Ainars Bagatskis: Ukrainas čempionātā esam uzvarējuši visus tiešos konkurentus

Tikko zaudējāt tabulas otrās daļas komandām, tagad sagrāvāt komandas, kuras pretendē uz čempionu titulu. Kas notiek?

Tāds ir Ukrainas čempionāts – katra komanda var uzvarēt katru. Budiveļņik sastāvā no pagājušās sezonas palicis tikai Mihails Aņisimovs, bet jaunas komandas veidošana nekad nenotiek bez sāpēm. Trenēties nav laika, visi secinājumi jāizdara un lēmumi jāpieņem spēļu procesā, kas ir ļoti saspringts.

Ko izmainīji komandā pēc trim zaudējumiem četrās spēlēs?

Atbrīvojām saspēles vadītāju Metu Vitu – pieredzējušu un centīgu spēlētāju, kura meistarība tomēr neatbilda Ukrainas čempionāta līmenim. Pēdējos divos mačos ļoti liela slodze bija Gruzijas izlases pirmajam numuramGeorgijam Cincadzem, kurš nospēlēja karaliski. Ar Azovmash savainojuma dēļ malā palika mūsu rezultatīvākais vīrs Malkolms Dileinijs, toties pārējie rāvās ar dubultu slodzi. Ipaši aizsardzībā. Pret līderiem jau neviens nav īpaši jāmotivē – esam uzvarējuši visus tiešos konkurentus no tabulas pirmā sešnieka.  Pret citām komandām 100% koncentrēšanos panākt grūtāk, bet, tiklīdz mazliet atslābsti, pretinieks uzreiz tevi soda.

To izdarīja arī tava pērnā komanda KrivbasBasket, ko tagad vada Kārlis Muižnieks – izbraukumā zaudējāt ar 69:70. Sāpīgi?

Protams! Īpaši tāpēc, ka nekādus supevaroņdarbus nevajadzēja veikt – tikai ieslēgt gribasspēku, kad spēle sāka neveikties. Pēc trešās ceturtdaļas bijām vadībā ar 59:51, bet pēdējās desmit minūtēs neko vairs nevarējām iemest. Krivojrogā ir specifiska zāle, tur visiem grūti spēlēt. Pērn to izmantoju savā labā, šoreiz tas nostrādāja pret mani.

Ar Kārli pēc spēles par dzīvi parunājāt?

Parunājām iepriekšējā vakarā. Pēc spēles nav laika – uzreiz kāpām autobusā un 450 km garajā ceļā uz Kijevu.

Pa visu Ukrainu pārvietojieties autobusā?

 Jā, vidējais brauciens – 500 km vienā virzienā. Uz spēlēm dodamies dienu iepriekš, atpakaļ braucam tūlīt pēc spēles. Lidosim tikai divreiz – uz Doņecku un Ļvovu.

Pa kuru laiku trenējaties?

Tā jau ir problēma – nedēļā komandai labākajā gadījumā iznāk divas trīs nodarbības. No visiem nopietnajiem nacionālajiem čempionātiem Ukrainas čempionātā ir vissaspringtākais grafiks. Lai 14 komandas izspēlētu trīs apļus nedēļā parasti aizvadām vismaz divus mačus. Plus mums tagad klāt nāk Eiropas kausa spēles. Nākamās nedēļas grafiks: trešdien Čehijā ar CEZ Nymburk, ceturtdien no lidostas taisnā ceļā 200 km uz Čerkasiem, piektdien spēle, sestdien 500 km uz Mikolajevu ciemos pie gra Galvanovska un Artūra Štālberga, svētdien spēle...  Labi, ka nepiedalāmies VTB Vienotajā līgā – tad slodze būtu vēl par 18 spēlēm lielāka.

Augustā un septembrī vienlaikus cīnījies divās  „frontēs” – vadīji Latvijas valstsvienību, neizlaižot no uzmanības loka kluba gatavošanos sezonai. Vai Budiveļņik gaitās tas jūtams?

Kad gadās zaudēt, vienmēr meklē iemeslus un tad, starp citiem, uzpeld arī šis aspekts. Taču kurš sportā pateiks, kā būtu, ja būtu? Skaidrs, ka darbs izlasē sagādāja gan patīkamas emocijas, gan nogurumu. Tas attiecas uz mani, tas attiecas arī uz Gruzijas izlasē spēlējušo Georgiju Cincadzi un Ukrainas izlases līderi Arturu Drozdovu. Taču profesionālajā sportā dzīve nav viegla nevienam un aizbildināties, ka darbs vai spēlēšana izlasē kādam kaitējis – tās ir muļķības.

Kluba vadība domā tāpat?

Cerams (smiekli)... Kad startā uzvarējām piecās spēlēs pēc kārtas, viss bija kārtībā. Protams, pēc zaudējumiem dzirdu runas: ja nebūtu strādājis izlasē, tad...

Visskaļāk to dzirdēji pēc zaudējuma Krivbasam?

Nē, kad savā laukumā zaudējām Dņipro-Azot vienībai, kura ar divām uzvarām ieņem priekšpēdējo vietu. Spēlējām bez aizsardzības...

Tajā brīdī juti, ka trenera krēslam viena kāja saļogās?

Man nav laika par tādām lietām domāt – jāstrādā. Tāpat skaidrs, ka Ukrainas komandās trenera pozīcijas ir stabilas tikmēr, kamēr komanda uzvar. Bet visu laiku te uzvarēt nevar neviens. Arī tabulas lejasgala komandās ir labi spēlētāji un, tikko favorīti mazliet zaudē modrību vai vienkārši ir saguruši pēc iepriekšējām spēlē, seko sods. Ja sāksi pārdzīvot un analizēt, nebūs laika darīt darbu. Jāgatavojas spēlēm, pētām iespējas pastiprināt sastāvu, jo ar vienu saspēles vadītāju neiztiksim. Divas ārzemnieku vietas mums ir brīvas, taču budžeta iespējas nav bezgalīgas – šai ziņā Ukrainā esam tikai ceturtajā vai piektajā vietā. Jādomā arī par to, lai ne tikai izcīnītu uzvaras, bet arī dotu iespējas jaunajiem spēlētājiem – piemēram 217 cm garajam 20 gadus vecajam ukraiņu talantam Konstantīnam Anikijenko, kurš pērn virslīgā nespēlēja vispār, bet tagad jau ticis pie savām 10 minūtēm spēlē.

Vai pēc trim zaudējumiem kluba vadība neatsauca atļauju 18.novembrī doties uz Eiropas čempionāta izlozi Slovēnijā?

Nē, viss paliek spēkā – viena brīvdiena man būs. Par laimi, sakrita tā, ka tā nedēļas nogale mums ir brīva. Varēšu piedalīties ceremonijā un, kas vēl svarīgāk, ar citu valstu pārstāvjiem aprunāties par pārbaudes spēlēm.

Guntis Keisels

Informācija par Ukrainas čempionātu: www.superleague.ua