Cerību, prognožu un izvēles laiks

Eiropas sieviešu čempionāta izloze Lodzā bija sarīkota, maigi sakot, bez īpašas spozmes. Visplatāk smaidīja tie, kam amats uzlika par pienākumu būt optimistiem – FIBA ģenerālsekretārs Nars Zanolins un lokālās organizācijas komitejas vadītāji. Pakāpi piesardzīgāki bija reālie darītāji. Savukārt dzīves rūdītie viesi – nacionālo federāciju pārstāvji – paklusām atcerējās pērn vīriešu čempionāta laikā Polijā piedzīvotos organizatoriskos murgus  un cits citu sildīja ar cerību, ka poļi būs ņēmuši vērā gūtās mācības. Dažs izlikās, ka notic.

No ērtību viedokļa raugoties, Latvijai laba ziņa ir tā, ka čempionāts sāksies 1000 km no Rīgas esošajā Katovicē nevis mazliet tuvākajā Bidgoščā. Silēzijas metropoli par savu mājvietu izraudzījušās arī mājinieces polietes, tātad tieši tur tiks koncentrēti rīkotāju galvenie spēki – cik nu tādu būs. Taču kāda cerība, ka par komandu ērtību tiks gādāts mazliet labāk.

Arī sportiskajā ziņā par izlozes rezultātu grēks sūdzēties. Protams, var prātot, ka no pirmā groza labāk būtu bijis pretī dabūt paaudžu maiņas priekšnojautās dzīvojošās Krievijas vai Baltkrievijas izlases un ielaisties pārspriedumos par tematu Dikeoulakoss pret Grieķijas izlasi (turklāt jau pirmajā spēlē!). Taču patiesībā jāpiekrīt no daudzu treneru mutes skanējušajai atziņai, ka primārais faktos veiksmīga starta nodrošināšanai būs pašu optimālā kondīcija, nevis pretinieku ērtums vai vājums. Ne velti pirms izlozes vienīgā taustāmā latviešu delegācijas vēlme bija nedabūt pretī neprognozējamās papildu kvalifikācijas uzvarētājas. Tā piepildījās, un pārējais jau ir pašu ziņā.

Pagaidām patīkami tas, ka lielā mērā piepildās Latvijas komandas galvenā trenera novēlējums, lai valstsvienības spēlētājām būtu veiksmīgas sezonas klubos. Gan pieredzējušās, gan jaunās ir starp savu komandu līderēm, un par vienīgajām neveiksminiecēm pagaidām kļuvušas savainojumus ārstējošās Guntu Baško un Kristīne Kārkliņu. Taču – laime nelaimē – ja reiz traumai bija lemts gadīties, tad ir labāk, ja tā piemeklējusi tagad, pirms sezona sasniegusi kulmināciju. Līdz pavasarim ir laiks atgūties.

Valstsvienībā jau spēlējušo basketbolistu stabilitāte un skaļu jaunu pieteikumu trūkums liek domāt, ka uz pirmo treniņnometni uzaicināto spēlētāju sarakstā pārsteigumu nebūs. Kvalifikācijas turnīrā spēlējošajam sastāvam klāt acīmredzot nāks dažas Amerikā studējošās U20 čempionāta medaļnieces. Tiesa, viena intriga sastāva sakarā paliek un tā atsver visas nepiedzīvotās – vai komandā atgriezīsies divu iepriekšējo Eiropas čempionātu zvaigžņu piecnieka dalībniece Anete Jēkabsone-Žogota?

Pagaidām viņa nav nedz apstiprinājusi savu līdzdalību, nedz kategoriski noraidījusi šādu iespēju, vienlīdz ieinteresēti runājot par divām īsti nesavienojamām lietām – vēlmi kopā ar valstsvienību vēlreiz izcīnīt ceļazīmi uz olimpiskajām spēlēm un pilnvērtīgu sezonu WNBA.

Šāda nenoteiktība provocē nodoties Anetes vārdu un nodomu interpretēšanai, kā arī prognozēm, kas tuvākajā laikā sagādās maizi štata un ārštata komentētājiem. Taču šajos runu un rakstu plūdos racionālais grauds būs paknaps, jo Anetei priekšā stāvošais lēmums ir no tiem, kurus parasti pieņem nevis pamatojoties uz vēsiem prāta apsvērumiem un lietišķiem nosacījumiem, bet gan sirdi un intuīciju. Pārfrazējot politikas klasiķi: „motivācijai jānāk no iekšām”.  Gan funkcionāru izveicībai, gan lūgto un nelūgto ausī čukstētāju padomiem būs tikai sekundāra nozīme.

Iespējams, tāda nenoteiktība saglabāsies vēl labu brīdi, sagādājot zināmu diskomfortu gan komandas vadībai, gan uzticīgākajiem līdzjutējiem, taču ar šo izjūtu nāksies sadzīvot. Un gatavoties abiem iespējamiem pavērsieniem.

Skaidrs, ka Latvijas valstsvienība ar Aneti vai bez viņas būs stipri atšķirīgas komandas un visu nianšu aprunāšana būs vajadzīgs cits raksts. Tik vienu piebildi gan neatlikšu uz citu reizi. Proti, Jēkabsones-Žogotas līdzdalība Latvijas komandu nepadarīs par Eiropas čempionāta galveno favorīti, savukārt spēlēšana bez viņas nebūt nenolīdzina latviešu izredzes līdz ar zemi, kā labpatīkas kūkot dažām bada dzeguzēm. „Kā sagatavosimies, tādi būsim,” šie trenera Dikeoulakosa vārdi attiecas uz abiem iespējamiem variantiem. Jākoncentrējas darbam.

Guntis Keisels, Lodzā