Bankevics: "Nezināju, ka uz Valmieru bija atbraucis Kemzura"

-Valmierā tu spēlē jau trešo sezonu, tomēr daudz vairāk par to, ka atnāci no Gulbenes un Valmieras sastāvā spēlē ar 9. numuru, īpaši nezinām. Iepazīstini ar sevi!

-Jā, sanāk Valmierā man jau divarpus gadi. Ja pabeigšu šo sezonu (smejas)... Nāku no Auces, maziņas pilsētiņas Dobeles rajonā, tikai 7 km no Lietuvas robežas. Mūsu ģimene ir liela – par mani divus gadus jaunāki dvīņi Toms un Miks, tētis un mamma. Aprīlī man būs 24 gadi.

-Tu neesot basketbolists no bērna kājas... Kad un kā nonāci pie groza bumbas?

-Kā jau lauku skolā, darīju tieši to pašu, ko mani vienaudži. Futbols, basketbols, volejbols, bet tā biežāk rokasbumba. Tieši ar to aizrāvos, jo mums, labākajiem Auces puišiem, bija iespēja braukt trenēties uz Dobeli, kur rocene vienmēr bijusi cieņā. Tad nāca grūtais vecums, un mamma saprata, ka jālaiž mani uz Rīgu. Tā nu 9. klasē nonācu Natālijas Draudziņas ģimnāzijā.

-Tā jau pazīstama basketbolistu skola...

-Jā, jā, tikai pret basketbolistiem tur attieksme nepatīkama, tāpēc arī jau pēc gada no turienes izstājos. Pirms eksāmeniem man pateica – ja aizbraukšu uz izlasi, tad man latviešu valodā bezmaz nesekmīgu atzīmi ieliks. Uztvēru to kā joku, aizbraucu uz Franciju U-16 izlasei līdzi kandidātos. Atbraucu, skatos atestātu – starp pārējām ļoti labām atzīmēm trijnieks latviešu valodā! Skolotāja apvainojusies - ko solījusi, to izpildījusi... Tā aizgāju prom uz citu skolu, jo redzēju, ka arī desmitajā klasē nespēšu treniņus ar mācībām īsti saskaņot. Bet uz basketbola treniņiem Valterskolā mani pasauca citi Auces puikas, kuri uz Rīgu agrāk ar visām ģimenēm jau bija pārcēlušies. Aizgājām pēc skolas, uzskrējām, futbolu uzspēlējām... Tad treneris Raivo Otersons uzaicināja, vai negribot atnākt uz basketbola treniņiem pamēģināt. Sākumā bija testi, tad treneris teica, ka manī redzot perspektīvu, un vajadzēja ierasties kopā ar vecākiem. Tiku vienā grupā ar Biedriņu, jo viņš trenējās pie gadu vecākiem. Tā nu visus četrus gadus Rīgā kopā nospēlējām.

-Kā kļuvi par profesionāli?

-Pabeidzu vidusskolu, un Otersons teica, ka ir iespēja braukt spēlēt uz Liepāju. Tomēr kaut kas tur nesanāca, sāku spēlēt Krištopana amatieru līgā. Nospēlēju trīs mačus pavisam labi, pēc tam mani paņēma uz ''Skonto'' klubu. Tur sabiju kādu pusgadu, tiku spēlēt arī FIBA kausa izcīņas turnīrā Izraēlā un Somijā. Pret ''Hapoel'' dabūju uzspēlēt ar Grīnu un Buršteinu, kuru man pat nācās segt... Man bija kontrakts uz vairākiem gadiem ar ''Skonto'', taču klubs izjuka, un vajadzēja meklēt ko citu. Spēlējām ar džekiem vasarā strītbolu, pienāca klāt Čilipāns no ''Bukiem''... Toreiz paši gulbenieši bija sākuši emigrēt, es nokļuvu Gulbenē un nospēlēju tur divarpus gadus, līdz nokļuvu Valmierā...

-Vai šajā komandā jūties komfortabli?

-Jā. Es jau tagad te esmu vecais (smejas), ilgāk par mani Valmierā ir tikai Amoliņš un Čavars.

-Tavs spēles stils, īpaši uzbrukumā, ir tikai tev raksturīgs, brīžiem no sērijas neskaries man klāt – kritīšu... Tas dod rezultātus, kaut arī tracina pat vienu otru ''Valmieras'' fanu... Kā to skaidrosi?

-(Smejas) Es nu gan tam nepiekristu. Nu, nav jau tā! Viena lieta ir - parādīt sodu. Otra – ja tu tiešām tēlo... OK, es varbūt kādos gados 18 varbūt mēģināju kaut ko pietēlot, bet tagad tur nekas nevar sanākt – tiesneši taču mani zina! Esmu brīdināts jau pirms sezonas, arī sezonas vidū... Nu, nav tā, ka es krītu, kolīdz man kāds pieskaras! Arī tiesneši nav akli, es taču Latvijā jau piekto gadu spēlēju. Jā, es varbūt vairāk parādu to, ka pret mani bija sods, bet tieši tādā pašā stilā arī Janičenoks! Viņš parāda sodu – ar galvu, ar kustībām. Tāpat dara arī mans favorīts basketbolā lietuvietis Macijausks, spēlētājs, kuram es ļoti gribētu līdzināties. Agrāk daudz skatījos viņa spēles televīzijā, tagad viņam traumas, vairs nesanāk redzēt. Protams, uzbrukumā jau es arī meklēju to kontaktu ar pretinieku. Ja man skrien virsū, tad es labāk nokrītu – jo rokasbumbā, kur spēlēju par ārējo uzbrucēju, esmu mācījies pareizi krist un nesasisties... Šī rocenes pieredze – ielekt 7 metru zonā, sagrupēties, izmest un vēl nokrist – man noder arī basketbolā.

-Kad tikko biji ieradies Valmierā, kāds Latvijā pazīstams basketbola speciālists teica, ka valmieriešiem esot trīs caurumi aizsardzībā – Jansons, Filipss un Bankevics...

-Varbūt tā bija toreiz. Aizsardzība, kā saka mūsu treneris, vairāk ir gribasspēks. Vai nu tu gribi vai negribi! Ka varu spēlēt aizsardzībā, pierādīju kaut vai otrajā izlasē, kad man uzdeva tikai nosegt U-18 izlases līderi Bertānu. Kad biju laukumā, atstāju Dairi uz nullēm! Ja vajag, varu ļoti labi nospēlēt arī aizsardzībā, pašam šķiet, ka dažā mačā es tieši aizsardzībā varētu dot vairāk kā pat uzbrukumā. Ja es iemetu 30 punktus, bet mēs tāpat zaudējam, man no tā nebūs nekāda prieka...

-Vai ir kāds rituāls pirms spēles, varbūt kāds talismans...

Nav nekā īpaša. Pirms spēles iedzeru kafiju, apēdu šokolādi. Ja jūtos vairāk saguris, kādu enerģiju iedzeru. Mēģinu diezgan labi ēst, tādu sabalansētu uzturu. Tādas vienas lietas, ko es vienmēr darītu pirms spēles, man nav – viss atkarīgs no tā, kā tu pats tobrīd jūties...

-Melnās zeķēs nekad neesi redzēts laukumā...

-Jā. Man nepatīk. Ar melnām zeķēm staigāju zābakos, bet nekad kedās!

-Vai televīzijā basketbolu daudz skaties?

-Jā, taču tikai Eiropas mačus. Man vispār nepatīk skatīties NBA, arī tāpēc, ka tie mači velkas drausmīgi ilgi. Vispār jau es skatos visas Eirolīgas spēles, ko vien var redzēt. Skatos arī Krievijas čempionātu – visu augstākā līmeņa basketbolu, kur vien kaut ko var mācīties: aizsardzību, uzbrukumu, kā izskriet, kā atbloķēt... Īstenībā tur ļoti daudz var iemācīties – vismaz es tā uzskatu. Arī atkārtojumos.

-Ar kuru no komandas biedriem vislabāk saproties – laukumā un ārpus tā?

-Ar visiem ļoti labi – vismaz man pašam tā šķiet. Kopā atpūšamies, ejam viens uz otra dzimšanas dienām. Kaut gan – mēs jau tā divreiz dienā esam kopā treniņos, reizēm vajag arī pabūt atsevišķi.

-Ko domā par spēlēšanu Latvijas izlasē? Vai pamanīji toreiz Valmierā uz maču atbraukušo galveno izlases treneri Kemzuru?

-Mani neviens nepabrīdināja, tikai pēc spēles par to uzzināju (smejas)... Man jau tur nekāda teikšana nav – ja uzaicinās, būšu priecīgs. Dzirdēju, ka atkal būšot arī Latvijas otrā izlase, kādu nedēļu jūlijā... Ja uzaicinās – vienalga, uz pirmo vai otro, noteikti ieradīšos. Tas tikai priekš manis būs labāk! Ja vēl iespēja sevi parādīt un varbūt aizbraukt arī kaut kur uzspēlēt – kāpēc ne?

-Cik salda, tavuprāt, ir profesionāla basketbolista maizīte?

-Nu, salda jau no vienas puses (domīgi smejas)... Ir plusi un ir mīnusi. Visu laiku jābūt gatavībā, ka par tevi jebkurā vietā jebkurš var kaut ko pateikt. It kā ir forši, es labāku neko nevarētu vēlēties, bet tajā pašā laikā ir tās melnās puses, ar kurām tev jāsadzīvo... Vienmēr kāds pateiks, ka tu tur, lūk, esi bijis un to un to darījis, kaut arī varbūt nemaz tā nebūs bijis...

-Vai esi jau domājis, ko darīsi, kad lielais basketbols tavā dzīvē būs beidzies?

-Es gribētu būt treneris. Esmu vasarā vadījis treniņus bērniem, pa reizei arī uz skolām uzaicina. Man patīk strādāt ar bērniem, vienīgi tā izglītība... Ja sanāks, nākošgad mēģināšu neklātienē LSPA treneros iestāties. Savulaik Stradiņa universitātē nomācījos gadu sabiedriskās attiecības, bet apvienot tomēr ar sportu studijas neizdevās.

-Kā sevi palutini brīvdienās?

-Sezonas laikā brīvdienās vienkārši atpūšos – skatos televizoru, klausos mūziku, palasu kādu grāmatu. Vasarā noteikti atpūšos kopā ar draugiem, kurus ilgi neesmu redzējis, tiem pašiem Auces cilvēkiem. Līdz Aucei tomēr man tagad 250 kilometri jābrauc. Vasarās pa jūru noteikti dzīvojos ar savu mazo – dēlam Gustavam jau trešais gads.

-Kāda mūzika tev patīk?

-Es klausos praktiski visu, izņemot tās trakās umci-pumci... Arī tās kliedzošās nevaru ciest... No latviešiem man Putnu balle patīk, arī hiphopu klausos. Nu jau kādu laiku esmu vairāk klausīties arī krievu mūziku, ko agrāk nedarīju. Vienkārši man ir iepatikušās dažas dziesmas... Vispār jau esmu diezgan garlaicīgs tips – pēc tādām slodzēm, kādas ir treniņos, vislabāk tāpat pavaļojos – daudz laika pavadu tāpat sēžot vai guļot gultā un skatoties televizoru. Pēc treniņiem man vairs nav doma kaut kur iet un kaut ko darīt...

-Kas tev uz labās rokas ietetovēts?

-Gustavs – mana dēla vārds. Sākumā gribēju tetovējumu, bet īsti nezināju – kādu... Tad piedzima Gustavs, un es izdomāju, ka tas man ļoti svarīgi, ka tur būs viņa vārds. Lielajiem burtiem, tā uzreiz neviens ātrumā nesapratīs...

-Vai esi jau domājis par nākamo sezonu?

-Treneris saka, ka nedrīkst domāt – kad pabeigšot sezonu, tad... Neko nedomāju, vēl daudz jāspēlē arī šajā.

-Tuvojas LBL regulārā čempionāta finišs, izslēgšanas spēles. Kā, tavuprāt, ies Valmierai un uz ko pats ceri?

-Patlaban vēl grūti pateikt, kuri paliksim regulārajā čempionātā – viss atkarīgs, kā nospēlēsim atlikušos mačus. Ceru, ka trešo reizi neklupsim un beidzot tiksim tālāk par ceturtdaļfinālu. Es ļoti ceru! Šogad ir vislielākās iespējas pacīnīties par medaļām, varbūt tādas arī nekad vairs nebūs... Pat par zeltu var pacīnīties! Jo šogad visas komandas ir ņemamas... Galvenais – kā paši nospēlēsim un kā veiksies.

-Cik dziļi sirdī tev šobrīd iekritusi Valmiera?

-Nu, dziļi jau (smejas)... Te taču esmu ilgāk nospēlējis pat kā Gulbenē. Es jau saku, ka labprāt paliktu tepat arī turpmāk, gan jau pēc sezonas par to tiks runāts...

-Par varītēm uz ārzemēm doties – tādas domas tev nav?

-Nē. Es uzskatu, ka vispirms ir jāspēlē, un tikai tad jāskatās... Ja ir labāks variants, protams, ir jāiet, tomēr kaut kur iet un sēdēt uz beņķīša dēļ naudas – es uzskatu, ka tas nav vajadzīgs. Kaut kur skriet uz kautkurieni, ja mājās tāds pats līmenis, bet naudiņa bišķiņ mazāka – kāpēc gan to darīt? Tad es labāk mājās spēlēju. Kad vēl spēlēju Gulbenē, biju aizbraucis uz Poliju atrādīties, viņi man piedāvāja līgumu uz 3 gadiem. Labi vien ir, ka neparakstīju – atbraucu toreiz mājās un pēc divām nedēļām jau biju te, Valmierā.

-Vai sezonas laikā seko līdzi savai statistikai?

Paskatos tik daudz, lai zinātu, ko esmu sadarījis, ar kādu precizitāti metis pa grozu... Protams, vienmēr jau gribas, lai būtu labāk... Kāda nu tā statistika ir, tāda ir! Īstenībā jau galvenais ir nevis tava paša statistika, bet komandas: jo augstākā vietā ir komanda, jo vairāk uz tevi skatās. Ja komanda ir pēdējās vietās, tad tu vari spēlē tos 20 punktus mest – nevienam tu īpaši neinteresē... Ja Latvijā paliekam piektie, sestie, tad uz mums neskatās tā, kad mēs būtu, piemēram, otrie... Tad skatās, ka tā, lūk, ir TOPa komanda un tas spēlētājs, lūk, dod to un to...

Izmantotie resursi:
skvalmiera.lv