Štelmahers: "Par cīņassparu mūs apskauž pat lietuvieši"

Līdzjutēju un žurnālistu aprindas sliecas domāt, ka Latvijas valstsvienības pašreizējā modeļa potenciālu Šauļos izdevās izmantot teju vai par 100 procentiem. Kāds ir skats no trenera pozīcijas?

Manuprāt, nospēlējām ļoti labi. Protams, pietrūka uzvaras. Mazliet nepatīkamas emocijas ir par spēli ar Izraēlu. Pirmajās trijās zaudējām augstākas klases sāncenšiem. Izdarījām, ko varējām, cīnījāmies, tomēr zaudējām. Bet pret Izraēlu mums bija reālas izredzes. Pretinieki nespēlēja labāk par mums, tikai nemācējām paņemt uzvaru.

Izpaudās pieredzes trūkums?

Protams. Sanervozējāmies, sodiņi lidoja garām...  Bet – neviens jau iepriekš nebija stāvējis uz sodu līnijas tādā situācijās. Izņemot Blūmu, bet arī viņš citā komandā varbūt galotnē  tur nestāvētu.

Tā bija mūsu komandas lielākā problēma – tikt galā ar spriedzi, jo gandrīz visiem spēlētājiem Eiropas čempionāts bija jauns notikums. Vajadzēja spēlēt ne tikai pret meistarīgiem pretiniekiem – arī pret tik skaļiem uzvārdiem.  Bieži tas ir pat sarežģītāk.

Pirms čempionāta dažāda kalibra eksperti runāja, ka daudzi mūsu spēlētāji meistarības ziņā ir tālu no Eiropas čempionāta dalībnieka standarta...

Uz papīra tā varbūt izskatījās, bet laukumā izrādījās citādi. Svarīgi, ka spēlētāju lielākā daļa viens otru labi pazīst, uzticas. Tas palielināja komandas spēku.

Mums bija savs spēles stils, bet galvenais – milzīgs cīņasspars. Par to mūs vienmēr cienījuši visi pretinieki, ieskaitot lietuviešus. Jā, Mums liekas, ka viņi garāki, talantīgāki, bet viņi latviešus apskauž par to, kā cīnāmies un protam izmantot savas iespējas.

Bet meistarības līmenis... Paskatīsimies uz zvaigznēm – kļūdās visi, gan Barnjani, gan Pārkers, gan Novickis. Jācenšas samazināt kļūdu skaitu un mums tas izdevās gluži labi.

Jā, dažam līdzdalība Eiropas čempionātā bija liels kredīts. Bet šī vasara nepagāja velti.  Varbūt daudzi paši vēl nesaprot, cik daudz ieguvuši. Cik tas bijis svarīgi pašapziņai, nākotnes karjeram.

Kas visvairāk pietrūkst jaunajiem latviešiem?

Man ļoti patīk serbu basketbols. Nevar pateikt, ka viņi ir ļoti ātri, bet visi māk gan mest, gan piespēlēt, apspēlēt. Universāli spēlētāji, kas dod iespēja treneriem variēt kombinācijas. It kā nekā ļoti sarežģīta, bet var izspēlēt tūkstošiem variantu atkarībā no tā, ko aizsardzība liek pretī. It kā esam līdzīgi ar viņiem – ejam, ejam, bet beigās kaut kā pietrūkst.

Viņi trenējas savādāk?

Protams. Vairāk strādā uz individuālo meistarību. Varbūt viņu treneri ir lielāki fanātiķi. Paši grib izsisties uz augšu, attīstīties, tāpēc eksperimentē, meklē kaut ko jaunu, pievērš uzmanību niansēm. Ir prasīgāki pret audzēkņiem, pieradina treniņos strādāt, nevis vienkārši uzspēlēt bumbu.

Vadot Viļņas Perlas tev ir darīšana ar daudziem jaunajiem lietuviešiem. Ar ko viņi atšķiras no latviešiem?

Lietuvieši ir daudz agresīvāki. Iemācīti krampēt pretinieku pa visu laukumu, kamēr mēs stāvam pie trīspunktnieku līnijas un gaidām.

Arī lietuviešu jaunieši daudz ko nedara un nesaprot, bet, katru dienu trenējoties, sezonas beigās var redzēt, ka viņi izauguši, spēlē agresīvāk, gudrāk, pieņem pareizus lēmumus. Par labu basketbolistu kļūst, nevis piedzimst.

It kā viņiem atlases iespējas lielākas. Bet, ja paskatāmies uz mūsu komandas vidējo augumu – nevaram sūdzēties, ka nav garo. Ārējie spēlētāji tagad garāki, nekā savulaik mums bija centri. Nav 220 cm, bet vai mēs tādu mācētu izmantot? Varbūt sūdzētos, ka spēle par lēnu? Vienkārši jāstrādā ar tiem, kas ir un pareizi jātrenē 202 cm garš centrs, lai viņš ir fiziski ļoti stiprs un var iemest trīspunktnieku, radot pretiniekiem grūti risināmas problēmas.

Vispār mums jākultivē latviešu jauno basketbolistu attīstīšana mājās, nevis Spānijas vai  Itālijas otrajās līgās. Nedomāju, ka tur ir ļoti ieinteresēti to darīt. Tikai gaida – ja pats izķepurosies mums būs spēlētājs, ja nē – dzīvo tālāk, kā proti.

Vēlmi audzināt jaunos pauduši vairāki Latvijas klubi, bet praksē izrādījies, ka naudu var piesaistīt nevis ar ilgtermiņa idejām, bet tikai ar labiem rezultātiem – kaut arī laukumā cīnās pieci ārzemnieki. Vai Lietuvā notiek savādāk?

Lietuvas lielā iespēja ir divi Eirolīgas klubi. Ja tādu nebūtu, diezin vai tik daudzi lietuvieši spēlētu visaugstākajā līmenī.  Tur krājas pieredze, autoritāte.

Lietuvā gadu gaitā izveidojusies trepīte – abi lielie klubi noskata perspektīvus jaunos spēlētājus, paraksta līgumus, tad izīrē zemāka  līmeņa komandām un seko viņu izaugsmei. Jaunie zina – ja progresēs, iekļūs Žalgirī vai Lietuvos rytas, jo tādi precedenti ir.

Tagad populāri ir teikt – valstsvienības jaunajam modelim debija izdevās, pēc diviem gadiem būs vēl labāk. Kas jāizdara, lai būtu?

Viss atkarīgs no tā, kā spēlētājiem veiksies klubos, cik viņiem pievērsīs uzmanību treneri, cik strādās paši.

Nekādas garantijas gan nav. Visus nevar izaudzināt par džordaniem. Katram ir savs limits – fiziskajām iespējām, psiholoģiskajām. Daudz metot treniņos sodus, nevar iemācīties ar 100% precizitāti mest arī spēlē. Bet, ja Latvijas valstsvienības dalībnieki nespēlēs galotnes un nemetīs izšķirošos sodiņus vismaz Latvijas labākajos klubos, tik vērtīgo pieredzi iegūs citi.

Kādos basketbola elementos mūsu spēlētājiem jāprogresē visvairāk?

Visos.

Nav tā, ka taktiski esam baigi gudrie, bet jāpieliek, piemēram, atlētismā?

Visos. Tas būs Eiropas čempionāta lielākais efekts – ka spēlētāji paši redz, kur ir atšķirības no Eiropas klases. Un rodas stimuls to sadeldēt. Kaut kas jau izdevās. Pret Krieviju likās, ka esam tālu aizmugurē. Nesaku, ka neticēju spēlētājiem. Ticēju, bet nedomāju, ka varēsim tik labi nospēlēt.

Tikai jāsaprot, ka nākamie soļi būs ļoti grūti. Kā ar tievēšanu - pirmie kilogrami pazūd ātri, bet katrs nākamais aizvien grūtāk. Arī pretinieki uz mums skatīsies savādāk.

Šoreiz tomēr neskatījās nopietni?

Nē, tā nedrīkst teikt! Neviens pret mums negribēja zaudēt punktus. Kā serbi priecājās par katru trāpījumu! Jā, varbūt viņi nomierinājās, kad dabūja 19:2, bet mēs arī paši uzvilkāmies, trāpījām un izlīdzinājām spēli.

Ko pats kā treneris esi ieguvis šajā vasarā?

Strādāt bija ļoti interesanti, treneru kolektīvs bija fantastisks. Priecēja, ka Ainars Bagatskis uzklausīja savus palīgus, deva iespējas pašam domāt. Prieks bija vadīt treniņus latviski, kas man ir neierasta prakse. Turklāt darbu pabeidzām ar labu sajūtu - ka neesam pievīluši savus līdzjutējus.

Vai nav vēlēšanās arī turpmāk treniņus vadīt latviski?

Ir, bet pašlaik strādāju Lietuvā

Latvijā darba piedāvājumu nav?

Nē.

Kas mainīsies tavā darbā, sakarā ar to, ka Lietuvos rytas sava fārmkluba Perlas vietu LKL un Baltijas līgā atdeva Pasvales klubam?

Kaut kas mainīsies, jo Pasvale ar laiku grib būt patstāvīgs klubs. Direktors cits, vairs nestrādāsim vienā ēkā ar Lietuvos rytas. Vēl neesmu ļoti iedziļinājies, tagad ķeršos klāt.

Guntis Keisels, Šauļos