Facebook
GoogleViedoklis. Trīs subjektīvas atbildes uz objektīviem jautājumiem
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze
Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības līderes Anetes Jēkabsones-Žogotas paziņojums par nespēlēšanu Eiropas čempionāta finālturnīrā nepārsvītro komandas izredzes Polijas laukumos.
Vai Anetes lēmums nāca kā pārsteigums?
Drīzāk tomēr nē, kaut cerēju, protams, uz ko citu.
Pat necenšoties lasīt starp interviju rindiņām, daiļrunīga bija sezonas statistika klubos, kas nepārprotami brīdināja – kaut kas nav kārtībā. Lai kas arī būtu pie vainas – fiziska vaina vai gadiem sakrāta psiholoģiskā pārslodze – iemesls jānovērš. Visu cieņu Anetei par laikus pieņemto lēmumu, neatliekot to uz pēdējo brīdi un padarot skaidrākus spēles noteikumus gan treneriem, gan partnerēm.
Vai Anete jau nospēlējusi pēdējo spēli Latvijas valstsvienībā?
Neticu.
Vai bez Anetes Latvijas sieviešu valstsvienības izredzes Eiropas čempionātā Polijā sasniegt galveno mērķi – iegūt tiesības turpināt cīņu par olimpisko ceļazīmi (proti: 2. līdz 5.vietu) ir būtiski sarukušas?
Nē.
Tāpat kā cilvēka dzīvei, arī katrai komandai ir savs attīstības cikls – no veidošanās līdz pilnbriedam un norietam. Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības līdzšinējais modelis iespēju virsotni sasniedza pirms dažiem gadiem – uz Pekinas olimpisko spēļu un 2009.gada Eiropas čempionāta laiku. Lai pienācīgi atbildētu uz jauniem izaicinājumiem, vajadzīgs ne tikai vecais raugs, bet arī jauni impulsi un svaigi spēki.
Šī tēze nenozīmē, ka pieredzējušajām basketbolistēm labākās spēles jau ir aiz muguras un viņas būtu masveidīgi jāaizstāj ar jaunajiem talantiem (pat ja tādi būtu pietiekamā daudzumā). Pērn kvalifikācijas turnīrā jau pārliecinājāmies, ka Gunta Baško, Zane Tamane, Ieva Kubliņa, Kristīne Kārkliņa un Liene Jansone joprojām spēlē Eiropas līmenī un sezonas gaita nedod pamatu domāt, ka šai ziņā kaut kas būtu mainījies. Taču valstsvienība savas četras uzvaras pērn izcīnīja tajās spēlēs, kurās tradicionālajām līderēm būtiski palīdzēja Sabīne Niedola un Elīna Babkina, arī Santa Dreimane, Aija Brumermane un Aija Putniņa.
Protams, Jēkabsones-Žogotas pieredze un meistarība pastiprinātu Latvijas komandu. Taču iepriekš kritiskās situācijās labi strādājusī panākumu recepte – uzbrukumā bumbu Anetei un tad viņa nokārtos! – Katovicē tik un tā nebūtu darbojusies ar tik lielu jaudu, kā pirms gadiem trim. Savukārt, cik veiksmīgi līdere iekļautos pērn bez viņas jau slīpētajā komandas spēlē un trenera Dikeoulakosa taktiskajās shēmās – tas ir jautājums, uz kuru atbilde vēl būtu jāmeklē visā gatavošanās posmā. Bez 100% garantijas, ka izdosies to atrast.
Tagad laiku un enerģiju varēs veltīt citu ieroču slīpēšanai. Un vairs nekādu šaubu par to, ka Latvijas komandas varējums Polijas laukumos būs atkarīgs no KOMANDAS organizētības un visu paaudžu spēlētāju meistarības un raksturu sintēzes kvalitātes.
No šāda viedokļa Latvijas izredzes ir turpat, kur bija pirms Anetes paziņojuma – ne starp galvenajām favorītēm, bet starp tām komandām, kuras var sasniegt savu mērķi. Ja nospēlēs par 110% no savām spējām.
Guntis Keisels
+5 [+] [-]
Tagad protams laba iespēja citām, t.sk. jaunajām sevi pierādīt, bet nu tikt uz Londonu, manuprāt, vārtiņi šauri...
[+] [-]