Liene Jansone: Bijām kā vienota dūrīte
Kopš trešdienas Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības devīze skan: „Mēs to izdarījām!” Par spīti paaudžu maiņai un potenciālo līderu savainojumiem, par spīti skeptiķu šaubām un reālistu lietišķajai analīzei, 2013.gada jūnijā Latvija piekto reizi pēc kārtas būs pārstāvēta Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīrā. „Francija ir basketbola zeme – būs grandiozs pasākums un šausmīgi forši, ka mēs tur piedalīsimies,” četrus finālturnīrus un olimpiskās spēles izbaudījušās valstsvienības kapteines Lienes Jansones balsī sajūsmas nav ne par gramu mazāk, kā debitantei, kas gatavojas pirmajai basketbola ballei. Tādu izjūtu dēļ bija vērts divus mēnešus no sava atvaļinājuma svīst treniņos, spēlēs un pārbraucienos – gandarījuma pieskaņa bija teju katram Lienes vārdam.
Liene Jansone:
Pēc spēles ar Somiju mēs, visas meitenes, sapulcējāmies, un kopā gaidījām, kā nospēlēs Itālija un Grieķija. Nervozējām, salīdzinājām, ko kurai rāda dators vai telefons... Kad līdz spēles beigām palika 15 sekundes un bija plus pieci itālietēm, sākām skaitīt: 15, 14, 13... Kāda iesaucās, ka jāieslēdz radio, mūsu dīdžejs Anda piespieda pogu, pat nezinājām kādu staciju, bet tur tai brīdī skanēja We are the Champions... Mēs bijām šokā! Līdz tam brīdim bija prieks, ka labi nospēlējām, bet tad – kur vēl var būt labāks fīlings?! Kā tā var sakrist?! Tātad bijām pelnījušas.
Un foršākais, ka tur bijām visas. Ka gribējām būt kopā. Tikai tāpēc jau kaut ko šajā ciklā izdarījām. Viena otru pabikstījām, atbalstījām...
Bet toreiz, sen senos laikos pirms diviem mēnešiem bija pirmais treniņš, pēc tā – preses konference, kurā treneris stāstīja par pretiniecēm pārbaudes spēlēs, bet komandas kapteine Jansone dziļdomīgi pateica: Jā, atceros, cik grūti bijis spēlēt ar Spāniju pat labākajā sastāvā...
Atceros, atceros... Mēs jau pašas nezinājām, ko varēsim. Bija uztraukums un neziņa. Priekšā bija kaut kas jauns visiem – treneriem, skatītājiem, pašām...
Bet – kāda jēga kaut ko sākt ar nokārtu galvu? Esmu pozitīvs cilvēks un visās situācijās gribu saskatīt labāko.
Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem komandā bija daudz brīvu vietu, kuras ieņēma ASV augstskolu studentes un arī Latvijas klubu spēlētājas.
Jā, dažām sākumā pat vārdus nezināju... Redzēju Latvijas čempionāta finālmačus un, godīgi pateikšu, sajūtas nebija nekādas labās. Viena lieta ir spēlēt TTT pret Cēsīm, pavisam, kas cits: Latvija pret Grieķiju. Domāju, ārprāts, kas tagad būs? Bet mani pozitīvi nošokēja tas, kā meitenes izlasē pacēla savu varēšanas latiņu. Cik strauji pielāgojās daudz augstākam līmenim, saprata, kas jādara. Tās nebija tās pašas meitenes, kuras redzēju Cēsīs! Kā Ieva (Krastiņa) meta trīnīšus! Droši varējām viņai dot bumbu un viņa trāpīja.
Pat U16 meitenes, kas sākumā piedalījās treniņos vairs nebija tās mazās meitenītes, kuras redzēju Jaunatnes līgas spēlē. Leca iekšā, darīja un spēja saprast, kas notiek.
Pieņemts uzskatīt, ka izlases darba divos mēnešos būtiski uzlabot meistarību nevar, jāiztiek ar iepriekš uzkrāto bagāžu. Tātad tomēr var?
Tas atkarīgs no meitenēm. Tās, kuras bija ierindā, visas gribēja kaut ko pierādīt, izsities un to arī izdarīja.
Kā komandā iekļāvās „amerikānietes”?
Pati pēc savas pieredzes zinu, ka pēc ASV augstskolas Eiropā adaptēties grūti. Cits spēles stils, savādākas prasības savādākas. Viņas centās. Bet kolektīvā jau nekādu frakciju nebija. Bija savs slengs, ko tikai mēs varējām saprast, savi jociņi par kuriem neviena neapvainojās.
Nestāstīšu pasaciņas, ka pats jau no laika gala biju optimistiski noskaņots par jūsu izredzēm, taču man mans noskaņojums mainījās jau pēc pirmās pārbaudes spēles Panevēžā ar Baltkrieviju. Pirms tās likās, ka mīnus 20 pirmajai reizei būtu labs rezultāts, bet iznāca mīnus 2 pašā galotnē pēc labas spēles, kurā no pirmajiem 12 punktiem 10 guva Liene Jansone
Kā būs spēlē – neviena nezināja. Kad meitenes ieraudzīja pretinieču uzvārdus, dažai spārni tā kā nolaidās. Es to jutu, taču pret baltkrievi zvaigznēm biju spēlējusi un vajadzēja parādīt – jūs ar mani treniņā varat grūstīties, bet baltkrievietes taču nav labākas! Arī dzīvi cilvēki. Vajadzēja parādīt piemēru, ka varam spēlēt. Taču bija arī svarīgi saprast: nebūs tā, ka tikai es metīšu. Visas kaut ko var dot šai komandai un ar tādu domu arī gājām.
Un tad vienā brīdī rokas pārstāja trīcēt – eh, sākam spēlēt!
Pārbaudes mačos lielākais zaudējums tika piedzīvots ar mīnus 6 – tas bija labi. Bet slikti, ka no astoņiem mačiem izdevās uzvarēt tikai vienā. No malas izskatījās, ka spēlēt mākat, bet būs problēma uzvarēt. Un tabulā par -1 dod tikpat punktu, cik par -20...
Jā, katra atsevišķa spēle it kā bija laba, bet septiņi zaudējumi... Varbūt nesakoncentrējāmies, pašas runājām, ka šis rezultāts neko nenozīmē. Meitenes vēl taustījās, meklēja savu vietu izlasē, centāmies saprast, ko treneris grib.
Lūzums notika lielajā pārtraukumā mačā ar Itāliju. Pirmais puslaiks bija beidzies punkts punktā, un tad sapratām: ja tagad nesavāksimies un netiksim galā ar galotni, tad ko mēs te vispār darām? Un tad visas kopā pārlecām tai latiņai. Noticējām sev, visas atvērās...
Vai skatītāji palīdzēja?
Noteikti! Tas arī bija iemesls – pārbaudes spēles bija izbraukumā, bet Rīgā bija citas sajūtas. Vispār neatceros, kad pēdējo reizi tik labi spēlējām Rīgā. Tādu pozitīvismu no skatītājiem nebiju gaidījusi. Tik daudzi vēlējās, lai mums izdodas.
Vispār kvalifikācijas turnīrs ir pavisam kas cits nekā čempionāts. Ir gan riktīgi nogurdinoši, bet tam jau gatavojamies.
Pašām bija pārsteigums, ka varam tik labi spēlēt. Tiesa, pa vidu gan bija kā bija...
Kur tad izbraukumos tas suns bija aprakts? Pretiniecēm palīdzēja tribīnes?
Nevarēšu izskaidrot, ir tikai minējumi. Izbraukumos publikas spiedienu īpaši nejutu, bet nebija, kas mūs pastumj uz priekšu. Varbūt nebijām gatavas, ka mūsu uzvaras Rīgā būs aizskārušas pretinieču pašcieņu... Lidojums, viesnīca sakrājas nogurums. Pretinieces bija piedomājušas, ko mainīt pēc -16 bet mēs pēc +16 – kāpēc kaut ko mainīt?
Vai tad spēles plāns nemainījās?
Treneri centās mainīt, katrai spēlei bija citi taktiskie akcenti. Bet pašas...
Vīriešu plāno, bet sievietes dara pēc sava prāta?
Tieši tā (smejas)... Bet patiesībā vislabāk ir, ja satiekas kaut kur pa vidu.
Varbūt treneru korpusā vajag arī kādu sievieti?
Tam noteikti būtu efekts. Man kā kapteinei bija ļoti aktīva komunikācija ar galveno treneri. Jutu, ka viņš grib, lai palīdzu gan meitenēm saprast prasības, gan viņam saprast meitenes. Tas nebija viegli, bet domāju, ka kaut kas izdevās.
Man tā bija pirmā pieredze kā kapteinei. Pērn palīdzēju Guntai, bet tas nav gluži tas. Parasti esmu bijusi maliņā – izdaru savu darbiņu un miers. Bet tagad bija jāierodas agrāk, jāatbild uz meiteņu jautājumiem, par visu jāparūpējas. Biju satraukusies – ko var teikt, ko nevajag. Bet atradām kopsaucēju.
Laika gaitā izveidojās lielisks kolektīvs – vispār nebija nekādu problēmu.
Treneris atzina, ka Latvijas valstsvienībā tik labs mikroklimats līdz pašām turnīra beigām saglabājies pirmo reizi...
Tieši tā! Ne velti pēc pēdējās spēles nevienai nebija ne mazāko šaubu, ka visām jābūt kopā .
Raksturi sapasēja?
Nē, katra esam pilnīgi savādāka. Esam individualitātes, bet varējām jokoties un zinājām, ka neviena neapvainosies. Ģērbtuvē bija patīkami uzkavēties.
Nekādā gadījumā nesaku, ka iepriekš bija slikti, bet – bija izteiktākas personības. Turklāt no mums gaidīja uzvaras, mums bija jāattaisno uzticība. Tagad jau bija tā: darīsim, ko varēsim... Sapratām: ja nebūsim kopā, nekas nebūs. Vecās mazliet nolaidās, jaunās saprata, ka mēs gribam, lai viņas nāk palīgā un viņām tas ir pa spēkam. Tāpēc bijām kā vienota dūrīte.
Arī kopā ar treneriem? Pirms izlases darba cēliena trenerim Neripam taču pieminēja notikušus vai varbūt arī nenotikušus konfliktus ar spēlētājām...
Treneris Nerips gribēja strādāt ar mums, ar Latvijas izlasi. Reizēm likās: pat par daudz. Aizejam vakariņās izvēdināt galvas, bet treneris datorā skatās basketbolu... Bet tāds viņš ir. Gribēja uzvarēt, piedāvāja mums savas zināšanas un mēs viņu respektējām, darījām, ko lika.
Bet kur tad tie daudzie runātāji bija, kad vajadzēja strādāt? Kāpēc negrib sevi pierādīt? Tāpēc dubultprieks, ka tikām.
Kaut gan tagad parādījušies „eksperti”, kas spriež, ka „tik vieglā grupā” vajadzējis būt astoņām uzvarām, neveiksmes Itālijā un Grieķijā bija saprotamas, turklāt jānovērtē arī pārsvars divu spēļu summā, kam galu galā bija izšķiroša nozīme. Taču zaudējums Somijā ir kā skabarga, ko izvilkt palīdzēja tikai Itālijas palīdzība...
Rīgā pēdējās spēles beigās sēdējām uz rezervistu soliņa un runājām, kādas bijām loses, ka nevarējām savākties Somijā... Divas spēles ar vienu komandu kā diena pret nakti. Toreiz likās, ka būs pa vienkāršo, jo trīs uzvaras jau bija. Bet – izbraukuma neērtības, spēle dienas vidū, Līgo noskaņas... To spēli vairs neskatīšos – tās nebijām mēs, kas kaut ko mēģināja laukumā darīt.
Pašai jau nav, ko pārmest – 24 punkti...
Jā, bet kaut ko nebiju izdarījusi, lai pārējās aizrautu līdz. Nebija svarīgi, cik iemetu.
Pēc tam ilgi nevarējām atgūties. Bet prieks, ka saņēmāmies uz pēdējos spēli. Un – paldies Itālijai!
Pirms pēdējās spēles aizrakstīju īsziņas savām paziņām Sotanai un Banjarai: sak, kāds noskaņojums un tā... Viņa atrakstīja, ka gatavas cīnīties, uz pēdējo spēli negrib atlikt. Itāļi jau ir tāda tauta– nedomāju, ka ar viņām varēja ko sarunāt. Riktīgi nokapājās.
Kas jāizdara, lai līdz finālturnīram saglabātu komandas garu un sportiski tiktu sperts vēl solis uz priekšu?
Daudzas labi parādījāmies, tagad galvenais atrast labus klubus. Kur var daudz spēlēt, gūt pārliecību, uzspēlēt augstākā līmenī, lai sajustu, kas sagaida Eiropas čempionātā. Puse šāgada sastāva jau nav bijusi finālturnīrā.Un – lai nebūtu traumu.
Vairākas labas basketbolistes šogad nespēlēja savainojumu dēļ...
Jā, Aija( Brumermane) ar visu traumu nča uz katru spēli, atbalstīja. Ar Aneti (Jēkabsoni-Zogotu) regulāri satikāmies treniņzālē, viņa dzīvoja mums līdz. Par nākotni gan nerunājām. Dzīvosim – redzēsim.
Esi spēlējusi Francijā. Ko sagaidi no tur notiekoša Eiropas čempionāta?
Francija ir īsta basketbolistu zeme – būs ne tikai foršs basketbols, arī grandiozs pasākums. Mums būs daudz atbalstītāju, jo – kāpēc neaizbraukt uz Franciju? Būs prieks uzspēlēt!
Uzspēlēt vai uzvarēt?
Lūdzu, par to runāsim vēlāk. Vēl dzīvoju kā transā, neticas, ka viss ir beidzies. Nav jāceļas uz treniņu, nebūs trenera zvans vai īsziņas par videoseansu. Jāsaprot, vai kaut kas sāp, vai nav jāapārstē.
Piemēram, pirksts, kas cieta vēl pārbaudes spēlē Ungārijā...
... un kuru atlauzu pirms spēles ar Somiju. Kapsula cietusi, vajag četras nedēļas pilnīga miera, lai kaut kas sāk dzīt. Ar vienu roku esmu izturējusi. Trakākais, ka mašīnas stūri nevarēju kārtīgi saķert. Bet – iemanījos. Jā, paldies Dievam, ka mums nebija smagu traumu. Zinu, ka slovākietes un slovēnietes krita ārā no ierindas ceļgala savainojumu dēļ. Mums Aija cieta, taču ne tik traki, lai būtu jāoperē.
Viss sakārtosies, aģents arī strādā. Pat negaidīju, ka viņš zvanīs jau jūlijā, bet, saka, tu tik labi spēlē... Bet es jau pati meitenēm teicu, ka mums seko – ja labi spēlēs Latvija, varēsim dabūt labākus darbus. Viss tiek novērtēts.
Guntis Keisels
[+] [-]
Ja pirmo reizi tik labs mikroklimats, tad nopietni jāpadomā, kuras personības iepriekš tam tā kā traucēja un vai vajag atpakaļ.
Lai arī Francijā būtu vienota dūrīte vairāk jāspēlē izbraukumā, jo finālturnīrs jau nebūs Rīgā ..