Jēkabsone: vasaras plāni noskaidrosies sezonas beigās

Basket.lv Eiropas 2007.gada labāko basketbolisti sazvanīja Krievijas galvaspilsētā, kur viņa atgūstas pēc WNBA mačos piedzīvotās ceļgala traumas un gatavojas kārtējai sezonai Maskavas apgabala Sparta&K sastāvā.

Balss izklausās ļoti nopietna. Vai smaidi mazāk, nekā kādreiz?

Smaidu, kāpēc ne? Ja nesmaidu, tātad kaut kas nav kārtībā, bet tā negribu teikt. Laiks visu dziedē. Protams, būtu labāk, ja justos mierīgāk – varētu domāt tikai par spēlēšanu, nekas netraucētu. Tā gluži nav, vasarā savainotais ceļgals vēl liek sevi manīt. Neko darīt, gadi iet, sportā no traumām izvairīties grūti.

Tev tā ir pirmā tik nopietnā pieredze?

Tā var teikt. Bija gadījies izmežģīt potītes, bet tad jau drīz atkal varēju skriet. Pirms dažiem gadiem mēnesi ārstēju pleca traumu. Tagad ir nopietnāk. Divus mēnešus biju ārā no ierindas.

Atgriešanās grūtāka ir fiziski vai psiholoģiski?

Nav viegli ne tā, ne tā. Kustības bija jāsāk apgūt no jauna, instinktīvi gribas likt lielāku slodzi uz veselo kāju, kas rada disbalansu. Taču nu jau ar katru dienu ir labāk. Iespējams, būtu bijis vieglāk, ja nebūtu tā steigusies atgriezties laukumā.

Konektikutas  Sun vadība pameta zem tanka?

Ne gluži tā, bet teica, ka savainojums neesot tik nopietns, pēc operācijas četras nedēļas jau bija pagājušas – lai ejot un spēlējot. Pati gan jutu, ka kaut kas nav kārtībā un ar pilnu jaudu darboties nevaru. Jau pēc atgriešanās Latvijā magnētiskā rezonanse uzrādīja, ka viena ceļgala saite ir pietūkusi. Bija vajadzīgi rehabilitācijas treniņi – bez skriešanas un lekšanas. Padarbojos Rīgā, labi, ka Spartak vadība ļāva pakāpeniski palielināt slodzi. Tagad jau ir OK.

Trauma sabojāja sezonas beigas, taču kāda bija sajūta līdz tai – vai biji apmierināta ar otro sezonu WNBA?

Biju gan! Pēc pirmās sezonas pieredzes jau zināju, kas mani sagaida. Bija vieglāk iedzīvoties gan Amerikā, gan kolektīvā. Laukumā jutos drošāka, treneris man uzticējās. Arī komandai spēle gāja no rokas. Taču dabūju traumu, un viss pajuka.

Tagad Ameriku atceries bez prieka?

Nē, WNBA ir augstākais sieviešu basketbola līmenis, esmu priecīga, ka varu tur spēlēt un, ja būšu vesela, gribu tur atgriezties. Katrā treniņā var apgūt kaut ko jaunu, konkurence neļauj apstāties – tas man patīk.

Dzirdēts, ka krīzes iespaidā pazeminājies WNBA organizatoriskais līmenis?

Mūsu klubs nekādu krīzi nejutu – viss bija, kā ierasts. Jā, lidojām ekonomiskajā klasē, bet tā tas notici arī iepriekš.

Citi pasažieri jūs pazīst?

Nē, ja nu vienīgi Tīnu Čārlzu, kura jau bijusi arī vietējās universitātes zvaigzni.

Vai basketbola kvalitātes ziņā WNBA ir jūtami pārāka par Eirolīgu?

Noteikti. Varbūt Eirolīgas trīs labākās komandas varētu te spēlēt – uz gudrākas taktikas rēķina. Ne velti pasaules čempionātā ASV izlasei nevienas pretinieces netika pat tuvumā.

Pašai bija grūti pārorientēties no Eiropas stila uz WNBA basketbolu?

Vieglāk nekā pērn, kad sākumā uz visu skatījos lielām acīm – visas tik ātras, tik augstu lec...

Pati arī tagad esi tikpat ātra?

Cenšos. Būtu ideāli, ja varētu piedalīties Sun pirmssezonas treniņnometnē. Par to esmu dzirdējusi daudz laba – ja iziet visu sagatavošanās ciklu, var uztrenēt ātrumu, sezonas laikā nav nekādu problēmu izturēt slodzi. Ceru, ka izdosies. Arī treneris grib mani redzēt jau no pirmās treniņu dienas.

Tātad vēlme iekarot Ameriku nav mazinājusies un joprojām gribi kļūt vēl labāka?

Protams! Gribas labāk spēlēt pašai, savi mērķi ir arī komandai, ar kuru līgums mani saista vēl uz vienu sezonu. Šogad bija mērķis spēlēt vismaz konferences finālā, taču sezonas otrajā pusē viss pajuka. Tagad visi cer uz nākamo sezonu.

Vai komandas spēle pajuka tāpēc, ka no ierindas izgāja Jēkabsone?

Tā sagadījās. Citas meitenes bija veselas, taču spēle vairs negāja no rokas. Nedomāju, ka mana trauma bija vienīgais iemesls. Kas vēl? Grūti pateikt – sportā uz daudziem jautājumiem nav skaidras atbildes.

Vai pēc traumas atgriežoties ierindā sastapi pavisam savādāku komandu?

It kā nē, gaisotne bija laba, komandas vadībā ir ļoti jauki cilvēki. Ar meitenēm nebija nekādu problēmu, joprojām šad tad sazināmies. Taču mēdz gadīties neveiksmju josla, ko grūti izskaidrot.

Pārmaiņas droši vien turpinās arī Maskavas apgabala komandā, kas pērnās sezonas vidū palika bez galvenā aizgādņa – nošautā uzņēmēja Šabtaja Kalmanoviča...

Jā, vairs nav, kā bija, taču ļoti labi, ka komandas dzīve nav apstājusies. Jaunā vadība dara visu iespējamo, lai turpinātu tradīcijas, kaut arī tās aizgādnieciskās gaisotnes, ko izstaroja Kalmanovičs, vairs, protams, nav. Citādi viss pa vecam – ir dzīvoklis, mašīna ar šoferi. Pati joprojām pie stūres te nesēžos. Kad vīrs atbrauc ciemos, pavizināmies ar metro.

Izmaiņas skārušas arī sastāvu – nebūs iepriekšējās līderes Daienas Taurazi.

Nebūs arī Silvijas Folzas, toties būs Laurena Džeksone. Nav izteikta piektā numura, tāpēc visas spēle būs savādāka.

Izskatās, ka varētu palielināties Jēkabsones loma un spēles laiks. Vai ar treneri nav bijusi kāda runa?

Tādas lietas noskaidrojas bez runāšanas – kura būs labāk gatava, tā vairāk spēlēs. Mans uzdevums ir sagatavoties tā, lai varētu spēlēt tik labi, cik protu. Ja izdosies, gan jau trenere novērtēs.

No basketbola apetītes viedokļa pauzes WNBA sezonas otrajā pusē pat būs gājusi labumā?

Pārspēlējusies tiešām nejūtos. Fiziski iznāca atpūta, taču morāli gan nē – no malas skatīties vienmēr grūti, gribas pašai iet laukumā un darīt.

Kāda tad bija sajūta, no malas skatoties Latvijas valstsvienības spēles?

Redzēju maču ar Serbiju, citām spēlēm sekoju pēc statistikas. Labi, lielākais darbs izdarīts – vieta finālturnīrā nodrošināta.

Esi kļuvusi par diplomāti?

Nē, taču nedomāju, ka man ir tiesības ko pārmest vai komentēt meitenes, kuras cīnījās un atdeva visus spēkus.

Vai nākamgad ir cerība arī tevi redzēt starp viņām?

Neesmu teikusi, ka nekad vairs nespēlēšu valstsvienībā un tā nesaku arī tagad. Vienkārši domāju, ka pagājušajā sezonā man labākā izvēle ir WNBA. Diemžēl arī nākamgad Eiropas čempionāts sakrīt ar WNBA sezonu. Pagaidām nevaru solīt, ka spēlēšu valstsvienībā, bet nesaku arī, ka nespēlēšu.

Kādi apsvērumi noteiks šo izvēli?

Patlaban galvenais – tikt uz kājām. Tālāko grūti prognozēt – kā sezonas beigās jutīšos, kāda būs veselība. Pagaidīsim, patlaban par to pat negribu domāt.

WNBA sola kārtējos sportiskos izaicinājumus, bet tādi būs arī valstsviebībai – Eiropas čempionātā dalīs ceļazīmes uz Londonas olimpiskajām spēlēm...

Jā, tikko skatījos pasaules čempionāta spēles un domāju, ka mēs varējām izcīnīt augstu vietu. Žēl, ka nekvalificējāmies un ceru, ka būs vēl citas iespējas.

Vai ar valstsvienības galveno treneri Georgiosu Dikeoulakosu jau bijušas kādas sarunas par nākotni?

Esam sazinājušies internetā, bet nopietnas sarunas nav bijušas. Arī viņam varēšu pateikt to pašu – vēl pāragri runāt par nākamo vasaru.

Ko esi dzirdējusi par viņu no komandas biedrenēm?

Esot prasīgs, ar saviem noteikumiem. Vispār man patīk stingri treneri. Lai komandā valda disciplīna un varam domāt tikai par spēli un rezultātu. Nav nekāds noslēpums, ka labi jutos trenera Ainara Zvirzgzdiņa vadītajā komandā, kurš daudz izdarījis, lai es  nokļūtu tur, kur esmu tikusi. Būtu laimīga, ja viņš turpinātu darbu ar izlasi, taču tas nenozīmē, ka manas iespējas spēlēt Latvijas valstsvienībā tagad būtu samazinājušās.

Guntis Keisels