Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:986, Did:0, useCase: 3

Aigars Nerips: Komandā valdīja vienlīdzības princips, un tas nostrādāja

Aigars Nerips: Komandā valdīja vienlīdzības princips, un tas nostrādāja
Sieviešu valstsvienības galvenais treneris Aigars Nerips.
Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze/f64

 Latvijas sieviešu valstsvienība Eiropas čempionāta kvalifikācijas barjeru pārvarējusi piekto reizi, un tas izdarīts piecu dažādu galveno treneru vadībā. Aivaram Vīnbergam, Armandam Krauliņam, Aināram Čukstem un Georgiosam Dikeoulakosam šajā sarakstā nu pievienojies Aigars Nerips. Ņemot vērā valstsvienību skārušo paaužu maiņu un vairāku potenciālo līderu veselības problēmas, starts  kvalifikācijas turnīrā tika gaidīts bez ilūzijām un  Latvijas komandas sniegums patīkami pārsteidza.  Cik drošs par komandas izredzēm tikt uz finālturnīru pirms turnīra bija pats treneris? Ar šo jautājumu sākām sarunu rītā pēc priekšpēdējās kārtas spēlēm, kurās noskaidrojās – Latvijas komandai ceļazīmi uz finālturnīru vairs nevar atņemt neviens!

 

Latvijas sieviešu valstsvienības galvenais treneris Aigars Nerips:

Ticība sāka augt pārbaudes mačos, kad kā līdzīgi spēlējām ar Ungāriju, Slovākiju, Spāniju. Tajās spēlēs parādījās, ka izlases jaunais modelis darbojas. Ka spēlētājas, kuras iepriekš bijušas līderu ēnā vai vispār netika aicinātas, šajā līmenī var darboties itin labi. Ar tādu pārliecību pats strādāju katru dienu un to centos iedvest visai komandai. Cik enerģijas tas prasīja – tas ir cits jautājums. Divos mēnešos iztērēju vairāk nekā piecos gados kopā.

Jā, pārbaudes maču bilance nebija laba un pēc daudziem zaudējumiem ar minimālu starpību bija risks, ka radušās psiholoģiskas problēmas. Taču jau pirmais oficiālais mačs Rīgā ar Itālijas izlasi parādīja, ka komanda var izturēt spiedienu.

Četras pārliecinošas uzvaras Rīgā – kas tāds pēdējo reizi piedzīvots 2004.gadā. Toties izbraukumā uzvarēta tikai Luksemburga, turklāt zaudējums Somijā  komandas likteni padarīja atkarīgu no sāncensēm... Kāpēc bija tādas svārstības?

Jau pirms turnīra teicu, ka viss izšķirsies pēdējā spēlē, jo mūsu grupā komandas spēkos šķita ļoti līdzīgas. Nebija brīnums, ka punkti tiks dalīti.

Par spēli Somijā – trīs uzvaras bija prasījušas daudz emociju. Nebija runa par sliktu sniegumu vai nenoskaņošanos, bet katrai pietrūka mazu sīkumiņu un sanāca klupiens.

Par spēlēm Itālijā un Grieķijā nekādu ilūziju nebija pat pēc +19 un +17 Rīgā. Te emocijas dzina uz priekšu mūs, tur mājinieču priekšrocības jau bija pretiniecēm. Mēs neiemetam no apakšas, itāliete trāpa no centra līdz ar sirēnu – tā veidojās starpība. Arī tiesneši vairāk ļāva izpausties mājiniecēm. Brīžiem pietrūka kaujā saucējas, katrā spēlē mums bija kritumi. Bet – katru reizi piecēlāmies un atguvām punktus, kas beigās visu izšķīra.

Pirms turnīra runājām, ka galvenajām konkurentēm būs priekšrocība – augsta līmeņa spēļu prakse savos klubos. Latvijas valstsvienības sastāvs šajā ziņā bija stipri raibs: no Eiropas zvaigznēm līdz debitantēm, kuras spēlēja pusprofesionālām komandām. Cik liela mērā šis apstāklis iespaidoja komandas taktiku?

Kaut gan līderu un citu spēlētāju karjeras pieredze patiešām ir atšķirīga, tomēr pamatā bija doma, ka uzbrukumā bumbai jābūt pie pēc iespējas plašāka spēlētāju loka. Visām jāspēj saasināt spēli, tad arī līderēm būs brīvākas rokas.

Patīkami, ka tā bija ne tikai teorija - praksē dažādās situācijās atradās spēlētājas, kuras deva savu pienesumu. Vienā spēlē tā bija Anete Horelika, citā – Anete Šteinberga, turnīra laikā iespēlējās Sabīne Niedola, pēdējos mačos vērtīgas epizodes bija Andai Eibelei.

Protams, gatavojām īpašus ieročus konkrētām spēlēm. Daži nostrādāja labi, daži – ne tik labi. Taču tā ir spēle, turklāt nesnauda ne pretinieces, ne viņu treneri.

Pirms pēdējā mača ļoti svarīgs bija emocionālais faktors. Nezinājām, vai ar uzvaru pietiks, bet gribējām labi nospēlēt vismaz par prieku sev un atbalstītājiem.  Godam pabeigt divu mēnešu darbu. Prieks, ka izdevās nolikt malā visu, kas bija sakrājies. Bija dzīvs „soliņš”, emocionālais lādiņš nāca no visām. Iepriekšējos gados uz cikla beigām tādas kopības sajūtas pietrūka. Kādai vairs nebija spēka, kāda nebija dota iespēja un sakrājās aizvainojums, nedodot pienesumu ne laukumā, ne no malas.

Komandas gars šogad bija stiprāks nekā „treknajos gados”?

Manuprāt, jā. Tas gan neizveidojās tā vienkārši: ejam un draudzējamies! Pirmkārt, bija vienlīdzības princips treniņos. Vienādas prasības un attieksme pret visiem – vai tu nāc no superkluba vai junioru komandas. Visas tika paslavētas, ka bija pelnījušas un visām tika norādīts uz kļūdām. Protams, spēles laiks un slodze sadalījās dažādi, taču visas bija iesaistītas un deva savu ieguldījumu vismaz epizodēs.

Varbūt paveicās ar raksturu saderību?

Varbūt. Bet sportā jānošķir darbs un emocijas. Kaut kur komentāros lasīju ka man esot konflikts ar Kristīni (Kārkliņu).  Vecās lietas izrunājām vēl pavasarī, un Kristīne pateica skaidri un gaiši: ja esmu šeit, tātad piedalos un strādāju. Kā būs uz priekšu, kad sastāvs pamainīsies? Visi vienādi dara melno darbu un vienādi gozējas starmešu gaisā – kamēr būšu treneris, šis princips turpinās strādāt. Ja uzvar – tad visa komanda kopā. Ja zaudē – arī.

Tradicionālā problēma pēc veiksmīgi izvadītiem kvalifikācijas turnīriem – uz finālu vest sastāvu, kas ar sviedriem un asinīm sasniedzis mērķi vai lūkoties pēc pastiprinājuma?

Pirms runāt par komandas nākotni, man jātiek skaidrībā par savējo. Vienošanās ar Basketbola savienību tika panākta uz šo kvalifikācijas turnīru, neiecērtot akmenī, kas notiek, ja tiekam uz finālturnīru un kas notiek, ja netiekam. Komandas startu vērtēs gan Treneru komisija, gan valde. Protams, neliekuļošu – gribu turpināt darbu. Kopā ar savu palīgu komandu.

Ja palikšu amatā, nākamajā pavasarī atkal tiks novilkta starta līnija, pie kuras visas kandidātes būs vienādas. Spēlētājas, kuras šogad izcīnīja vietu finālturnīrā, noteikti būs kandidātu sarakstā, ja vien ļaus veselība. Bet tālākais būs atkarīgs no pašām.

Valstsvienības sastāvu nosacīti varēja sadalīt trijās „frakcijās” – profesionāles no ārzemju klubiem, „amerikānietes” un spēlētājas, kuras sezonu bija nospēlējušas Latvijā. Par pēdējo atbilstību Eiropas čempionāta standartiem pirms turnīra bija vislielākās šaubas...

... kuras nepiepildījās! Protams, bija daudz aizrādījumu par individuālām lietām, bet apņēmība bija liela un pienesums arī. Visas bija gatavs strādāt un darīt, kas komandai nepieciešams.  

No „latvietēm” visstabilāk nospēlēja Ieva Krastiņa, kuras devums izpaudās gan punktos un piespēlēs, gan aizsardzībā. Vērtējot visa cikla garumā viņa bija viena no pretendentēm uz vērtīgākās spēlētājas titulu.

Patīkams pārsteigums, salīdzinot ar to, ko redzējām Latvijas Sieviešu līgas finālsērijā!

Visā sezonas garumā  Ieva TTT Rīga komandā bija spēlētāja, kurai bija jāvelk vezums. To viņa arī veiksmīgi darīja gan Latvijas, gan Baltijas līgas spēlēs, kurās no mums pieprasīja uzvaras. Jā, LSBL finālā viņa bija noplakusi, jo sakrita viss kopā – mācības, eksāmeni. Starp citu, pat izlases laikā viņas abas ar Aneti Horeliku mācījās un kārtoja ieskaites. Atklāti sakot, bija bažas, ka izlasē problēmas var turpināties, bet Ieva bija atguvusies. Pirmajos pārbaudes mačos spēlēja 10-15 minūtes, attaisnoja cerības un tika laukumā aizvien vairāk.

Kā valstsvienībā iekļāvās četras Latvijas čempiones no Cēsu komandas, kas pēdējā laikā pozicionējusies kā pusprofesionāls kolektīvs?

Anetes Horelikas un Agnijas Rekes piemērs parādīja, cik svarīgi ir noturēt basketbolā meitenes, kuras jau beigušas mācības, bet nav izveidojušas profesionālo karjeru kaut kur Eiropā. Uz brīvajām vietām varējām aicināt labākās juniores, kurām varbūt ir tālākas perspektīvas. Taču gados mazliet vecākas basketbolistes ir stabilākas, var ļoti labi izdarīt epizodiskus darbiņus komandas labā. Turklāt Cēsīs treniņi bijuši pietiekami  nopietns, lai meitenes uzturētu labu sportisko formu. Jautājums tagad: ko viņas darīs nākamsezon? Un – būtu labi, ka līdzīgi Cēsīm attīstītos arī citas komandas – Liepāja, Merks...

Viens ir skaidrs: ilgstoša spēlēšana Itālijas vai Spānijas otrajā līgā spēlētājas meistarībai neko nedod. Mēs – TTT Rīga, Cēsis – strādājam profesionālāk. Zanei Jākobsonei Spānijas otrajā līgā statistika bija laba, bet mūsu treniņos LSBL spēlētājas viņu nosedza un apspēlēja.

Svarīgi ne tikai būt labas komandas sastāvā, bet arī regulāri spēlēt, būt tonusā. Manuprāt, Aijas Brumermanes trauma radās tāpēc, ka Itālijas līdervienībā viņai nebija spēļu prakses un pietrūka trenētības. Vispār Latvijas izredzes finālturnīrā palielināsies, ja meitenes izdarīs pareizo izvēli par savām darba vietām nākamajā sezonā.

Ievas Krastiņas veiksmīgā pieredze mudina pajautāt: vai TTT Rīga sastāvā nebūtu lietderīgi palikt arī, piemēram, Sabīnei Niedolai?

Sabīnei jau esmu teicis: ja gribi progresēt, tev nopietni jātrenējas, tāpēc sameklē klubu, kurā tas būtu iespējams. No sportiskā viedokļa TTT Rīga viņai nebūtu sliktākais variants - garantēju, ka meistarībai tas nāktu par labu. Savukārt mūsu jaunās daudz iegūtu, strādājot kopā. Taču no nākotnes izredzēm vien pārtikt nevar, bet neko vairāk piedāvāt nevaram. Visticamāk mūsu sastāvs būs ļoti jauns. Krastiņa gan paliek, jo vēlas pabeigt studijas.

Varbūt valstsvienības dalībniecēm jāatrod individuālos sponsorus, lai paliek Latvijā?

Kāpēc ne?

Sabīne ne visai pārliecinoši aizvadīja pārbaudes spēles, taču pakāpeniski sniegums uzlabojās. Cik noturīga ir šī tendence?

Sākumā Niedolai bija problēmas gan taktikā, gan izpildījumā, bet – daudz skatījāmies video, strādājām treniņos un Sabīne izdarīja pareizus secinājumus. Beigās lēto kļūdu aizsardzībā vairs nebija. Viņa ir nestandarta spēlētāja – ne īsti trešais, ne ceturtais numurs. To var uztvert gan kā problēmu, gan priekšrocību, tikai trenerim jāsameklē veids,  kā izmantot kombinētu variantu. Un viņai pašai daudz jātrenējas.

Aija Putniņa ļoti labi aizvadīja pārbaudes spēles, bet oficiālajos mačos vairs nebija tik rezultatīva. Varbūt tāpēc, ka līdz ar Tamanes pievienošanos samazinājās spēles laiks?

Sāka traucēt stress, arī pretinieces pievērst lielāku uzmanību, tad  vēl Somijā tas nelaimīgais savainojums... Tomēr savs punktu pienesums no Putniņas bija arī beigās. Ceru, ka šis cikls Aijai bija solis uz augšu. Laba pieredze pēc Kauņas kluba. Būtu labi, ja viņa tiktu komandā, kura varētu spēlēt divas sezonas pēc kārtas.

Kāds iespaids par mūsu „amerikānietēm”?

Bija labāk, nekā tiku domājis. Anetes Šteinbergas „kapāšanos” varējām izmantot vēl vairāk. Ar savu cīņassparu viņa bija kā motors, tiesa, vēl jāuzlabo darbība pozicionālā spēlē. Kristīne Vītola ir progresējusi, ar viņu varam rēķināties nākotnē. Lienei Priedei pērn bija daži veiksmīgi izgājieni laukumā Eiropas finālturnīrā Polijā, taču komandas spēlē ir savas prasības. Bija aizdomas, ka pēc nosēdināšanas rezervē varētu nokārt degunu, bet Liene izturēja sēdēšanu malā. Arī uz viņu varam cerēt – cīnītāja, gluži laba individuālā tehnika, bet taktiskā izpratne vēl jāuzlabo. Baibas Eglītes spēlē sekas atstājusi ilgā sēdēšana rezervē, bet ceru, ka viņa atgūs formu.

Vai pieredzējušākās spēlētājas attaisnoja cerības?

Jā. Punktu izteiksmē visstabilāk nospēlēja Liene Jansone, kura daudz izdarīja arī kā kapteine. Kristīne Kārkliņa un Zane Tamane zināja, ka no viņām gaida vēl vairāk, nekā iepriekš un visumā tika galā ar jaunajām funkcijām. Savu reizi kritumi bija, bet tādi drīkst būt arī visspožākajām zvaigznēm.

Domājot par finālturnīru jāizvērtē šosezon neizmantotās rezerves...

Anete Jēkabsone-Žogota apsveica ar iekļūšanu finālturnīrā un teica, ka varētu atgriezties. Cerēsim, ka viņai būs veiksmīga sezona – bez traumām un pārlieka noguruma. Arī Elīna Babkina iepriekš solīja, ka spēlēs, ja viss būs kārtībā ar veselību. Saspēles vadītājas postenī uzbrukumā viņa ļoti noderētu, bet – būs jāizpilda arī visas prasības aizsardzībā. Skatīsimies, kā progresēs jaunās spēlētājas tepat Latvijā un ASV. Vecie lauri vien valstsvienībā vietu negarantēs nevienai.

Guntis Keisels

     [+] [-]

, 2012-07-13 10:39, pirms 12 gadiem
Aigar, lūdzu atkāpies!

     [+] [-]

, 2012-07-13 11:37, pirms 12 gadiem
Trozzkis rakstīja: Aigar, lūdzu atkāpies!
Kāpēc gan? Četras pārliecinošas uzvaras Rīgā – kas tāds pēdējo reizi piedzīvots 2004.gadā.

     [+] [-]

, 2012-07-13 12:55, pirms 12 gadiem
Trozzki - Tu gribi trennēt!? varbūt tieši dikelakosa dēļ Latvija toreiz netika pusfinālā un Baško ar Kubliņu pārstāja spēlēt izlasē?! Neesi padomājis!?

  -1 [+] [-]

, 2012-07-13 13:06, pirms 12 gadiem
ATKĀPIES, ATKĀPIES, nav tavs līmenis...

     [+] [-]

, 2012-07-13 23:55, pirms 12 gadiem
Kāda jēga no 4 pārliecinošām uzvarām savās mājās, ja jācer uz pretinieču rezultātiem, veiksmi.

Nē, es negribu trenēt. Tikai vēlos lai Latvijas izlasi trenē profesionāls treneris, nevis sētas amatieris. Beidz sapņot - Kubliņa jau sen gribēja beigt spēlēt izlasē - jo lielāks vecums, jo grūtāk sevi motivēt lauzt kaulus atvaļinājuma laikā, bez maksas, jau padsmito sezonu pēc kārtas. Baško - pati sevi morāli patukšoja - bija kapteiene un uzņēmās atbildību par neveiksmi. Aprecējās. Un uz mirkli vispār pagāja nost no basketbola.

Dikelakos un Zvirgzdiņš (sākumā, ne beigās) ir labākie treneri izlasei 20 gados. Nerips nav slikts, bet viņa līmenis ir trenēt TTT jaunietes, nevis sačakarēt Latvijas izlasi. Aigar, lūdzu atkāpies. Vai arī LBS - lūdzu atlaidiet Neripu. Protams, ja kasē nav finanses un vienīgais ko var atļauties Latvijas izlase ir sētas treneris, amatieris, tad protams ka nav variantu...