Aigars Nerips: valstsvienībā demokrātijas nebūs

Nav noslēpums, ka sieviešu valstsvienības galvenā trenera izraudzīšanas procesa gaitā publiski dažādos līmeņos izskanēja šaubas: vai Aigars Nerips ir gatavs šim darbam? Kā jūtas pats treneris Nerips – gatavs?

Protams, ja reiz neatteicos, kā to izdarīja vairāki citi kandidāti. Esmu treneris jau 22 gadus. Pie trijiem valstsvienības treneriem esmu bijis otrais, redzējis, kā viņi strādā, daudz ko paņēmis. Man ir Eirolīgas pieredze, kas devusi skatījumu uz to, kas notiek sieviešu basketbola augstākajā līmenī. Pārmet, ka nav bijuši labi rezultāti, bet komandas vieta nav atkarīga tikai no trenera darba kvalitātes. Zinu līniju, ko ieturēšu valstsvienībā. Esmu gatavs ar maksimālu atdevi veikt savus pienākumus, un arī no spēlētājām prasīšu būt gatavām paveikt savus.

Sieviešu valstsvienība ar stabili labu sniegumu pēdējos astoņos gados pieradinājusi to uzskatīt par Eiropas elites klases komandu. Taču izvērtēsim pašreizējo situāciju objektīvi  – vairākas ilggadējās līderes paziņojušas, ka beigušas karjeru valstsvienībā, vairākas cīnās ar savainojumiem un nogurumu, jaunajām un talantīgajām karjeras neattīstās tik strauji, cik gribētos...  Kādus mērķus reāli var nospraust šādā situācijā?

Ir iespējami divi varianti. Pirmais: koncentrējam visus spēkus, lai izdarītu to, kas vēl nav izdevies – kvalificētos pasaules čempionātam.

Tas ir mājiens arī tām spēlētājām , kuras jau paziņojušas, ka vairs nespēlēs izlasē?

Jā, varbūt šāds sapnis vēl palicis un ir iespējams vēlreiz mobilizēties, lai to īstenotu. Bet pat vislabākajā sastāvā būs jāliek lietā visi spēki, lai spertu pirmo soli – kvalificētos finālturnīram. Tā tas bija arī iepriekšējos, visveiksmīgākajos gados – kvalifikācijā cīņa gāja līdz pēdējai spēlei, pēdējiem punktiem. Viens negūtais vai ielaistais grozs varēja visu izjaukt.

Un otrais variants: ja vairākas ilggadējās līderes tomēr nespēlēs, mērķis paliks. Tikai realizācijai būs jāmeklē citus līdzekļus.

Kāda ir situācija ar potenciālajām līderēm?

Anete Jēkabsone-Žogota sola atbildēt divu trīs mēnešu laikā, kad būs skaidrība par viņas statusu klubā. Zane Tamane nosauca tādu pašu termiņu atbildei, atsaucoties uz gadiem sakrāto nogurumu. Liene Jansone un Elīna Babkina sola spēlēt, ja viss būs kārtībā ar veselību. Ar vairākām spēlētājām  runāšu Ziemassvētku brīvdienu laikā.

Arī Guntu Baško un Ievu Kubliņu, kuras pēc Eiropas čempionāta paziņoja, ka pēdējā spēle valstsvienībā jau aizvadīta?

Pārvaicāšu.

Par pieredzējušo spēlētāju meistarības potenciālu šaubu nav, jautājums tikai, cik palicis motivācijas pulvera. Bet kas notiek ar jaunajām? Pārskatāmā pagātnē trīs bronzas medaļas Eiropas U20 čempionātos vērotājam no malas liek secināt, ka ar rezervju kvalitāti viss ir kārtībā un paaudžu maiņu iespējams pārlaist bez krasas atkāpšanās rangu tabulā. Bet kāds ir skats no saimniecības iekšpuses?

Piesardzīgs. Esmu sekojis spēlētājām visu jaunatnes izlašu laiku, ar daudzām esmu strādājis. Vairākās valstīs deviņdesmitie jau veido rezultātu lielajā izlasē, mums jaunās bija tālā rezervē. Otrkārt, nav dzirdamas superatsauksmes no Amerikas. Jā, iepriecina Liene Priede, bet citām nav  iespaidīgas statistikas. Cita lieta, ka komandu neveido tikai individuālās meistarības summa. Svarīga ir komandas ķīmija, taktika.

Ko nozīmē šādi signāli no ASV? Ka U20 izlasē ar pareizu taktiku noslēpti trūkumi individuālajā sagatavotībā? Vai varbūt meitenes izvēlas citu ceļu dzīvē, augstskolās lielāku akcentu liekot uz mācībām, nekā basketbolistes karjeras attīstību?

Gan viens, gan otrs. Vairākas spēlētājas pērn pat neieradās atrādīties izlasē, lai nebūtu problēmu mācībās. Mums bija ļoti veiksmīgs pirmais „desants” Amerikā – Gunta Baško, Liene Jansone, Ieva Kubliņa, Zane Tamane. Viņas parādīja ceļu, kāds ejams. Vispirms labi nospēlēja ASV, tad bija mazāka ranga klubi Eiropā, tad – Eiropas lielās komandas. Un, kad tas viss bija iziets, parādījās labi rezultāti valstsvienībai. Ja jaunās spēlētājas šo ceļu neatkāros, uz brīnumiem cerēt nav pamata. Jaunatnes medaļas ir laba lieta, bet augsta līmeņa Eiropas klubā pagaidām iekļuvusi tikai Elīna Babkina.

Kas notiek ar Sabīnes Niedolas karjeru? Kā izskatās, ikdienā strādājot kopā TTT Rīga?

Sabīne ļoti cītīgi trenējas, bet trakākais, ka viņa ilgi varējusi darboties pēc principa: kā tev sanāk, tā spēlē. Viņa laukumā var būt visur, bet nav tur, kur jābūt. Jāsāk ievērot kaut kādas sistēmas uzbrukumā, aizsardzībā. Ja izdosies pārorientēties, nekas vēl nav zaudēts, jo grozā trāpīt viņa prot. Bet, ja neieliks sevi rāmī, izjūta ar laiku pazudīs. Eiropas līmenī ar to vien nevar nospēlēt. Manuprāt, trenēšanās Rīgā viņai pagaidām ir labs variants, slikti tikai, ka trūkst augsta līmeņa spēļu prakses.

Pēdējā laikā ASV augstskolu absolventes pārceļas uz Spānijas, Itālijas, Francijas otrās līgas klubiem...

Jā, bettur ne tikai spēles, bet arī lēmumu pieņemšanas ātrums ir krietni lēnāks nekā virslīgās. Augsta līmeņa prakses trūkums īpaši izpaužas spēļu svarīgākajos brīžos. Šo līgu spēlētājas valstsvienībā konkurences cīņā zaudē meitenēm, kuras sezonu pavadījušas tepat Latvijā. Man pārmet TTT spēlētāju lobēšanu, bet maijā treneris Dikeoulakoss lēmumus pieņēma pats, vadoties tikai pēc tā, ko redzēja treniņos – kura uz konkrēto brīdi ir labāka. Tagad būs tas pats.

Kas jāizdara valstsvienības apritē vēl nebijušai spēlētājai, lai pievērstu galvenā trenera Neripa uzmanību? Jāsakrāj laba statistika klubā?

Statistika vien manī īpašas emocijas neizraisa, jo nav skaidrs, kāda līmeņa komanda bijusi pretī. Prioritāte – kvalitatīvi jāveic funkcijas aizsardzībā. Nebūs daudz laika aizsardzības sistēmu apgūšanai, tāpēc priekšroka būs spēlētājām, kuras ātri uzķers prasības. Gūtie punkti – pēc tam. Kaut gan neizslēdzu, ka mums vajadzēs atrast aizvietotājas spēlētājām, kuras ilgus gadus deva būtisku artavu komandas punktu pūrā.

Pērn gan valstsvienības, gan U20 izlases treneri sūdzējās, ka spēlētājas no Amerikas atbraukušas netrenētas. Vai šī mācība tiks ņemta vērā?

Problēma vairs nepārsteigs, bet drošas receptes risinājumam nav. Augstskolās basketbols beidzas martā, pēc tam meitenēm primāras ir mācības. Bet Eiropā turpinās sezona, visas turas labā formā. Individuālo treniņu programmas, protams, aizsūtīsim, bet izpilde būs atkarīga no pašām spēlētājām. Varbūt meitenēm, kuras pērn atbrauca un netika sastāvā – Anetei Klintsonei, Kristīnei Vītolai – būs papildu motivācija. Te ir valstsvienība, nevis jaunatnes basketbols – attieksmei jābūt nopietnākai.

Šogad būs vairāk laika atgūt vai iegūt formu, treneriem nav strikti jānosauc divpadsmitnieks...

Kad sāksies pārbaudes spēles, būs jāslīpē taktika, nevis jādomā, kā saglābt fizisko kondīciju. Tomēr mēnesi ilgā turnīrā ar astoņām spēlēm startā komplekts varētu būt viens, finišā – mazliet savādāks.

Treneru komisija tika iepazīstināta ar 20 kandidātu sarakstu. Tas ir galīgais variants?

Nē. Nedomāju, ka būs daudz izmaiņu, tomēr vēl jātiek skaidrībā par vairākām jautājuma zīmēm.

Laiku pa laikam dzirdēts par dažādām nesaskaņām starp treneri Neripu un atsevišķām spēlētājām. Cik liels ir risks, ka atskaņas ietekmēs valstsvienības darbu?

Manuprāt, tāda nav. Uz Izlasi ne treneri, ne spēlētāji nenāk, lai risinātu nesaskaņas. Parasti tādas rodas, ja pārāk uzstājīgi kaut ko prasu no spēlētājas. Varbūt ne vienmēr izvēlos vislabākos līdzekļus, bet, ja redzu, ka spēlētāja var, cenšos panākt, lai izdara. Jo labāk spēlē, jo vairāk prasu. Ja kāda uztver personīgi, sanāk konflikts. Bet attieksme ir vienāda pret visām. Galvenais kritērijs – pašatdeve treniņos un spēlēs. Nekādas demokrātijas gan nebūs.

Valstsvienībā finansiālo sviru nav, tāpēc īpaša nozīme ir labam mikroklimatam. Šai sakarā Treneru komisijā izskanēja priekšlikums komandas vadībā iekļaut kādu bijušo basketbolisti...

Jā, mikroklimats būs ļoti svarīgs. Īpaši, ja laukumā viss neritēs kā pa diedziņu. Tomēr sievietes iekļaušanu treneru kolektīvā vismaz pagaidām neplānoju. Ideja nav slikta, bet būtu lietderīgi, ja potenciālās treneres sāktu ar jauniešu komandām.  Tad varētu izvērtēt visus plusus un mīnusus. Pasaulē un Latvijā ir gan pozitīvi piemēri – kā savulaik Dzidra Karamiševa TTT komandā, gan arī negatīva pieredze.

Kas strādās treneru brigādē?

Esmu uzrunājis  daudzus trenerus, taču jāsaskaņo vēlmes ar iespējām. Patlaban ir vienošanās par palīdzību konkrētu funkciju izpildē ar Ventu Kārkliņu un Aināru Čuksti. Par fizisko sagatavotību gādās Viktors Lācis.  

Kādas ir attiecības ar bijušajiem valstsvienības galvenajiem treneriem?

Varu jebkurā brīdī piezvanīt un aprunāties. Padoms netiks liegts.

Gan Ainara Zvirgzdiņa, gan Džordža Dikeoulakosa laikā no malas bija iespaids, ka sieviešu valstsvienība izdarījusi gandrīz visu, kas tās spēkos, tomēr pats pēdējais solis varēja būt labāks. Kāda bija sajūta, esot notikumu epicentrā? Vai bija epizodes, kurās viedoklis krasi atšķīrās no galvenā trenera domām?

No malas reizēm aina šķiet mazliet savādāka, kad esi treneris, saproti, ka daudz variantu nav. Kaut gan – kādas nianses vienmēr var atrast un tādas bija. Cita lieta – vai rezultāts būtu labāks, ja galvenā trenera rīcība būtu mazliet savādāka?

Tagad būs iespēja pārbaudīt savu ideju pareizību. Cik izteikta būs taktiskā pēctecība Latvijas komandas spēlē?

No iepriekšējām iestrādēm varēs izmantot diezgan daudz. Jautājums, kā salikt kopā to, kas izdodas vislabāk. Arī kādas būs izpildītājas.

Svarīgi arī, kādā sastāvā spēlēs galvenās konkurentes. Grieķijai zaudējām jūnijā Katovicē, Itālijai – pirms diviem gadiem tepat Rīgā. Itālijā ir labs nacionālais čempionāts, kurā jaunās spēlētājas var progresēt, uzkrāt pieredzi. Šai ziņā viņām būs pārsvars.

Vajadzēs daudz pārbaudes spēles?

Sešas vai septiņas. Vajadzētu divas vājākas un divas stiprākas pretinieces, lai būtu dažāda pieredze un varētu izdarīt skaidrus secinājumus. Tādas būs arī pretinieces kvalifikācijas turnīrā.

Kad sāksiet darbu?

Maija sākumā. Sastādīsim grafiku, kad kurai beidzas sezona klubā, kad kura varēs ierasties. Būs individuāla pieeja, izvērtējot, kurai vajadzīga atelpa pēc smagās sezonas, bet kurai, tieši pretēji, grūti treniņi, lai atgūtu sportisko formu.  

Guntis Keisels