, kādi desmit skaitā. Vilcējspēks bijuši Kārlis Muižnieks un Igors Miglinieks.

Jaunatnes izlasē Raitim bija jāspēlē pret Lietuvas izlasi ar Saboni un Marčuļoni, Kazahijas izlasē pretī nāca Tihoņenko, Žukaņenko, Marčenko, Maskavas komandā – Birjukovs, kuram māte bija spāniete un kurš vēlāk ilgus gadus spēlēja Madrides “Real”, igaunis Tīts Soks, Krievijai bija divi milzīgi garie, tai skaitā 2,15 metrus garais Ohotņikovs, Žarkovs Ļeņingradas izlasē... “Tā priekš manis kā spēlētājam bija rezultātu virsotne – jaunatnes gadi. Gāju izlasē laukumā pirmajā pieciniekā par ceturto numuru – spēka uzbrucēju, bet šim ampluā parasti ir attiecīga auguma uzbūve un augums ar kādiem 2,05 metriem. Ar saviem 1,90 metriem man pret viņiem bija jāspēlē, jo citu jau nebija. Jesikens mums bija piektais numurs ar diviem metriem, Muižniekam bija 1,95-1,96 metri augums, bet viņš bija tīrs trešais numurs – uzbrucējs. PSRS skolēnu spartakiādē Viļņā 1981. gadā bijām piektie, bet pēc gada Vissavienības jaunatnes sporta spēlēs Minskā – sestie. Minskā varējām tikt arī augstāk, bet galīgi muļķīgi vienu spēli zaudējām, laikam Igaunijai.”

Pēc PSRS skolēnu spartakiādes Raitis tika iesaistīts arī VEF dublieru rindās, VEF krāsas aizstāvot arī Latvijas čempionātā A klases 2. grupā un pāris reizes tiekot laukumā arī PSRS čempionātā “lielā” VEF rindās. No otrā kursa gan Raitis pārstāvēja LVFKI komandu, jo pēc vidusskolas beigšanas 1981. gadā viņš iestājās LVFKI. Tās sastāvā 1983. gadā viņš vienīgo reizi savā sportista karjerā kļuva par Latvijas čempionu kopā ar VEF spēlētājiem A. Dudorovu un V. Spolīti, kā arī vēlāko treneri V. Krūmiņu un ārlietu ministru M. Riekstiņu. Tā viņam kā spēlētājam palika vienīgā medaļa Latvijas čempionātā.

1983. gadā, kad Latvijas PSR izlase negaidīti izcīnīja trešo vietu PSRS tautu spartakiādē, Raitis Silarājs bija līdzi komandai kā daudzskaitlīgās LVFKI zinātniskās brigādes pārstāvis komandā, kam spēlē vajadzēja skaitīt statistiskos rādītājus, jo tehniskos protokolus toreiz nerakstīja: “Skatoties, kā toreiz spēlēja Valters, Jēkabsons un pārējie, kā Žvīgurs mānīja zem groza garos Belostenniju un Tkačenko un sagādāja viņiem piezīmes, kāda tur vairs rakstīšana? Kāda zinātniskā brigāde, kad bija izšķirošais mačs par trešo vietu ar Baltkrieviju? Domāju, ka arī vecākajam trenerim Maigonim Valdmanim tādā brīdī statistika vairs nebija svarīga.”

Pēc augstskolas beigšanas no armijas varēja izvairīties, ja savā specialitātē devās strādāt uz rajonu skolām. Sievai jau bija piedzimis dēls, un Silarājs devās uz Ventspils rajona Ugāli, kur dzīvoja brālis, kurš kādu vārdu aizlika turienes vidusskolas direktoram. Lai izvairītos no armijas, vajadzēja Ugālē nostrādāt sešus gadus, bet palika tur Silarājs visus desmit. Strādāja Ugālē par fizkultūras skolotāju, bet uz Ventspili brauca trenēties un spēlēt basketbolu.

Pēc deviņām sezonām Ventspils komandā, pārsvarā SRAU, 1994. gadā toreizējais vecākais treneris Uldis Boitmanis pirms došanās biznesā meklēja aizstājēju un Raitim piedāvāja kļūt par jaundibinātā basketbola kluba “Ventspils” vecāko treneri. Pēc ilgākas apvārdošanas Raitis, kurš tikko kā bija beidzis spēlēt pats, piekrita. Šobrīd viņš uzskata, ka tā bija kļūda, jo sākumā vajadzējis pamēģināt patrenēt bērnus. “1994. gadā galvenais basketbola kluba virzītājspēks bija Jānis Ļaksa. Ja nemaldos, viņš ierosināja kluba ideju “Ventbunkera” vadītājam Olafam Berķim, pēc tam aizgāja pie pilsētas domes priekšsēdētāja Lemberga kunga, un 1994. gadā basketbola klubs tika nodibināts. Un, lai cik tas paradoksāli neliktos, man 31 gada vecumā piedāvāja uzreiz no spēlētāja kļūt par vecāko treneri, un uzreiz vīriešu komandai. Tie paši, ar ko es kopā spēlēju, pārsvarā komandā arī palika. Klāt nāca Ivars Zankovskis no Brocēniem, un sezonas laikā mūsu pusprofesionālajai komandai pievienojās arī divi ārzemnieki (Džonijs Melvins un Džo Džeraldīns). Jānis Ļaksa tobrīd spēlēja un bija arī kluba direktors. Štatos bija Jānis, es kā treneris un grāmatvede uz pusslodzi, un kluba pieraksts, ja nemaldos, tobrīd bija pilsētas baseins. Pussezonā gan man pielika klāt komandā arī Nikolaju Bolvačovu kā treneri – konsultantu.”

Vesela stāsta vērta bijusi kluba dibinātāju parakstu vākšana. Kluba direktors Ļaksa vasarā aizbraucis uz pasaules čempionātu Toronto, no kuras Valdis Valters vēlāk mājās atveda sacensībās kalpojušo grīdu. Tāpēc arī parakstus vākt vajadzēja Silarājam. Savukārt kluba dibinātāji, kā vasarā ierasts, atpūtušies. Kad ar trešo vai ceturto reizi izdevies iegūt kārtējo parakstu, sviedrus vajadzējis slaucīt kā pēc grūta fiziska darba.

BK “Ventspils” pirmajā sezonā par neaizmirstamiem iespaidiem palīdzēja rūpēties mazā 6. vidusskolas zāle. “Balkons bija pilns ar cilvēkiem trijās rindās. Labi, ka nesalūza. Apakšā zālē sēdēja visi labvēļi ar Lembergu priekšgalā. Līdzjutēji krata kājas, un uz galvām birst smiltis. Zāle pilna, gaisa nekāda, karstums, šaurība... Zāle bija izremontēta, grozi uzstādīti, taču zāles sienas jau nepārvietosi tālāk no laukuma. Pēc spēles man kā trenerim iziet ārā bija kā pēc dušas, bet kā bija spēlētājiem? Tomēr tur bija basketbola aura. Galos vēl uztaisīja tribīnītes, un cilvēki nāca trīs stundas iepriekš, noklāja uz soliem mēteļus, šalles vai atstāja citus piederumus un aizņēma vietas radiniekiem. Divas stundas pirms spēles gandrīz visas vietas jau bija aizpildītas.”

“Pret lielo trijnieku (“Brocēni”, “Bonus”, “LainERS”) variantu bija ļoti maz, lai neteiktu, ka praktiski nekādu,” reālo lietu kārtību skaidro Raitis. “Vēl bija “Metropole” un “Rīgas Laiks”, taču laukumā padoties negājām. Tosezon palikām septītajā vietā.” Visu sezonu vadīt treniņus Silarājs braukāja no Ugāles, jo dzīvokli Ventspilī viņam piešķīra tikai 1995. gadā.

Sanāca, ka 1995. gada martā nomira sporta skolas treneris Aivars Baško, kurš arī Raiti bija trenējis. Tāpēc apmēram 20. martā (nesen varēja atzīmēt 20 gadu jubileju) Silarājs pievienojās Jānim Ļaksam bērnu sporta skolā. “Tolaik sāku strādāt arī ar dublieru komandu, jo visām LBL komandām vajadzēja būt arī dublieru komandai. Tajā pārsvarā spēlēja Ventspils vidusskolnieki. Dublieri vēlāk pārtapa par “Ventspils augstskolu”, lai nestu augstskolas vārdu pasaulē. Notrenēju komandu nepilnus 10 gadus. Piedevām vēl strādāju arī pie Nikolaja Bolvačova BK “Ventspils” par otro treneri. Tā tas ilga divus gadus. Pēc tam vēl divas sezonas nostrādāju par otro treneri pie Armanda Krauliņa. Pēc tam manā vietā nāca Kārlis Muižnieks.”

Silarājs trenējis arī Latvijas jauniešu izlases. 2004. gadā viņš bija palīgs Ventam Kārkliņam U-16 izlasē ar Kuksiku, Šeļakovu un Freimani (13. vieta), pēc gada jau vadīja U-16 izlasi (11. vieta), kurā spēlēja arī Dairis Bertāns, 2006. gadā Grieķijā vadīja U-18 izlasi (12. vieta), bet 2008. gadā – U-16 komandu (Dāvis Bertāns, Timma, Vecvagars), kas ieņēma 10. vietu, bet vēlāk kā U-18 izcīnīja 3. vietu Eiropā. “Visvairāk man patīk trenēt puikas no 10 līdz 18 gadiem. Ar 1997. gadā dzimušajiem, sākot no desmit gadiem, mēs piecus gadus bijām Latvijas čempioni, bet pēdējos divus gadus palikām aiz DSN.”

Raitis smejas, ka šobrīd viņam jau ir 50 gadi un nekādus lielos nākotnes plānus vairs nekaļot. Veselība neļauj. Tāpēc par treneri nez vai pats vairs gribētu strādāt, bet sporta jomu pamest BK “Ventspils” pirmais vecākais treneris vēl netaisās un šobrīd skolo Ventspils Vakara vidusskolas un Ventspils Profesionālās vidusskolas audzēkņus sporta zinībās. Ja laika apstākļi atļauj, viņš labprāt pastaigā pa jūrmalu un aiziet uz kādu basketbola spēli.

BK “Ventspils” galvenie treneri