Rozā uzvara bez rozā brillēm

Guntis Keisels 2013-05-27 18:32

Latvijas sieviešu valstsvienības panākums Rozā lentītes spēlē ar Lietuvas izlasi (67:63) publiskajā telpā valdošo noskaņu vismaz par dažiem grādiem pavērsis piesardzīga optimisma virzienā. Šajā brīdī – trīs nedēļas pirms Eiropas čempionāta sākuma – uzvaras radītās pozitīvas emocijas bijušas svētīgas arī pašai komandai, jo apstiprinājies, ka treniņos paveiktais nav bijis velts. Taču, lai smaidīt varētu arī jūnija vakaros Francijā, darāmā vēl daudz – gan treniņos, gan nākamajā pārbaudes turnīrā nedēļas beigās Zviedrijā.

Trijās Cēsīs un Rīgā aizvadītajās pārbaudes spēlēs Latvijas valstsvienība ar katru minūti skaidrāk iezīmēja rokrakstu, kādā tiks mēģināts rakstīt uzvaru scenāriju Eiropas čempionāta spēlēs. Uzbrukumā – ātra un agresīva ārējās līnijas darbība, cenšoties izbrīvēt pustālajam vai tālajam metienam kādu no snaiperēm un izretināt pretinieču spēkus soda laukumā. Aizsardzībā – cītīgs komandas darbs ar savstarpējo palīdzēšanu, savā soda laukumā pretinieču pārsvaram augumos un daudzos gadījumos arī individuālajā meistarībā pretī liekot neatlaidību un taktisko gudrību.

67 gūtie punkti, protams, nebija nekāds rezultativitātes kalngals, tomēr tas ir vairāk, nekā Latvijas komanda vidēji metusi savā visveiksmīgākajā Eiropas čempionātā 2007.gadā (62,6) un vairāk, nekā meta pirms diviem gadiem Polijā (63,9). Turklāt šai ziņā nebūt netika izmantots viss potenciāls. Pirmkārt, ir cerības, ka trijās nedēļās līdz Eiropas čempionātam precizitāti un pārliecību atgūs viena no pērnā kvalifikācijas turnīra varonēm Ieva Krastiņa un pēc likumsakarīga formas krituma jaunu smaili spēs sasniegt Nīderlandes čempionāta finālspēļu varone Anete Horelika. Tas paplašinātu treneru iespējas manevrēt ar sastāvu un jauktu galvas pretiniecēm. Otrkārt, Aija Brumermane un Anete Šteinberga iezīmēja savas potenciālās iespējas pretinieču soda laukumā un ir pamats cerēt, ka turpmāk tās tiks liktas lietā rezultatīvāk, neļaujot pretiniecēm koncentrēt visus spēkus tikai mūsu snaiperu neitralizēšanai.

Aizsardzībā labā ziņa pagaidām ir tā, ka komandas pamatspēku izpildījumā nesaprašanās un paviršību epizodes ar katru spēli iet mazumā, un kolektīvi liktie slazdi pretiniecēm darbojas pietiekami efektīvi. Tiesa, nav šaubu, ka atlētiskās francūzietes un anglietes, kā arī tehniskās serbietes Latvijas komandas aizsardzību eksaminēs ar vēl lielāku bardzību. Un te nu bažas rada gan „garā gala” spēlētāju tendence ātri sakrāt personisko piezīmju nastu, gan tas, ka potenciāli bīstamākais uzbrukuma virknējums ne vienmēr būs labākais sava groza sargātājs, savukārt aizsardzības izcilniecēm var pietrūkt asuma uzbrukumā.

Latvijas - Lietuvas spēles iznākumu visprecīzāk pamatoja Lietuvas izlases galvenais treneris Aļģirds Paulausks, atzīstot, ka Latvijai laukumā bijusi viena komanda, bet Lietuvai – divas. Proti, lietuviešiem pagaidām nav izdevies vienotā ansamblī saliedēt pieredzējušās un jaunās spēlētājas, tāpēc labi nospēlētām epizodēm sekojušas kļūdu un nesaprašanās virknes, kuras, savukārt, prasmīgi izmantojusi enerģiski un kolektīvi spēlējusī Latvijas valstsvienība, pret kuru aizsargāties bijis ļoti grūti.

Būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka Latvijas valstsvienībā saskaņa starp spēlētājām un līnijām jau sasniegusi iespējami labāko kvalitāti, tomēr patīkami konstatēt, ka prognozētās un diemžēl arī negaidītās pārmaiņas sastāvā komandu saliedējušas nevis sašķēlušas iedzinušas depresijā. Eiropas čempionātā labi izdosies nospēlēt tikai tādā gadījumā, ja savu roku pieliks visas – neatkarīgi no laukumā pavadīto minūšu skaita. Izskatās, ka šī basketbola patiesība ir ielāgota, bet spēles kvalitātes slīpēšanai vēl ir divarpus nedēļas laika.

Guntis Keisels, basket.lv