Jānis Blūms: Pret Vāciju nebija mana pēdējā spēle valstsvienībā

Kādas emocijas palikušas pēc ceturtā starta Eiropas čempionāta  finālturnīrā?

 Ļoti pozitīvas. Lai arī vasara prasīja daudz spēka, tomēr patika gan gaisotne komandā, gan tas, kā spēlējām. Pietrūka tikai uzvaras. Būtu vismaz divās spēlēs vinnējuši, vispār būtu ideāli. Iespējas bija. Nekas, puiši nobriedīs, uzkrās pieredzi un būs arī uzvaras. Lai tikai izdodas tikt labos klubos.

Vai nenožēloji lēmumu spēlēt valstsvienībā, kad noskaidrojās, ka būsi vienīgais pieredzējušais spēlētājs sastāvā?

 Savu lēmumu nenožēloju, tikai pārdzīvoju, ka ne Kristaps (Janičenoks), ne Andris (Biedriņš) nevarēs palīdzēt. No pašreizējā sastāva ne ar vienu nebiju spēlējis kopā, dažus vispār īsti nezināju. Nebija skaidrs, ko varēsim izdarīt.

Kā izdevās atrast kopīgu valodu?

Centos dalīties pieredzē, pārrunājām, kā labāk spēlēt vienā vai otrā situācijā. Nezinu, cik puiši mani respektēja, bet pretī neviens nerunāja (smaida). Vispār gaisotne bija ļoti patīkama. Nekādu ambīciju, visi vienādās pozīcijās. Varbūt jākļūst sportiski vēl nekaunīgākam, lai izrautu uzvaras galotnēs.  Visi kopā ieguldījām daudz darba un mana pieredze liecina, ka tas nepaliks bez rezultāta. Agri vai vēlu.

Kā pašam izdevās sagatavoties?

Nesaku, ka biju vislabākajā formā. Spānijas čempionātā aizspēlējāmies līdz finālam, tāpēc sezona beidzās  ļoti vēlu, īsi pirms Jāņiem. Pēc meitiņas piedzimšanas bija gan kāda negulēta nakts, gan izlaists treniņš. Ja būtu izpildījis visu treniņu plānu, varbūt nospēlētu vēl labāk.

32 punkti pret Franciju – vai tā nebija tava labākā spēle karjerā?

Uzbrukumā noteikti. Kapteinim taču vajadzēja čempionāta sākumā uzstādīt latiņu tā augstāk (smaida).  Kopumā tomēr nē. Pati labākā izdevās Spānijas čempionāta ceturtdaļfinālā izbraukumā Valensijā. Guvu sešus punktus, bet izslēdzu no spēles pretinieku līderi un devu ļoti lielu ieguldījumu komandas uzvarā. Šauļos atdevu visus spēkus, bet stabili nospēlēt neizdevās. Otrā spēle bija sliktāka par pirmo, bet trešajai vairs nebija spēka. Labi, ka bija brīvdiena. Pēc tās atkal viena spēle bija laba, bet pret Vāciju atkal bija grūti. Pēc mača jutos, kā pēc ACB līgas fināla – visis spēki bija palikuši laukumā. Labi, ka nospēlēja citi čaļi.

 Pēc pēdējās spēles Šauļos nebiji gatavs atbildēt uz jautājumu, vai turpināsi spēlēt valstsvienībā...

Domāju, ka pret Vāciju nebija mana pēdēja spēle. Dažus gadus iepriekš biju nolēmis, ka Eiropas čempionāts Lietuvā man būs pēdējais, bet tagad tā vairs nešķiet. Protams, liela nozīme būs veselības stāvoklim, pašsajūtai utt. Taču, ja viss būs kārtībā, vēl spēlēšu ar prieku.

Vai no Bilbao kluba puses nebija kādas pretenzijas par spēlēšanu Latvijas valstsvienībā?

Šogad atklāti neviens neko neteica. Nevarēja teikt, jo līgums uz nākamo sezonu jau bija spēkā. Treneris droši vien nebija diez ko apmierināts, bet iebilst nevarēja.

Tagad pietiks spēka, lai pierādītu, ka līdzdalība valstsvienībā netraucē labi spēlēt arī klubā?

Emocijas pamazām norimst un atjaunojas. Šodien jau biju treniņzālē. Noguruma sajūta ir, bet rīt došos uz Spāniju. Klubam jaunnedēļ sākas treniņnometne Andorā, tur spēkus jādabū atpakaļ. Pirmās spēles paredzētas pašās septembra beigās, kad pie mums Bilbao notiks Superkausa izcīņa ar pērnās sezonas četru labāko komandu piedalīšanos.  

Guntis Keisels