Bagatskis: Lai uzvarētu svarīgākajās spēlēs, laukumā jākļūst par neliešiem

Savā pārskata ziņojumā viskategoriskākais bijis treneris Artūrs Štālbergs, valstsvienības startu novērtējot kā neapmierinošu, jo nav sasniegts mērķis. Kāda ir sajūta pašam?

Gandarījuma nevar būt, bet neesam zaudējuši vājākai komandai. Ieguvām labu pieredzi, sacenšoties ar citu basketbola skolu pārstāvjiem. Un objektīvi varam novērtēt savu vietu nu jau pasaules basketbola hierarhijā. Tā nav slikta, bet, protams, vienmēr gribas tikt augstāk.

Redzot Serbijas izlases pārsvaru finālspēlē pirms turnīra lietotā frāze “Uzvarēt serbus Serbijā” izklausījās pēc sapņojuma. Pats ticēji, ka ceļazīme uz Rio ir reāli iegūstama?

Ja ar Serbijas izlasi spēlētu 10 maču sēriju, mums būtu grūti uzvarēt vairāk nekā vienā spēlē. Bet olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā nebija spēļu sērijas, tātad bija iespēja pacīnīties. Mums pašiem visvairāk žēl, ka neuzzināsim, kā būtu bijis, ja spēlētu finālā. Mēnesi ilgais darbs palika bez cerētās algas.

Vēsture – iepriekšējie turnīri – māca, ka galvenajiem favorītiem parasti visgrūtāk izdodas nevis pēdējais, bet priekšpēdējais solis, tāpēc pret serbiem lielākas izredzes varēja būt pusfinālā. Vai vismaz darba versijas līmenī tika domāts par to, ka šoreiz uzvarēt čehus nebūt nav obligāti?

Nē, koncentrējāmies uz tuvāko spēli. Vispirms uzvarējām Japānu, tad gatavojāmies uzvarēt Čehiju. Līdzīgi kā pērn Rīgā, atkal izdevās pretiniekus kaut nedaudz pārsteigt, pret Satoranski liekot Siliņu un Timmu.  Bet nodarboties izdevīgāko pretinieku meklēšanu būtu ļoti riskanti, jo Basketbola Dievs visu redz un tādas lietas nepiedod.

Turnīra norise vasaras vidū, īsi pēc klubu sezonas beigām, radīja situāciju, kādā Latvijas valstsvienība nav bijusi gandrīz 20 gadus. Kāda bija šī jaunā pieredze?

Nepatīkama. Iepriekšējos gados jau bija izstrādāts noteikts ritms – sešu nedēļu gatavošanās posms, kura laikā ir gan treniņi, gan pārbaudes spēles. Šoreiz tas bija sarucis līdz četrām nedēļām, un paši atteicāmies no gandrīz pilnas pirmās, jo ieilgušās Latvijas čempionāta finālsērijas dēļ 2. jūnijā ierindā varēja būt trīs spēlētāji. Sākām tikai 6. jūnijā, un arī tad bijām nepilnā sastāvā. Piedevām savainojumu sekas... Jānis Strēlnieks Vācijas čempionāta finālsēriju nospēlēja uz špricēm un izlasē pilnvērtīgi aizvadīja tikai četrus treniņus. Paldies viņam par attieksmi un vēlmi spēlēt, bet pat visizcilākais spēlētājs nevar dot ierasto pienesumu komandai, ja fiziski nav īsti gatavs. Jānis Timma, kurš arī izlaida daļu sagatavošanās posma, bija labākā kondīcija, tomēr 35 minūtes spēlē arī viņam bija par daudz.

Nogurums un savainojumi – ar šīm problēmām taču saskārās visas komandas!

Jā, tikai atšķiras izejas pozīcijas. Serbijas izlasē bija viens spēlētājs no NBA un 11 – ar Eirolīgas pieredzi. Puertoriko komandā četri vīri ar NBA rūdījumu. Lai varētu cīnīties par uzvaru, uz pliku meistarību paļauties nevaram – jāliek pretī lielāks darba apjoms un līderiem jābūt ideālā kondīcijā. Šoreiz to nevarējām panākt.

Treniņos bija iesaistīti 19 spēlētāji. Cik skaidrs bija komandas sastāvs pirms treniņnometnes sākuma un cik daudz bija “atvērto” vietu?

Visproduktīvākais darbs ir tad, ja treniņos piedalās 15-16 spēlētāji, taču šoreiz, ņemot vērā minētas problēmas ar savainojumiem un spēlētāju aizņemtību klubos, nācās paplašināt iesaistīto loku. Piedevām jau kopš pirmās sezonas cenšos izlases darbā iesaistīt jaunos spēlētājus. Gan tāpēc, lai dotu iespēju sevi parādīt, gan tāpēc, lai nodrošinātu komandu ar “svaigām asinīm”. Protams, komandas kodols bija skaidrs, bet nebija arī tā, ka uzreiz zinājām brīvo vietu skaitu. Viss izšķīrās treniņos un pārbaudes spēlēs.

Lielu rezonansi radīja Rolanda Freimaņa atbrīvošana vēl pirms spēlēm Rīgā.

Pieredzējušam spēlētājam vai nu jābūt vienam no līderiem ar lielu spēles laiku vai vispār nav jābūt komandā, tāpēc tagad atzīstu, ka tā bija mana kļūda – aicināt Rolandu uz treniņiem. Jau pirmās pārbaudes spēles Francijā apstiprināja rangu tabulu garajā galā rangu tabula – Mārtiņš Meiers kā centrs, Kaspars Bērziņš kā ceturtās/piektās pozīcijas spēlētājs, Mareks Mejeris kā ceturtais, kurš ļoti labi spēlē aizsardzībā un cīnās pie pretinieku groza, sagādādams atlēkušās bumbas un uzbrukuma iespējas partneriem. Freimanis abas spēles sāka pamatpiecniekā, un abās darbojās nepārliecinoši – kļūdas aizsardzībā, neprecīzi metieni. Pret Tunisiju bija tāda pat aina. Savukārt Anžejs Pasečniks iesaistījās ļoti enerģiski, pārliecinot ne tikai mani – visus trenerus, ka pelnījis vietu izlasē. Belgradā izrādījās, ka neesam kļūdījušies – turnīru viņš sāka kā mūsu trešais centrs, bet pabeidza kā pirmais.

Toties ne Bērziņš, ne Mejeris, ne Meiers ne tuvu nebija tik efektīvi, kā pirmajās spēlēs.

Bērziņa sniegums bija nepatīkams pārsteigums, ko nevaru izskaidrot. Pārbaudes spēlēs un treniņos viņš bija labākais līdz pat pēdējai dienai. Mejerim pietrūka jaudas. Fiziski viņš bija izšāvies garajā sezonā, zaudējot savus galvenos trumpjus – atlētismu un agresivitāti cīņā pie groziem. Meiers labi palīdzēja pret čehiem, bet pēdējā spēlē pārāk viegli ļāva sevi izprovocēt.

Varbūt kāds pēdējos spēkus bija licis lietā, lai iekļūtu komandā?

Tas jāprasa spēlētājiem. Viņi ir profesionāļi, un sagaidu, ka tādi būs arī valstsvienībā, lai arī te spēlē bez atlīdzības.   

Kādi argumenti noteica Kaspara Vecvagara palikšanu ārpus sastāva, neņemot vērā viņa pieredzi Eirolīgā?

Kasparam patīk daudz spēlēt ar bumbu, bet mēs cerējām uz Aigara Šķēles prasmi saasināt spēli ar agresīvajiem garāmgājieniem un viņam atvēlētajās epizodēs tā deva cerēto efektu. Ingus Jakovičs ļoti labi nospēlēja Francijā, ar darbu iekaroja vietu sastāvā. Viņa prasmi izdarīt spiedienu uz pretinieku saspēles vadītāju gribējām izmantot mačā ar Serbiju. Mēs, treneri, bijām pārliecināti, ka tāds būs. Diemžēl kļūdījāmies...

Daļu interesentu treneru viedoklis par spēlētāju izvēli pārliecina, citus – nē, dodot iespēju izteikt savas versijas. Tai skaitā arī par spēlētāju aģentu ietekmi uz treneru lēmumiem. Kāda ir atbilde sazvērestības teoriju piekritējiem?

Labākā atbilde ir izraudzīto spēlētāju sniegums laukumā, un Belgradas arēnā bija redzams, cik “pamatoti” ir daudzi pārmetumi. Ne jau debitantu sniegums mūs iegāza. Vai cits sastāvs būtu nospēlējis labāk? Nezinu, bet to nezina arī tie, kuriem šķiet, ka viņi zina. Savukārt par “slaveno” atklāto vēstuli teikšu īsi: autori ne reizi vien jau ir noniecinājuši Latvijas valstsvienību. Kā teicis Monteņs, katrs var pateikt kādu muļķību, tikai žēl, ka tā izdomāta ar tik lielām grūtībām.

Cik lietderīgas bija pārbaudes spēles ar eksotiskajiem pretiniekiem – Tunisiju, Jaunzēlandi, Irānu?

Nebija citu variantu. Francijas vietā varējām spēlēt ar Itāliju, bet noslēdzošajā posmā izvēles iespēju nebija. Lietuvieši, kuri tikko pulcējās kopā, lai gatavotos Rio, negribēja ar mums spēlēt, jo šajā posmā viņiem nebija vajadzīgas tās emocijas, kas parasti pavada mūsu cīņas. Starp citu, nenovērtēsim Jaunzēlandi par zemu – savā grupā viņi bija ciets rieksts gan Francijai, gan Kanādai.

Kā spēlētāju sniegumu izlasē ietekmēja viņu jaunākā pieredze klubos?

Katrai komandai spēles modelis atšķiras. Piemēram, Bambergā Strēlnieks bieži nav vienīgais saspēles vadītājs laukumā. Tā ir cita slodze un atbildība. Izlasē no viņa gaidām lielāku agresivitāti un pašiniciatīvu. Laukumā jākļūst par “nelieti” – tas nāks par labu gan pašam, gan komandai. Diemžēl iepriekš minēto problēmu dēļ nebija laika pārorientēties. Ojārs Siliņš prot izdarīt daudz vairāk, nekā no viņa pēdējos gados prasīja Itālijas klubā. Jā, viņš ir ļoti labs aizsardzībā – var veiksmīgi segt no saspēles vadītāja līdz spēka uzbrucējam. Bet var būt arī efektīvs uzbrukumā, un Belgradā ar katru spēli bija bīstamāks. Ceru, ka karjeras turpinājums viņam būs veiksmīgs. Timma ir progresējis, ar katru sezonu kļūst produktīvāks. Starp citu, viņš ir lielisks piemērs profesionālai attieksmei – pirms trim gadiem netika uz Eiropas čempionātu, bet tagad ar katru gadu aizvien vairāk nostiprina savas pozīcijas valstsvienībā.

Vērtējot komandas sniegumu divās nopietnākajās spēlēs – ar Čehiju un Puertoriko – acīs krita pasivitāte cīņā par atlēcošajām bumbām pie pretinieku groza. Puertorikāņi šai ziņā bija daudz nekaunīgāki un veiksmīgāki.

Uzbrukumā pēc atlēkušajām bumbām ir jāiet pamatoti. Tas nozīmē, ka dažkārt ir labāk neiet, lai pretiniekiem neuzdāvinātu vieglos punktus ātrajos uzbrukumos. Puertorikāņiem laušanās uz grozu ir asinīs, un to ņēmām vērā, spēles plānā prasot kontrolēt savu grozu un pēc iespējas ātrāk pāriet uzbrukumā, cenšoties izmantot pretinieku aizķeršanos. Mums visaktīvākie šajā ziņā parasti ir Mareks Mejeris un Jānis Bērziņš. Bet, kā jau teicu, Mareks Belgradā neparādīja visu, ko spēj.

Te nu ir vietā nākamais novērojums – Latvijas valstsvienības izpildījumā redzējām ļoti maz ātro uzbrukumu...

Strēlnieks Bambergā ir “labais policists” – spēlētājs, kuram jālīdzsvaro azartiskāko un risku vairāk cienošo kolēģu darbības, nevis jāpaātrina spēle. Protams, astoņos mēnešos stils iesēžas zemapziņā, un dažos treniņos pārorientēties neizdevās, lai arī pie tā strādājām. Bet citi mūsu spēlētāji, tikko bija izcīnīta bumba, instinktīvi meklēja Jāni. Kaut arī nevienam nebija aizliegts uzņemties iniciatīvu.

Ko spēlē ar Puertoriko vajadzēja darīt savādāk?

Redzot, cik grūti klājās Strēlniekam, iespējams, vajadzēja agrāk sūtīt laukumā Aigaru Šķēli. Taču spēles laikā nepameta sajūta, ka tūliņ, tūliņ Jānim un visai komandai atvērsies īstā elpa, un... Iespējams, vajadzēja samazināt slodzi Timmam, bet Jānis Bērziņš, kurš pārbaudes mačos ar agresīvu cīņu par atlēkušajām bumbām un sportisko nekaunību, pieteicās kā viņa dublieris, tajā mačā ne visai veiksmīgi iesaistījās pirmajā puslaikā un pazaudēja daļu pārliecības. Niansēs varēja kaut ko darīt savādāk, bet galvenais neveiksmes iemesls bija redzams statistikā – tālmetieni 3/26... Pat ņemot vērā, ka puertorikāņi mums bija uzspieduši pozicionālo spēli, arī tādā basketbolā neizskatījāmies slikti. Absolūti lielākā daļa metienu bija pamatoti – no labām pozīcijām, pēc kvalitatīvas bumbas izspēles. Zinājām, ka puertorikāņi ļaus mums tādus izdarīt un tam gatavojāmies. Tikai netrāpījām.

Pie vainas slikta kondīcija, nenoskaņošanās, stress?

Nezinu. Visdrīzāk vienas atbildes nav. Par fizisko nogurumu jau runāju, taču visiem spēlētājiem kondīcija nebija vienāda. Briesmīga stresa pazīmes vismaz ārēji nebija manāmas – atšķirībā no dažas neveiksmīgas spēles nesenā pagātnē. Par nenovērtēšanu arī nevar runāt – visi zināja, ka četriem pretiniekiem ir NBA pieredze. Uz šo jautājumu jāatbild katram spēlētājam. Mums, treneriem, jāparāda ceļš, kas var novest līdz uzvarai un spēles gaita parādīja, ka uz tā jau bijām uzkāpuši. Bet līdz mērķim jātiek pašiem.

Varbūt tika pieļautas kļūdas, gatavojoties pusfinālam?

Uzvara pār Čehijas izlasi, ko salauzām ar labu basketbolu un stipru raksturu, bija paņēmusi daudz fiziskā un emocionālā spēka, tāpēc prasījās atpūta. Nolēmām, ka būs viens kārtīgs treniņš otrās brīvdienas vakarā. Taču cilvēki ir dažādi. Viens labāk jūtas, ja nepārtraukti trenējas, citam vajag atpūtu. Tagad, protams, var spriest, ka, iespējams, vajadzēja sarīkot vismaz vēl vienu vieglu metienu treniņu.  Vai tā būs īstā recepte nākamajā reizē? Grūti teikt, jo katra situācija ir atšķirīga.

Meklējot paralēles ar iepriekšējiem lielajiem turnīriem, publiskajā telpā izskanējušas aizdomas par problēmām psiholoģijā, kritiski vērtējot personības attīstības trenera Mārtiņa Martinsona devumu.

Šo aspektu nevar vērtēt vienkāršot – ja uzvarējām visās spēlēs, tad ar psiholoģiju viss kārtībā, ja zaudējam finālā, tātad ir psiholoģiskas problēmas. Starp citu, mums bijušas daudzas izšķirošas spēles, kurās esam uzvarējuši – 2013. gada Eiropas čempionātā ar Bosniju un Maķedoniju, pērn EuroBaket2015 ar Beļģiju un Slovēniju.

Mārtiņš ar mums ir kopā jau vairākus gadus un devis savu ieguldījumu komandas progresā no 22. vietas Eiropā līdz 16. vietai pasaulē. Pats esmu pārliecināts, ka viņa līdzdalība ir lietderīga un katrs spēlētājs no tās ir paņēmis un var paņemt tik, cik grib un prot. Taču šī ir smalka joma, kurā nav ne unikāli pareizas receptes, ne garantijas. Iespējams arī, ka pamatlietām – kā strādāt ar sevi, kā atraisīt snaudošos spēkus un tikt galā ar stresu – lielāka uzmanība jāpievērš jau U18 un U20 izlasēs. Cik zinu, Mārtiņš neatsaka palīdzību. Bet laukumā konkrētā spēlē spēlētājam jāprot tikt galā ar savām problēmām pat dienā, kad neveicas. Arī šai ziņā ar katru gadu progresējam, taču acīmredzot nepietiekami.

Ja piepildās optimistiskās prognozes par visu Latvijas labāko basketbolistu iesaistīšanos valstsvienībā nākamvasar var iznākt saskarties ne tikai ar jaunām cerībām, bet arī konfliktiem, jo konkurence saasināsies. Kā panākt, lai tā virzītu komandu uz augšu, nevis kļūtu destruktīva?

Valstsvienībā jāspēlē labākajiem, vienlaikus iesaistot arī jaunos – no šiem principiem neatkāpšos. Piemēram, man simpatizē šāgada U20 izlases līdera Riharda Lomaža sportiskais raksturs un ar interesi sekošu Klāva Čavara gaitām. Ceru, ka visiem spēlētājiem būs veiksmīgas sezonas, visi būs atrisinājuši savas problēmas un būs gatavi pretendēt uz līdzdalību Eiropas čempionātā. Taču konkrētāk runāt patlaban būtu stipri pāragri, jo sezona noteikti koriģēs plānus, izraisot arī ķēdes reakcijas.

Vairākas lietas gan skaidras jau tagad. Būs pārmaiņas treneru sastāvā, meklēsim pārbaudes spēles ar nopietnākiem pretiniekiem un sagatavošanās laikā centīsimies tikt ārā no komforta zonas, lai papildinātu pieredzi tikt pāri jebkādām grūtībām. Tā noderēs arī laukumā.

Guntis Keisels