Kristaps Porziņģis: Jau pirms sezonas jutu, ka no manis tagad gaida vairāk

11 punkti un 7 atlēkušās bumbas izbraukuma spēlē pret „Rio Natura Monbus” – cienījami skaitļi. Bet balss nav neko priecīga...

Jā, spēles beigās uz tablo tik un tā bija 77:88... Kārtējo reizi šosezon spēli sākām kā apdulluši. Nokļuvām iedzinējos, tad saņēmāmies, bet atkal gadījās neveiksmju sērija. Mēģinājām atspēlēties, taču Spānijas līgā no lieliem mīnusiem izlīst ir ļoti grūti. Vienreiz pret „Estudiantes” mums izdevās, bet regulāri tas neiet cauri.

Pašiem ir skaidri iemesli tādam „apdullumam” spēļu sākumā?

Acīmredzot neesam pietiekami koncentrējušies. It kā saprotam, cik svarīgas ir pirmās minūtes, atceramies savas kļūdas, bet izejam laukumā un... Tāpēc Spānijas čempionātā bilance pagaidām ir 2-7, kas neapmierina nevienu.

Jo īpaši pēc pērnā pavasara, kad spēlējāt Spānijas čempionāta ceturtdaļfinālā. Kas mainījies kopš tā laika?

Aizgāja komandas līderis, nomainījās treneris. Vismaz pagaidām neesam tik laba komanda, kā pavasarī. Tiesa, arī pirms gada slikti sākām un tikai sezonas gaitā viss nostājās savās vietās un sasniedzām labus rezultātus. Centīsimies to atkārtot.

Kas būtu labs rezultāts šosezon?

Patlaban galvenais mērķis – neizkrist no virslīgas. Protams, sapņojam par play-off, bet to pagaidām labāk skaļi neteikt. Eiropas kausa izcīņā jātiek otrajā posmā. Šo uzdevumu varējām izpildīt jau pagājušajā kārtā, bet slikti nospēlējām Beļģijā. Vēl gan ir iespēja laboties.

Paša ieguldījums komandas spēlē varētu būt lielāks?

Noteikti! Bijušas arī labas spēles, bet šosezon no manis gaida vairāk, nekā iepriekš un pašam gribas nostabilizēt sniegumu tā, lai nav lielu kritumu.

Kā atšķiras izjūtas laukumā salīdzinot ar debijas sezonu?

Jūtos drošāk – zinu, kas kurā situācijā jādara, vairs nelidoju pa galvu pa kaklu virsū pirmajam pretiniekam, bet daru savu darbiņu. To laikam sauc par pieredzi.

Eiropas kausa izcīņā tava statistika pagaidām ir labāka, nekā Spānijas čempionātā. Likumsakarība vai sagadīšanās?

Varbūt tas tāpēc, ka ACB līgas komandas labi pazīst cita citu, pirms katras spēles ir ļoti nopietns skautings. Citu valstu komandas nav tik organizētas un mani atstāj brīvu vietās, kur spāņu klubi nestāj.

Kuras ir tās vietas laukumā, kur neieteiktu atstāt sevi brīvu?

Konkrētus punktus neiezīmēšu, bet Spānijā pustālos man brīvi mest neļauj.

Pagājušajā vasarā nopietni pastrādāji individuālajos treniņos. Efekts jūtams?

Gan treniņos ar brāli, gan Amerikā iegūtā pieredze bijusi ļoti vērtīga. Fiziski esmu kļuvis stiprāks un tas palīdz tikt pie atlēkušajām bumbām. Uzlabojusies darbība aizsardzībā. Uzbrukumā cenšos būt agresīvs, bet reizēm pārcenšos – gadās nevajadzīgi metieni, kas pasliktina precizitātes procentu. Vēl ir, kur augt.

Vai ar treneri Skotu Rotu bijušas īpašas sarunas par tavu lomu komandā?

Jā, treneris uzsvēra, ka, lai arī gadu man nav ļoti daudz, Seviljas sistēmā esmu jau piekto sezonu, tāpēc man jāpalīdz jaunajiem adaptēties gan sadzīvē, gan komandā un, protams, jādod savs ieguldījums spēlē. Arī no apkārtējiem – preses, faniem – jau pirms sezonas sajutu, ka viss būs nopietnāk, nekā iepriekš, kad biju jaunais palīgs.

Pieci gadi Seviljā – jūties kā veterāns?

Nē, tā gan ne (smejas). Jūtos kā savējais – latviešu seviljietis. Komandas biedri apgalvo, ka es pat spāniski runājot ar seviljiešu akcentu!

Latviski gan tas nav jūtams...

Protams, latviešu valoda vienmēr būs galvenā – bez jebkāda akcenta.

Fani nav pārāk uzmācīgi?

Nē, man patīk uzmanība – ja atpazīst uz ielas, grib kopā nofotografēties. Spāņu publika šai ziņā ir ļoti aktīva. Un pozitīva – bez agresijas vai negatīvām emocijām.

Tevi uz ielas pazīst tikai Seviljā?

Citās pilsētās varbūt vairāk uzmanību pievērš garā auguma dēļ. Bet – kad pērn labi nospēlēju ar Madrides „Real”, arī daudzi madridiešu fani gribēja kopā nofotografēties.

Ekonomiskās krīzes dēļ dažā Spānijas klubā sašķobījies finansiālais pamats. Seviljā viss kārtībā?

Tā var teikt. Sezonas sākumā alga gan aizkavējās par nedēļu, bet tas esot bijis negadījums.

Izaugšana par stabilu pamatsastāva spēlētāju ietekmējusi tavu atalgojumu?

Nē, viss notiek saskaņā ar ilgtermiņa līgumu, kas noslēgts, kad man bija 15 gadu un pagarināts pērn. Patiesībā, atalgojumam lielu vērību nepievēršu. Daru to, kas man jādara – cenšos kļūt labāks spēlētājs. Vēl jāiegulda sevī, bet pelnīšanas laiks nāks vēlāk.

Vasarā bija daudz runu un prognožu par tavām izredzēm NBA draftā? Vai kopā ar saviem padomdevējiem esat tikuši skaidrībā par „Amerikas iekarošanas” taktiku?

Šī tēma nav pavisam nolikta malā, bet tagad, kad sezona vēl nav ne pusē, ir stipri pāragri par to runāt. Priekšā daudz svarīgu spēļu – redzēs, kā veiksies laukumā, kāda būs veselība. Pagaidām neko prognozēt nav vērts.

Nākamgad septembrī Rīgā pēc 78 gadu pārtraukuma notiks Eiropas vīriešu čempionāta spēles un jau 8.decembrī izlozē uzzināsim Latvijas valstsvienības pretiniekus...

Protams, ļoti gribētu piedalīties! Ja vien treneris Bagatskis uzaicinās kandidātos un izturēšu konkurenci. Eiropas čempionāta finālturnīrs pats par sevi ir liels notikums un kur tad vēl iespēja spēlēt savu skatītāju klātbūtnē.

Tev tāda bija 2013.gada vasarā U18 čempionātā, kas notika tavā dzimtajā Liepājā un Rīgā. Atceries vai izjūtas aizēnojuši aktuālie notikumi pieaugušo basketbolā?

Neko neesmu aizmirsis, un zaudējums bronzas spēlē ar Spāniju grauž joprojām. Lieliska motivācija. Bet kopumā emocijas bija ļoti patīkamas un tādas gribas piedzīvot vēl.

Spānijā jau izveidojusies vesela latviešu basketbolistu kopiena. Savā starpā sakarus uzturat?

Regulāri sazinos ar Rolandu (Šmitu), ar kuru kopā spēlējām U18 izlasē. Brāļus Bertānus pagaidām vēl īsti nepazīstu. Pie Dāvja kluba ciemos brauksim decembra beigās – tad iepazīsimies.

Guntis Keisels

Kristapa Porziņģa statistika:

ACB līgā vidēji spēlē 21 minūte, 7,9 punkti un 4,8 atlēkušās bumbas;

Eiropas kausa izcīņā vidēji spēlē  22 minūtes, 10 punkti un 5 atlēkušās bumbas.